Latvijas Pagaidu valdības bruņotie spēki
I Neatkarības kari

O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” atrodas Saldus novada Zirņu pagasta „Airītēs", vecās Rīgas - Liepājas šoseja malā.

Pulkveža O.Kalpaka muzeja un piemiņas vietas „Airītes” ekspozīcija sniedz plašu informāciju par Oskaru Kalpaku, viņa vadīto bataljonu un parāda Latvijas nacionālās armijas un piemiņas vietas „Airītes” izveidošanas vēsturi. Muzeja ekspozīcija atklāj pulkvedi Oskaru Kalpaku kā personību, kā karavīru un kā cīnītāju par Latvijas neatkarību.

Sākot ar 1920.gadu par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas „Airītēs” sāka veidot piemiņas vietu pulkvedim Oskaram Kalpakam. 1922.gada 3.septembrī tur atklāja viņam veltītu pieminekli. Pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” ierosinājuma 1935.gada vasarā iepretim piemiņas vietai sāka celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeju atklāja 1936.gada 6.septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām.

Muzejs turpināja darboties līdz 1944.gadam, kad kara apstākļos ēkā izvietojās dažādas karaspēka vienības, 1950.gadā piemiņas ansambli iznīcināja. Muzeja ēkā iekārtoja pasta nodaļu un dzīvokļus. Sākoties Atmodai, 1988.- 1989.gadā piemiņas vietu atjaunoja. 1990.gada 11.novembrī pulkveža Oskara Kalpaka muzejs atsāka savu darbību. No 1991.gada 7.novembra līdz 2006.gada 29.decembrim memoriālā piemiņas vieta bija J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet kopš  2007.gada 2.janvāra muzejs ir Latvijas Kara muzeja nodaļa. 2007.gada 24.novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remontdarbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013.gada 6.martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža Oskara Kalpaka personību un apskata viņa darbību I pasaules kara laikā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās.

Ekspozīcijā ir apskatāmas unikālas vērības: priedes stumbra fragments (pie šīs priedes 1919.gada 6.martā O.Kalpaks saņēma nāvīgo ievainojumu), 1. atsevišķā latviešu bataljona atšķirības zīmes un formas tērpu atdarinājumi, J. Blūma dāvinātais Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas karoga atdarinājums, Latvijas neatkarības rotas kapteiņa P.Penčuka Lāčplēša Kara ordenis, kas piešķirts par kauju pie Lielauces 1919.gada 16.janvārī.

Ekspozīciju papildina izveidotie atmiņu ieraksti audio formātā (latviešu, angļu, vācu valodās). Tie lieliski papildina eksponatūras klāstu un akcentē 1918./1919. gada vēsturisko notikumu svarīgumu Latvijas valstiskuma nosargāšanā.

Muzeja ēka ir mūsdienīgi restaurēta, kā arī ekspozīcija ir mūsdienu prasībām atbilstoša. Ieeja ir bez makas, ekskursija ar gidu 10 eur stundā. Ceļa pretējā pusē atrodas piemiņas vieta. Pieejama atpūtas vieta, parks, šķēršļu trase, dažādas nodarbības, ir semināra zāle līdz 30 vietām.

O.Kalpaka laukums atrodas pašā Saldus centrā, pie Lielās un Striķu ielas krustojuma. 

Kādreizējais pilsētas tirgus laukums šodien ir iemīļota saldenieku un pilsētas viesu atpūtas vieta, kur tiek rīkoti koncerti, piemiņas pasākumi un svinēti svētki. 1919. gada 10. martā Saldus kļuva par pirmo pulkveža Oskara Kalpaka bataljona atbrīvoto Latvijas pilsētu.

1919.gada 14.martā laukumā notika pirmā Latviešu atsevišķā bataljona parāde, savukārt, 1992.gadā, godinot pulkvedi O.Kalpaku, laukumu nosauca viņa vārdā. 

Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.

Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.

Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.

Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.

Atrodas “Liepsalas”, Ošupes pagastā, Madonas novadā.

Pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas piemiņvieta "Liepsalas" izveidotas 1997. gadā ar pulkveža brāļameitas Ārijas Kalpaks - Grundmanes (1922-2006) idejām un līdzekļiem. Piemiņas vietu veido dažādi vides objekti un akmens skulptūras ar simbolisku nozīmi, kas raksturo latviešu ētiskās un patriotiskās vērtības. Lielākajā ēkā iekārtota ekspozīcija, kas veltīta Latvijas brīvības cīņu un Latvijas brīvības 22 gadu (1918-1940) vēsturei.
Piemiņas memoriālā iekārtoti vairāki vides elementi un objekti:

* Svētklētiņa – pateicība Dievam, Svēto rakstu gara maize.
* Karogs mastā, Auseklīša zvaigznes centrā, balstoties uz vārdiem Dievs, Latvija, Zemnieks, Karavīrs.
* Lūgšanu akmens garīgam spēkam – tas visu spēj, kas lūdz un tic. Domu graudi priekam, mīlestībai, cerībai – Pārdomu taciņas. 
* Dzimtas ozols ar trīs ozollapu liecībām (akmenī) mūžīgiem cienītājiem – dzīvojamās mājas vietā.
* Skulptūra. Trīs mūža draugi – jauneklis, vijole un akmens.
* Ēka (uz bijušās kūts mūriem) – no jauna būvēta ēka.
* Muzejs – brīvības cīņu un Latvijas brīvības 22 gadu (1918 – 1940) vēsture audio un video sniegumā.
* Zirgu staļļa un vāgūža vietas iezīmējums akmeņu stāstījumā.
* Pirtiņa, aka – veselībai un spirdzinājumam. Siena šķūnīši pārnakšņošanai.
* Sakņu kambari, malkas šķūnītis.
* Labības šķūnis un rija – pulcēšanās un deju laukums ar skatuvi, krāsns – pavarda vieta sabiedriskiem pasākumiem, kultūrai, izklaidēm, tradīcijām, Tēvzemes mīlestības celsmei visām paaudzēm. 
* Dzimtas puķu dārzs – dievišķam skaistumam.
* Starp senču ozoliem – akmens baraviku saimes grupa.
* Skulptūru dārzs – Dievs, Latvija, Zemnieks, Karavīrs – mākslinieku dāvinājumi.
* Piemiņvietas apzīmējuma vārti akmens un dzelzs veidojumā, ar vadmotīvu “Dievam, Tēvzemes mīlestības celsmei” – veltījums un dāvinājums latviešu tautas jaunatnei. 
* Bērzu birzīte un divi dīķi – tā, kā bija Latvijas ziedu laikos. Birzīti 1936. gadā stādījuši pulkveža Oskara Kalpaka Meirānu pamatskolas skolēni. 
* Ozolu aplis un liepu aplis savienots ar Vienotības taku “Drošībai, Darbam, Draudzībai, Daudzinājumam”.

Liepaslās netiek atjaunota gandrīz 300 gadus vecā zemnieku saimnieciskā sēta, bet veidota piemiņvieta – kā patriotiskās audzināšanas svētvieta un spēkavots. Ozols arvien bijis zemnieku un karavīru simbols, liepa – ģimenes dvēsele un saimniece, pavarda sargātāja. Apļa simbols – ozoldēli, liepu meitas – mūsu tautā stiprināmais senču gars, garīgais spēks – latviešu pašapziņa. Atziņu, padoma teksti rakstīti akmenī.

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc. 

Kuģa “Saratov” īstā piestātnes vieta atrodas Liepājā, Vecā ostmalā 59 pie laivu piestātnēm, taču piemiņas zīme atrodas tiešā Liepājas speciālās ekonomiskās zonas tuvumā.

1888. gadā būvēts Kopenhāgenā kuģubūvētavā “Buvmeistar & Wain” ar nosaukumu “Leopold II”.1911. gadā to pārpirka akciju sabiedrība Krievijas Ziemeļrietumu kuģniecība un pārdēvēja par “Saratov”, par kuģa kapteini kļūst latvietis Aleksandrs Remess.

1915. gada maijā, kad Liepāju ieņēma vācu karaspēks, “Saratov” atradās ostā bojātā stāvoklī.

1919. gada 10. janvārī tvaikoni “Saratov” pārņēma Latvijas Pagaidu valdības vajadzībām. No 1919. gada aprīļa līdz 1919. gada jūlija uz kuģa “Saratov” pēc “16. aprīļa apvērsuma” atradās K. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, kas bija spiesta glābties Sabiedroto flotes aizsardzībā.

1919. gada 8. jūlijā, pēc K. Ulmaņa Pagaidu valdības nogādāšanas Rīgā, tvaikoni izmantoja satiksmē starp Rīgu, Ventspili un Liepāju.

Pēc Latvijas un Padomju Krievijas 1920.gada 11.augusta miera līguma nosacījumiem tvaikonis “Saratov” bija jāatdod padomju pusei. 1923. gada 2. janvārī tvaikoni nodeva Padomju Krievijas pārstāvim. 1923. gada 15.janvārī tvaikonis “Saratov” gāja bojā pie Akmeņraga.

1936. gadā Latvijas jūrniecības departaments kuģa vraku pārdeva kādam uzņēmumam, kas to izcēla un nodeva metāllūžņos Liepājas drāšu fabrikai.

Atrodas Visagala kapos, Madonas novadā

Apskatāms 1927. gada 10. jūlijā Oskaram Kalpakam atklāts Kārļa Zāles un Arnolda Dzirkaļa darināts piemineklis - trīs figūru kompozīcija, kuras centrā atrodas senlatviešu karotājs ar vairogu un zobenu rokās, bet tam abos sānos novietots pa ļimstošam karavīram. Skulpturālās grupas pakājē uz granīta pamatnes ieslīpi novietota bronzas plāksne, kurā iekalts teksts, kas ietver arī Kalpakam veltīto Edvarda Virzas dzejoli.

Oskars Kalpaks krita 1919.g. 6. martā pie “Airītēm”, Skrundas – Saldus ceļa malā, viņa mirstīgās atliekas 18. septembrī no Liepājas ziemeļu kapiem tika pārvestas uz dzimtas kapiem Visagalā.

Pieminekli atklāja pulkveža O. Kalpaka pieminekļa komitejas priekšsēdētājs ģenerālis J.Balodis, piedaloties toreizējam valsts prezidentam G. Zemgalam, Ministru prezidentam M. Skujeniekam, Saeimas priekšsēdētājam P. Kalniņam, kara ministram R. Bangerskim un K. Ulmanim. Pieminekļa pamatakmens likts 1925. gada 19. jūnijā. Akmens piemineklim ņemts no pulkveža dzimtajām mājām Siena purvā, uz šī akmens O. Kalpaks bērnībā mīlējis spēlēt vijoli.