Igauņu kara flote palīdz Neatkarības kara laikā latviešu spēkiem

Dzelzs divīzijas un vācbaltiešu landesvēra virzībā uz Cēsīm, ar tālāku iespējamu kustību ziemeļaustrumu virzienā, igauņi saskatīja reālus draudus Igaunijai. Tāpēc igauņu armijas virspavēlnieks Johans Laidoners sūtīja nozīmīgus savus spēkus Cēsu virzienā, pastiprinot tos ar bruņuvilcieniem. Jāņem vērā arī tas, ka Tallinā atradās britu flotes bāze un viens no vācu mērķiem bija vājināt britu flotes klātbūtni Baltijas jūrā vai pat panākt pilnīgu tās aiziešanu no agrāk vācu kontrolētajām teritorijām.

Igauņu bruņoto spēku virspavēlnieks Johans Laidoners un jūras spēku komandieris Johans Pitka nolēma negaidot uzbrukt vācu spēkiem pie Rīgas no jūras puses, tā atbalstot un palīdzot igauņu un latviešu sauszemes spēkiem. Kad igauņi par šo savu ieceri informēja britu sabiedroto pārstāvi, kurš atradās Tallinā, viņi saņēma atbildi, ka tā varētu būt liela kļūda, kuru vēlāk būs grūti izlabot. Politiskajās aizkulisēs vijot intrigas, briti tobrīd acīmredzot cerēja fon der Golca militāro spēku tālāk virzīt un izmantot savās interesēs boļševiku spēku sagraušanai Krievijā. Tomēr sarežģītajā politiskajā situācijā igauņi šo savu plānu tomēr nolēma īstenot un sagatavoja militāru operāciju uzbrukumam Daugavgrīvai.

1919. gada 26. jūnijā igauņu eskadra dodas ceļā. Tās sastāvā ir iznīcinātājs Lennuk, lielgaballaiva Lembit, mīnu tralētāji Olev un Kalev, lielgabaliem apbruņots ledlauzis Tasuja, kuram piekabināta barža ar munīciju un degvielu. Paredzēts, ka šiem jūras spēkiem pievienojas arī iznīcinātājs Vambola. 28. jūnijā eskadra sasniedz Pērnavas upi un tur izmet enkurus, Vambola pieiet pie baržas un papildina savus degvielas krājumus. Turpinājumā turoties tuvu krastam, lai maskētu savu pārvietošanos, igauņu eskadra  pietuvojas Gaujas grīvai un tur izmet enkurus, lai sagatavotos uzbrukumam. 

2.jūlijā agri no rīta, kad sauszemes spēki jau uzbrūk Rīgas priekšpilsētām, lielgaballaivai Lembit tiek dota pavēle ieiet Daugavas grīvā un apklusināt vācu krasta baterijas, jo tobrīd zināms, ka igauņu sauszemes vienības jau sasniegušas Mīlgrāvi. Lembit tiek izvēlēts tāpēc, ka tam ir neliela iegrime un tas spēj labi manevrēt. Kad Lembit ar precīzu uguni ir sagrāvis vācu krasta baterijas, kaujā iesaistās iznīcinātājs Vambola, kurš pietuvojas Daugavgrīvas cietoksnim un apklusina tā vācu lielgabalus. Igauņu kuģiem tobrīd mēģina uzbrukt divas vācu lidmašīnas, taču abas izdodas notriekt ar pretgaisa aizsardzības ieroču palīdzību. Vācieši bēgot atstāj Daugavgrīvas cietoksni, un igauņu rokās nonāk vācu izveidotā upes flotile, kas apbruņota un paredzēta kaujām Daugavā. Tie ir upju kuģīši, kuri apbruņoti ar ložmetējiem un pat nelieliem lielgabaliem. Pārceļot daļu no savām ekipāžām uz šiem kuģīšiem, igauņu jūrnieki dodas augšup pa Daugavu līdz Bolderājai un atklājot uguni, ieņem tur esošo vācu krasta bateriju. Vācieši pretojas un tiek iznīcināti, taču daži gūstā saņemtie un ievainotie tiek aizvesti uz lielajiem kuģiem Daugavas grīvā. Vācu spēkiem šie negaidītie triecieni no jūras ievērojami mazināja kaujas spējas un apdraudēja viņu armijas apgādi pāri Daugavai, tie demoralizēja kaujas garu un atņēma vēlmi turpināt cīņu.

Vēlāk igauņu jūras spēku komandieris Johans Pitka atzina, ka šī jūras kaujas operācija bija viena no visveiksmīgākajām un nozīmīgākajām visā igauņu Landesvēra kara laikā. Brīnumainā kārtā, tā paši igauņi atzīst, šī nozīmīgā kaujas operācija Daugavas grīvā igauņiem noritējusi bez zaudējumiem.

Vēl interesanti, ka igauņi izsēdās krastā arī Mangaļsalā, kuras iedzīvotāji no apmēram 2 kilometru attāluma vēroja kauju norisi Daugavas otrā krastā. Pirms kara igauņu zvejnieki no savas piekrastes Pērnavā līdz pat Narvai lašu ķeršanas laikā, kurš ilga no Jāņiem līdz Miķeļiem, bieži brauca peļņā uz šo Latvijas piekrasti. Un izrādījās, ka igauņu kareivju vidū bija tādi lašu zvejnieki un tie Mangaļsalā satika pazīstamus latviešu zvejniekus, pie kuriem bijuši zvejas braucienos vēl pirms pasaules kara. Tikušies atkal esot kā labi un seni draugi. Un kā gan ne – ja karošanai bija pielikts punkts.