Latvijas armija
I Neatkarības kari, Pirmā neatkarība, II WW2

1919.gada 5.janvārī tika izveidota pirmā lielākā nacionālā karaspēka vienība – Atsevišķais latviešu bataljons pulkveža-leitnanta Oskara Kalpaka vadībā. Šī vienība, kas martā tika pārformēta par brigādi, kopā ar Igaunijas teritorijā organizēto, pulkveža Jorģa Zemitāna komandēto Ziemeļlatvijas brigādi izveidoja Latvijas armiju. Jaunizveidotā armija auga un rūdījās kaujās pret bermontiešiem pie Rīgas un Kurzemē, kā arī cīņās pret lieliniekiem Latgales frontē.

Nedēļu pēc 1. pasaules kara beigām un Kompjēnas pamiera noslēgšanas 1918.gada 11.novembrī, tika proklamēta neatkarīgas Latvijas valsts izveidošana. Jaunā pagaidu valdība bija cerējusi, ka tā varēs iztikt bez regulāras armijas veidošanas, jo nevienam uzbrukt negrasījās. 1918. gada 13. novembrī Padomju Krievija anulēja Brestļitovskas miera līgumu, ar ko tā bija atteikusies no Baltijas teritorijas par labu Vācijai, un uzsāka virzību uz Rietumiem. Cerības, ka Vācijas armija pildīs savu apņemšanos aizstāvēt Latviju pret lielinieku iebrukumu, neattaisnojās.

Rīgā tikmēr formējās Latvijas Republikas Pagaidu valdībai lojālais karaspēks. 1919.gada pavasarī Latvijas bruņotie spēki sastāvēja no Landesvēra (vācbaltiešu zemessardzes), Ziemeļlatvijas brigādes un Dienvidlatvijas brigādes. Abas šīs brigādes 1919.gada 10.jūlijā apvienoja ģenerālis Dāvis Sīmansons, kļūdams par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku. Šī diena ir uzskatāma par dienu, kad tika izveidota Latvijas armija.

1919.gadā notika strauja Latvijas armijas apbruņošana un attīstība, tika saņemts bruņojums un ekipējums no Anglijas, Polijas un citām valstīm. 1920.gada sākumā Latvijas bruņotajos spēkos dienēja apmēram 52 000 karavīru. Neatkarības karš noslēdzās 1920.gada 11.augustā, kad tika parakstīts miera līgums ar Padomju Krieviju. Uzreiz pēc Neatkarības kara Latvijas armija sāka pāriet uz miera laika štatu. Latvijas armijā ietilpa četras kājinieku divīzijas ar trim kājinieku pulkiem un artilērijas pulku katrā. Kājinieku pulki bija numurēti un nosaukti Latvijas pilsētu vārdā. Latvijas armijai bija arī kara flote, kas sastāvēja no flagmaņkuģa “Virsaitis”, Zemūdeņu diviziona ar divām zemūdenēm “Ronis” un “Spīdola”, kā arī Mīnu diviziona ar diviem mīnu traleriem “Imanta” un “Viesturs” un vairākiem palīgkuģiem.  

Armijas sastāvs formējās, pamatojoties uz vispārējo karaklausību, kam bija pakļauti visi Latvijas pilsoņi. Līdz 1931.gadam dienesta laiks bija 18 mēneši, vēlāk tas tika saīsināts līdz 12 mēnešiem kājiniekiem, 15 – pārējām ieroču šķirām. Armiju un kara floti pārvaldīja Kara ministrija. Kara ministram bija pakļauts armijas komandieris, kurš bija atbildīgs par armijas apmācību un sagatavošanu.

1940.gada 1.jūnijā Latvijas armijā bija 30 843 vīru. 1940.gada 17.jūnijā, 2.pasaules kara laikā, Padomju Savienības karaspēks savā kontrolē pārņēma visu Latviju un Igauniju. Latvijas armija tika pamazām izformēta, atvaļinot rezervē, arestējot un deportējot latviešu karavīrus. 1940.gada 27.septembrī likvidēja Latvijas Kara ministra posteni, bet 1940.gada 9.oktobrī likvidēja Latvijas Tautas armijas komandiera amatu.

1989.gada 17.jūnijā Rīgā, Latvijas Valsts Universitātes Lielajā aulā, notika Latvijas strēlnieku apvienības dibināšanas konference. Pēc kuras dažu nedēļu laikā Latvijas strēlnieku apvienībā iestājās vairāk nekā 500 bijušo karavīru. Rudenī izveidojās nodaļas un grupas Jelgavā, Tukumā, Liepājā, Bauskā, Balvos, Līvānos, Maskavā un cituviet. Sākas aktīvs darbs pie likumu, reglamentu un dažādu dokumentu izveides un izstrādes, kas būs nepieciešami armijas izveidei un pastāvēšanai.

1991.gada 10.septembrī tika pieņemts likums par valsts obligāto militāro dienestu. Sakarā ar šo likumu, visiem Latvijas pilsoņiem - vīriešiem, vecumā no 19 - 50 gadiem, jāpilda obligātais militārais dienests. Neilgi pēc šī likuma pieņemšanas, 11.novembrī, Brāļu kapos, tiek dots pirmais karavīra zvērests kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Papildus izziņas avoti

1. 100 notikumi Latvijas vēsturē. Cilvēki un procesi 1918-2018. AS “Latvijas Mediji”, 2018.

2. Dvēseļu putenis. Digitālais muzejs. Pieejams: https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/105/sarkanas-armijas-iebrukums-latvija/ [skatīts: 08.05.2021.].

3. Nacionālo bruņoto spēku tīmekļa vietne. Pieejams: https://www.mil.lv/lv/par-mums/vesture [skatīts 08.05.202

Saistītie objekti

Militāro divriteņu kolekcija Saulkrastu Velosipēdu muzejā

Atrodas Saulkrastos netālu no Baltās kāpas, A1 šosejas un dzelzceļa stacijas “Pabaži” tuvumā.

20.gs. sākumā divriteņu pieejamību un priekšrocības sāka plaši izmantot armijās. Tika veidotas īpašas riteņbraucēju vienības, kurām piemita ļoti liels kustīgums. Riteņbraucēji vieglāk veica izlūkošanu, negaidītu uzbrukumu pretiniekam un veiklāk nekā kājnieki darboties plašā teritorijā. Pēc 1. pasaules kara arī Latvijas armijā bija riteņbraucēju vienības, kuru rīcībā bija Latvijā ražoti armijas divriteņi. Karavīram, kurš ietilpa riteņbraucēju vienībās, bija jāatbilst stingrām prasībām. Viņam bija jābūt izturīgam, ar labu redzi, dzirdi, veselu sirdi un plaušām. Svars nedrīkstēja būt mazāks nekā 80 kg, augums no 165-180 cm.

Latvijas armijā bija noteikts, ka labi sagatavots riteņbraucējam, dienas laikā jānobrauc 80-100 km, bet forsēti - līdz 150 km. Ziemas laikā, kad divriteņus nebija iespējams izmantot, lietoja slēpes. Slēpošana bija ziemas sezonas apmācības būtiska sastāvdaļa. Riteņbraucējam dienā bija jāspēj noslēpot 50-60 km attālums. Viņam bija jābūt izturīgam, daudzpusīgi apmācītam cīnītājam, pārvietojoties plašā teritorijā. Latvijas valsts veicināja karavīru gribu nodarboties ar sportu. Daudzi armijas riteņbraucēji kļuva par profesionāliem sportistiem.

Muzejā var aplūkot lielāko velosipēdu kolekciju Baltijā. Kopumā muzejā atrodas aptuveni 60 Latvijā izgatavoti un lietoti velosipēdi, tostarp, armijas parauga divriteņi.

Ekskursijas pieejamas gida pavadībā (latviešu, angļu, krievu valodā). Kontakti: +371 28883160, +371 29276832.

 

Piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.

 

Litenes armijas vasaras nometne

Atrodas Litenes pagastā, mežā, netālu no Pededzes upes.

Litenes armijas vasaras nometne ir valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta.

Vienīgā vēsturiskā ēka, kura saglabājusies no nometnes laikiem - pārtikas noliktava, ēku pamati. Izveidota skatu platforma, kurā plīvo Latvijas karogs, novietoti soli, labiekārtota ugunskura vieta. Ar Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku atbalstu uzstādīts demilitarizēts lielgabals. Izvietotas informācijas plāksnes.

Litenes nometnes vieta būtu apskatāma kopā ar piemiņas vietu Litenes kapos - memoriāls "Sāpju siena".

Aizsākums Litenes nometnei meklējams 1935.gadā, kad Latvijas armijas Latgales divīzijai šeit sāka veidot vasaras nometņu kompleksu. Vairāki tūkstoši karavīru Litenē no maija līdz rudenim apguva kaujas taktikas iemaņas un šaušanas māku. 1941.gada vasarā Litenē armijas vasaras nometnē tika apcietināti Latvijas armijas virsnieki. Vairāki virsnieki tika nošauti uz vietas, pārējie - izsūtīti uz Sibīriju. 1941.gada 14.jūnijā Litenes un Ostroviešu nometnē, kas atradās aptuveni 10 kilometru attālumā no Litenes, apcietināja un deportēja uz Sibīriju vismaz 430 virsniekus.

Youtube kanāla "Latvijas armija" video "Litene - Latvijas armijas Katiņa"

Litenes armijas vasara nometnes teritorijā ir informācijas stendi latviešu un angļu valodā, gida pakalpojumi pieejama latviešu un krievu valodā - T. +371 29269823 un +371 29204507.

Latvijas kara aviācijas aerodroms

Atrodas Vecgulbenes muižas teritorijā – vēsturiskajā centrā.

Gulbenē starpkaru periodā atradās Latvijas armijas garnizons, kurā bija izvietots 7.Siguldas kājnieku pulka bataljons, 1930-to gadu vidū uzsāka militāras aviācijas bāzes veidošanu, jo kara aviācijas veiksmīgai darbībai jau miera laikā jānodrošina plašs aerodromu tīkls. Īpaši nozīmīgi aerodromi tādās vietās, kur izveidojušies svarīgi dzelzceļu un ceļu mezgli.1935.gada 11.novembrī te uzsāka kara aerodroma būvniecība. Ar 1937.gadu Gulbenē izvietoja jaunizveidotu Aviācijas pulka vienību, kas kļuva par Latgales divīzijas izlūku 6.eskadriļu, palielinot armijas vienību skaitu Latvijas austrumu robežas tuvumā.

Redzama Oranžērijas ēka.

Ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”

Atrodas Odzienas ielā 2, Pļaviņās.

Apskatāma pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”.

Ēkai Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir sena vēsture – no laika, kad Stukmaņu lieltirgotājs Hugo Apeltofts tajā uzsāka aktīvu saimniecisko darbību, tādējādi veicinādams Pļaviņu pilsētas attīstību, līdz brīdim, kad Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara laikā šeit tika izveidots Latvijas Austrumu frontes štābs. 1919. gadā tieši no Pļaviņām tika vadīta Latvijas armijas vienību darbība pret Sarkano armiju Latgalē.

1934. gadā pie šī nama tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju vara 1940. gadā  to noņēma un iznīcināja, bet 1990. gada 16. jūnijā ar LNNK Pļaviņu nodaļas atbalstu tā tika atjaunota.

Tagad pie kādreizējā štāba ēkas atrodas piemiņas stēla, kas veltīta 15 Pļaviņu novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet telpās izveidota ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”, kura stāsta par notikumiem Brīvības cīņu laikā, Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas štāba darbību Pļaviņās, kā arī sniedz ieskatu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīves stāstos.

Netālu no ekspozīcijas ēkas atrodas Latgales divīzijas štāba ēka, kuru 1913. gadā, kā Stukmaņu liķiera fabiku būvēja grāfs Teodors Medems. 1919.gadā to pārņēma P. Stučkas režīms, kur tas bija izveidojis arī cietumu. Pēc boļševiku padzīšanas, 1925.gadā ēku pārņēma Latvijas armija, kura tajā izvietoja Latgales divīzijas štābu. Šajā ēkā savu militāro karjeru izgāja 10 Latvijas armijas ģenerāļi un citi virsnieki. 1940.gadā ēku pārņēma Sarkanā armija. Pēckara gados tajā izvietojās skola, kā arī pašvaldība. Ap 1970.gadu ēku sāka izmantot ražošanas apvienība “Rīgas Apģērbs”. 

Ekspozīcijas apmeklējumu iepriekš jāpiesaka zvanot T. 28442692.

Memoriāls „Sāpju siena”

Artrodas Litenes kapos.

2001.gada 14.jūnijā Litenes kapos tika atklāts arhitektu Dinas Grūbes, Benitas un Daiņa Bērziņu, akmeņkaļu Ivara Feldberga un Sandra Skribnovska radītais memoriāls „Sāpju siena”, tā simbolizē 1941.gada nogalināto karavīru atdusas vietu. 1988.gada oktobrī bijušās Latvijas armijas vasaras nometnes teritorijā Sitas silā Litenes pagastā tika atrasti 1941.gada jūnijā padomju armijas noslepkavoto 11 virsnieku pīšļi. Lai gan tos neizdevās identificēt, tomēr 1989.gada 2.decembrī, iesvētot dievkalpojumā Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, svinīgi pārapbedīja Litenes kapos.

11 balti krusti, piemiņas plāksne un informācijas stendi.

 

Saistītie stāsti

Par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu

Grāmatas “Latvijas armijas komandieri” esejas pārliecina, ka vēsturi būtiski ietekmē konkrētas personas. Lai arī neilgu laiku esot svarīgāko vēsturisko notikumu epicentrā, īsteni Latvijas patrioti ar savu bagātīgo militāro pieredzi, paspēja paveikt daudz Latvijas armijas veidošanā, stiprināšanā un vēsturisko notikumu gaitu pavērsienos.
Šis stāsts ir par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu (1859-1933).

Latvijas armijas ģenerāļa, divkārtējā Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Pētera Radziņa piemiņai

Ģenerālis Pēteris Radziņš, dzimis Valkas apriņķa Lugažu pagastā vienkāršā lauksaimnieka ģimenē, kurā iemācījies darīt lauku darbus. Bijis ļoti gudrs jaunietis, pēc skolas beigšanas izlemj par labu kara gaitām un tā sākās viņa armijas gaitas izglābjot Latviju no Bermonta karaspēka. P.Radziņš bija viens no izcilākajaiem Latvijas armijas virsniekiem un apbalvots ar neskaitāmiem Latvijas un ārvalstu ordeņiem un piemiņas zīmēm.

Armijas klātbūtne Mangaļsalā

Atmiņās spilgti iespaidi par Latvijas armijas klātbūtni Mangaļsalā. Aprakstīti forti kā arī Sapieru celtais dzelzsbetona nocietinājums. Atmiņas raksturo karavīru ikdienu, dzīves ritmu un ilustrē vidi Mangaļsalā. Mangaļsalas un Latvijas armijas karavīru apmeklējums

Atmiņas par Kara muzeja izveides sākumu

Teicējs apraksta apstākļus kādos izveidojās Kara muzejs. Pieminētas problēmas un kolekciju veidošanas darbs.

Vienotās Aviācijas svētki- īsti tautas svētki

Teicējs apraksta vienu no Latvijas populārākajiem un plašāk apmeklētākajiem pasākumiem – Aviācijas svētkus Spilvē. Raksturo svētku noriesi un vērienu. Tiek uzsvērta aviācijas popularitāte Latvijā.

Par Sudrabkalniņa atklāšanas svētkiem

Atmiņu stāsta izvilkums no ģenerāļa Jāņa Baloža uzrunas Sudrabkalniņa pieminekļa atklāšanas dienā. Pilnā tekstā ir atstāsts par atklāšanas pasākuma norisi, Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un ģenerāļa Jāņa Baloža uzrunas. Atmiņas izvēlētas, jo spilgti parāda to kādā stāvoklī bija Latvijas armija, kura cīnās Sudrabkalniņa apkaimē.

Par Daugavgrīvas cietoksni

Teicējs apraksta notikumu Daugavgrīvas cietoksnī, 1. pasaules kara laikā, kad to bombardēja Vācijas armijas dirižablis. Cietoksnis bija viens no stratēģiskajiem objektiem, kas saglabāja savu nozīmi līdz pat 2. pasaules kara beigām.