Ziemeļlatgales atbrīvošana no lieliniekiem

1919.gada maijā, turpinoties Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēkus uzbrukumam austrumu virzienā, partizānu aktivitāte Balvu apkārtnē arvien pieauga. 1919.gada pavasarī bija izveidojušās vairākas partizānu grupiņas, katrai grupiņai bija savs komandieris, starp atsevišķiem “zaļo” pulciņiem sakaru gandrīz nebija.

1919.gada maijā - jūnijā Liepnas - Balvu - Rugāju apvidū neatradās neviena no karojošām armijām, nedarbojās pārvaldes iestādes. Novada aizsardzību savās rokās ņēma vietējie partizāni, veidojot atbalsta punktu sistēmu no Lubāna ezeram līdz Liepnai. Partizāniem bija grūts uzdevums - jānotur frontes līnija apmēram 50 km garumā, iespēju robežās nodrošinot posteņus uz galvenajiem ceļiem. Aizsardzībai izmantoja dabiskus šķērsļus - purvu joslas, mežainu apvidu.

1919.gada jūnija sākumā Rugāju, Sudarbes, Orlovas, Silakroga, Balvu, Kupravas “zaļo” pulciņi apvienojās Balvu partizānu nodaļā, par  komandieri kļuva Jānis Vīndedzis. Balvu partizānu nodaļā bija apmēram 100 vīru, nozīmīgāko ceļu apsargāšanai posteņi bija pie Rugājiem, Sudarbes, Orlovas, Silakroga, Kupravas, sakarus nodrošināja apmēram 30 vīru jātnieku nodaļa  izmantojot savus līdzpaņemtos zirgus.

Jūnijā Balvu partizānu nodaļa iesaistījās sadursmēs ar ienaidnieka izlūku  grupām, nepieļaujot sarkanarmiešu atgriešanos. Sadursmes notika pie Silakroga, Augustovas, Orlovas, Sudarbes, Kupravas, Pokrotas, Tikaiņiem. Neraugoties uz partizānu mazu skaitu, gandrīz visās kaujās tika gūts pārsvars, to sekmēja gan purvu un mežu masīvu pazīšana, gan iedzīvotāju atbalsts.

1919.gada jūlija sākumā izdota Austrumu frontes virspavēlnieka pavēle Balvu partizānu nodaļu nosaukt par Latgales partizānu pulku, par komandieri iecelts virsleitnants Jānis Vīndedzis. Pulks kļuva par regulāru karaspēka daļu, tajā pamatā bija vietējie iedzīvotāji, pārsvarā brīvprātīgie, tai skaitā vecāki vīri un pusaudži ārpus iesaukšanas vecuma. Jūlija sākumā pulkā bija mazliet vairāk kā 700 karavīri, bet kaujas vienību skaits pakāpeniski pieauga, oktobrī jau bija 3 bataljoni ar 8 rotām un ap 2000 karavīru.  Līdztekus pulka formēšanai notika arī aktīva kauju darbība. 1919.gadā cīņas turpinājās mainīgām sekmēm, partizāni savu ieņemto teritoriju noturēja. Lielākās kaujas notika pie Stompakiem, Kokorevas, Augustovas, Susājiem un Liepnas. Augustā un septembrī pulka sektorā cīņas turpinājās gan kā izlūku sadursmes, gan kā uzbrukuma operācijas.

Oktobrī pulka komandēšanu pārņēma kapteinis Jānis Skujiņš. Pulks paplašināja savu teritoriju, atspiežot sarkanarmiešu vienības, nācās arī atkāpties, atstājot nesen atbrīvotās apdzīvotās vietas. Pulka sastāvs palielinājās daudziem vietējiem iedzīvotājiem pēc apvidus atbrīvošanas brīvprātīgi stājoties Latgales partizānu pulkā, ieradās arī brīvprātīgie no padomju kontrolētajām teritorijām, slepeni šķērsojot fronti. 

1920.gada 9.janvārī pulksten 6 no rīta vienlaicīgi sākās uzbrukums visā Ziemeļlatgales frontē.

Pulka galvenais uzdevums bija ieņemt Pitalovas dzelzceļa mezglu, līdz ar to neļaujot pretiniekam pārvietoties uz Latgales dienvidiem, kur uzbruka Lietuvas un Polijas armijas daļas.

Lielākās kaujas pulks izcīnīja pie Kārsavas, Baltinavas, Augšpils, Pitalovas. Sīvas cīņas notika pie Šķilbēniem, Latgales partizānu pulka 2.bataljons uzbruka Šķilbēnu augstienēm, kaujas turpinājās vairākas dienas, pretinieks bija 15.armijas Sevišķu uzdevumu pulks.

Ziemeļlatgales atbrīvošana Latgales partizānu pulkam bija nopietnākais pārbaudījums visā tā kauju vēsturē. Pulka karavīri, galvenokārt vietējie iedzīvotāji, lieliski izmantoja apkārtnes pazīšanu, prasmīgi pielietoja partizānu cīņas taktiku. 

Par varonību kaujās 53 pulka karavīri saņēma augstāko valdības apbalvojumu  Lāčplēša Kara ordeni. Dažādi izvērsās viņu likteņi, padomju režīma laikā daudzi tika apcietināti, izsūtīti uz Sibīriju vai Otrā pasaules kara laikā devās emigrācijā.

Lai godinātu kritušo karavīru piemiņu pēc Neatkarības kara cēla pieminekļus, iekārtoja piemiņas vietas Balvos, Viļakā, Baltinavā, Škilbēnos, Rugājos, Tilžā, Kārsavā, Linavas pagasta Rītupē,* Kacēnu pagastā* (*tagad Krievijas Federācijas teritorija). Daudzās kapsētās - Bērzkalnes pag. Priedaines kapos, Rugāju pag. Cepurnieku kapos, Garosilu kapos, Stāmeres kapos, Balvu pilsētas pareizticīgo un luterāņu kapos, Liepnas pag. kapos u.c. apglabāti cilvēki, kuri ar savu varonību un pašaizliedzību Neatkarības karā ir veicinājuši Latvijas atbrīvošanu.