Latgales atbrīvošana no lieliniekiem
I Neatkarības kari

Muzejs atrodas Balvu muižas apbūves kompleksa teritorijā, bijušajā muižas klēts ēkā. Ekspozīcija ļauj ielūkoties Latvijas Neatkarības kara vēsturē no Ziemeļlatgales skatu punkta, izsekojot Latgales partizānu pulka izveidošanās un darbības vēsturei. Apskatāmi iepriekš citur neredzēti foto materiāli un dokumentu kopijas, tostarp, 1919. gada 5. jūlija pavēle par pulka izveidošanu. Unikālas ir pulka darbības iekšējās pavēles, kuras laikā no 1919. gada jūlija līdz oktobrim rakstītas krievu valodā. Tas atspoguļo pulka kā vietējās vienības veidošanās īpatnības un sastāvu, kur kopā cīnījās, latvieši, latgalieši, krievi un ebreji. Uz latviešu valodu iekšējās pavēlēs pulks pārgāja tikai pēc pilnīgas iekļaušanās Latvijas armijas sistēmā, kad to papildināja mobilizētie karavīri no citiem Latvijas novadiem. Ekspozīcijā atspoguļota arī Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācija, kuras laikā no 1920. gada 9. līdz 15. janvārim Latvijas armijas Latgales divīzija ar kaujām atbrīvoja Viļakas, Jaunlatgales un Kārsavas apkārtni. Tajā apskatāmas liecības gan par operāciju kopumā, gan Latgales partizānu pulka kaujas darbību Kārsavas atbrīvošanas laikā.

Atrodoties pie Balvu novada muzeja var noskenēt QR kodu un doties pastaigā pa Balvu pilsētu, noklausoties audio stāstu par pilsētas vēstures līkločiem. Audio stāsts ir pieejams arī IziTravel platformā ŠEIT. Stāsts pieejams latviešu un angļu valodās.

Atrodas Preiļu kultūras centra telpās.

Apskatāma Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja (PVLMM) ekspozīcija "Muzeja stāsti Latvijai" par  Pirmo  pasaules, Neatkarības karu un Otro pasaules karu.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijas "Muzeja stāsti Latvijai" (atklāta 2018. gadā) sadaļa ""Drywys" stāsts" veltīta Pirmajam pasaules karam, Neatkarības karam un Latgales atbrīvošanai, kā arī Lāčplēšana kara ordeņa kavalieriem. Ekspozīcijas sadaļa "Karoga stāsts" vēsta par Otrajam pasaules kara perioda sarežģītajiem notikumiem, kura laikā preiliešus skāra deportācijas, holokausts, iesaiste karojošo pušu militārajās vienībās, pēc kara - nacionālo partizānu rindās. Apskatāma arī preilietim, ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam piešķirtā medaļa “Taisnīgais starp tautām”.

Iepriekš piesakoties, pieejama ekskursija krievu un angļu valodā. 

Latvijas Neatkarības kara (1918.-1920.g.) laikā Balvu novada teritorijā pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas izveidojās Balvu partizānu nodaļa, kura drīz tika pārveidota par Latgales partizānu pulku.

Doma par pulka pieminekli radās jau 1927. gadā. 1933. gadā bijušais Latgales partizānu pulka karavīrs, akmeņkalis Jānis Pilmanis par saviem līdzekļiem uzcēla 5 metrus augsto akmens postamentu piemineklim. Savukārt pašu bronzas pieminekli veidoja mākslinieks Kārlis Jansons.

Pulka kritušo karavīru piemiņai veltīto pieminekli, piedaloties ģenerālim Jānim Balodim atklāja 1938. gada 14. augustā. Lai arī oficiālais pieminekļa nosaukums bija “Sargājošais partizāns”, tautā piemineklis drīz vien tikai iesaukts par “Balvu Staņislavu”.

Pēc tam, kad Latviju okupēja PSRS, 1941. gada pavasarī ar Abrenes apriņķa izpildkomitejas lēmumu piemineklis tika nojaukts. Augstais postaments tika nojaukts, bet pats bronzas piemineklis palika Balvu milicijas pagalmā.

Vācu okupācijas laikā pieminekļa postaments netika atjaunots, bet pašu bronzas pieminekli novietoja iepriekšējā vietā. Pēc padomju okupantu otrreizējās atgriešanās 1944. gadā piemineklis tika iznīcināts pilnībā.

Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, balvenieši vāca ziedojumus Latgales partizānu pieminekļa atjaunošanai. 1993. gada 11. novembrī Balvos atklāja mākslinieka Kārļa Jansona dēla Andreja Jansona atjaunoto pieminekli.

Pieminekļa postamenta aizmugurē tika pievienota papildus piemiņas plāksne ar tekstu “Atjaunots godinot arī 1940. – 1954. gada Latgales nacionālās brīvības cīnītājus”.

Atrodas ceļa posma Viļaka – Vientuļi (P35) kreisajā ceļa pusē, pie Jaškovas kapu kapličas.

Piemineklis Neatkarības karā kritušajiem latviešu un igauņu karavīriem.

Tēlnieka Kārļa Zemdegas veidotais piemineklis 1920.gadā Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai Jaškovā pirmo reizi tika atklāts 1935.gada 22.septembrī pie 1929.gadā ierīkotajiem Viļakas brāļu kapiem.
Brīvības cīņās pret sarkano armiju Viļakas novadā sākās ar Latvijas armijas un Latgales partizānu pulka uzbrukumu 1920.gada 9.janvārī. Tajā piedalījās arī igauņu karavīri. Viļaku atbrīvoja jau 9.janvārī, bet cīņas uz austrumiem no tās turpinājās vēl vairākas dienas. Gan pirms, gan pēc Viļakas atbrīvošanas kritušie karavīri tika apbedīti dažādās vietās, ko zināja vietējie iedzīvotāji. Nostabilizējoties Latvijas valstij, Viļakā sāka domāt par kopēju brāļu kapu iekārtošanu. Jau no 1923.gada 18.novembra pēc svinīga dievkalpojuma katoļu baznīcā, kuru noturēja dekāns P.Apšinīks, liels gājiens devās uz jaunveidojamo brāļu kapu vietu uzkalniņā, tā sauktajā Jaškovā - tiešā Viļakas tuvumā. Drīz uzbūvēja pieminekļa pamatus, sākās ziedojumu vākšana piemineklim. Kritušo karavīru kapavietu apzināšana prasīja laiku, tikai 1929.gada 3.novembrī notika pārapbedīšana topošajos brāļu kapos. Tajos apbedīti Viļakas apkārtnē kritušie 31 latviešu un 14 igauņu karavīri.1935.gadā piemineklis bija gatavs un 22.septembrī to svinīgi iesvētīja.
Pirmskara Latvijas valsts neatkarības gados ar brāļu kapiem un šo pieminekli bija saistīti visi valstiski svarīgākie pasākumi Viļakas pagastā.
Piemineklis tika sagrauts pēckara padomju varas gados, bet tā granīta daļas, lai gan bojātas, bija saglabājušās. Pieminekli atjaunoja un 1990.gada 11.novembrī - Lāčplēša dienā.

Piemineklis “Vienoti Latvijai”, tautā saukts “Latgales Māra”, atrodas Rēzeknē. Tā centrālais sievietes tēls ar krustu rokā simbolizē 1920. gadā no lielinieku varas atbrīvoto Latgali un tās kristīgās civilizācijas garu.

Pieminekļa celšanu iniciēja Latgales sabiedriskie darbinieki 20 gs. 20-tajos gados. Pamatakmens tika ielikts un iesvētīts 1930. gada 8. jūnijā. 1934. gada jūnijā tika izsludināts pieminekļa konkurss, kurā uzvarēja Kārļa Jansona projekts. Pieminekli atklāja 1939. gada 8. septembrī, un iesvētīšanas dievkalpojumu vadīja bīskaps Jāzeps Rancāns.

Pēc padomju okupācijas 1940. gada novembrī piemineklis tika nogāzts. Bronzas skulptūras nepaspēja iznīcināt un vācu okupācijas laikā 1943. gada 22. augustā pieminekli atjaunoja. Atgriežoties padomju okupācijai, piemineklim sākotnēji tika nozāģēts krusts, bet 1950. gadā to pilnībā iznīcināja. Padomju okupācijas laikā tā vietā tika uzcelts Ļeņina piemineklis, kuru novāca tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.

Atmodas laikā 1989. gadā radās ideja par vēsturiskā pieiminekļa “Vienoti Latvijai” atjaunošanu. Pieminekli pēc tēva materiāliem un fotogrāfijām no jauna darināja Kārļa Jansona dēls, tēlnieks Andrejs Jansons, sadarbībā ar Intu Folkmani. Atjaunoto pieminekli atklāja 1992. gada 13. augustā, Pirmā pasaules latgaliešu saieta laikā.

Atrodas Valkas pagastā, braucot pa autoceļu Valka – Rūjiena (P22) 4 kilometrā, pa labi, sekojot norādes zīmēm.

Pēteris Radziņš dzimis 1880.gada 2.maijā Lugažu pagasta “Jaunvīndedzēs”. Mācījies Lugažu draudzes skolā, Valkas pilsētas skolā un Valkas Nelsona reālskolā. Iestājies kā brīvprātīgais krievu armijā. 1919.gada rudenī atgriezās Latvijā un 27.oktobrī iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku, uzņemoties šo amatu brīdī, kad bermontieši apdraudēja Rīgu. Kā štāba priekšnieks vadījis visas Rīgas, Zemgales un Latgales kaujas. 1920.gada 5.februārī paaugstināts par ģenerāli.

Mūsdienās netālu no dzimtas mājas aplūkojams piemiņas akmens, kas veltīts ģenerālim Pēterim Radziņam (1880 - 1930).

2017.gada 11.novembrī Rīgā, Daugavas gates stūrī, tika atklāta piemiņas plāksne Pēterim Radziņam.

Video: Ģenerāļa P. Radziņa piemiņas pasākums Rīgas Brāļu kapos 2019.gadā

Video: 2019.gada 2. maijā, ģenerāļa Pētera Radziņa 139. dzimšanas dienā, 11.novembra krastmalā, pie Prezidenta pils, goda sardzei un interesentiem piemiņas plāksni aptverot, notika atceres pasākums.

Valkas novadpētniecības muzeja ekspozīcijā “Valka - Latvijas neatkarības šūpulis” atspoguļota arī ģenerāļa Pētera Radziņa dzīve un darbība.
Blakus tradicionālajiem krājuma eksponēšanas veidiem ekspozīcijā izmantoti interaktīvi multimediju risinājumi. Informācija un anotācijas tulkotas igauņu un angļu valodā.
 

Atrodas Madonas novada, Murmastienes pagastā, Meža Strodu ciemā, 6km no Varakļāniem.

Apskatāms Brīvības cīņu piemineklis 1. Liepājas kājnieku pulka kaujas vietā, kur viņi 1919. gadā cīnījās pret ” sarkano” karapulku. Netālu no šīs vietas kaujā smagi tika ievainots novadnieks Aleksandrs Lakstīgala. Tika atrasts miris pie tuvējām mājām. Tādēļ arī izvēlēta šī pieminekļa atrašanās vieta.

1936. gada 16. augustā Brīvības cīņu atcerei atklāj granīta Uzvaras pieminekli ( tā tika saukts tā laika presē ), kurā iegravēti vārdi: ” 1. Liepājas kājnieku pulka cīņu, upuru un uzvaras vieta Latgalē, 1919. gada 26. augustā ar asinīm mēs pirkām katru savas dzimtās zemes stūrīti-tā tagad mūsu.” To uzstādīja Rēzeknes aizsargu pulka vadība, iesvētīja Rēzeknes aizsargu pulka vecākais mācītājs Vincents Tomašūnas ar vietējo draudzes prāvestu Kalinku. Atklāšanas parādi pieņēma Zemgales divīzijas komandieris, Lāčplēša ordeņa kavalieris Žanis Bahs. 1950. gadā tas tika nogāzts un sapostīts. 1996. gada 16. novembrī svinīgi atklāja atjaunoto pieminekli, arī par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 78. gadadienai.

Atrodas Odzienas ielā 2, Pļaviņās.

Apskatāma pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”.

Ēkai Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir sena vēsture – no laika, kad Stukmaņu lieltirgotājs Hugo Apeltofts tajā uzsāka aktīvu saimniecisko darbību, tādējādi veicinādams Pļaviņu pilsētas attīstību, līdz brīdim, kad Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara laikā šeit tika izveidots Latvijas Austrumu frontes štābs. 1919. gadā tieši no Pļaviņām tika vadīta Latvijas armijas vienību darbība pret Sarkano armiju Latgalē.

1934. gadā pie šī nama tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju vara 1940. gadā  to noņēma un iznīcināja, bet 1990. gada 16. jūnijā ar LNNK Pļaviņu nodaļas atbalstu tā tika atjaunota.

Tagad pie kādreizējā štāba ēkas atrodas piemiņas stēla, kas veltīta 15 Pļaviņu novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet telpās izveidota ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”, kura stāsta par notikumiem Brīvības cīņu laikā, Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas štāba darbību Pļaviņās, kā arī sniedz ieskatu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīves stāstos.

Netālu no ekspozīcijas ēkas atrodas Latgales divīzijas štāba ēka, kuru 1913. gadā, kā Stukmaņu liķiera fabiku būvēja grāfs Teodors Medems. 1919.gadā to pārņēma P. Stučkas režīms, kur tas bija izveidojis arī cietumu. Pēc boļševiku padzīšanas, 1925.gadā ēku pārņēma Latvijas armija, kura tajā izvietoja Latgales divīzijas štābu. Šajā ēkā savu militāro karjeru izgāja 10 Latvijas armijas ģenerāļi un citi virsnieki. 1940.gadā ēku pārņēma Sarkanā armija. Pēckara gados tajā izvietojās skola, kā arī pašvaldība. Ap 1970.gadu ēku sāka izmantot ražošanas apvienība “Rīgas Apģērbs”. 

Ekspozīcijas apmeklējumu iepriekš jāpiesaka zvanot T. 28442692.

Ekspozīcija “Abrenes istabas” atrodas Viļakas pilsētā, ēkā ar daudzveidīgu vēsturi. Pirmsākumos ēka atradās uz senā Marienhauzenas tirgus laukuma, vēlāk tajā atradās dzīvokļi, biroji, dažādi veikali, bet Otrā pasaules kara laikā tur darbojās latviešu pašaizsardzības štābs, gestapo un arī čeka. Vairākas ekspozīcijas atklāj dažādus notikumus un vēstures posmus Viļakas pilsētā un tās tuvākajā apkārtnē laikā no 1920. līdz 1960. gadam, kad Viļaka ietilpa Jaunlatgales Abrenes apriņķī. Tajās redzami priekšmeti no Stompaku purva partizānu mītnes, kas saistīti ar nacionālo partizānu kustību Latgalē. Apskatāmi arī dokumenti un fotogrāfijas, kas saistīti ar Neatkarības karu. Jaunākā ekspozīcija ir veltīta kādreiz slavenajai motokrosa trasei “Baltais briedis”.

Atrodas līdzās Viļakas Jēzus Sirds Romas Katoļu baznīcai.

Piemiņas stēla Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem Viļakas novadā atklāta 2017.gada 11.novembrī. 28 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru likteņi ir saistīti ar Viļakas novada vārdu.
Granīta stēla tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Godinot Latvijas Brīvības cīņās kritušos karavīrus, visā Latvijā tiks uzstādītas vienota parauga piemiņas stēlas. Projekta iniciators ir Jaunsardzes un informācijas centrs.

Pieci Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, kuru vārdi iegravēti piemiņas stēlā, pēc Brīvības cīņu noslēguma dzīvoja tagadējā Viļakas novada teritorijā:
– Jānis Kuļšs bija jaunsaimnieks Šķilbēnu pagasta Apsīšos,
– Aleksejs Ļubimovs (Lavrentjevs) dzīvoja Šķilbēnu pagasta Fortepjanovas fermā, vēlāk Viļakā,
– Teodors Mende saimniekoja viņam piešķirtajā saimniecībā un bija mežsargs Žīguru pagasta Katlešu ciemā,
– Eduards Tenisons dzīvoja Vecumu stacijā, vēlāk dzīvoja Čabatrovas ciemā un strādāja p/s “Viļaka”,
– Jānis Burmeistars pēc 1928. g. kādu laiku dzīvojis Šķilbēnu pagastā.

Brāļu kapi Viļakas novadā ir atdusas vieta 45 karavīriem, kuri 1920. gadā atdeva savas dzīvības, aizstāvot Latviju no lieliniekiem. 9. janvāris bija diena, kad uzbrukumi sākās Ziemeļlatgalē, un, neskatoties uz toreiz esošajiem sarežģītajiem laikapstākļiem, tajā pašā dienā arī tika atbrīvota Viļaka.
Latgales atbrīvošanas kaujās Viļakas novadā plecu pie pleca kopā ar Latvijas armijas karavīriem un partizāniem pret Sarkano armiju cīnījās arī Igaunijas karavīri. Daudzi no viņiem atdeva savu dzīvību par brīvu Latviju.

Atrodas Alūksnes Jaunās pils telpās.

Alūksnes muzeja piedāvājumā militārais mantojums atspoguļojas pamatekspozīcijās: "Totalitārajā režīmā cietušo piemiņas istaba", kas veidota represiju atcerei un atklāj Alūksnes novada iedzīvotāju likteņgaitas Sibīrijā un Tālajos Austrumos, un Alūksnes vēstures ekspozīcijā "Laikmetu mielasts", kur satiekas laika periodi no aizvēstures līdz mūsdienām. Atsevišķa nodaļa ekspozīcijā veltīta 7. Siguldas kājnieku pulka ieguldījumam militārajā jomā, kultūras un sabiedriskajā dzīvē.

7. Siguldas kājnieku pulks no 1919. gada 20. aprīļa sācis formēties kā 3. Jelgavas kājnieku pulks, no 25. augusta nosaukums – 7. Siguldas kājnieku pulks. Siguldas kājnieku pulks piedalījās kaujās pret Bermontu, tad 1920. gada 5. janvārī ieradās Latgales frontē, kur piedalījās daudzās kaujās, tajā skaitā pie Katlešiem, Vecumu un Purvmalas stacijām, kā arī Jaunlatgales un Augšpils atbrīvošanā. Pēc miera līguma noslēgšanas pulks apsargāja robežu no Rītupes stacijas līdz Igaunijas robežai. Brīvības cīņās krituši 68 karavīri, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 85 karavīri.

Par pulka dzīvi Alūksnē "Latvijas radio 1" raidījumā "Latvijas pērles" stāsta Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova.

Alūksnes muzejs atrodas Valsts nozīmes arhitektūras piemineklī - Alūksnes Jaunajā pilī, kas celta neogotikas stilā 19.gs. beigās. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Alūksnes Jaunajā pilī bija izvietots 7.Siguldas kājnieku pulks.

Pēc Otrā pasaules kara pili pārņēma padomju drošības iestādes, bet no 1950-to gadu beigām pilī darbojušās dažādas kultūras iestādes – izpildkomitejas Kultūras un Kinofikācijas nodaļa, pionieru nams, bibliotēka, bērnu bibliotēka, kinoteātris un muzejs.

Atrodas Alūksnes ezera krastā, Pleskavas ielas (Kolberģa ceļa) malā.

1923. gada 22. jūnijā Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāja pieminekli kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem. Piemineklis veidots pēc mākslinieka Jūlija Miesnieka meta. 

Pulka karavīri labiekārtoja un uzturēja arī pieminekļa apkārtni. Pie pieminekļa karavīri pulcējās pulka gada svētku priekšvakarā, kad iededzināja svēto uguni, kā arī pulka gada dienā pēc parādes un aizlūguma Garnizona kapos.

1940./1941. gadā boļševiki plāksni noņēma un iznīcināja, bet pašu pieminekli nojauca 1953. gadā un tā akmeņus iemūrēja kazarmu mājas stūra pamatos.
Sākoties Atmodai, 1989. gada rudenī tika sakopta nopostītā pieminekļa apkārtne, kas tolaik vēl atradās PSRS okupācijas karaspēka daļas teritorijā. Pieminekļa kādreizējā atrašanās vietā 11. novembrī tika atklāta pagaidu granīta piemiņas zīme, kurā iekalts teksts: "Šajā vietā tiks atjaunots 7.Siguldas kājinieku pulka piemineklis 11.XI 1989."

Pateicoties Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītāja U. Veldres iniciatīvai, tika uzsāki pieminekļa atjaunošanas darbi un 2009. gada 16. oktobrī atklāja atjaunoto pieminekli.
Atšķirībā no pieminekļa oriģināla, uz obeliska pulka krūšu nozīmes vietā tika izveidots krusts. Abus pieminekļa ciļņus kalis tēlnieks Ainārs Zelčs. Atjaunotajam piemineklim tika izmantoti  gan daļa no 22 oriģinālā obeliska blokiem, kas tika atrasti Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas teritorijā, gan jaunizgatavotie bloki.

2019. gada 20. jūnijā 7. Siguldas kājnieku pulka simtgades pasākumu ietvaros pieminekļa kalna pakājē tika atklāta pulka pieminekļa piemiņas vieta un granīta piemiņas plāksne vienības kritušajiem karavīriem, kurā iekalts teksts: “Jūsu stiprais gars vienmēr ierindā ar mums…”. Piemiņas vieta iekārtota par nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas personāla saziedotajiem līdzekļiem.

Atrodas Gulbenē, Dzelzceļa iela 8

Apskatāma pati stacijas ēka un perons, izveidotā piemiņas plāksne un piemineklis represētajiem (tēln. I.Ranka).

Pirmā pasaules kara laikā (1916.—1917. gadā) šaursliežu līnija uz Pļaviņām pārbūvēta 1524 mm platumā, lai kalpotu kā savienotāja līnija ar Rīgas—Daugavpils līniju. Uzbūvēta arī līnija uz Ieriķiem, kā arī līdz Sitai, izveidojot savienojumu ar Pitalovu. Tādējādi Gulbene kļuva par dzelzceļa mezglu.

Brīvības cīņu laikā, 1919.gada 31.maijā atbrīvojot Gulbeni no lieliniekiem, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulks šeit ieguva ievērojamu daudzumu kara trofeju.

Tagadējā stacijas ēka (arh. P.Feders) celta 1926. gadā. No Gulbenes dzelzceļa stacijas 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti gan civiliedzīvotāji, gan Litenes vasaras nometnē arestētie virsnieki.
Kā nozīmīga mezgla stacija tika bombardēta 1944.gada pavasarī, pēc kara atjaunota sākotnējā izskatā, 2018.gadā atklāts izglītojošs un interaktīvs centrs „Dzelzceļš un Tvaiks”. Blakus atrodas SIA „Gulbenes –Alūksnes bānītis” ar interaktīvām nodarbībām un ekskursijām.

Arendoles muiža pirmo reizi vēstures avotos minēta 16. gadsimtā. Tās īpašnieki laika gaitā vairākkārt mainījušies, muiža piederējusi Grappenbruku, Līdinghauzenu-Vulfu un Plāteru Zībergu dzimtām. Pašreizējo izskatu muiža ieguva pārbūves laikā no 1895. līdz 1901. gadam. Pamatojoties uz agrārās reformas likumu, muižu 1921. gada 14. janvārī atsavināja un nodeva Kalupes pagasta valdes rīcībā. Muižas kungu māju izremontēja, un 1925. gadā tajā tika ierīkota pamatskola un bāreņu patversme, bet kalpu mājā izveidoja kara invalīdu pansionātu. Skola un invalīdu nams darbojās līdz 1975. gadam.

1995. gadā Arendoles muižas kungu māju iegādājās privātīpašnieki, un sāka tās atjaunošanu. Kopš 2002. gada muižā darbojas biedrība “Es Latgalei”, kas rūpējas par tās saglabāšanu un attīstīšanu.

Muižas apmeklētājiem ir iespēja apskatīt atjaunotās telpas un iepazīties ar Latgalē lielāko seno priekšmetu kolekciju, kā arī iegūt informāciju par 20. gadsimta vēstures notikumiem Latgalē. Īpaša ekspozīcija ir veltīta bijušajam Kalupes pagasta policistam Jānim Babrim (1904-1982), kurš 1941. gada 14. jūnijā pretojās deportāciju operatīvajai grupai, nošaujot milici Slicu un ievainojot komunistiskās partijas pilnvaroto Jozānu.

Arendoles muiža piedāvā iespēju pārnakšņot un nomāt telpas dažādu pasākumu rīkošanai.

Piemineklis 3. Jelgavas kājnieku pulka 1920. gada 16. janvāra brīvības cīņām Latgalē. Ar uzrakstu: “3. Jelgavas kājnieku pulka cīņu vieta uzvaras gājiens pa Latgali. 1920.16.I. Mēs nesām sauli, brīvību un patstāvību Latvijai”

Pieminekli atklāja  1936. gada. 16. augustā  ģenerālis Žanis Bachs (1885. – 1941.), iesvētīja mācītājs Ādams Vizulis (1891. – 1970). Pieminekļa meta autors Inženieris Zilēvičs

Latvijas Neatkarības kara (1918.–1920.) Latgales atbrīvošanas operācija sākās 1920. gada 3. janvārī. Līdz janvāra vidum Latvijas un Polijas armija no Krievijā varu sagrābušajiem lielinieku spēkiem bija atbrīvojušas Daugavpili un lielāko daļu Latgales dienvidu līdz Dagdas – Indras līnijai. 9. janvārī sākas Latvijas armijas uzbrukums Ziemeļlatgalē, kurš strauji virzījās Kārsavas un Pitalovas staciju virzienā.

Pa vidu starp abiem uzbrukumu virzieniem palika lielinieku kontrolētais rajons Varakļānu, Viļānu un Rēzeknes apkārtnē. 20. janvārī Latvijas armijas vienības sāka Rēzeknes atbrīvošanas operāciju. Jau 21. janvārī tika atbrīvota Rēzekne. Latvijas armija visā Austrumu frontes plašumā sasniedza latviešu apdzīvoto zemju robežu janvāra beigās. Jau 1. februārī Padomju Krievija parakstīja pamiera līgumu ar Latviju.

Ar uzvaru Latgales kaujās tika iegūta Latvijas Austrumu robeža un iespēja Latgali pievienot Latvijai. Latvijas armija 1920. gadā izkaroja galīgo Latvijas apvienošanu un neatkarību.

Piemineklis ar datējumu 1920.16.I. ir veltīts brīdim, kad 3. Jelgavas kājnieku pulks nostājās izejas pozīcijās pirms Rēzeknes atbrīvošanas operācijas.

1919. gada jūlijā uz Pļaviņām pārcēlās Kurzemes divīzijas štābs. Drīz Pļaviņās nodibināja visas Austrumfrontes štābu un tā vadība tika uzticēta pulkvedim Jānim Balodim. J. Balodis 1919. g. 16. oktobrī tika iecelts par Latvijas Nacionālās armijas virspavēlnieku. 

1934. gada 17. jūnijā tika atklāta piemiņas plāksne ar lieliem svētkiem un parādi. Uz plāksnes rakstīts: "Šai namā 1919. gadā atradās Austrumfrontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību." Piemiņas plāksnes atklāšanā piedalījās ģenerālis K.Berķis un ministru prezidenta biedrs M.Skujinieks, teiktdams: “Es atklāju šo plāksni par svētību mūsu tautai, un nododu to vispārības glabāšanai un sargāšanai”. Pirms tam īsu uzrunu teica Pļaviņu pilsētas galva P.Lacītis. Plāksni iesvētija Kokneses un Pļaviņu draudžu mācītājs Rozenbergs, jaukos, sirsnīgos vārdos runādams par pilsoņu pienākumu pret valsti. Svētie raksti saka: Ja Dievs ir ar mums, kas tad būs pret mums. – Pie jaunās Latvijas šūpuļa bija daudz ienaidnieku, bet Dievs bija ar mums, Dievs bija ar taisno Latvijas lietu un cēla saulītē. Tagad Latvija atjaunota, tai vajadzīgs jauns gars. Mums nav jāprasa – ko Latvija mums dod, bet – ko es tev, dargā tēvu zeme varu dot? Uz šīs piemiņas plāksnes esam rakstījuši vīra vārdu, kas ar Dieva palīgu darīja lielas lietas. Lai visiem mums ir kopīgs mērķis: Ar Dievu par jauno Latviju!

Toreiz laikrakstā "Latvijas kareivis" (19.07.1934. Nr. 133)  par lielo notikumu tika rakstīts:

"Skaists, saulains svētdienas rīts ausis par mazo pilsētiņu. Pie visiem namiem plīvo valsts karogi, visur svētku sajūta. Pat Daugavas šalkas varenos klinšainos krastos, kā svētsvinīga mūzika pievienojas svētku noskaņai. Pļaviņas svin lielu svētku dienu – savas atbrīvošanas 15 gadu atceri un godina mūsu armijas virspavēlnieku un tagadējo kara ministri ģenerāli J.Balodi, atklājot piemiņas plāksni pie nama, kurā mitis mūsu armijas dižais vadonis un viņa štābs."

Ludzas novada Kārsavā Bozovas kapsētas Brāļu kapu nodalījumā pēc arhitekta P. Pavlova meta ir uzcelts betona piemineklis Latvijas atbrīvošanas karā kritušo piemiņai. Piemineklim piestiprināta melna granīta piemiņas plāksne ar uzrakstu: "Latvijas atbrīvošanas cīņas no 1918. gada nov – 1920. gada 11. aug. kritušo piemiņai. Uz ežiņas galvu liku, Sargāt savu tēvu zemi, Labāk manu galvu ņēma, Nekā manu tēvu zemi. 1928."

Piemineklis atklāts 1928. gada 9. septembrī un izmaksāja 700 latus. Ap kapiem pēc kapt. Ž. Birznieka projekta uzmūrēts 75 cm augsts žogs un vārti, ierīkota uzeja pie pimenkļa ar terasi.

Kapos apbedīti: Zaņķe Alma, Vidz. divīzijas; Zamurs Jānis, Vidz. divīzijas; Kurmis Jānis 5 C. k. pulka; Klētnieks Pēteris, 5 C. k. pulka; Apinis Augusts, 6 R. k. pulka, Drāvers Osips, 5 C. k. pulka; Dzenis Jānis Kārļa d. 6 R. k. pulka; Stekergatefs Atis, Vidz. divīzijas un seši nezināmie.

Atmiņas par Latgales atbrīvošanu no Lāčplēša kara ordeņa kavalieru biedrības izdevuma "Lāčplēsis", 1934. gads

Atbrīvošanas karā Ludzas apriņķis atbrīvots kā viens no pēdējiem valsts apgabaliem – 1920. g. sākumā.
Tikko Bermonta-Golca spēki bija Kurzemē sadragāti, virspavēlniecība, ģenerāļa J. Baloža vadībā, sāka pārvietot karaspēku uz Latgali, lai iztīrītu to no sarkanarmijas. Jaunlatgales – Rēzeknes, Daugavpils un Ludzas rajonā sarkanarmijai bija prāvi spēki, bagāti ar artilēriju, ložmetējiem, bruņotiem vilcieniem un citiem techniskiem līdzekļiem.
No mūsu karaspēka daļām, kas arvienu vēl bija ļoti trūcīgi apgādātas ar apģērbu un ar ļoti dažādu un nolietotu apbruņojumu, Ludzas apriņķa atbrīvošanā dalību ņēma Kurzemes un Latgales divīziju un vēlāk arī Vidzemes divīzijas daļas: 1. Liepājas, 2. Ventspils, 3. Jelgavas, 4. Valmieras, 9. Rēzeknes, Latgales partizānu pulki un Landesvērs, kā arī attiecīgās artilērijas un citas vienības. Šķaunes rajonu no lieliniekiem iztīrīja Polijas armijas daļas.
Mūsu karaspēka grūtības raksturo kaut tas, ka 26 grādi salā karavīri bija tērpti plānos mēteļos, vasaras cepurēs, bez siltiem apaviem.
 

Dažādi atmiņu stāsti par Atbrīvošanas cīņu gaitu:

Kā pirmo atbrīvoja Nautrēnu pagastu. Te darbojās 1. Liepājas k. p. 11. bataljons kapteiņa Ērgļa vadībā. 8. I. pīkst 14. 5. rota ieņēma Laigalus, pēc kam, sakarā ar citu rajonu grūtībām, bataljons uz dažām dienām bija spiests uzkavēties.

11. I. 6. rota sasniedza Pilņiku—Mikitānu- Rekļevkas līniju, bet 5. rota Karānu—Meikalu līniju. (Apskats sniegts no ziemeļiem uz dienvidiem.)

3. I. plkst. 19. bataljons jau bija sasniedzis līniju:
Lazdova–Dekteri–Desetņiki Maigļi–Rogovka (kuru ieņēmusi 8. rota). Drikaški–Stropici–Dranki; 5. rota pie Zaļmuižas ieguva trofējas: 10 zirgus. Naktī ienaidnieks, bruņoto vilcienu atbalstīts, no Grivdiniešiem gan mēģināja pāriet pretuzbrukumā 5. rotai, bet bez panākumiem.

14. I. plkst. 13 mūsu daļas jau ieņēmušas līniju: Grivdinieši–Strodi–Meikulāni–Blisēni.
Latgales Partizāņu pulka (par kura darbību maz pieietamu ziņu) L bataljons, nākdams no Kokorevas ieņēma Kārsavu un tās apkārtnes apdzīvotās vietas.

Pie Kārsavas cīņa bija sīva un ilga vairākas dienas. lenaidnieks nevarēja samierināties ar Rēzeknes rajona atgriešanu no satiksmes ar Pliskavu, kas notika ar Kārsavas stacijas ieņemšanu. Tādēļ ap Kārsavu bija savilkti lieli sarkano spēki: četru dažādu pulku daļas, bruņotais vilciens un citi.

Cīņu dalībnieks, rez. virsleitnants Tālivaldis Lepše, kas bijis Latgales partizāņu pulka 1. rotas komandieris, notikumus atstāsta šādi:

Lai ieņemtu Kārsavas staciju, kurā pēc vietējo, mums labvēlīgi noskaņoto iedzīvotāju-aculiecinieku ziņām, atradās lielinieku dzelzceļa bataljons ar vairākiem bruņu vagoniem, kā arī stacijas komendanta rīcībā apm. viena rota lielinieku un aptruņota dzelzceļnieku brigāde, – es sadalīju savus spēkus divās kaujas grupās. Pirmā grupa, sastāvoša no pusrotas un piedotās izlūku komandas (180 strēlnieku, 2 smagie ložmetēji un 2 vieglie mīnumetēji), manā vadībā devās frontālā uzbrukumā Kārsavas stacijas virzienā, bet otrā pusrota (150 strēlnieku un 2 smagie ložmetēji), leitn. Jegera vadībā, virzījās no pirmās pa kreisi, izdarot apiešanas manevri ar nolūku pārtraukt vilcienu kustību virzienā uz Jaunlatgali un palīdzēt pirmai pusrotai ar uguni un triecienu no sāniem.
Ceļā no Saļņevas mž. uz Kārsavas staciju mums samērā viegli izdevās iztīrīt visus ciemus un hutorus no lieliniekiem un tie ar rekvizētām šķūtīm steidzīgi atkāpās Kārsavas stacijas un miesta virzienā.
Pie dzelzceļa dambja kā dabīgā šķēršļa, kuru iespējams labi izmantot kā pozīciju strēlniekiem, lielinieki izrādīja nopietnu pretošanos. Tuvojoties stacijai, ar tālskata palīdzību bija saskatāmi vairāki vilcienu sastāvi, kā arī atsevišķi preču vagoni. Viens vilciens bija ar kūpošu lokomotīvi priekšgalā. Mūsu spēkiem tuvojoties, šis vilciens sāka kustēties un devās Jaunlatgales virzienā. Neilgi pēc tam aiz stacijas bija dzirdama arvienu pieaugoša šaušana ar ložmetējiem un šautenēm; retumis atskanēja arī artilērijas dunoņa – tur mūsu otrā grupa uzbruka atejošam
lielinieku vilcienam. Stacijā drūzmējās lielinieku karavīri: viņi steidzās ieņemt pozīcijas gar stacijas daudzajām ēkām, māju logos un uz dzelzceļa dambja. Tā kā stacijā bija saskatāma vēl kāda manevrējoša lokomotīve, kura varētu vēl pēdējā mirklī aizvest kādu sastāvu, varbūt pat Rēzeknes virzienā, tad es uzdevu izlūku komandas priekšniekam ar diviem mīnumetējiem virzīties gar dzelzceļa dambi, sasniegt dzelzceļu, lai to ar mīnām sabojātu.
Kad pusrota bij ne vairāk kā 8–900 soļu attālumā no stacijas, lielinieki atklāja ložmetēju un šauteņu uguni, kas sākumā piespieda partizāņus uz mirkli apstāties. Pēc mazas pārkārtošanās uzbrukumu turpinājām ar lielu sparu un sīvā cīņa turpinājās pāris stundu. Mēs tuvojāmies soli
pa solim, līdz beidzot straujā triecienā ar skaļiem kaujas saucieniem izsitām lieliniekus no stacijas.
Otrā pusrota pa to laiku arī jau bija sasniegusi dzelzceļa līniju un virzījās uz staciju. Aizturēt atejošo lielinieku vilcienu tai tomēr nebija izdevies, pāris nolaistie telegrāfa stabi vilcienu neaizturēja.
Kārsavas stacijā, bez gūstekņiem un ieročiem, ieguvām arī lielas trofejas: 110 vagonus, 4 lokomotīves, vairākas lielas cisternas un mucas ar petroleju, vagonus ar munīciju, mēteļiem un apaviem, kas vāji apģērbtajiem partizāniem bija sevišķi noderīgi, tad vēl kādus 24 gab. telegrāfa un telefona aparātus un citu.

Pa tam pienāca vakars. Nekavējoši nodibinātie sakari ar bataljona štābu vēstīja, ka uzbrukums
Kārsavas pilsētai nebija izdevies. Uzbrukumā mūsu jātnieki bija cietuši zaudējumus un spiesti atvilkties atpakaļ.
Lai izdibinātu stāvokli pašā Kārsavā, es nolēmu naktī izdarīt pastiprinātu izlūkošanu. leejot Kārsavā, viss bija kluss. Pa ceļam un arī pie pašas pilsētas partizāņi nesastapa nevienu sargposteni, bet uz Malnavas ielas tos sagaidīja ar stipru šauteņu uguni no abām ielas pusēm.
Vēlā nakts stundā atgriežoties atpakaļ Kārsavas stacijā, pēkšņi iesākās stipra šauteņu uguns. Lielinieki mēģināja izdarīt uzbrukumu stacijai, kas viņiem tomēr neizdevās, jo partizāņi šo uzbrukumu ātri likvidēja.
Otrā rītā lielinieki uzbrukumu stacijai atkārtoja, bet jau daudz organizētākā veidā. Aiz stacijai piegulošā meža, Kaskānu ciema virzienā, iedegās kauja; partizāņiem pārejot pretuzbrukumā, ienaidnieku atsvieda ar zaudējumiem. Šinī kaujā konstatējām, ka lielinieku pusē cīņā piedalījušies arī Kārsavas privātiedzīvotāji, vairāki žīdi.
Izdarot mūsu spēku pārgrupēšanu, jaunu uzbrukumu Kārsavas pilsētai izdarīja šādi. Dienvidos no Kārsavas, pār dzelzceļa līniju devās 11. rota, frontāli pilsētai uzbruka kājniekots eskadrons, bet 1. rotas divi vadi ar piedoto izlūku komandu izdarīja uzbrukumu no Kārsavas stacijas puses. Šai pusrotai manā vadībā tad arī izdevās lieliniekus izsist no pilsētas un pirmajai tanī ieiet. Otrā pusrota, leitn. Jēgera vadībā, veda uzbrukumu no stacijas Kaskānu virzienā. Šīs dienas uzbrukums vaiņagojās ar labiem panākumiem, jo līdz ar vakara iestāšanos 1. rota
ieņēma līniju Kaskāni—Malnava. Ziemeļos no Kaskāniem atradās partizāņu 3. rota kapt. Lāča vadībā, kura arī bija sasniegusi šoseju, dienvidos no Kārsavas – 11. rota, bet pilsētā bataljona štābs.

Kārsavas–Malnavas sektorā operējošām daļām bija vēl viena smagu pārbaudījumu diena, jo lielinieki, savilkuši lielus spēkus, pārgāja atkal uzbrukumā. Kaskāņos, kur atradās 1. rotas viens vads, ielauzās ienaidnieka pārspēks un vads bija spiests atkāpties stacijas virzienā. Lai izlīdzinātu fronti, vajadzēja atvilkt arī 1. rotu no Malnavas uz Kārsavu, kaut gan tās trīs vadi izturēja un atsita vairākkārtējus lielinieku pārspēka uzbrukumus.

Līdz dzelzceļam bija atspiesta arī XI. rota. Lai atjaunotu iepriekšējo stāvokli un atgūtu stratēģiskos punktus, tika sagatavots pretuzbrukums. 3. rotas komandierim Lācim
bija uzdots ar pusrotu virzīties no Michalčenkiem uz Kaskāniem un izsist no turienes lieliniekus. Tanī pašā laikā pārgāja pretuzbrukumā visa 1. rota un arī 11. rota. Pēc sīvām cīņām, tumsai iestājoties, lieliniekus otro reizi izsita no Kaskāniem un Malnavas un stāvokli atjaunoja uz visas līnijas.

Cīņās ap Kārsavu notika šāda raksturīga epizode. 20. janvārī fronti, t. i. pašas pirmās līnijas, apmeklēja mūsu armijas virspavēlnieks ģenerālis J. Balodis, divīzijas komandiera ģenerāļa K. Berķa, dažu tuvāko darbinieku, daļu priekšnieku un Francijas, Anglijas un Z.-A. Sav. valstju militāro misiju vadītāju pavadībā.

lerodoties Malnavā, virspavēlnieks veda savus pavadoņus uz muižas parka malu, no kurienes atklājās plašs skats uz sarkanarmiešu pozīcijām, kas lokā aptvēra mūsējo, tālu uz priekšu izbīdīto, novietojumu. Mūsu virspavēlnieka drošā rīcība izsauca niknu ienaidnieka uguni,
pie tam no dažādām pusēm, tā kā frontes novērotāji iekļuva krustugunīs.

Šis frontes apmeklējums deva mūsu karavīriem un arī ārzemniekiem jaunu pierādījumu par mūsu virspavēlnieka izcilām karavīra īpašībām.

20. I. 1. Liepājas k. p. daļas ieņēma Rogokalnu pie Rēzeknes–Rītupes dzelzceļa.

Latgales Partizāņu pulka I. bataljons, virzoties atkal uz priekšu pēc Ļemeševas, Rudņevas un Zastenskije ieņemšanas, nostājās uz līnijas: Buzņikova–Zelčeva–Banderi–Kabilova, pēc kam to nomainīja 4. Valmieras pulka daļas.

21. I. plk. 8. 4. Valmieras k. p. I. bataljons, kapt Spulģa-Spulģis vadībā, ierodoties no Jaunlatgales Kārsavas stacijā, uzsāka izkravāšanos no vagoniem. Pīkst. 12. bataljons (bruņotā vilciena pavadībā) iesāka uzbrukumu gar dzelzceļu D.-R. virzienā, un pīkst. 15. ar kauju ieņēma Apanasus un Dzirkalavu, bet pīkst. 16.30 — Mičurus. Nonākot te saskāros ar i. Liepājas k. p., Valmieras bataljons pagriezās uz Martužāniem, pa ceļam pie Livziniekiem
izturot kauju ar sarkaniem. Tad bataljons sadalījās: 1. rota devās uz Kabilovu, bet izrādījās, ka to jau ieņēmis Latgales partizāņu pulks. Pārējās rotas virzījās uz Stiglavu un plkst. 21., kopā ar 1. Liepājas k. p. 5. rotu, ieņēma miestu. Turpinot virzīšanos, bataljons izsita ienaidnieku vēl no Skrituļiem un Pudanovas viensētām. Vakarā bataljona dajas novietojās: 4. rota Pudanovas un Kapačevas viensētās, 2. rota Slobodkos un Skrituļu (Skritrivku) pusmuižā un 3. rota bataljona rezervē Stiglavā.

4. rota vēlu naktī noskaidroja, ka ienaidnieks atstājis arī Michalovu, tādēļ rota plk. 24. pārgāja uz turieni, 1. Liepājas k. p. daļas šodien sesniedza: 5. rota folv. Stiglavu, 6. rota Stiglavas sādžu un 7. rota – Ūdreniekus līdz Ječupei, 10., 11. un 12. rotas (3. bat) kapt. Vaivoda vadībā izturēja sarkano uzbrukumu Ņesteriem.

Pēc tam, kad 21. janv. ieņemta arī Rēzekne, Ludzas apriņķa robežām tuvojas 2. Ventspils k. p. (pulka k-ra v. i. kapteinis Ezeriņš) L bataljons kapteiņa Audzes un 111. bataljons kapteiņa Grosvalda vadībā. 22. janv. tie jau gandrīz sasniedza Ludzas apriņķa robežas: Cirmas ezera
rietumu malu, bet stiprā sala (25 grādu Reamur) dēl spiestas līdz 26. janv. izturēties pasīvi.

lenaidnieks pa to laiku atkāpās Zilupes virzienā. Dienvidos no Ludzas operēja arī vācu zemessargi.

22. I. 4. Valmieras kājnieku pulks pīkst. 8 uzsāka atkal uzbrukumu. 11. bataljona (kpt. Kažociņš) 5. rota izejot no Zelčevas un nesastopot ienaidnieku, devās caur Kalnasala un Zabarovje. Pie Kostigovkas rota sastapa veselu ienaidnieka bataljonu, ar 4 smagiem ložmetējiem, kuru pēc kaujas aiztrieca pār tagadējo valsts robežu un pīkst. 17. ieņēma otrpus robežas Poroškus. lenaidnieks atkāpās, pamezdams kritušos.

6. rota arī izgāja no Zelčevas gar Goliševas lielceļu. Pie Pokuliem iznāca sadursme, bet pīkst. 12.15 tā Pokuļus ieņēma, pēc kam (aiz 8. rotas) bez pretestības ieņēma Goliševu un pārgāja Lža (Ludzas) upi – tagadējo valsts robežu.

8. rota izejot caur Banderiem, pie Baranovkas un Antonovkas sastapa sarkanarmiešu pretestību, kuru salauza. Neliela apšaudīšanās iznāca arī pie Goliševas, bet ienaidnieks visur atkāpās. 1. rota virzījās uz Trupiem un arī Antonovku. Kad tā pienāca aiz 8. rotas Baranovkai, izrādījās, ka pēdējo atkal ieņēmuši sarkanie. Pēc īsas kaujas ienaidnieks atkāpās.
4. rota pievakarē sasniedza līniju Lielbati–Mazbati–Dektereva.
1. Liepājas k. p. arī uzsāka kustību pīkst. 8. 5. un 6. rotas vltn. Bergmaņa vadībā no Stiglavas caur Pirogovu sasniedza Mērdzeni (pag. nama rajonu). 7. un 9. rotas vltn. Sērdieņa vadībā devās gar ceļu Ūdrenieki, Pušmucova uz Staupinku. 8. un velosipēdistu r. kpt. Helmaņa vadībā izgāja caur Jakulinsku–Pušmucovu uz Šmatiem. Eskadrons jau pīkst. 7, virzīdamies caur Stiglavu–Mērdzeni–Staupinkiem–Lāčiem, sasniedza Lielmediševu, kur ieņēma ceļus, lai atgrieztu sarkano atkāpšanos.
23. I. 1. Liepājas k. p. rajonā ienaidnieks nikni uzbruka Šmatiem un tos arī mums uz laiku atņēma. Pēc Smatu iegūšanas 2. bataljons, kpt. Ērgļa vadīts, sasniedza: Rūzari–Ceri–Kausinieki–Lāči–Smati–lvdri, bet 1. bataljons, kpt. Grīnberga vadīts, ieņēma līniju: Ciganovka, Kaziniki, Aizpuri, Rekova, Ūdeņi. lenaidniekam ievērojami zaudējumi.