Latvijas armijas ģenerāļa, divkārtējā Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Pētera Radziņa piemiņai

Jānis Radziņš  - Pētera Radziņa vecākais brālis, pēdējais dzimto māju “Jaunvīndedžu” saimnieks: “Kā zēni bieži mērojāmies spēkiem. Pēteris nekad nepadevās un centās pierādīt tēvam, ka ir tikpat stiprs kā es. Skolā mācījās teicami. Jau Lugažu pagasta skolā viņam prāts nesās kļūt par “oficieri”. Pēc Valkas apriņķa skolas beigšanas, Pēteris no sava nodoma neatteicās un pašmācības ceļā sagatavojās pārbaudījumiem Pleskavas kara skolā. No rīta līdz vakaram darbā, bet svētdienā un dienvidū pie grāmatām. Strādnieki reizēm zobojās, ka izglītots cilvēks strādājot vienkāršus darbus. Brālis mēdza atbildēt: “Ar darbu gribu maizi nopelnīt, tāpēc arī strādāju.””

Jānis Radziņš stāstot par jaunākā brāļa attiecībām saka: “Mans brālis nomira vecpuisis, lai gan viņa dzīvē bija vairāki izdevīgi gadījumi apprecēties. Kad brālim jautāju par precēšanos, viņš vienmēr atbildēja: “Karavīram kara laikā nav kur sievu likt.””

“Vēl nesen pirms nāves Pēteris nodzīvoja pie mums divas nedēļas. Viņš neatgrieztos tik drīzi pilsētā, ja nejauši uztvērtā radio ziņā nebūtu uzzinājis, ka viņam steidzoši jāierodas kara tiesā kā lieciniekam. Tiesas pavēstē aicinājumu ģenerālis bija pārpratis, kāpēc brauciens bija negaidīts. Tas viņu manāmi uztrauca. Negribēja vēl šķirties no lauku sētas. Bet pienākuma aicināts, viņš aizbrauca no tēva mājām un piederīgiem – uz visiem laikiem.”

Ģenerālis Jānis Balodis  - Pētera Radziņa kolēģis un draugs: “26.oktobra vakarā štābā ieradās enerģiska un inteliģenta izskata kungs vienkāršās, melnās privātās drēbēs. Viņš štābā stādījās priekšā – pulkvedis Radziņš. Es Radziņu pazinu jau kopš seniem laikiem, un arī tā bija nejauša sagadīšanās! Tā nebija pirmā reize, kad lielajā krievu armijā mēs satikāmies – Radziņi, Baloži, Ozoli, kuri viens otru uzmeklējām latvisko uzvārdu pēc. “No kurienes jūs?” – “Es no Valkas.” “Bet es no Trikates.” Tā mēs arī, nejauši sastapušies valcēnieši sadraudzējāmies.”

“Nevien kā kara vadītājs ģenerālis Radziņš ieiet mūsu vēsturē – ne mazāki nopelni viņam ir kā armijas izveidotājam un apmācītājam. Nav jāaizmirst, ka mūsu nacionālā armijā saplūda virsnieki no dažādām armijām, ar dažādu izglītību un tradīcijām – visi tie bija jāsakausē vienā saskaņotā latvju virsniecībā. Šajā darbā Radziņa izcilus zināšanām, kuras viņš neatlaidīgu centību papildināja līdz pat savai pēdējai stundai, bija sevišķi liela nozīme. Tā dzīvos mūsu nacionālā karavīrā, kamēr vien pastāvēs mūsu nācija un tā ir viņa nemirstība, kuru pats viņš cēlis un kuru neviens viņam nevar ņemt.”

Pulkvedis – leitnants Aleksandrs Plesners: “Sarunās viņš nekad neplātās ar saviem piedzīvojumiem un savu personu. Gluži otrādi, viņš tikai pēta un vēro citus un to, kas notiek. Viņš ir mierā ar katru darbu, ko tam piešķirtu, un virspavēlniekam nākas ilgi to pārliecināt uzņemties štāba priekšnieka uzdevumus. Ne jau tāpēc, ka viņš justos tiem nesagatavots, bet viņš zina, ka citi te darbojušies jau ilgāk, kļuvuši pazīstamāki un, jādomā, padoto uzticība tiem lielāka. Un tiešām, ziņkārīgi, sākumā ne bez aizsprieduma padotie un citi vēro jauno, nepazīstamo štāba priekšnieku. Viņa izskats, kas toreiz bija vēl mazāk apolonisks, nekā vēlāk, viņa tievās, palīkās un cieši notītās kājas, un, par visām lietām, viņa rokraksts, kas atgādina kāda pirmzemnieka kricelējumu un pirmā laikā pilns krievu teikumu, vārdu un burtu – viss tas sākumā izvilina it kā smīnu. ”

“Sīkākie pilieni sašķeļ pat cietāko klinti. Un cik sīkanības pilienu, cik ļauna stulbuma nav šķiests pret šo lielo, vientulīgo sirdi, padarot to gudrāku, nejūtību meklējošāku. “Radziņš politizējošs ģenerālis. Radziņš rīko sazvērestības, Radziņš nav izdarījis apvērsumu tikai tāpēc, ka pietrūcis dūšas. Radziņam nav vietas armijā”, - viss tas gan varēja likties smieklīgi citiem, bet Radziņam pašam tas tomēr bija sāpīgs aizskārums.  Apšaubīts savā labākā pārliecībā un savos gaišākos nodomos, neviena nopietni neaizstāvēts, viņš bija spiests arvienu dziļāk noslēgties pats sevī un savā vientulībā. ”

Pulkvedis Teodors Andersons:  “Pēteris Radziņš lasīja ļoti daudz, ne tikai militārus, bet arī filozofiskus rakstus. Interesējās arī par reliģioziem jautājumiem. Ar viņu bija patīkami parunāties. Bieži diskutējām par visdažādākiem jautājumiem. Pēc sava rakstura bija ļoti jūtīgs un bieži katru sīkumu ņēma tuvu sirdij, lai gan ārīgi nekad to neizrādīja un likās, ka ir vienaldzīgs. Tāpēc bieži pārdzīvoja sarūgtinājumus. Kā militārs speciālists un armijas dzīves pazinējs, ļoti augsti vērtējams. ”

“Nelaiķis visu šo laiku dzīvoja ļoti klusu un veda kārtīgu dzīvi. Vakaros mēs bieži sēdējām kopā. Reti gāja viesībās un ballēs. Ne labprāt draudzējās ar citiem, bet mīlēja allaž būt viens. Viņš bija virsnieks, kurš atdeva savu darbu un zināšanas mūsu armijas izveidošanai. Sabiedrībā, kur reti rādījās, bija jautrs, sirsnīgs un atsaucīgs. Labprāt mīlēja pasmieties un pajokot. Bija izpalīdzīgs katram, kas pie tā griezās. Dzīvē bieži noslēdzās sevī, bet kur vajadzēja – nebaidījās pateikt savu domu atklāti, lai gan tas dažreiz sagādāja nepatikšanas un uzbrukumus. Pazīstu to kā lielu patriotu. ”

Kāds tuvs kara biedrs: “No dabas uzkrītoši noslēgts, mūžudien ieracies darbā, viņš nemeklēja sabiedrību. Bet satiksmē ar cilvēkiem, kā īsts eiropietis, vienmēr bija laipns, smaidošs, dzirkstoši asprātīgs. Pret draugiem vaļsirdīgāks, tomēr rezervēts, nekad familiāri. Ne darbā, ne privātās sarunās lieku vārdu neteica. Ja nepiekrita, parasti cieta klusu un ironiski smīnēja, vai īsi un nepārprotami paskaidroja savu viedokli. Viņa atbildes arvienu trāpīja mērķī. Vienmēr nosvērts un apvaldīts, stingra rakstura cilvēks, viņš prata pārvarēt savu nerovozitāti un nenervozēja arī citus.”

“Nekad neesam redzējuši ģenerāli Radziņu dusmīgu un uzbudinājumā, - darba biedri vienā balsī saka. Dažkārt viņš gan izlikās bargs, kad dienests prasīja, bet nekad neļāva dusmām vaļu. Nekad nepacēla balsi, kurā parasti izskanēja tērauda asums.”