Artūra Ozola atmiņas par kuģi “Saratov”
Artūrs Ozols bija beidzis Rīgas politechnikumu un kā flotes virsnieks (mičmanis) un inženieris Krievijas Melnās jūras flotē kalpoja uz kara kuģa “Panteleimon". Latvijas atbrīvošanas cīņās pie dalījās Studentu rotas sastāvā. Liepājā saveda lietošanas kārtībā kuģi “Saratov". Artūra Ozola atmiņas par kuģi “Saratov” bija publicētas Dauagavas Vanagu mēnešrakstā
“Valdība atzina nepieciešamu, ka vajadzīgs peldošs satiksmes līdzeklis, lai valdības rīcībā būtu kuģis ar ko rīkoties, varbūt uz Ventspili pārsviest karaspēku. No stratēģiskā viedokļa militāristi to bija ieskatījuši vajadzīgu un arī no morāliskā, lai gadījumā, ja viss brūk un mūsu jaunajai armijai — neapbruņotai, neapmācītai, kura atkāpās no Rīgas uz Jelgavu, no Jelgavas caur Kurzemi Liepājas virzienā — vismaz būtu apziņa, ka par mums ir gādāts. Ļaunākā gadījumā mēs sēstos kuģī, un atkāpšanās iespējas mums būtu nodrošinātas. Kā vēlāk man brālis Markus, kas bija frontē, stāstīja, šī apziņa piešķīrusi cīnītājiem frontē jaunu sparu. Tā nu vajadzēja meklēt kuģi, bet kad tā apskatījās, kuģa nebija. Bija viens vienīgs, tāds uz sāniem sagāzies “Saratovs". Pats būdams jūrnieks, gribēju orientēties savā specialitātē un aizgāju uz “Saratovu" apskatīties, kas tur īsti ir. Uz kuģa sastapu kurinātāju kā vienīgo personu, mašīntelpa bija pilna ar ūdeni, tikai viens katls ar nelielu spiedienu. Jautāju, kādēļ ūdeni mašīntelpā neizsūknē.
“Tā nav mana lieta, es negribu nekā pozitīva darīt vāciešiem."
“Kuģis vajadzīgs mums, latviešiem."
“A, tā ir cita lieta."
“Saratovs" bija vienīgais kuģis, kas varētu būt Pagaidu valdības rīcībā, bet jādabū rokā, kam tas pieder. Izrādās, ka tas pieder Krievijas vakaru kuģniecības sabiedrībai, brauc zem krievu karoga, kapteinis ir Remess, latvietis, kas visu laiku tur ir bijis. Kā lai mēs dabūjam to savā rīcībā, kur visapkārt vācu varēšana un mums nav nekādas teikšanas?
Aizgāju pie Zālīša un teicu, ka Saratovu mēs varam mobilizēt un atsavināt. Tā kuģis nokļuva Pagaidu valdības rīcībā. Kādēļ vācieši neprotestēja, nezinu. Man liekas, ka dažas nedēļas vēlāk tas akts vairs nebūtu izdevies. Vācieši bija jau saorganizējušies pret Pagaidu valdību un nebūtu ļāvuši viņai tā rīkoties. Nu bija kuģis jāsaved kārtībā un jāķeras pie remontēšanas. Atdūros uz grūtībām: bez tā cilvēka, kas bija jau priekšā uz kuģa, es nevarēju dabūt nevienu, kas nāktu man palīgā strādāt. Strādniecība bija pret Pagaidu valdību, tā kā tai nācās cīnīties ne tikāi pret vāciešiem, bet arī latviešu strādniecību. Ilgi nedabūju palīgu, kamēr atnāca kāds Kaimiņš. Mēs divi savedām kuģi kārtībā, bet darba bija daudz. Tad mani izsauca uz štābu.
“Ozola kungs, jums rītu no rīta jāiet jūrā."
“Bet man ir tikai viens katls."
“Sataisiet, ka var iet jūrā. Tur stāv angļu eskadra, no tās jūs pārņemsit 5000 šautenes, simtiem tūkstošu šāviņu, 50 patšautenes. Angļi negrib šeit iebraukt, lai neizceltos konflikts ar vāciem; jurms jāaizbrauc turp.''
Janvāra beigās mēs ar vienu katlu lēni kustējāmies, bet ārā tikām itin labi. Nostājāmies pie viena no angļu kara kuģiem un tumsā sākās pārkraušana. Dabūjām arī mantas, kādas Liepājā sen nebija redzētas. Angļi bija ļoti laipni, notika liela apjoma brāļošanās. Man bija jāzina par katlu un reizē jāiet augšā par tulku, jo nebija neviena, kas prastu angliski un varētu stāstīt puišiem, ko instruktors māca, kā rīkoties ar jaunām patšautenēm, kuras mūsējie nebija pat redzējuši. Kad viss bija nokārtots, mēs ar vienu katlu un dārgo lādiņu braucām atpakaļ uz Liepāju. Šautenes bija jāsamontē šaušanas kārtībā, jāalgo cilvēki, bet naudas nebija. Tās arī jānogādā frontē, kur tās vajadzīgas. Jāmeklē strādnieki, kas nekaitētu mūsu lietai. Tāda bija toreiz vide Liepājā.”
Kas bija Artūrs Ozols
Artūrs Ozols bija beidzis Rīgas politechnikumu un kā flotes virsnieks (mičmanis) un inženieris Krievijas Melnās jūras flotē kalpoja uz kara kuģa “Panteleimon". Latvijas atbrīvošanas cīņās pie dalījās Studentu rotas sastāvā. Liepājā saveda lietošanas kārtībā kuģi “Saratov".
Bija ievēlēts Satversmes sapulcē, pēc tam Edinburgā, Skotijā, kā lietpratējs pārraudzīja mūsu pirmā ledlauža “Krišjānis Valdemārs" būvdarbus. Ilgus gadus bija Jūrniecības departamenta direktors. Pēc Otrā pasaules kara trimdā bija Nacionālā fonda Skandināvijā pirmais padomes priekšēdis. Miris Zviedrijā.
Artūra Ozola atmiņas par kuģi “Saratov” (Dauagavas Vanagu mēnešraksts Nr. 6, 1980. gada 1. novembris).
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Kuģa “Saratov” piestātnes piemiņas zīme
Kuģa “Saratov” īstā piestātnes vieta atrodas Liepājā, Vecā ostmalā 59 pie laivu piestātnēm.
1888. gadā būvēts Kopenhāgenā kuģubūvētavā “Buvmeistar & Wain” ar nosaukumu “Leopold II”.1911. gadā to pārpirka akciju sabiedrība Krievijas Ziemeļrietumu kuģniecība un pārdēvēja par “Saratov”, par kuģa kapteini kļūst latvietis Aleksandrs Remess.
1915. gada maijā, kad Liepāju ieņēma vācu karaspēks, “Saratov” atradās ostā bojātā stāvoklī.
1919. gada 10. janvārī tvaikoni “Saratov” pārņēma Latvijas Pagaidu valdības vajadzībām. No 1919. gada aprīļa līdz 1919. gada jūlija uz kuģa “Saratov” pēc “16. aprīļa apvērsuma” atradās K. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, kas bija spiesta glābties Sabiedroto flotes aizsardzībā.
1919. gada 8. jūlijā, pēc K. Ulmaņa Pagaidu valdības nogādāšanas Rīgā, tvaikoni izmantoja satiksmē starp Rīgu, Ventspili un Liepāju.
Pēc Latvijas un Padomju Krievijas 1920.gada 11.augusta miera līguma nosacījumiem tvaikonis “Saratov” bija jāatdod padomju pusei. 1923. gada 2. janvārī tvaikoni nodeva Padomju Krievijas pārstāvim. 1923. gada 15.janvārī tvaikonis “Saratov” gāja bojā pie Akmeņraga.
1936. gadā Latvijas jūrniecības departaments kuģa vraku pārdeva kādam uzņēmumam, kas to izcēla un nodeva metāllūžņos Liepājas drāšu fabrikai.
Akmeņraga bāka un kuģa "Saratov" liktenis
Akmeņraga bāka atrodas Sakas pagastā, 10 km uz dienvidrietumiem no Pāvilostas. Bākā var uzkāpt pa vītņveida kāpnēm, no tās paveras skats uz jūru un apkārtnes mežiem. Lai nokļūtu Akmeņragā ir jābrauc vai nu no Pāvilostas (12 km) vai Ziemupes (10 km) puses pa tuvāko ceļu jūras krastam un jāseko norādēm.
Pašreizējais 37 m augstais bākas tornis uzcelts 1921. gadā, bet iepriekšējo bāku nopostīja Pirmā pasaules kara laikā. Pašreizējā 38 metrus augstā bāka uzcelta 1921. gadā un atjaunota 1957. gadā. Pēdejie uzlabojumi veikti vēl mūsu gadsimtā – atjaunots bākas krāsojums. Bākas uguns iedegas reizi 7,5 sekundēs. Pie bākas atrodas neliels ēku komplekss – bijusī robežsargu bāze – savukārt tuvākajā apkārtnē atrodamas vēl citas padomju perioda drupas, kas palikušas no pretgaisa aizsardzības vienību ēkām. 1980. gadu beigās parādījās ideja šeit būvēt atomelektrostaciju – tālāk par mieta iespraušanu zemē projekts gan netika.
Pārējo Latvijas bāku vidū Akmeņraga bāka izceļas ar savu atrašanos kuģošanai vienā no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras piekrastē. Bākas gaisma atzīmē akmeņainu, apmēram divas jūras jūdzes jeb 3,7 km garu sēkli, kurš iesniedzas jūrā ziemeļrietumu virzienā. Jūras dziļums šajā sēklī ir tikai nedaudz virs diviem metriem. Vieta, kur atrodas bāka, palikusi turpat, bet piekraste gadu gaitā atkāpusies.
Neskatoties uz to, ka šeit jau no 1879. gada dega navigācijas uguns, Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģa katastrofas. No tām zināmākā ir Latvijas tvaikoņa “Saratow” uzskriešana uz sēkļa 1923. gada septembrī. “Saratow” 1919. gadā uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu.
Akmeņragā blakus bākai atradusies Padomju armijas karaspēka daļa, robežapsardzības postenis un krasta baterija, kura demontēta un lielgabali no pozīcijām aizvesti 1955.gadā.
Akmeņraga bākas uzraudze bākas tuvumā ir savākusi skaistu dzintaru un akmeņu kolekciju. Apmeklējumu brīvdienās un svētku dienās vēlams iepriekš saskaņot.
Kuģa “Saratov” īstā piestātnes vieta
Kuģa “Saratov” īstā piestātnes vieta atrodas Liepājā, Vecā ostmalā 59 pie laivu piestātnēm, taču piemiņas zīme atrodas tiešā Liepājas speciālās ekonomiskās zonas tuvumā.
1888. gadā būvēts Kopenhāgenā kuģubūvētavā “Buvmeistar & Wain” ar nosaukumu “Leopold II”.1911. gadā to pārpirka akciju sabiedrība Krievijas Ziemeļrietumu kuģniecība un pārdēvēja par “Saratov”, par kuģa kapteini kļūst latvietis Aleksandrs Remess.
1915. gada maijā, kad Liepāju ieņēma vācu karaspēks, “Saratov” atradās ostā bojātā stāvoklī.
1919. gada 10. janvārī tvaikoni “Saratov” pārņēma Latvijas Pagaidu valdības vajadzībām. No 1919. gada aprīļa līdz 1919. gada jūlija uz kuģa “Saratov” pēc “16. aprīļa apvērsuma” atradās K. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, kas bija spiesta glābties Sabiedroto flotes aizsardzībā.
1919. gada 8. jūlijā, pēc K. Ulmaņa Pagaidu valdības nogādāšanas Rīgā, tvaikoni izmantoja satiksmē starp Rīgu, Ventspili un Liepāju.
Pēc Latvijas un Padomju Krievijas 1920.gada 11.augusta miera līguma nosacījumiem tvaikonis “Saratov” bija jāatdod padomju pusei. 1923. gada 2. janvārī tvaikoni nodeva Padomju Krievijas pārstāvim. 1923. gada 15.janvārī tvaikonis “Saratov” gāja bojā pie Akmeņraga.
1936. gadā Latvijas jūrniecības departaments kuģa vraku pārdeva kādam uzņēmumam, kas to izcēla un nodeva metāllūžņos Liepājas drāšu fabrikai.
