Armijas klātbūtne Mangaļsalā

“(..) Pārejam pāri Daugavas atzarojuma dambim, kur sākas apcietinātais rajons. Ceļš ielokās mežā. Neredz neviena gājēja. Klusums. Jaukto koku mežs smaržo tik pirmatnīgi reibinoši, ka gribas elpot dziļi, dziļi. Nogriežamies pa mazu, aizaugušu celiņu. Kāda savāda, zema, masīva celtne še — meža vidū! — To uzbūvējis Sapieru pulks. Mani apved apkārt šim mazajam cietoksnim un šo to pastāsta par to. Nāk prātā AI. Grīna meistarīgais stāsts «Blokhauzis». Paliek savāda, bijīga sajūta. Gabaliņu tālāk pārejam otrpus ceļa. Vecie forti. Viņu pelēcīgās virsmas atgādina platas milžu muguras. Apkārt bērzu gaišais zaļums, rudi alkšņi un priežu tumšzaļie cekuli. Un savādi — vecu piļu drupās staigājot, vecos torņos kāpjot — nekur man nav bijusi tāda sajūtai, kā stāvot pie šiem, ne visai augstajiem, smagajiem milžiem meža vidū. Liekas, še nedrīkst skaļi runāt un smieties, — še jāatnāk klusi, jā skatās un atkal klusi jāiet projām. Nu vairs neesam tālu no nometnēm. Pie nākošā forta sastopam karavīrus. Sargs. Brezenta (pārvalkiem pārsegti lielgabali, še it kā sākas cita maza valsts ar saviem likumiem, noteikumiem un kārtību. Nu jau bieži sastopam kara vīrus, gan pulciņos, gan pa vienam. Visi tie labā omā un saulē iedegusi. Dažs pilsētnieks, kas lepojas ar savu iedegumu — te būtu īstais «bālģīmas» . Kaut kur dzird radio skaļruni . Ejam garām volejbola laukumam, še, pašlaik norit karsta ciņa. Vingras, veiklas kustības . Tā bija tiešām spēle ar lidojošo bumbu, jo kamēr vien varējām redzēt — bumba nepieskaras zemei. Tālāk divi puiši dungodami nāk no jūras — abi brūni kā kafijpupiņas: «Kas kaitēja nedzīvot diža meža maliņā...» Viņos ir kaut kas no seno Zemgales bajāru gara. Arī paši tie platplecaini, labi noauguši. Ejam gar štāba bataljona virtuvi. Lielos katlos vārās 'vakariņas. Smaidīga saimniece — kā pats labais virtuves gars — maisa dižo vārījumu. Nometnes vieta ir skaista jau pati par sevi, bet redzams arī čaklu roku darbs. Glīti uz postas līnijas. Ap teltīm tīrs; gluds mauriņš un puķes. Patīkamu iespaidu atstāj arī no krāso tiem akmentiņiem un cementa lējuma veidoto bataljona nozīmju atveidi. Tie jau sava veida mākslas darbi. Ārpus telšu rindām vairākas mazas mājiņas, šeit dzīvo virsnieki un instruktori ar ģimenēm. Pie dažas mājiņas pat mazs košu mazdārzs un lapene. Balti noklāti galdiņi rāda, ka šo mazo vasarnīcu iemītnieki paraduši azaidus ieturēt zem klajas debess. Nometnē liela dzīvība. Sabraukuši apmeklētāji. Veca māmiņa nosēdusies blakus zilacainam dižkareivim. Viņa atvedusi ciema kukuli — zemenes. Piešķiebusi sirmo galvu, viņa klausās mazdēla žirgtajā valodā. Droši vien viņš stāsta) ko labu, jo lāgiem viņi abi smejas. Gabaliņu tālāk, pavēnī — ģimenes idille. Mazs puisītis ar māmiņu atbraukuši pie tētes ciemā. Dēlēns ierāpies tētiņu klēpi. Viņš piesit pirkstiņu pie zīmotnēm un skaita strīpas: «Viens, divi...» Tētim ii* divas strīpas. Brīžiem viņš piegrūž vaidziņu tēva vaigam, bet tad atkal pēta zīmotnes... Vēl tālāk — kādam kareivim — divas apmeklētājas. Abas tās vienlīdz daiļas un jautras. Viņš nosēdies starp abām un nezina uz kuru skatīties biežāk. Ak, dažreiz nav labi, ka laimes par daudz! Mums ir jālūdz maza informācija, un mēs griežamies pie pretim nākošā kareivja. Viņam — zilas acis un plats, labsirdīgs smaids. Valodu viņš loka latgaliešu izloksnē. Ezerzemes dēls. Viņš runā gausi un visu laiku plati un mazliet mulsi smaida. Gar mītnēm ved īsta iela ar ietni. Tur kādas mājas durvīs pavīd pavāra baltā cepurīte un priekšauts. Kaut kur, aiz birzs, jaunas balsis dzied: «Kur tu augi, daiļa meita...» Balsis kā vanagi uzskrien līdz koku galotnēm, bet pašus dziedātājus mēs neredzam. Pretim nāk slaids kareivis roku rokā ar gaišmatainu meiteni. Viņi nerunā ne vārda, tikai smaidīdami veras viens otrā un — acīmredzot — tie saprotas brīnišķi. Lai nu saka vēl kāds, ka acīm nav sava valoda; sevišķi tad, ja šo acu īpašnieki ir jauni. Esam pienākuši pie autobusa pieturas vietas, še uz celta salmjumtaina sēne autobusa gaidītājiem lietainā laikā. Acis iepriecina viņpus ceļa glītās, taisnās rindās sastādītais augļu dārzs. Tad dzirdam autobusa motora rūkšanu. Jau piecas skaistas stundas aizskrējušas še — jūras elpā, koku šalkoņā — vērojot ziedošu, spēkpilnu jaunību. Pulcējas promībraucēji un palicēji Tumšacains artilērists pavada žirgtu sārtvaidzi. Viņiem vēl daudz, daudz sakāms un stāstāms. «Atraksti, katrā ziņā atraksti — gaidīšu,» čivina meitene. Kareivis skaita pie pirkstiem dienas. «Vēlākais līdz trešdienai, tad tev būs vēstule!» — Ilgi roka auklē roku. Grūti viņiem šķirties. Gaišmatains dižkareivis, ar gaišām zīmotnēm, pavada māti.- «Sveicini tēvu un brāļuku — nākošu svētdienu tiksimies!» Autobuss jau gandrīz pilns. Slaidais kareivis atvada arī savu gaišmati. Viņi atkal gandrīz nekā nerunā. Daži klusi vārdi. Bijīgi viņš pie skaras lūpām aizbraucējas slaidajiem pirkstiņiem. Autobuss jau uzsāk gaitu. Gaišmatainā meitene tikko pagūst iekāpt. Mazā, apaļā kasierī te uzmet viņai īgnu skatu un nošņāc: «Priekš atvadīšanās jums bija pietiekoši laika!» Gaišmate nesaka nekā. Lūpās viņai vēl smaids. Viņa māj ardievas. Viņai skaistas zilas acis, kluss, sevi vērsts skats. Uz labās rokas zeltneša — smalks gredzentiņš ar rubinu, — saderināšanās gredzens. Vai tad brīnums, ka atvadīties nav tik viegli un bez ievērības paslīd ausīm garām kasieres dzēlīgā piezīme? Arī nometnē redzētais mazais zēns ar māti autobusā. Mazajam puisim ir tik daudz ko jautāt, ka mātei grūti galā tikt ar viņa lielo ziņkāri. «Papa šauj: puff!» — es sadzirdu no autobusa viņa gala. Vaidziņi zēnam pietvīkuši kā sārtam ābolam. Mazā kasiere sāk iekasēt naudu. Viņa ir gandrīz vēl bērnišķīga, bet spēlē «īstu dāmu». Uzmetusi lūpiņu, viņa pašapzinīgi pasniedz mums biļetes, ar otru roku kārtodama uz pieres nerātnu sprogu. Viss iet pavisam kārtīgi, un viņas pirkstiņi, sārti lakotiem nadziņiem, izdala biļetes un sniedzas pēc naudas. Bet tad — nepatīkams starpgadījums ar dažiem pavecākiem karavīriem — Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem Viņiem uz šās līnijas paredzēta puscena, pārējiem karavīriem — mazliet augstāka izņēmuma cena. Izrādās, ka kasiere nepazīst Lāčplēša kara ordeni, lai gan tas minētiem karavīriem pie krūtīm,tiepjas un strīdas, pievērsdama visu braucēju uzmanību. Mums visiem neērti par mazās «dāmas» lielo muti. Autobuss viegli skrien un šūpo kā šūpotnēs. Pavīd Ziemeļblāzma... Sarkandaugava... Drīz jau braucam taisnajās, «rajās R3«as ielās. Gribas vēl pacelt roku sveicienam — aizsūtīt sveikas tiem — koku šalku un jūras elpas apdvestajā telšu pilsētā! (..)”