Latvian Army
I Wars of Independence, Independence of the Baltic States, II WW2
5 января 1919 года была создана первая крупная национальная воинская часть — Отдельный латышский батальон под командованием подполковника Оскара Калпака. Эта часть, преобразованная в марте в бригаду, вместе с организованной в Эстонии Северолатышской бригадой под командованием полковника Йоргиса Земитанса сформировала Латвийскую армию. Вновь сформированная армия росла и закалялась в боях против бермонтцев под Ригой и Курземе, а также в боях против большевиков на Латгальском фронте.
Через неделю после окончания Первой мировой войны и заключения Компьенского перемирия 11 ноября 1918 года было провозглашено создание независимого Латвийского государства. Новое временное правительство надеялось обойтись без регулярной армии, так как никто не собирался нападать. 13 ноября 1918 года Советская Россия аннулировала Брестлитовский мирный договор, по которому отказывалась от прибалтийских территорий в пользу Германии, и начала движение на запад. Ожидания, что немецкая армия выполнит свое обязательство по защите Латвии от большевистского вторжения, не оправдались.
Тем временем в Риге были сформированы войска, верные Временному правительству Латвийской Республики. Весной 1919 года Латвийские вооруженные силы состояли из Ландесвера (Германско-Балтийской национальной гвардии), Северо-Латвийской бригады и Южно-Латвийской бригады. 10 июля 1919 года генерал Давис Симансонс объединил две бригады, став первым главнокомандующим Латвийской армией. Этот день считается днем основания Латвийской армии.
В 1919 году латышская армия быстро вооружалась и развивалась, вооружение и снаряжение поступали из Англии, Польши и других стран. В начале 1920 года в латвийских вооруженных силах служило около 52 000 солдат. Война за независимость закончилась 11 августа 1920 года, когда был подписан мирный договор с Советской Россией. Сразу после Освободительной войны латышская армия начала переходить на мирное состояние. Латвийская армия состояла из четырех пехотных дивизий с тремя пехотными полками и артиллерийским полком в каждой. Пехотные полки были пронумерованы и названы в честь латышских городов. Латвийская армия также имела военно-морской флот в составе флагманского корабля «Вирсайтис», дивизии подводных лодок с двумя подводными лодками «Ронис» и «Спидола», а также минной дивизии с двумя тральщиками «Иманта» и «Виестурс» и несколькими кораблями поддержки.
Состав армии формировался на основе всеобщей воинской повинности, которой подвергались все граждане Латвии. До 1931 года срок службы составлял 18 месяцев, позже он был сокращен до 12 месяцев для пехоты, 15 - для других классов вооружения. Армия и флот находились в ведении военного министерства. Армией руководил командующий армией, который отвечал за обучение и подготовку армии.
На 1 июня 1940 года в латвийской армии насчитывалось 30 843 человека. 17 июня 1940 года, во время Второй мировой войны, советские войска взяли под контроль всю Латвию и Эстонию. Латышскую армию постепенно расформировывали, уводя в резерв, арестовывая и депортируя латышских солдат. 27 сентября 1940 года была упразднена должность военного министра Латвии, а 9 октября 1940 года упразднена должность командующего Латвийской народной армией.
17 июня 1989 года в Большом зале Латвийского государственного университета в Риге состоялась учредительная конференция Союза латышских стрелков. После чего за несколько недель более 500 бывших солдат вступили в Союз латышских стрелков. Осенью были созданы филиалы и группы в Елгаве, Тукумсе, Лиепае, Бауске, Балви, Ливанах, Москве и других местах. Начинается активная работа по созданию и разработке законов, положений и различных документов, которые будут необходимы для создания и существования армии.
10 сентября 1991 года был принят закон об обязательной воинской повинности. В соответствии с этим законом все граждане Латвии мужского пола в возрасте от 19 до 50 лет обязаны проходить обязательную военную службу. Вскоре после принятия этого закона, 11 ноября, на Братском кладбище дается первая после восстановления независимости Латвии воинская присяга.
Papildus izziņas avoti
1. 100 событий в истории Латвии. Люди и процессы 1918-2018 гг. АО «Латвияс Меджи», 2018.
2. Вьюга душ. Цифровой музей. Доступно: https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/105/sarkanas-armijas-iebrukums-latvija/ [дата обращения: 08.05.2021.].
3. Сайт Национальных вооруженных сил. Доступно: https://www.mil.lv/lv/par-mums/vesture [дата обращения: 08.05.2020
Связанные объекты
Militāro divriteņu kolekcija Saulkrastu Velosipēdu muzejā
Atrodas Saulkrastos netālu no Baltās kāpas, A1 šosejas un dzelzceļa stacijas “Pabaži” tuvumā.
20.gs. sākumā divriteņu pieejamību un priekšrocības sāka plaši izmantot armijās. Tika veidotas īpašas riteņbraucēju vienības, kurām piemita ļoti liels kustīgums. Riteņbraucēji vieglāk veica izlūkošanu, negaidītu uzbrukumu pretiniekam un veiklāk nekā kājnieki darboties plašā teritorijā. Pēc 1. pasaules kara arī Latvijas armijā bija riteņbraucēju vienības, kuru rīcībā bija Latvijā ražoti armijas divriteņi. Karavīram, kurš ietilpa riteņbraucēju vienībās, bija jāatbilst stingrām prasībām. Viņam bija jābūt izturīgam, ar labu redzi, dzirdi, veselu sirdi un plaušām. Svars nedrīkstēja būt mazāks nekā 80 kg, augums no 165-180 cm.
Latvijas armijā bija noteikts, ka labi sagatavots riteņbraucējam, dienas laikā jānobrauc 80-100 km, bet forsēti - līdz 150 km. Ziemas laikā, kad divriteņus nebija iespējams izmantot, lietoja slēpes. Slēpošana bija ziemas sezonas apmācības būtiska sastāvdaļa. Riteņbraucējam dienā bija jāspēj noslēpot 50-60 km attālums. Viņam bija jābūt izturīgam, daudzpusīgi apmācītam cīnītājam, pārvietojoties plašā teritorijā. Latvijas valsts veicināja karavīru gribu nodarboties ar sportu. Daudzi armijas riteņbraucēji kļuva par profesionāliem sportistiem.
Muzejā var aplūkot lielāko velosipēdu kolekciju Baltijā. Kopumā muzejā atrodas aptuveni 60 Latvijā izgatavoti un lietoti velosipēdi, tostarp, armijas parauga divriteņi.
Ekskursijas pieejamas gida pavadībā (latviešu, angļu, krievu valodā). Kontakti: +371 28883160, +371 29276832.
Piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību
Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.
2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.
1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.
Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.
Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.
Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.
Läti sõjaväe suvelaagriplats Litenes
Läti sõjaväe Litene suvine laagriplats asub Litene vallas Pededze jõe äärses metsakohas. Litene laagri algusaeg ulatub 1935. aastasse, mil Läti sõjaväe Latgale diviis hakkas siia rajama suvelaagripaika. Maikuust sügiseni harjutasid mitu tuhat sõdurit Litenes lahingutaktikaid ja laskmist. 1941. aasta suvel arreteerisid Punaarmee ja NKVD väed Litene suvelaagris olevad Läti armee ohvitserid. Mitu ohvitseri lasti kohapeal maha, ülejäänud küüditati Siberisse. 14. juunil 1941 arreteeriti ja küüditati Litene ja Ostrovieši laagrist (see asub u 10 km kaugusel Litenest) vähemalt 430 ohvitseri. Ainus ajalooline hoone, mis on laagriajast säilinud, on toiduladu. Teistest hoonetest on säilinud vaid vundamendid. Laagrialale on rajatud vaateplatvorm, kus lehvib Läti lipp, on sisse seatud pingid ja heakorrastatud lõkkekoht. Kaitseministeeriumi ja Riiklike Relvajõudude toetusel on siia paigaldatud suurtükk. Olemas on infotahvlid. Litene laagri sündmustega on seotud mälestuspaik Litene kalmistul – memoriaalansambel „Valumüür”. Läti armee YouTube’i kanalilt võib vaadata videot pealkirjaga „Litene, Läti armee Katõn”.
Latvian military aviation aerodrome
Located in the territory of Vecgulbene manor - in the historical center.
In the interwar period, the garrison of the Latvian Army was located in Gulbene, where the 7th Sigulda Infantry Regiment Battalion was stationed. Aerodromes are especially important in places where important railway and road junctions have been established. In 1937, a newly established unit of the Aviation Regiment was stationed in Gulbene, which became the 6th Division of the Latgale Division Scouts, increasing the number of army units near the eastern border of Latvia.
The conservatory building is visible.
Ausstellung "Lettische Armee in Pļaviņas im 20. Jahrhundert"
Befindet sich in der Odzienas-Straße 2, Pļaviņas.
Zu sehen ist die Dauerausstellung „Lettische Armee in Pļaviņas im 20. Jahrhundert“.
Das Gebäude in Pļaviņas, Odzienas-Straße 2, hat eine lange Geschichte – von der Zeit, als der Stukmaņi-Großhändler Hugo Apeltofts darin eine aktive wirtschaftliche Tätigkeit aufnahm und so die Entwicklung der Stadt Pļaviņas förderte, bis hier während des 20. Jahrhunderts das Hauptquartier der lettischen Ostfront errichtet wurde Unabhängigkeitskrieg. 1919 wurden die Aktivitäten lettischer Armeeeinheiten gegen die Rote Armee in Latgale direkt von Pļaviņas aus kommandiert.
1934 wurde in der Nähe dieses Hauses eine Gedenktafel mit der Inschrift enthüllt: "1919 befand sich in diesem Haus das Hauptquartier der Ostfront, und hier übernahm General Jānis Balodis das Kommando über die lettische Nationalarmee." Es wurde 1940 von den Sowjets entfernt und zerstört, aber am 16. Juni 1990 mit Unterstützung der LNNK-Niederlassung Plavinas wiederhergestellt.
Heute befindet sich neben dem ehemaligen Hauptquartier ein Gedenkstand, der 15 Kavalleristen des Lāčplēsis-Militärordens gewidmet ist, die in der Region Pļaviņas geboren wurden.In Pļaviņas gibt es einen Einblick in die Lebensgeschichten der Ritter des Lāčplēsis-Kriegsordens.
Unweit des Ausstellungsgebäudes befindet sich das Hauptquartier der Latgale-Division, das 1913 von Graf Teodors Medems als Likörfabrik von Stukmaņi erbaut wurde. 1919 wurde es vom Regime von P. Stučka übernommen, wo es auch ein Gefängnis eingerichtet hatte. Nach der Vertreibung der Bolschewiki wurde das Gebäude 1925 von der lettischen Armee übernommen, die das Hauptquartier der Division Lettgallen beherbergte. 10 Generäle und andere Offiziere der lettischen Armee verbrachten ihre militärische Laufbahn in diesem Gebäude. 1940 wurde das Gebäude von der Roten Armee übernommen. In den Nachkriegsjahren beherbergte es eine Schule sowie eine Gemeinde. Um 1970 wurde das Gebäude von der Produktionsvereinigung "Rīgas Apīrsbs" genutzt.
Besuche der Ausstellung müssen im Voraus telefonisch unter T. 28442692 gebucht werden.
Gedenkwand des Schmerzes
Artrodas Litene-Friedhof.
Am 14. Juni 2001 wurde auf dem Litene-Friedhof das von den Architekten Dina Grūbe, Benita und Dainis Bērziņš, den Steinmetzen Ivars Feldbergs und Sandra Skribnovskis geschaffene Denkmal „Wall of Pain“ enthüllt, das die Ruhestätte der 1941 getöteten Soldaten symbolisiert. Im Oktober 1988 wurde die Asche von 11 Offizieren gefunden, die im Juni 1941 von der sowjetischen Armee getötet wurden, auf dem Gebiet des ehemaligen Sommerlagers der lettischen Armee in Sita Silila, Gemeinde Litene. Obwohl sie nicht identifiziert werden konnten, wurde der Litene-Friedhof am 2. Dezember 1989 beim Weihegottesdienst in der evangelisch-lutherischen Gulbene-Kirche feierlich umgebettet.
11 weiße Kreuze, Gedenktafel und Informationsstände.
Lennujaam Spilve
Asub Riias, Pardaugavas, Spilve niitudel Ilguciemsi lähedal.
Spilve on sõjalise pärandi ajaloos kuulus 18. sajandil toimunud Spilve suurlahingu poolest. ja Spilve lennujaam. Alates 20. sajandist kasutati seda lennukite katsetamiseks, kuid I maailmasõjas sai sellest Läti lennunduse ajaloo tunnistaja.
I maailmasõjas kasutati Spilve heinamaid Vene õhuväe vajadusteks võitluses Saksa armee vastu. Läti asutamisega sai lennuväljast rahvusliku lennuväe olulisim baas ja pilootide väljaõppe koht. Lennujaama varasemad nimed olid "Spilve lennujaam" või "Riia lennujaam", hiljem "Riia kesklennujaam". See oli Läti peamine lennujaam kuni Riia lennujaama avamiseni 1975. aastal.
Võimalik, et Riia lähistel asuv Spilve lennujaam ja unistus jõuda tähtede poole on aidanud kaasa paljude Läti pilootide muljetavaldavatele saavutustele. Võib-olla on aga Läti lennunduse algus palju vanem ja seda võib leida Priekulest, kus lätlasest sepp Zviedris omavalmistatud aparaadiga kirikutornist lendu tegi.
Täna on Spilve lennujaam endiselt avatud. Näha saab 1954. aastal ehitatud lennujaamahoonet, mis kehastab nõukogude klassitsismi ehk "Stalini impeeriumi" stiili.
Allikad:
Irbītis, K. Läti lennundus ja selle pioneerid. Riia: Teadus, 2004.
Brūvelis, E. Läti lennunduse ajalugu: 1919-1940. Riia: Teadus, 2003.
Riigiameti "Tsiviillennunduse agentuur" ametlik veebisait. Kättesaadav: https://www.caa.gov.lv/lv/latvijas-aviacijas-vesture-isuma [vaadatud 22.02.2021].
Läti Sõjamuuseum
Läti Sõjamuuseum asub Riia vanalinnas Vabadussamba läheduses ajaloolises hoones, mida nimetatakse Püssirohutorniks. Muuseumis on 11 ekspositsiooni. Näitustele on välja pandud relvi, dokumente, vormiriietust, autasusid ja muid sõjaga seotud või sõdurite igapäevaelu kirjeldavaid esemeid. Läti Sõjamuuseum on üks vanimaid muuseume Lätis. See sai alguse Esimese maailmasõja ajal. Muuseumikogu moodustati peamiselt sõdurite isiklikest või lahinguväljadelt leitud esemetest. Pärast Läti riigi iseseisvumist sai muuseumi peamiseks eesmärgiks luua ekspositsioon Läti sõjaajaloost ja elanikkonna aktiivsest rollist oma maa kaitsmisel. 1937. aastal laiendati muuseumi juurdeehitusega ja see oli tol ajal tehniliselt üks moodsamaid muuseume Euroopas. Püssirohutorn oli kunagi üks Riia kindlustuse tornidest. Seda on Liivatorni nime all mainitud juba 1330. aastal. Algne torn hävis 1621. aastal, kui Riia linna piiras Rootsi sõjavägi. 1650. aastal ehitati püssirohu ja relvade ladustamiseks uus torn. Pärast linna kindlustuse lammutamist on Püssirohutorn Riia kunagise kaitsesüsteemi üheks tähtsaimaks tunnistuseks.
Karosta vangla
Karosta vangla Liepājas on ainus turistidele avatud sõjaväevangla Euroopas. Hoone ehitati umbes 1900. aasta paiku haigla tarbeks, kuid seda ei kasutatud kunagi oma algsel otstarbel. Hoone kasutati ümber ajutise distsiplinaarkaristuse kandmise kohaks ja seda kasutati kuni 1997. aastani.
Võimud muutusid, kuid asutuse eesmärk jäi samaks, nimelt vangide, sealhulgas Vene tsaariarmee revolutsionääride, meremeeste ja allohvitseride, Saksa desertööride, Stalini-aegsete rahvavaenlaste ning Nõukogude ja Läti armee sõdurite majutamiseks. Karosta vangla on praegu külastajatele avatud ja seal toimuvad ekskursioonid. Ekskursioonidel tutvustatakse vanglat ja külastajad saavad tutvuda selle ajalooga, vaadata vanglat ja karistuskambreid ning kuulda huvitavaid ja isegi kummituslugusid vangla elust. Julgematel hingedel on võimalus mängida reaalsusemängu "Behind the Bars" või proovida kinnistest ruumidest välja pääseda. Ja need, kes ei tunne hirmu, võivad ööbida vanglakambris. Karosta vanglas on Karosta külastuskeskus, nõukogudeaegne puhvet ja suveniiripood. Kogu Karostas on võimalik kasutada giidi teenuseid.
Treasure House of the Free State
A unique exposition on the history of military and civil awards of the first free state of Latvia, as well as various organizations related to the activities of state and civil organizations in the period from the Latvian War of Independence to the Second World War.
Several hundred different historical evidences from Latvian and foreign private collections are exhibited in the exhibition house, covering the period from 1918 to 1940, revealing the pages of the history of Latgale and Rēzekne.
Preiļi Museum of History and Applied Arts exhibition "Jāzeps Baško - air coachman"
It is located in Preiļi 1st primary school premises.
The exhibition "Jāzeps Baško - air driver" was created in 2014 and is dedicated to the 125th birthday of the outstanding local man, aviator, commander of the "Iļja Muromec" squadron, organizer of the Latvian Air Force, general Jāzeps Baško and the 100th anniversary of World War I. The exhibition of the museum's collection is designed as a design object - a 6-fold reduced model of the "Ilya Muromec" airplane, on which information can be found in the form of texts and images. The exhibition is enriched by deposits from the collections of the Latvian War Museum and newly acquired information from the Latvian State History Archive, the Spilve Aviation Museum and materials from the private archives of individual individuals.
Mandatory prior application by calling T. 65322731, T. 25640398. Tour in English and Russian is possible. You can go to the exhibition "Jāzeps Baško - Air Driver" from the Museum of History and Applied Arts.
Выставка «Латвийская армия в Плявинясе в ХХ веке»
В экспозиции размещены информационные стенды с историческими фотографиями, картами и информацией о создании штаба Восточного фронта Латвии. Композицию выставки составляют элементы интерьера, соответствующие историческим событиям.
Выставка «Латвийская армия в Плявиньше в ХХ веке» расположена в Плявиньше, улица Одзиенас, 2, в историческом здании, где в июле 1919 года во время Освободительной войны располагался штаб Латвийского Восточного фронта. Двухэтажное здание прямоугольной формы с двускатной крышей, здание построено из красного кирпича. Сегодня от первоначального фасада сохранился второй этаж здания с видимыми эркерами окон. В настоящее время фасад первого этажа здания оштукатурен и покрашен, старые оконные эркеры расширены, витрины магазина «Лат» застеклены. На втором этаже в оконных эркерах вместо исторических деревянных окон установлены пластиковые окна.
Здание имеет долгую историю – с тех пор, как оптовый торговец «Стукмани» Хуго Апелтофтс начал в нем активную хозяйственную деятельность, способствуя тем самым развитию города Плявини.
В 1934 году была установлена памятная доска с надписью: «В 1919 году в этом доме располагался штаб Восточного фронта, и здесь генерал Янис Балодис принял на себя верховное командование Латвийской национальной армией». Он был снят и разрушен советскими властями в 1940 году, но 16 июня 1990 года восстановлен при поддержке отделения ЛННК Плявиню.
Сейчас возле здания бывшего штаба стоит памятная стела, посвященная 15 кавалерам Военного ордена Лачплеша, родившимся в Плявиньском уезде. После изгнания большевиков в 1925 году здание перешло в руки Латвийской армии, в которой располагался штаб Латгалии. Разделение. В этом здании провели свою военную карьеру 10 генералов и других офицеров латвийской армии. В 1940 году здание перешло в руки Красной Армии. В послевоенные годы здесь располагалась школа и муниципалитет. Примерно в 1970-х годах здание использовалось производственным объединением «Ригас Апрекупс».
Посещение выставки необходимо бронировать заранее по тел. +371 28442692.
Армейские казармы Латгальского артиллерийского полка
Армейские казармы Латгальского артиллерийского полка были построены в виде трехэтажного современного здания по проекту архитектора Вернера Виттанда в 1931 году. Это монолитное железобетонное здание было одним из первых в Латвии. Они сохранились, находятся на территории Крустпилсского поместья, рядом с замковым парком. Сегодня сохранившееся трехэтажное здание является неуправляемой собственностью Екабпилсского самоуправления. Оконные эркеры без окон, вход в здание невозможен, здание просматривается снаружи. Муниципалитет провел работы по замене крыши. В дальнейшем планируется восстановить здание, разместив там различные организации, и передать его бизнесменам.
Латгальский артиллерийский полк состоял из двух дивизий, в каждом дивизионе было две пушечные и одна гаубичная батарея, всего в полку было 16 пушек и восемь гаубиц. Остальные артиллерийские части, приписанные к полку, хранились на законсервированных складах и предназначались для формирования третьей дивизии в случае войны.
Zeltlager der Rigaer Garnisonsarmee
Heute gibt es hier Büsche und Dickicht, aber in den 1930er Jahren befand sich hier das Sommerlager der Rigaer Garnisonsarmee. An einigen Stellen sind noch immer rechteckige Wälle zu erkennen. An diesen Orten befanden sich Soldatenzelte, die in vier langen Reihen angeordnet waren, mit kleinen Straßen in der Mitte. An den Enden der Reihen befanden sich die Logos der Garnisonseinheiten – sie waren aus Beton gegossen, die Ornamente und Inschriften bestanden jedoch aus kleinen, bunten Steinen. Rampen um Zelte waren nicht nur notwendig, um Feuchtigkeit zurückzuhalten, sondern dienten auch militärischen Zwecken. Wenn Landungstruppen Mangalsala betreten würden, würden sie als geschützte Schützengräben genutzt werden, um das Gebiet vor dem Feind zu schützen. Obwohl hier echte Truppenübungen stattfanden, herrschte eine romantische Idylle, die auch auf Fotografien aus dieser Zeit sichtbar ist. Die Jugendlichen spielten Volleyball. Die Höfe der Offizierswohnungen waren mit gepflegten Pavillons und Blumenbeeten ausgestattet. An Feiertagen besuchten die Angehörigen der Soldaten sie und brachten Körbe mit Erdbeeren und frischem Brot mit. Alle nahmen ihre Mahlzeiten überwiegend draußen an Tischen an der frischen Luft ein.
Armeestadt
In diesem Gebiet errichtete die lettische Armee Ende der 1920er und Anfang der 1930er Jahre ein Armeelager für Offiziere und Soldaten, die auf Mangalsala arbeiteten. Später ging die Stadt zusammen mit dem Militärstützpunkt Mangalsala in den Besitz der Sowjetunion über. Hier lebten Zivilisten ohne besonderen Status, später entstanden jedoch Sozialwohnungen für Menschen mit geringem Einkommen. Auf der rechten Seite befanden sich ein Fußballplatz und kleine Gärten, die sich jedoch im Laufe der Zeit in Wiesen und Sümpfe verwandelten. Später entstanden hier Privathäuser und eine Autowerkstatt. Bis in die 1960er Jahre war Mangaļsala überhaupt kein Teil von Riga, sondern Teil der Gemeinde Mangaļi. Damals waren die Menschen hier in der Fischerei tätig oder arbeiteten auf dem Armeestützpunkt, denn Landwirtschaft war praktisch unmöglich – die Ackerfläche auf Mangalsala beträgt nur 3,8 %. Einst führte eine Schmalspurbahn direkt durch die Stadt entlang der Mangaļsalas-Straße, die Straße selbst war jedoch gepflastert. Jetzt ist der Bürgersteig unter einer Asphaltschicht verborgen. Am Ende der Straße liegt das Hafengelände mit der ehemaligen Militärmole. Einst lagen hier Armeeschiffe vor Anker, zwischen denen Laufstege angelegt wurden.
Kann von außen gesehen werden, wenn man die Mangaļsalas-Straße entlanggeht.
Zugehörige Geschichten
Apie pirmąjį Latvijos kariuomenės vadą Dāvidą Sīmansoną
Knygoje „Latvijos kariuomenės vadai“ esantys rašiniai įtikina, kad istorijai didelę įtaką daro konkretūs asmenys. Nors svarbiausių istorinių įvykių epicentre jie buvo neilgai, tikri Latvijos patriotai, turėdami turtingą karinę patirtį, sugebėjo daug nuveikti formuojant ir stiprinant Latvijos kariuomenę bei istorinių įvykių lūžio momentuose.
Ši istorija pasakoja apie pirmąjį Latvijos kariuomenės vadą Dāvidą Sīmansoną (1859-1933).
In memory of Pēteris Radziņš, General of the Latvian Army, two-time Knight of the Lāčplēsis War Order
General Pēteris Radziņš, born in Lugka Parish, Valka District, in a simple farmer's family, where he learned to do field work. He was a very smart young man, after graduating from school he decided in favor of the war and it started his army rescue of Latvia from Bermont's troops. P.Radziņš was one of the most outstanding officers of the Latvian Army and was awarded with numerous Latvian and foreign orders and memorials.
Army presence in Mangalsala
I remember vivid impressions about the presence of the Latvian army in Mangalsala. The forts as well as the reinforced concrete fortification built by Sapieri are described. Memories describe the daily life of soldiers, the rhythm of life and illustrate the environment in Mangalsala. Visit of soldiers of Mangalsala and Latvian army
Memories of the beginning of the establishment of the War Museum
The narrator describes the conditions under which the War Museum was established. Problems and collection work are mentioned.
United Aviation Festival - a real national holiday
The narrator describes one of the most popular and widely attended events in Latvia - the Aviation Festival in Spilve. Describes the course and scope of the festival. The popularity of aviation in Latvia is emphasized.
Par Sudrabkalniņa atklāšanas svētkiem
Atmiņu stāsta izvilkums no ģenerāļa Jāņa Baloža uzrunas Sudrabkalniņa pieminekļa atklāšanas dienā. Pilnā tekstā ir atstāsts par atklāšanas pasākuma norisi, Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un ģenerāļa Jāņa Baloža uzrunas. Atmiņas izvēlētas, jo spilgti parāda to kādā stāvoklī bija Latvijas armija, kura cīnās Sudrabkalniņa apkaimē.
About Daugavgriva fortress
The narrator describes an event in the Daugavgrīva fortress during World War I, when it was bombed by an air force in the German army. The fortress was one of the strategic objects that remained important until the end of World War II.