Armijas klātbūtne Mangaļsalā
Atmiņās spilgti iespaidi par Latvijas armijas klātbūtni Mangaļsalā. Aprakstīti forti kā arī Sapieru celtais dzelzsbetona nocietinājums. Atmiņas raksturo karavīru ikdienu, dzīves ritmu un ilustrē vidi Mangaļsalā. Mangaļsalas un Latvijas armijas karavīru apmeklējums
“(..) Pārejam pāri Daugavas atzarojuma dambim, kur sākas apcietinātais rajons. Ceļš ielokās mežā. Neredz neviena gājēja. Klusums. Jaukto koku mežs smaržo tik pirmatnīgi reibinoši, ka gribas elpot dziļi, dziļi. Nogriežamies pa mazu, aizaugušu celiņu. Kāda savāda, zema, masīva celtne še — meža vidū! — To uzbūvējis Sapieru pulks. Mani apved apkārt šim mazajam cietoksnim un šo to pastāsta par to. Nāk prātā AI. Grīna meistarīgais stāsts «Blokhauzis». Paliek savāda, bijīga sajūta. Gabaliņu tālāk pārejam otrpus ceļa. Vecie forti. Viņu pelēcīgās virsmas atgādina platas milžu muguras. Apkārt bērzu gaišais zaļums, rudi alkšņi un priežu tumšzaļie cekuli. Un savādi — vecu piļu drupās staigājot, vecos torņos kāpjot — nekur man nav bijusi tāda sajūtai, kā stāvot pie šiem, ne visai augstajiem, smagajiem milžiem meža vidū. Liekas, še nedrīkst skaļi runāt un smieties, — še jāatnāk klusi, jā skatās un atkal klusi jāiet projām. Nu vairs neesam tālu no nometnēm. Pie nākošā forta sastopam karavīrus. Sargs. Brezenta (pārvalkiem pārsegti lielgabali, še it kā sākas cita maza valsts ar saviem likumiem, noteikumiem un kārtību. Nu jau bieži sastopam kara vīrus, gan pulciņos, gan pa vienam. Visi tie labā omā un saulē iedegusi. Dažs pilsētnieks, kas lepojas ar savu iedegumu — te būtu īstais «bālģīmas» . Kaut kur dzird radio skaļruni . Ejam garām volejbola laukumam, še, pašlaik norit karsta ciņa. Vingras, veiklas kustības . Tā bija tiešām spēle ar lidojošo bumbu, jo kamēr vien varējām redzēt — bumba nepieskaras zemei. Tālāk divi puiši dungodami nāk no jūras — abi brūni kā kafijpupiņas: «Kas kaitēja nedzīvot diža meža maliņā...» Viņos ir kaut kas no seno Zemgales bajāru gara. Arī paši tie platplecaini, labi noauguši. Ejam gar štāba bataljona virtuvi. Lielos katlos vārās 'vakariņas. Smaidīga saimniece — kā pats labais virtuves gars — maisa dižo vārījumu. Nometnes vieta ir skaista jau pati par sevi, bet redzams arī čaklu roku darbs. Glīti uz postas līnijas. Ap teltīm tīrs; gluds mauriņš un puķes. Patīkamu iespaidu atstāj arī no krāso tiem akmentiņiem un cementa lējuma veidoto bataljona nozīmju atveidi. Tie jau sava veida mākslas darbi. Ārpus telšu rindām vairākas mazas mājiņas, šeit dzīvo virsnieki un instruktori ar ģimenēm. Pie dažas mājiņas pat mazs košu mazdārzs un lapene. Balti noklāti galdiņi rāda, ka šo mazo vasarnīcu iemītnieki paraduši azaidus ieturēt zem klajas debess. Nometnē liela dzīvība. Sabraukuši apmeklētāji. Veca māmiņa nosēdusies blakus zilacainam dižkareivim. Viņa atvedusi ciema kukuli — zemenes. Piešķiebusi sirmo galvu, viņa klausās mazdēla žirgtajā valodā. Droši vien viņš stāsta) ko labu, jo lāgiem viņi abi smejas. Gabaliņu tālāk, pavēnī — ģimenes idille. Mazs puisītis ar māmiņu atbraukuši pie tētes ciemā. Dēlēns ierāpies tētiņu klēpi. Viņš piesit pirkstiņu pie zīmotnēm un skaita strīpas: «Viens, divi...» Tētim ii* divas strīpas. Brīžiem viņš piegrūž vaidziņu tēva vaigam, bet tad atkal pēta zīmotnes... Vēl tālāk — kādam kareivim — divas apmeklētājas. Abas tās vienlīdz daiļas un jautras. Viņš nosēdies starp abām un nezina uz kuru skatīties biežāk. Ak, dažreiz nav labi, ka laimes par daudz! Mums ir jālūdz maza informācija, un mēs griežamies pie pretim nākošā kareivja. Viņam — zilas acis un plats, labsirdīgs smaids. Valodu viņš loka latgaliešu izloksnē. Ezerzemes dēls. Viņš runā gausi un visu laiku plati un mazliet mulsi smaida. Gar mītnēm ved īsta iela ar ietni. Tur kādas mājas durvīs pavīd pavāra baltā cepurīte un priekšauts. Kaut kur, aiz birzs, jaunas balsis dzied: «Kur tu augi, daiļa meita...» Balsis kā vanagi uzskrien līdz koku galotnēm, bet pašus dziedātājus mēs neredzam. Pretim nāk slaids kareivis roku rokā ar gaišmatainu meiteni. Viņi nerunā ne vārda, tikai smaidīdami veras viens otrā un — acīmredzot — tie saprotas brīnišķi. Lai nu saka vēl kāds, ka acīm nav sava valoda; sevišķi tad, ja šo acu īpašnieki ir jauni. Esam pienākuši pie autobusa pieturas vietas, še uz celta salmjumtaina sēne autobusa gaidītājiem lietainā laikā. Acis iepriecina viņpus ceļa glītās, taisnās rindās sastādītais augļu dārzs. Tad dzirdam autobusa motora rūkšanu. Jau piecas skaistas stundas aizskrējušas še — jūras elpā, koku šalkoņā — vērojot ziedošu, spēkpilnu jaunību. Pulcējas promībraucēji un palicēji Tumšacains artilērists pavada žirgtu sārtvaidzi. Viņiem vēl daudz, daudz sakāms un stāstāms. «Atraksti, katrā ziņā atraksti — gaidīšu,» čivina meitene. Kareivis skaita pie pirkstiem dienas. «Vēlākais līdz trešdienai, tad tev būs vēstule!» — Ilgi roka auklē roku. Grūti viņiem šķirties. Gaišmatains dižkareivis, ar gaišām zīmotnēm, pavada māti.- «Sveicini tēvu un brāļuku — nākošu svētdienu tiksimies!» Autobuss jau gandrīz pilns. Slaidais kareivis atvada arī savu gaišmati. Viņi atkal gandrīz nekā nerunā. Daži klusi vārdi. Bijīgi viņš pie skaras lūpām aizbraucējas slaidajiem pirkstiņiem. Autobuss jau uzsāk gaitu. Gaišmatainā meitene tikko pagūst iekāpt. Mazā, apaļā kasierī te uzmet viņai īgnu skatu un nošņāc: «Priekš atvadīšanās jums bija pietiekoši laika!» Gaišmate nesaka nekā. Lūpās viņai vēl smaids. Viņa māj ardievas. Viņai skaistas zilas acis, kluss, sevi vērsts skats. Uz labās rokas zeltneša — smalks gredzentiņš ar rubinu, — saderināšanās gredzens. Vai tad brīnums, ka atvadīties nav tik viegli un bez ievērības paslīd ausīm garām kasieres dzēlīgā piezīme? Arī nometnē redzētais mazais zēns ar māti autobusā. Mazajam puisim ir tik daudz ko jautāt, ka mātei grūti galā tikt ar viņa lielo ziņkāri. «Papa šauj: puff!» — es sadzirdu no autobusa viņa gala. Vaidziņi zēnam pietvīkuši kā sārtam ābolam. Mazā kasiere sāk iekasēt naudu. Viņa ir gandrīz vēl bērnišķīga, bet spēlē «īstu dāmu». Uzmetusi lūpiņu, viņa pašapzinīgi pasniedz mums biļetes, ar otru roku kārtodama uz pieres nerātnu sprogu. Viss iet pavisam kārtīgi, un viņas pirkstiņi, sārti lakotiem nadziņiem, izdala biļetes un sniedzas pēc naudas. Bet tad — nepatīkams starpgadījums ar dažiem pavecākiem karavīriem — Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem Viņiem uz šās līnijas paredzēta puscena, pārējiem karavīriem — mazliet augstāka izņēmuma cena. Izrādās, ka kasiere nepazīst Lāčplēša kara ordeni, lai gan tas minētiem karavīriem pie krūtīm,tiepjas un strīdas, pievērsdama visu braucēju uzmanību. Mums visiem neērti par mazās «dāmas» lielo muti. Autobuss viegli skrien un šūpo kā šūpotnēs. Pavīd Ziemeļblāzma... Sarkandaugava... Drīz jau braucam taisnajās, «rajās R3«as ielās. Gribas vēl pacelt roku sveicienam — aizsūtīt sveikas tiem — koku šalku un jūras elpas apdvestajā telšu pilsētā! (..)”
Atmiņas publicētas laikrakstā “Latvijas kareivis”, Nr 126, 1938.gadā. Virsraksts “Ciemos pie karavīriem nometnē”
Jūsu komentāri
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Latvijas armijas Sapieru pulka nocietinājums
Atrodas Rīgā, Mangaļsalā pie Daugavas ietekas jūrā iepretim Daugavgrīvai.
Latvijas armijas dzelzsbetona nocietinājums jeb kaponieris bija Latvijas armijas krasta aizsardzības sistēmas elements. To būvējuši Sapieru pulka karavīri 1928. gadā. Paredzēts pretinieka apšaudīšanai ar ložmetējiem divos dažādos virzienos. Tas bija slepens, grūti pamanāms un netika iezīmēts kartēs.
Pēc Latvijas Neatkarības kara Mangaļsala veidojās kā Latvijas armijas nocietināts rajons, lai apturētu pretinieka iespējamos uzbrukumus, tostarp, desanta izcelšanos. Nolūks bija pastiprināt ieroču efektivitāti, izmantojot īpašas būves un apvidus priekšrocības. Dzelzsbetona nocietinājumi spēja aizsargāt karavīrus un ieročus kaujas laikā, kā arī ļāva kontrolēt teritoriju ar nelieliem spēkiem. Mangaļsalā atradās Latvijas armijas starmešu stacija un krasta aizsardzības artilērija.
Mūsdienās var aplūkot Latvijā retu un labi saglabātu nocietinājumu. Piejūras meža teritorijā var iepazīt vēl citas fortifikācijas būves. Vieta ar milzīgu potenciālu vēl gaida atdzimšanu.
Audio gids https://izi.travel/en/edbf-mangalsalas-nocietinajumi/lv
3D Tūres Izstrādātājs - 3D Ture
Krasta aizsardzības nocietinājumu komplekss Mangaļsalā
Atrodas Rīgā, Mangaļsalā pie Daugavas ietekas jūrā iepretim Daugavgrīvai.
Mangaļsalas nocietinājumu rajons ir viens no vērtīgākajiem militārā mantojuma objektiem. Paredzēts Rīgas pilsētas aizsardzībai no pretinieka flotes. Teritorija savu stratēģisko nozīmi saglabāja ilgstošā laika periodā, kas spilgti redzams nocietinājumu piemēros. Gadsimtiem apvidus piesaistīja militāro speciālistu uzmanību un tas veidojās par unikālu un noslēpumainu vietu.
Pēc 1. pasaules kara Latvijas armijai vēl nebija spēcīgas kara flotes. Jūras robeža bija gara, un krastu aizsardzība kļuva sarežģīta. Galvenais uzsvars tika likts uz Rīgas aizsardzību no pretinieka flotes uzbrukumiem. Latvijas armija pārņēma Krievijas impērijas, 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā celtos nocietinājumus un paplašināja aizsardzības sistēmu. Daugavgrīvas un Mangaļsalas artilērijai bija jāapšauda pretinieku kuģi, kas mēģinātu ielauzties Daugavas grīvā, savukārt atbalsta punkti pie Lielupes (Jūrmalā) un Gaujas ietekas jūrā (Carnikavā) apturētu pretinieka desantu. Krasta aizsardzībai bija viens, speciāli aprīkots bruņuvilciens, kas sniegtu artilērijas atbalstu un papildspēkus Saulkrastu vai Jūrmalas virzienā. Stratēģisku vietu nocietināšanas nolūks bija pastiprināt ieroču darbību, izmantojot speciālas būves un apvidus priekšrocības. Krasta aizsardzības fortifikācija tika izvietota plašā teritorijā, lai samazinātu pretinieka ietekmi kara gadījumā.
Mūsdienās var aplūkot dažādu armiju (Krievijas, Latvijas, Vācijas un Padomju armijas) celtos nocietinājumus. Vieta ar milzīgu potenciālu vēl gaida atdzimšanu.
Pieejamas ekskursijas:
Jānis Zariņš, pārgājieni.lv, +37126980327
Normunds Ceipe, langaslaivas.lv +371 29 436 526
Audio gids https://izi.travel/en/edbf-mangalsalas-nocietinajumi/lv
19.gs. fortu personāla uzturēšanās māja
3D Tūres Izstrādātājs - 3D Ture
Komētforts
Atrodas Rīgā, pie Daugavas ietekas jūrā Daugavgrīvas cietokšņa tuvumā.
Komētforts ir hidrotehnisko un fortifikācijas būvju komplekss. Jūras krastam pakāpeniski atvirzoties, Daugavgrīvas cietokšņa artilērija vairs nespēja kontrolēt upes grīvu, tāpēc 18.gs. II pusē būvēja jaunus nocietinājumus ar diviem no tā atzarotiem dambjiem upes straumes regulēšanai.
Līdz pat 2.pasaules karam Latvijas krastu aizsardzība bija nopietna problēma. Garā jūras robeža bija ļoti grūti aizsargājama. Pēc 1. pasaules kara un Neatkarības cīņām Latvijas armijai nebija vēl spēcīgas kara flotes, tāpēc tika nolemts koncentrēties Rīgas aizsardzībai no jūras puses. Daugavgrīvas cietoksnī atradās Latvijas armijas Krasta artilērijas pulks ar atbalsta nocietinājumiem Mangaļsalā. Komētforts bija daļa no Daugavgrīvas cietokšņa aizsardzības sistēmas.
Mūsdienās Komētforta teritorija ir daļēji pieejama. Apskatāms dambis, kas senāk savienoja fortu ar cietoksni. Līdzās atrodas Piejūras dabas parks, kas padara apkārtni par vienu no interesantākajiem tūrisma objektiem Rīgas tuvumā.
Pieejamas ekskursijas: gids Natālija Kalninga, +37129546710
Mangaļsalas iela
19. gadsimta beigās Mangaļsalā sāka būvēt nocietinājumus un līdz ar tiem izveidoja arī šo bruģēto ceļu, jo smagajiem kravas auto pārvietoties pa sausajām un smalkajām Mangaļsalas smiltīm bija praktiski neiespējami. Agrāk bruģētais ceļš veda no Vecdaugavas dambja (tā ir tā vieta, pa kuru iebrauc Mangaļsalā no Vecāķu puses) līdz pat Daugavas krastā esošajai armijas kuģu piestātnei. Diemžēl lielu daļu bruģa laika gaitā piesavinājās negodprātīgi cilvēki, tāpēc šis ceļš vairākos posmos vairs nav drošs braukšanai ar vieglajām automašīnām. Daļai no bruģētās daļas savulaik ir pārliets pāri asfalts.
Dzelzceļa atzars un perons
Ap 1958. gadu padomju armijas vajadzībām Mangaļsalā tika izbūvēts īpašs dzelzceļa atzars no Vecāķu stacijas. Tas bija ērtākais veids, kā uz šeit esošo militāro bāzi atvest degvielu, munīciju, šaujamieročus un būvmateriālus. Arī agrāk, sākot ar 20. gadsimtu līdz pat padomju gadiem, cauri visai Mangaļsalai braukāja šaursliežu bānītis, izvadājot munīciju uz lielgabalu atrašanās vietām. Vēlāk tika izbūvēts jau nopietnāks dzelzceļa atzars, kas šķērsoja Vecdaugavu pār vienu no diviem – vismazāk zināmajiem – Mangaļsalas dambjiem. Piemēram, no Vecāķu puses šim dambim piekļūt nemaz vairs nav iespējams, jo skatu aizsedz privātīpašums. Dabā redzamais betona uzkalniņš bija perons. Kad padomju karaspēks pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā atstāja Latviju, pa šo dzelzceļu tika izvesti 600 vagoni ar aptuveni 30 tonnām munīcijas. Runā, ka toreiz tas tika darīts tādā steigā un tik neuzmanīgi, ka “gaisā varēja uziet visa Rīga". Vai vismaz kāds Rīgas mikrorajons. Neilgi pēc tam dzelzceļu demontēja.
1950. gados būvētās slēgta tipa munīcijas noliktavas
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados uzcēla šādu bunkuru un apbēra ar zemi, lai potenciālais ienaidnieks to tik viegli nevarētu atrast. Pavisam Mangaļsalā ir četras šādas ēkas, visas ir būvētas periodā no 1953. līdz 1955. gadam. Padomju laikā šeit uzglabāja munīciju – zemūdens mīnas, torpēdas u.c. Šobrīd šī ir pati tīrākā no padomju laika slēgtā tipa munīcijas noliktavām, bet, dodoties tālāk, var redzēt arī pašu lielāko.
Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.
Atvērta tipa munīcijas noliktavas, zibens novedējs, akas
Padomju laikā uz Mangaļsalu saveda tik daudz munīcijas un militārā aprīkojuma, ka noliktavās nepietika vietas, tādēļ lielu daļu to nācās glabāt zem klajas debess. Telpās novietoja tikai tādas lietas, kas mitruma ietekmē varētu tikt bojātas. Šī rīcība arī parāda padomju armijas nevērīgo attieksmi pret jebkāda veida inventāru: tam apkārt uzbēra smilšu valni, no kura vēl palicis uzkalniņš, bet pats valnis sargāja munīciju no ugunsgrēkiem un eksplozijām. Ja šeit apkaimē sprāgtu raķete, sprādziena vilnis atdurtos pret valni un tālāk netiktu, vai tiktu krietni mazākā apjomā. Blakus ir redzams dzelzsbetona stabs - zibensnovedējs! Šādi stabi ļāva pasargāt munīciju no zibens spērieniem. Līdzīgi stabi ir novērojami arī citviet. Redzamas arī bijušās ūdens akas, lai vajadzības gadījumā varētu kaut ko apdzēst. Kopumā informācija par Mangaļsalas munīcijas noliktavām bija ļoti slepena, - pat vecās padomju laika militārās kartēs šīs vietas atzīmētas kā pionieru nometnes. Aptuveni 50 metrus aiz uzbērtā vaļņa atrodas vēl viens betona bunkurs.
Šāviņu noliktavas
Šī ēka ir celta laikā no 1876. līdz 1885. gadam, kad šeit valdīja cars Aleksandrs II un pēc viņa – cars Aleksandrs III. Vērts pievērst uzmanību ēkas fasādei ar karnīzēm un logu ailēm u.c. dekoratīvām formām. Šī ēka tika izmantota kā noliktava, kurā tika glabāti lielgabalu lādiņi. Aptuveni 300 metru no šejienes atrodas vēl viena šāda noliktava, kurai ir pat saglabājušās skaistas, izliektas logu restes. Līdzīgas sarkano ķieģeļu militārās ēkas var atrast vēl šur tur Latvijā – piemēram, Liepājas Karostā. Visas Mangaļsalas teritorijā esošās sarkano ķieģeļu ēkas ir celtas aptuveni vienā laikā. Eiropā tolaik bija sarežģīta politiskā situācija, un Krievijas impērija sāka militāri nostiprināt savu Rietumu robežu. Ēkai ir dubulta ārsiena un sienām pa vidu cirkulē gaiss, kas ne tikai rada papildu ventilāciju, nodrošinot ēkā vajadzīgo temperatūru un mitruma līmeni, bet arī spēj amortizēt sprādzienu. Liela sprādziena gadījumā ārējā siena nobrūk, bet iekšējā paliek neskarta, pasargājot to, kas atrodas ēkas iekšpusē. Otrpus Mangaļsalas ielai esošo bunkuru augšpusē atradās mortīru pozīcijas. Brīvās Latvijas laikā – 1926. gadā – mortīru vietā tika izvietoti zenītlielgabali jeb tādi lielgabali, kas braukā uz riteņiem! Netālu no šejienes atrodas viena no Rīgas resnākajām priedēm. Turklāt tā ir ne tikai resna un diža, bet arī ievainota – uz priedes stumbra var atrast ložu pēdas. Kādās cīņās priede cietusi – nav zināms!
Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.
Ķīmiskā noliktava un apgaitas ceļš
Šis bunkurs ir celts 1955. gadā – padomju okupācijas laikā. Taka apkārt šai ēkai kādreiz bija apgaitas ceļš, kuru ieskāva dubults dzeloņdrāšu žogs. Aiz tā staigāja sargi un vēroja, vai objektam netuvojas kāda nepiederoša persona. Šī ēka dažos avotos ir minēta kā munīcijas noliktava, bet citos – ķīmisko vielu glabātava. Runā, ka šeit esot atradušās pat kodolraķetes, tomēr nekādas radiācijas pēdas te nav atrastas. Iekšpusē ir pilnīga tumsa, bet tad, - redzama gaisma. Kādreiz tā bija ventilācijas sistēma. Šī ir vienīgā ēka Mangaļsalā, kurai ir bijusi ventilācija. Kravu šeit ieveda ar vagonetēm pa sliežu ceļu. Te ir ļoti laba akustiska – reiz šeit noticis pat jaunieša kora mēģinājums! Toties šur tur uz ēkas sienām izvietoti grafiti mākslas darbi.
Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.
Latvijas armijas prožektoru punkts
Īpatnējā pakava formas betona būve kādreiz bija prožektora vieta. Savukārt, simts metrus tālāk uz Vecāķu pusi, mazā betona bunkurā sēdēja prožektora stūrmanis un uzmanīja, vai no piekrastes puses netuvojas kāda nepiederoša persona. Koku šeit praktiski nebija, tādēļ visa apkārtne bija labi pārredzama. Ja uzbrucējs sāktu apšaudīt gaismas avotu, stūrmanis būtu pilnībā pasargāts – iegrimis tumsas un betona aizsegā. Šo prožektoru punktu cēla Latvijas armija 1928. gadā, turpinot pielāgot jau militarizēto Mangaļsalu savām vajadzībām. Vēlāk, padomju okupācijas laikā, prožektoru varēja izmantot arī, lai uzmanītu, vai tikai kāds negrasās doties pretējā virzienā un bēgt uz “mežonīgajiem rietumiem”. Pamest valsti bez atļaujas bija aizliegts. Papildus drošībai tika arī uzartas piekrastes smiltis, lai varētu redzēt nelegālo nācēju vai gājēju pēdas.
Krasta artilērijas baterija
Šī ir lielākā militārā būve Mangaļsalā, kuru sāka celt laikā no 1912. līdz 1916. gadam. Bunkura sienas bija vairākus metrus biezas, un no jūras puses to sargāja smilšu valnis. Pirmā pasaules kara laikā vācu flote uz Rīgu nenāca, tikai pateicoties šeit izvietotajiem lielgabaliem. 1917. gadā krievi no Rīgas atkāpās paši un aizejot, daļu bunkura saspridzināja. Latvijas brīvvalsts laikā – 1930. gados – un vēlāk arī padomju gados šī baterija tika atjaunota un paplašināta – pārbūvētas lielgabalu platformas un uzstādīti jauni lielgabali. 1941. gadā – Otrā pasaules kara laikā krievi vēlreiz šo bateriju saspridzināja, baidoties, ka Latvijā varētu ienākt vācu karaspēks. Pirmie lielgabali šāva aptuveni 12 līdz 15 kilometru, bet jaunākie varēja trāpīt mērķim līdz pat 40 kilometru lielā attālumā. Ir atrodams uzraksts: “Построенa матрозами” - cēluši matroži 1946. gadā. Bunkura pazemē atradās munīcijas pagrabi, kuros glabāja lielgabaliem nepieciešamos lādiņus. Sienās bija īpašas lūkas, pa kurām varēja padot lādiņus ātrākai lielgabalu pielādēšanai kaujas apstākļos. Tagad šeit atrodas Mangaļsalas garākais militārais tunelis – aptuveni 100 metru garš koridors. Pavasaros daļa bunkura mēdz applūst! 1960. gados aviācijas tehnoloģijas attīstījās, tika izgudrotas raķetes un pretgaisa aizsardzības sistēmas, un šī baterija ar visiem saviem lielgabaliem – kādreiz tik baisa un varena – kļuva nevienam nevajadzīga.
Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.
Rīgas garnizona armijas telšu nometne
Tagad šeit ir krūmi un brikšņi, bet pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, šeit atradās Rīgas garnizona armijas vasaras nometne. Dažviet vēl var redzēt tādus kā taisnstūra formas vaļņus. Šajās vietās atradās karavīru teltis, kas bija izkārtotas četrās garās rindās, bet pa vidu – mazas ieliņas. Rindu galos slējās garnizona vienību logo – tie bija izlieti no betona, bet ornamenti un uzraksti veidoti no maziem, krāsainiem akmentiņiem. Vaļņi ap teltīm bija nepieciešami ne tikai mitruma aizturēšanai, bet arī militāriem mērķiem. Ja nu Mangaļsalā ienāktu desanta karaspēks, tie tiktu izmantoti kā ierakumi, kuru aizsegā aizsargāt teritoriju no ienaidnieka. Lai gan šeit norisinājās reālas militāras apmācības, gaisā valdīja romantiska idille, kas redzama arī tā laika fotogrāfijās. Jaunieši spēlēja volejbolu. Virsnieku namiņu pagalmos bija iekoptas lapenes un puķu dobes. Pie kareivjiem brīvdienās ciemos brauca mīļotās, kas līdzi veda zemeņu grozus un svaigu maizi. Maltītes visi lielākoties ieturēja laukā pie galdiņiem svaigā gaisā.
Armijas pilsētiņa
Šajā apkaimē pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā Latvijas armija uzcēla armijas pilsētiņu virsniekiem un karavīriem, kuri strādāja Mangaļsalā. Vēlāk pilsētiņa līdz ar Mangaļsalas militāro bāzi nokļuva padomju savienības īpašumā. Te dzīvoja civilpersonas bez noteikta statusa, bet vēlāk tika izveidoti sociālie dzīvokļi maznodrošinātām personām. Labajā pusē bija gan futbola laukums, gan mazdārziņi, bet ar laiku tie pārvērtās pļavās un purvos. Vēlāk jau šeit parādījās privātmājas un autoserviss. Līdz 1960. gadiem Mangaļsala nemaz nebija Rīgas, bet Mangaļu pagasta daļa. Toreiz cilvēki šeit nodarbojās ar zvejniecību vai strādāja armijas bāzē, jo lauksaimniecība bija praktiski neiespējama – aramzemes platība Mangaļsalā ir tikai 3,8%. Kādreiz cauri pilsētiņai tieši gar Mangaļsalas ielu kursēja šaursliežu dzelzceļš, bet pati iela bija bruģēta. Tagad bruģis ir paslēpts zem asfalta kārtas. Ceļa galā ir ostas teritorija un bijusī militārā piestātne. Kādreiz tur bija pietauvoti armijas kuģi, un starp tiem izbūvētas laipas.
Apskatāma no ārpuses, ejot pa Mangaļsalas ielu.
Mācību torpēdu atliekas
Pēc aculiecinieku atmiņām, padomju armija Mangaļsalā munīciju glabāja ļoti nevērīgi un tas varēja būt par iemeslu tehnogēnām katastrofām. Munīcija šajā teritorijā jau bija glabāta kopš cariskās Krievijas laika – gan slēgta, gan atvērta tipa glabātuvēs. Padomju laikā šeit atradās PSRS Baltijas kara flotes munīcijas un jūras mīnu noliktavas. Daugavgrīvā esot bijis torpēdu cehs.
“Rīgas rajona Mangaļos, kur atradās mūsu mīnu un torpēdu noliktava, glabājās 400 tūkstoši tonnu sprāgstvielu. (…) Bez tam noliktavā glabājās simtiem torpēdu, jūras mīnu, ar degauklu detonējamu sprāgstvielu lādiņu un vēl visādu sprādzienbīstamu krāmu. Bija arī lādiņu dezaktivācijas cehs. Un vēl vesela kaudze strēlnieku ieroču – no karabīnes SKS līdz “Parabellum” pistolēm,” raksta bijušais virsnieks – 2. ranga kapteinis Andrejs Riskins.
Mūsdienās – mežā redzamās “torpēdas” ir ar betonu pielieti mācību torpēdu korpusi.
Austrumu (Mangaļsalas) mols
Daugavas abi moli ir cieši saistīti ar militāriem notikumiem un vēsturi. Tie tika uzbūvēti 19. gadsimta beigās, lai mazinātu upes grīvas aizsērēšanu un regulētu tecējumu, kā rezultātā nodrošinātu kuģniecību un vienlaikus arī - Daugavas grīvas aizsardzību. To stratēģiskā nozīme bija saistīta ar Rīgas kā svarīgas ostas un militārās bāzes aizsardzību.
Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas Neatkarības kara laikā Daugavas grīvas apkārtne bija militāro darbību zona. Otrā pasaules kara laikā moliem bija liela stratēģiska nozīme, jo tie palīdzēja kontrolēt pieeju Rīgai no jūras.
Mola pamatu veido koka pāļu konstrukcija, ko nosedza ar akmeņiem. Mola garums – aptuveni viens kilometrs.
Lai gan mūsdienās Daugavas moli galvenokārt tiek izmantoti kā pastaigu vieta un vēsturisks objekts, to vēsturiskā saistība ar militāro stratēģiju un jūras ceļu aizsardzību ir nozīmīgs aspekts Latvijas vēsturē.
Uzmanību! Mola virsma var būt slidena. Stirpa vēja un vētru laikā tā apmeklējums ir bīstams!
LKM fotogrāfijas - Liepajas cietokšņa 6. baterija, nevis Mangaļsalā.