Läti armee
I Maailmasõda ja iseseisvumine, First Independance, II Maailmasõda

5. jaanuaril 1919 loodi esimene suurim rahvuslik väeosa - Eraldi Läti pataljon kolonelleitnant Oskars Kalpaksi juhtimisel. See märtsis brigaadiks muudetud üksus moodustas koos Eestis organiseeritud ja kolonel Jorgis Zemitansi juhitud Põhja-Läti brigaadiga Läti armee. Värskelt moodustatud armee kasvas ja karastus lahingutes bermontlaste vastu Riia ja Kurzeme lähedal, samuti lahingutes bolševike vastu Latgale rindel.

Nädal pärast I maailmasõja lõppu ja Compjena relvarahu sõlmimist 11. novembril 1918 kuulutati välja iseseisva Läti riigi loomine. Uus ajutine valitsus oli lootnud ilma regulaararmeeta hakkama saada, sest keegi ei kavatsenud rünnata. 13. novembril 1918 tühistas Nõukogude Venemaa Balti territooriumist Saksamaa kasuks loobunud Brestlitovi rahulepingu ja alustas liikumist läände. Ootused, et Saksa armee täidab oma kohustuse kaitsta Lätit bolševike sissetungi eest, ei täitunud.

Vahepeal moodustati Riias Läti Vabariigi Ajutisele Valitsusele lojaalsed väed. 1919. aasta kevadel kuulusid Läti relvajõududesse Landeswehr (Saksa-Balti rahvuskaart), Põhja-Läti brigaad ja Lõuna-Läti brigaad. 10. juulil 1919 ühendas kindral Dāvis Sīmansons kaks brigaadi, saades esimeseks Läti armee ülemjuhatajaks. Seda päeva peetakse Läti sõjaväe loomise päevaks.

1919. aastal relvastati ja arenes Läti sõjavägi kiiresti, relvastust ja varustust saadi Inglismaalt, Poolast ja teistest riikidest. 1920. aasta alguses teenis Läti relvajõududes umbes 52 000 sõdurit. Vabadussõda lõppes 11. augustil 1920, mil sõlmiti rahuleping Nõukogude Venemaaga. Vahetult pärast Vabadussõda hakkas Läti armee liikuma rahuaja olekusse. Läti armee koosnes neljast jalaväediviisist kolme jalaväepolguga ja igaühes üks suurtükiväepolk. Jalaväerügemendid nummerdati ja nimetati Läti linnade järgi. Läti armeel oli ka merevägi, mis koosnes lipulaevast Virsaitis, allveelaevade divisjon kahe allveelaevaga "Ronis" ja "Spidola", samuti miinidivisjon kahe miinijahtijaga "Imanta" ja "Viesturs" ning mitmete toetuslaevadega.

Sõjaväe koosseis moodustati üldise sõjaväeteenistuse alusel, millele allutati kõik Läti kodanikud. Kuni 1931. aastani oli teenistusaeg 18 kuud, hiljem vähendati seda jalaväe puhul 12 kuuni, muude relvaklasside puhul 15 kuuni. Sõjaväge ja mereväge haldas sõjaministeerium. Sõjaväge juhtis armeeülem, kes vastutas sõjaväe väljaõppe ja ettevalmistamise eest.

1. juunil 1940 oli Läti sõjaväes 30 843 meest. 17. juunil 1940 võtsid Nõukogude väed Teise maailmasõja ajal oma kontrolli alla kogu Läti ja Eesti. Läti armee saadeti järk-järgult laiali, erru läksid reservi, arreteeriti ja küüditati Läti sõdureid. 27. septembril 1940 kaotati Läti sõjaministri ametikoht, 9. oktoobril 1940 aga Läti Rahvaarmee juhataja ametikoht.

17. juunil 1989 peeti Riias Läti Riikliku Ülikooli suures saalis Läti Laskurühingu asutamiskonverents. Pärast seda liitus mõne nädalaga Läti Laskurühinguga üle 500 endise sõduri. Sügisel asutati filiaalid ja rühmad Jelgavas, Tukumsis, Liepajas, Bauskas, Balvis, Livanis, Moskvas ja mujal. Algab aktiivne töö sõjaväe asutamiseks ja eksisteerimiseks vajalike seaduste, määruste ja erinevate dokumentide loomise ja väljatöötamisega.

10. septembril 1991 võeti vastu kohustusliku ajateenistuse seadus. Sellest seadusest tulenevalt peavad kõik Läti meeskodanikud vanuses 19-50 läbima kohustusliku ajateenistuse. Vahetult pärast selle seaduse vastuvõtmist, 11. novembril antakse vennaskalmistul esimene sõdurivanne pärast Läti iseseisvuse taastamist.

Rohkem teabeallikaid

1. 100 sündmust Läti ajaloos. Inimesed ja protsessid 1918-2018. JSC “Latvijas Mediji”, 2018.

2. Hingede tuisk. Digimuuseum. Kättesaadav: https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/105/sarkanas-armijas-iebrukums-latvija/ [vaadatud: 08.05.2021.].

3. Riiklike relvajõudude veebisait. Saadaval: https://www.mil.lv/lv/par-mums/vesture [vaadatud 08.05.202

Seotud objektid

Sõjaväejalgrataste väljapanek Saulkrasti Jalgrattamuuseumis

Jalgrattamuuseum asub Saulkrastis Valge luite (Baltā kāpa), maantee A1 ja Pabaži raudteejaama läheduses. Muuseumikogu koosneb tehniliselt kõige põnevamatest Läti jalgrattaajaloo näidetest. See on Baltimaade suurim jalgrattakollektsioon, kuhu kuulub umbes 60 Lätis valmistatud ja kasutusel olnud jalgratast, sealhulgas sõjaväe näidisrattad. 20. sajandi alguses hakati sõjavägedes laialt kasutama jalgrattaid tänu nende kättesaadavusele ja eelistele. Moodustati spetsiaalseid ratturite üksuseid, mis suutsid kiiresti liikuda. Ratturid suutsid kergemini luureandmeid koguda, korraldada ootamatuid rünnakuid vaenlase vastu ning tegutsesid suurel maa-alal jalaväest osavamalt. Pärast Esimest maailmasõda olid ka Läti armees ratturite üksused, mis kasutasid Lätis toodetud sõjaväejalgrattaid. Ratturite üksusesse kuuluv sõdur pidi vastama rangetele nõuetele. Ta pidi olema vastupidav, hea nägemise ja kuulmisega ning tema süda ja kopsud pidid olema terved. Ta ei tohtinud kaaluda alla 80 kg ning pidi olema 165–180 cm pikk. Läti sõjaväes oli kindlaks määratud, et hea ettevalmistuse saanud rattur pidi päevas läbima 80–100 km ja kui olukord nõudis, siis ka 150 km. Talvel, kui jalgratast kasutada ei saanud, sõideti suuskadel. Rattur pidi päevas suutma suusatada 50–60 km. Paljudest sõjaväe ratturitest said professionaalsed sportlased.

Monument to the first battle for Latvia's independence

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.

 

Läti sõjaväe suvelaagriplats Litenes

Läti sõjaväe Litene suvine laagriplats asub Litene vallas Pededze jõe äärses metsakohas. Litene laagri algusaeg ulatub 1935. aastasse, mil Läti sõjaväe Latgale diviis hakkas siia rajama suvelaagripaika. Maikuust sügiseni harjutasid mitu tuhat sõdurit Litenes lahingutaktikaid ja laskmist. 1941. aasta suvel arreteerisid Punaarmee ja NKVD väed Litene suvelaagris olevad Läti armee ohvitserid. Mitu ohvitseri lasti kohapeal maha, ülejäänud küüditati Siberisse. 14. juunil 1941 arreteeriti ja küüditati Litene ja Ostrovieši laagrist (see asub u 10 km kaugusel Litenest) vähemalt 430 ohvitseri. Ainus ajalooline hoone, mis on laagriajast säilinud, on toiduladu. Teistest hoonetest on säilinud vaid vundamendid. Laagrialale on rajatud vaateplatvorm, kus lehvib Läti lipp, on sisse seatud pingid ja heakorrastatud lõkkekoht. Kaitseministeeriumi ja Riiklike Relvajõudude toetusel on siia paigaldatud suurtükk. Olemas on infotahvlid. Litene laagri sündmustega on seotud mälestuspaik Litene kalmistul – memoriaalansambel „Valumüür”. Läti armee YouTube’i kanalilt võib vaadata videot pealkirjaga „Litene, Läti armee Katõn”.

Latvijas kara aviācijas aerodroms

Atrodas Vecgulbenes muižas teritorijā – vēsturiskajā centrā.

Gulbenē starpkaru periodā atradās Latvijas armijas garnizons, kurā bija izvietots 7.Siguldas kājnieku pulka bataljons, 1930-to gadu vidū uzsāka militāras aviācijas bāzes veidošanu, jo kara aviācijas veiksmīgai darbībai jau miera laikā jānodrošina plašs aerodromu tīkls. Īpaši nozīmīgi aerodromi tādās vietās, kur izveidojušies svarīgi dzelzceļu un ceļu mezgli.1935.gada 11.novembrī te uzsāka kara aerodroma būvniecība. Ar 1937.gadu Gulbenē izvietoja jaunizveidotu Aviācijas pulka vienību, kas kļuva par Latgales divīzijas izlūku 6.eskadriļu, palielinot armijas vienību skaitu Latvijas austrumu robežas tuvumā.

Redzama Oranžērijas ēka.

Ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”

Atrodas Odzienas ielā 2, Pļaviņās.

Apskatāma pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”.

Ēkai Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir sena vēsture – no laika, kad Stukmaņu lieltirgotājs Hugo Apeltofts tajā uzsāka aktīvu saimniecisko darbību, tādējādi veicinādams Pļaviņu pilsētas attīstību, līdz brīdim, kad Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara laikā šeit tika izveidots Latvijas Austrumu frontes štābs. 1919. gadā tieši no Pļaviņām tika vadīta Latvijas armijas vienību darbība pret Sarkano armiju Latgalē.

1934. gadā pie šī nama tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju vara 1940. gadā  to noņēma un iznīcināja, bet 1990. gada 16. jūnijā ar LNNK Pļaviņu nodaļas atbalstu tā tika atjaunota.

Tagad pie kādreizējā štāba ēkas atrodas piemiņas stēla, kas veltīta 15 Pļaviņu novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet telpās izveidota ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”, kura stāsta par notikumiem Brīvības cīņu laikā, Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas štāba darbību Pļaviņās, kā arī sniedz ieskatu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīves stāstos.

Netālu no ekspozīcijas ēkas atrodas Latgales divīzijas štāba ēka, kuru 1913. gadā, kā Stukmaņu liķiera fabiku būvēja grāfs Teodors Medems. 1919.gadā to pārņēma P. Stučkas režīms, kur tas bija izveidojis arī cietumu. Pēc boļševiku padzīšanas, 1925.gadā ēku pārņēma Latvijas armija, kura tajā izvietoja Latgales divīzijas štābu. Šajā ēkā savu militāro karjeru izgāja 10 Latvijas armijas ģenerāļi un citi virsnieki. 1940.gadā ēku pārņēma Sarkanā armija. Pēckara gados tajā izvietojās skola, kā arī pašvaldība. Ap 1970.gadu ēku sāka izmantot ražošanas apvienība “Rīgas Apģērbs”. 

Ekspozīcijas apmeklējumu iepriekš jāpiesaka zvanot T. 28442692.

Memoriāls „Sāpju siena”

Artrodas Litenes kapos.

2001.gada 14.jūnijā Litenes kapos tika atklāts arhitektu Dinas Grūbes, Benitas un Daiņa Bērziņu, akmeņkaļu Ivara Feldberga un Sandra Skribnovska radītais memoriāls „Sāpju siena”, tā simbolizē 1941.gada nogalināto karavīru atdusas vietu. 1988.gada oktobrī bijušās Latvijas armijas vasaras nometnes teritorijā Sitas silā Litenes pagastā tika atrasti 1941.gada jūnijā padomju armijas noslepkavoto 11 virsnieku pīšļi. Lai gan tos neizdevās identificēt, tomēr 1989.gada 2.decembrī, iesvētot dievkalpojumā Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, svinīgi pārapbedīja Litenes kapos.

11 balti krusti, piemiņas plāksne un informācijas stendi.

 

Seotud lood

Läti armee esimese ülemjuhataja David Simansoni jaoks

Raamatu "Läti armeeülemad" esseed veenavad, et ajalugu mõjutavad oluliselt konkreetsed inimesed. Kuigi lühiajaliselt tähtsamate ajaloosündmuste epitsentris suutsid tõelised Läti patrioodid oma rikkaliku sõjalise kogemusega palju ära teha Läti armee moodustamisel ja tugevdamisel ning ajalooliste sündmuste pöördel.
See lugu räägib Läti armee esimesest ülemjuhatajast David Simansonist (1859-1933).

Läti armee kindrali, kahekordse Lāčplēsi sõjaordu kavaler Pēteris Radziņši mälestuseks

Kindral Pēteris Radziņš, sündinud Valka rajooni Lugka vallas lihtsas talupidaja peres, kus ta õppis põllutöid tegema. Ta oli väga tark noormees, pärast kooli lõpetamist otsustas ta sõja kasuks ja sellest sai alguse tema armee Läti päästmine Bermonti vägede käest. P.Radziņš oli Läti armee üks silmapaistvamaid ohvitsere ning teda autasustati arvukate Läti ja välismaiste ordenite ja mälestusmärkidega.

Armee kohalolek Mangalsalas

Mäletan eredaid muljeid Läti sõjaväe kohalolekust Mangalsalas. Kirjeldatud on nii linnuseid kui ka Sapieri rajatud raudbetoonist kindlustust. Mälestused kirjeldavad sõdurite igapäevaelu, elurütmi ja ilmestavad keskkonda Mangalsalas. Mangalsala sõdurite ja Läti sõjaväe külaskäik

Mälestusi Sõjamuuseumi loomise algusest

Jutustaja kirjeldab sõjamuuseumi loomise tingimusi. Nimetatakse probleeme ja kogumistööd.

United Aviation Festival – tõeline rahvuspüha

Jutustaja kirjeldab üht Läti populaarseimat ja enim külastatud üritust - lennufestivali Spilves. Kirjeldab festivali kulgu ja ulatust. Rõhutatakse lennunduse populaarsust Lätis.

Sudrabkalniņši avatseremooniast

Väljavõte kindral Jānis Balozsi pöördumisest Sudrabkalniņši monumendi avamispäeval. Avaürituse täistekst, president Kārlis Ulmanise ja kindral Jānis Balozsi kõned on kirjeldatud täistekstina. Mälestused valiti seetõttu, et see näitab selgelt Sudrabkalniņši ümbruses sõdiva Läti armee seisu.

Daugavgriva kindlusest

Jutustaja kirjeldab sündmust Daugavgrīva linnuses I maailmasõja ajal, kui seda pommitasid Saksa armee õhujõud. Kindlus oli üks strateegilisi objekte, mis püsis olulisena kuni II maailmasõja lõpuni.