Juceklis ar Krasnoflotskajas vēstulēm
Ar "Krasnoflotskajas" nosaukumu un ģeogrāfisko atrašanos padomju laikos bija interesanti atgadījumi
Ar "Krasnoflotskajas" nosaukumu un ģeogrāfisko atrašanos padomju laikos bija interesanti atgadījumi. Krasnaflotskajas dažādos lielās Padomju valsts apgabalos PSRS laikos bija vairākas un pasta sūtījumus bieži jauca.
Ļeņingradas apgabalā "Krasnoflotskaja" bija dzelzceļa stacija, Kaļiņingradas apgabālā savukārt bija "Krasnoflotskas ciems".
"Krasnoflotskaja" ir Krimas dzelzceļa kravas un pasažieru dzelzceļa stacija uz Džankojas - Vladislavovkas līnijas. 1952. gadā to nosauca par godu padomju jūrniekiem par godu Krasnoflotskaja.
Pasta darbinieku vai sūtītāju neuzmanības dēļ sūtījumu varēja nonākt dažādās Krasnoflotskajās plašajā Padomju savienībā.
Краснофло́тск — демонтированная железнодорожная станция в Ломоносовском районе Ленинградской области.
Краснофлотское — посёлок в Зеленоградском районе Калининградской области.
Краснофлотская — грузо-пассажирская железнодорожная станция Крымской железной дороги на линии Джанкой — Владиславовка. В 1952 году получила название «Краснофлотская» в честь советских моряков
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Olmaņu baterija Nr.456 (kādreizējā padomju militārā bāze "Krasnoflotskaja")
Pirmās krasta aizsardzības baterijas Irbes jūras šauruma aizsardzībai sāka veidot pēc 1912. gada, kad apstiprināja Baltijas flotes mīnu-artilērijas aizsardzības pozīcijas plānu, kas ietvēra vairākas krasta aizsardzības baterijas un jūras mīnu aizžogojumus.
Vistālāk uz dienvidiem atradās Irbes jūras šauruma pozīcija, kuras uzdevums bija nosprostot iespējamā pretinieka piekļūšanu Rīgas jūras līcim. Galvenais uzsvars bija jūras mīnām, tās Pirmā pasaules kara laikā Irbes jūras šaurumā izvietoja vairākus desmitus tūkstošu, kuras nodrošināja Baltijas Kara flotes kuģi. Krasta aizsardzības baterijas sāka būvēt tikai 1916. gadā Sāremā salas Sirves raga dienvidos. Kopā izveidoja septiņas baterijas, un baterijā Nr. 43 izvietoja 305 mm lielgabalus. Irbes jūras šauruma Latvijas piekrastē nekādas aizsardzības baterijas neizbūvēja.
Arī pēc Latvijas Republikas izveidošanas Latvijas armija un Kara flote Irbes jūras šauruma aizsardzībai artilērijas pozīcijas neveidoja.
Situācija mainījās pēc 1939. gada 5. oktobra Latvijas Republikas un PSRS savstarpējās palīdzības pakta, kas paredzēja Kurzemē izvietot Sarkanās armijas un Baltijas Kara flotes kontingentu. Padomju plānos ietilpa arī krasta aizsardzības sistēmas izveidošana, kas balstījās uz 1912. gada plānu, to pilnveidojot. Plānoja izbūvēt krasta aizsardzības baterijas Liepājas cietokšņa vietā, bet jaunas baterijas izveidot uz dienvidiem no Ventspils (Baterija Nr. 46) un divas baterijas Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā pie Miķeļtorņa. Jau pēc Latvijas okupācijas un aneksijas Baltijas Kara flotes krasta aizsardzības plānus papildināja un līdz 1941. gada jūnijam Kurzemes ziemeļu daļā plānoja izveidot 207. artilērijas divizionu ar piecām baterijā. Miķeļtorņa apkārtnē plānoja izveidot divas baterijas – 40. bateriju pie Lūžņas ar 130 mm lielgabaliem B-13 dzelzsbetona nocietinājumos un 117. bateriju pie Olmaņiem (Latvijas armijas kartēs vieta apzīmēta ar no nosaukumu Ķesteri) ar 152 mm lielgabaliem MU-2. Tā kā 152 mm lielgabalu izstrāde nebija pabeigta, tad baterijas dzelzsbetona nocietinājumu vietā izbūvēja pagaidu koka platformas un uzstādīja vēl četrus 130 mm lielgabalus. Abu bateriju izveido līdz 1941. gada jūnijam bija pabeigta, tomēr karadarbībā pret vācu 291. kājnieku divīziju bateriju darbība nav izsekojama, to apkalpes pārcēlās uz Sāremā salu.
Otrā pasaules kara beigās vācu armiju grupa “Kurzeme” visai nopietni vērtēja iespējamos padomju desantus Kurzemes ziemeļu daļā, jo sevišķi pēc ledus nokušanas Somu jūras līcī un Igaunijas rietumu piekrastē. Improvizētas krasta aizsardzības baterijas bija izvietotas gar visu Kurzemes piekrasti. Padomju baterijas Nr. 40 dzelzsbetona pozīcijās pie Lūžņas bija izvietota 289. artilērijas diviziona Gerate Batterie Sommer ar divām 122 mm padomju trofeju haubicēm. 117. baterijas pozīcijas rajonā izvietojās 530. artilērijas diviziona 2. baterija ar trijiem padomju trofeju 152 mm lielgabaliem, trijiem 37 mm zenītliegabaliem, vienu 20 mm četrstobru zenītliegabalu, diviem 75 mm prettanku lielgabalu un diviem mīnmetējiem apgaismošanas veikšanai.
Pēc aktīvās karadarbības beigām 1945. gada maijā PSRS sāka atjaunot krasta aizsardzības sistēmu Kurzemes piekrastē. 1945. gada rudenī pie Olmaņu mājām, kuras pārdēvēja par “Krasnoflotskaja” izvietoja pagaidu Bateriju Nr. 456 ar 152 mm Kanē sistēmas lielgabaliem.
1952. gadā baterijas pagaidu lielgabalus nomainīja ar jaunākajām 152 mm MU-2 ieroču sistēmām. Baterija sastāvēja no četrām dzelzsbetona lielgabalu pozīcijām, dzelzsbetona komandpunkta ar tālummērītāja torni un tehniskajām ēkām. Baterijas būvniecību pabeidza 1958. gadā.
1958. gadā pēc Lūžņas krasta aizsardzības baterijas demontāžas, tās vietā izvietoja pārvietojamo 130 mm SM-4-1 lielgabalu Bateriju Nr.343. Pārvietojamiem lielgabaliem nebija dzelzsbetona pozīcijas, bet izveidoja vairākas baļķu un smilšu konstrukcijas.
Baterija Nr. 343 darbojās līdz 1960. gadu sākumam, bet Baterija Nr. 456 līdz 1975. gadam, kad to iekonservēja. Baterijas pozīcijās izvietoja pretgaisa aizsardzības raķešu kompleksus S-125, kā arī 10. krasta aizsardzības artilērijas-raķešu pulku ar CP-2 “Sopka” raķešu kompleksiem, atbilstoši pārveidojot infrastruktūru.
Padomju armija Olmaņu un Lūžņas bateriju infrastruktūru Latvijas Republikai nodeva 1993. gadā.
