Bruņošanās sacensība IV Padomju okupācija

200 hektāru lielā platībā te kādreiz atradusies ļoti slepena militārā bāze, kuru aizņēmusi kara daļa Nr. 51429. Pie tās atradās kādreiz dzīvelīga armijas pilsētiņa

Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs, pazīstams kā "Irbenes radioteleskops" atrodas Irbenē, bijušajā Padomju armijas pilsētiņā. Kosmiskās izlūkošanas stacija Zvaigznīte ("Zvjozdochka") savulaik darbojās kā kara daļa Nr.51429. Objekta kopējā platība bija 200 hektāri. Atklātībā šis objekts nonāca tikai 1993. gadā. Sākotnēji šeit atradās trīs antenas, ar kuru palīdzību militāristi varēja pārtvert un noklausīties "naidīgo Rietumu" telefonsarunas.

Šobrīd Irbenē ir astotais lielākais radioastronomijas centrs pasaulē. Tajā pašlaik darbojas 32 m augsta grozāma paraboliska antena RT-32, kas ir lielākā Ziemeļeiropā un astotā lielākā pasaulē, kā arī otra – 16 m augsta antena RTs-16. Iekārta pēta kosmosa signālus, vistālākie saņemti pat no Gulbja zvaigznāja. Ekskursijā ietilpst pastaiga Irbenes bijušās armijas pilsētiņas teritorijā, pazemes tuneļa apmeklējums un raķešu konstruktora Frīdriha Candera memoriālās telpas apskate ēkā “Kristāls”.

Atjaunotais 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis atrodas Saulrieta ielā, Ventspilī un ir pieejams apmeklētājiem kā skatu tornis. Šis tornis ar blakus esošajām četru lielgabalu pozīcijām ir Latvijā vienīgā tik labā stāvoklī saglabājusies krasta aizsardzības baterija kopš 2.pasaules kara. Tornis apmeklētāju apskatei ir pieejams, paredzot iespēju pa iekšējām kāpnēm doties augšā uz āra skatu platformu, no kuras paveras skats uz jūru. Blakus tornim ir uzstādīts informatīvais stends, kas papildināts ar QR kodu, ar kura palīdzību var atvērt un noskatīties animācija par vēstures notikumiem.

Šis militārā mantojuma komplekss būvēts 1939. gadā, uzsākot PSRS militāro bāžu būvniecību Latvijā. 46. krasta aizsardzības baterijā ietilpa četras Б -13 tipa lielgabalu pozīcijas. Pirmā šīs baterijas kauja – 1941. gada 24. jūnijā, kad Ventspils ostai uzbruka vācu torpēdkuteri, kas ar baterijas pretuguns palīdzību tika padzīti no Baltijas jūras krasta. 28. jūnijā padomju armija lielgabalus uzspridzināja.

Ventspils militārā  mantojuma objekts ir unikāls, jo tā ir viena no retajām krasta aizsardzības būvēm Latvijā un Baltijā, kas ataino 2. pasaules kara fortifikācijas vēsturi. Unikāls arī ar to, ka tas ir Padomju Savienības būvēts militārs objekts vēl Latvijas Republikas neatkarības gados, un savā veidā simbolizē mazas valsts nespēju stāties pretī lielvarām 2. pasaules kara priekšvakarā. Tā ir vienīgā tik labi saglabājusies krasta aizsardzības baterija, bez vēsturiskajiem uzslāņojumiem un pilnā būvju komplektā. Šis objekts parāda visu padomju militārās koncepcijas attīstību no 1939.gada līdz pat padomju karaspēka izvešanai 1994.gadā. Ģeogrāfiskā atrašanas vieta un tai līdzās izbūvētā izeja ar stāvlaukumu pie jūras, padara to labi pieejamu. Pie tam šim objektam ir saistoša vēsture, kas saistīta gan ar 2. pasaules karu, Padomju laiku, Kubas krīzi un Padomju Savienības sabrukumu, kā arī ar jaunās Latvijas valsts Bruņotajiem spēkiem (arī šie spēki atradušies šajā objektā, lai arī neilgu laiku).

Blakus tornim izveidota jauna iela, plašs stāvlaukums un koka laipa pāri aizsargājamai dabas zonai ērtai nokļūšanai līdz jūrai. 

Paplakas pulks. Bārta - Dienvidi, Bārta - Ziemeļi. Cilvēka un dabas iedarbības rezultātā bāze ir iznīcināta. Ēkas atpakaļ paņem mežs, Raķešu transportēšanas auto un pašu raķešu angāri ir nojaukti. Iznīcināts arī sakaru centrs un demontētas lielākā daļa metāla starta platformu. 

Bārtas pagastā, pēc oficiālās informācijas, atradās šādas padomju armijas daļas:

49028 - 279. BKF jūras spēku raidcentrs

25026, 49393 - BKF 30. kuģu raķešu un kodollādiņu noliktavas

49281 - sakaru daļa

20480 - 523. sakaru centra apakšvienība

1994. gadā atstājot Latviju (Pēdējie militāristi, kas no Latvijas izveda Bārtas raķešu bāzes iekārtas, Liepājas ostu atstāja 1994. gada 31. augustā.), iesniedza Krievijas federācijas Ziemeļrietumu karaspēka grupa. Apsekojot Bārtas raķešu bāzes terititoriju, uzgājām arī ballistiskās raķetes R-5M (8K51M) (NATO klasifikācija - SS-3 Shyster) starta laukumus ar tiem blakus novietotiem komandbunkuriem. Raķetes R-5M (8K51M) ar kodollādiņiem ir pirmās, ko okupācijas karaspēks 1954. gadā izvieto Latvijā, Liepājas rajona Bārtas mežā. Ar PSRS Aizsardzības ministrijas 1985. gada 2. jūlija (!) lēmumu nr. 700-330 karaspēka daļai nr. 42341 (50. raķešu armija Smoļenskā, k/d 55135) Bārtas mežā iedala 2 623 hektārus zemes. Tur izvieto 117. raķešu pulka divus divizionus. Katrā divizionā 4 raķetes. 1959. gada 18. septembrī armija pieprasa vēl 385,25 ha pieciem objektiem Bārtas Brienampurva tuvumā. Grants bāzes būvēšanai un angāru apbēršanai un maskēšanai vesta no netālā Krūtes karjera. No Bārtas pagasta Kalnāju, Placēnu, Purviču, Zemturu, Purvu, Knīpupju, Mazturu, Birzmaļu mājām izdzen zemniekus. Arhīva dokumentos uzrādītie zaudējumi par 8 saimniecību likvidēšanu ir tikai 154 711 rubļi. Visas bāzu konstrukcijas uz Bārtu vestas tikai naktī, lai neviens neredzētu. Bet Bārtas pagasta iedzīvotāji gan vienmēr zinājuši: kad armijnieki sāk greiderēt ceļus, tad jau kaut ko vedīs.1968. gadā Bārtas virszemes starta raķešu divizionus izformē. Modernizētās šahtu raķetes (R-12 un R-14) Bārtā neizvieto, jo objekts atrodas purvainā teritorijā.

PSRS laikā šeit atradās robežsardzes daļa, citas padomju armijas daļas - sakarnieki un zeme - gaiss raķešu bāze atradās vairākus kilometrus tālāk mežā. Pēc neatkarības atgūšanas bija izvietota Latvijas armija.

Kādreizējā padomju armijas militārajā bāze šobrīd ir ierīkots rekreācijas, aktīvās atpūtas un nometņu centrs - personības izaugsmei mijiedarbībā ar dabu un apkārtējiem cilvēkiem. 

Vieta atpūtai un nakšņošanai gan tūristu grupām, gan ģimenēm. Istabiņas, dušas, WC, ugunskura vietas, plaša teritorija aktivitātēm, dabas skaņas. Rezervācijas veikt iepriekš, zvanot +371 26314505.

Pirmās krasta aizsardzības baterijas Irbes jūras šauruma aizsardzībai sāka veidot pēc 1912. gada, kad apstiprināja Baltijas flotes mīnu-artilērijas aizsardzības pozīcijas plānu, kas ietvēra vairākas krasta aizsardzības baterijas un jūras mīnu aizžogojumus.

Vistālāk uz dienvidiem atradās Irbes jūras šauruma pozīcija, kuras uzdevums bija nosprostot iespējamā pretinieka piekļūšanu Rīgas jūras līcim. Galvenais uzsvars bija jūras mīnām, tās Pirmā pasaules kara laikā Irbes jūras šaurumā izvietoja vairākus desmitus tūkstošu, kuras nodrošināja Baltijas Kara flotes kuģi. Krasta aizsardzības baterijas sāka būvēt tikai 1916. gadā Sāremā salas Sirves raga dienvidos. Kopā izveidoja septiņas baterijas, un baterijā Nr. 43 izvietoja 305 mm lielgabalus. Irbes jūras šauruma Latvijas piekrastē nekādas aizsardzības baterijas neizbūvēja.

Arī pēc Latvijas Republikas izveidošanas Latvijas armija un Kara flote Irbes jūras šauruma aizsardzībai artilērijas pozīcijas neveidoja.

Situācija mainījās pēc 1939. gada 5. oktobra Latvijas Republikas un PSRS savstarpējās palīdzības pakta, kas paredzēja Kurzemē izvietot Sarkanās armijas un Baltijas Kara flotes kontingentu. Padomju plānos ietilpa arī krasta aizsardzības sistēmas izveidošana, kas balstījās uz 1912. gada plānu, to pilnveidojot. Plānoja izbūvēt krasta aizsardzības baterijas Liepājas cietokšņa vietā, bet jaunas baterijas izveidot uz dienvidiem no Ventspils (Baterija Nr. 46) un divas baterijas Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā pie Miķeļtorņa. Jau pēc Latvijas okupācijas un aneksijas Baltijas Kara flotes krasta aizsardzības plānus papildināja un līdz 1941. gada jūnijam Kurzemes ziemeļu daļā plānoja izveidot 207. artilērijas divizionu ar piecām baterijā. Miķeļtorņa apkārtnē plānoja izveidot divas baterijas – 40. bateriju pie Lūžņas ar 130 mm lielgabaliem B-13 dzelzsbetona  nocietinājumos un 117. bateriju pie Olmaņiem (Latvijas armijas kartēs vieta apzīmēta ar no nosaukumu Ķesteri) ar 152 mm lielgabaliem MU-2. Tā kā 152 mm lielgabalu izstrāde nebija pabeigta, tad baterijas dzelzsbetona nocietinājumu vietā izbūvēja pagaidu koka platformas un uzstādīja vēl četrus 130 mm lielgabalus. Abu bateriju izveido līdz 1941. gada jūnijam bija pabeigta, tomēr karadarbībā pret vācu 291. kājnieku divīziju bateriju darbība nav izsekojama, to apkalpes pārcēlās uz Sāremā salu.

Otrā pasaules kara beigās vācu armiju grupa “Kurzeme” visai nopietni vērtēja iespējamos padomju desantus Kurzemes ziemeļu daļā, jo sevišķi pēc ledus nokušanas Somu jūras līcī un Igaunijas rietumu piekrastē. Improvizētas krasta aizsardzības baterijas bija izvietotas gar visu Kurzemes piekrasti. Padomju baterijas Nr. 40 dzelzsbetona pozīcijās pie Lūžņas bija izvietota 289. artilērijas diviziona Gerate Batterie Sommer ar divām 122 mm padomju trofeju haubicēm. 117. baterijas pozīcijas rajonā izvietojās 530. artilērijas diviziona 2. baterija ar trijiem padomju trofeju 152 mm lielgabaliem, trijiem 37 mm zenītliegabaliem, vienu 20 mm četrstobru zenītliegabalu, diviem 75 mm prettanku lielgabalu un diviem mīnmetējiem apgaismošanas veikšanai.

Pēc aktīvās karadarbības beigām 1945. gada maijā PSRS sāka atjaunot krasta aizsardzības sistēmu Kurzemes piekrastē. 1945. gada rudenī pie Olmaņu mājām, kuras pārdēvēja par “Krasnoflotskaja” izvietoja pagaidu Bateriju Nr. 456 ar 152 mm Kanē sistēmas lielgabaliem.

1952. gadā baterijas pagaidu lielgabalus nomainīja ar jaunākajām 152 mm MU-2 ieroču sistēmām. Baterija sastāvēja no četrām dzelzsbetona lielgabalu pozīcijām, dzelzsbetona komandpunkta ar tālummērītāja torni un tehniskajām ēkām. Baterijas būvniecību pabeidza 1958. gadā.

1958. gadā pēc Lūžņas krasta aizsardzības baterijas demontāžas, tās vietā izvietoja pārvietojamo 130 mm SM-4-1 lielgabalu Bateriju Nr.343. Pārvietojamiem lielgabaliem nebija dzelzsbetona pozīcijas, bet izveidoja vairākas baļķu un smilšu konstrukcijas.

Baterija Nr. 343 darbojās līdz 1960. gadu sākumam, bet Baterija Nr. 456 līdz 1975. gadam, kad to iekonservēja. Baterijas pozīcijās izvietoja pretgaisa aizsardzības raķešu kompleksus S-125, kā arī 10. krasta aizsardzības artilērijas-raķešu pulku ar CP-2 “Sopka” raķešu kompleksiem, atbilstoši pārveidojot infrastruktūru.

Padomju armija Olmaņu un Lūžņas bateriju infrastruktūru Latvijas Republikai nodeva 1993. gadā.

Kolkas ragā, izņemot vairākas ilgstošā laika posmā pārbūvētas jūras bākas, neplānoja militāru infrastruktūru, ne pirms Pirmā pasaules kara, ne Pirmā pasaules kara laikā, ne arī Otrajā pasaules kara laikā. Krasta aizsardzības baterijas plānoja būvēt Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā starp Sirves pussalu un Miķeļtorņa bāku.

Vienīgie militāra rakstura nocietinājumi parādījās 1944. gada beigās, kad vācu armiju grupa “Ziemeļi” gatavojās atvairīt iespējamos padomju Baltijas kara flotes desantus. 1945. gada pavasarī, pēc ledus iziešanas, krasta aizsardzību Kolkas ragā īstenoja 532. artilērijas diviziona divas baterijas. 7. baterija ar četriem 75 mm lielgabliem un trijiem 20 mm zenītlielgabliem. 8. baterija ar četriem 88 mm zenītlielgabalaiem, trijiem 20 mm zenītlielgabaliem un 81 mm mīnmetēju. Pretdesanta kājnieku garnizonu veidoja viena no slavenākajām Vācu Kara flotes krasta aizsardzības vienībām – 531. artilērijas diviziona 5. rota. Lai gan pēc nosaukuma tā bija artilērijas vienība, bet pēc izmantošanas tā bija kājnieku vienība, kas savu kara ceļu iesāka 1941. gada jūnijā pie Liepājas. Tālāk šī vienība atradās Somijas jūras līča salu garnizonos un vēlāk piedalījās kaujās Sāremā salā. Diviziona paliekas pārformēja vienā rotā un, pastiprinot ar septiņiem prettanku lielgabaliem trijiem 20 mm zenītlielgabaliem, novietoja Kolkas ragā.

Padomju jūras desanta operācija tā arī nenotika un vācu vienības kapitulēja 1945. gada maijā.

Militāro infrastruktūru Kolkas ragā sāka izbūvēt pēc Otrā pasaules kara, kad šeit izvietojās padomju robežapsardzības posteņi un Kolka kā visa Kurzemes piekraste no Mērsraga līdz Lietuvas robežai kļuva par slēgto zonu

Militārā privātkolekcija kolekcija Mundigciemā. Aivars Ormanis jau daudzus gadus nodarbojas ar vēsturisku priekšmetu kolekcionēšanu  – dažādu periodu un valstu militārās formas, spectērpi, kamuflāžas, sakaru ierīces, sadzīves priekšmeti, aizsarglīdzekļi, kas attiecināmi uz Otro pasaules karu, padomju armijas un neatkarīgās Latvijas atjaunošanas periodiem.

Kolekcija pašlaik nav labiekārtota, eksponāti atrodas kādreizējā kolhoza šķūnī. 

250 metrus uz dienvidrietumiem no Baterijas nr. 6 atrodas Piemineklis bojāgājušiem zvejniekiem un jūrniekiem, pie kura ir piestiprināta plāksne 1950. gada 8. aprīlī pie Liepājas notriektajai ASV Jūras spēku izlūklidmašīnai “PB4Y-2 Privateer”. Lidmašīna ar segvārdu Turbulent Turtle bija 26. patruļeskadriļas sastāvā un 8. aprīļa agrā rītā pacēlās no Vīsbādenes lidlauka un, caur Kopenhāgenu, devās izpildīt novērošanas un iespējams radio izlūkošanas uzdevumu. Atbilstoši pavēlei lidmašīnai nevarēja pietuvoties Kurzemes krastam tuvāk par 20 jūras jūdzēm, bet nezināmu iemeslu esot ielidojis PSRS pašnoteiktajā 12 jūras jūdžu joslā. Padomju 30. gvardes iznīcinātāju pulka divas La-11 lidmašīnas neapbruņoto izlūkulidmašīnu pārtvēra un notrieca. Notriektās lidmāšīnas 10 cilvēku ekipāžas liktenis nav droši zināms, ir pretrunīga informācija, ka visi gājuši bojā vai arī tomēr daži lidotāji izdzīvojuši un nonākuši karagūstekņu nometnēs.

Lidmašīnas ekipāža:

AT1 Frank L. Beckman

AL3 Joseph J. Bourassa

ENS Tommy L. Burgess

AD 1 Joseph H. Danens

LT John H. Fette

CT3 Edward J. Purcell

LTJG Robert D. Reynolds

AN Joseph N. Rinnier

LT Howard W. Seeschaf

AD 1 Jack W. Thomas