Bermontiāde I Neatkarības kari

Atrodas Rīgā, Pārdaugavā, Slokas un Kurzemes prospekta krustojumā.

1919. gada novembra sākumā Latvijas Neatkarības kara laikā Pārdaugavā norisinājās Latvijas armijas un Bermonta karaspēka vienību ielu kaujas. Šajā apkārtnē notika izšķirošais uzbrukums Bermonta armijai. 1937. gadā pēc Kārļa Zāles projekta Sudrabkalniņā atklāja pieminekli, godinot 6. Rīgas kājnieku pulka kritušos karavīrus un izceļot kareiviskās īpašības.

Veidots kā memoriāla siena – simbolisks nocietinājums, kura vārtos ir attēlota lauva, kas aizšķērso ceļu pretinieka uzbrukumam. Mūrēts no Daugavgrīvas cietokšņa aizsargvaļņa akmens bluķiem un kalts no Brīvības pieminekļa pārpalikušā granīta. Piemiņas vietas izmaksas sastādīja gandrīz 35 000 latu. Salīdzinājumam, par šādu summu varēja iegādāties 4 Latvijā ražotas “Ford - Vairogs V8 De Luxe” automašīnas.

Mūsdienās var aplūkot vienu no iespaidīgākajām Neatkarības kara piemiņas vietām.

Latvijas Brīvības cīņu piemiņas vieta. Bermontiādes laikā 1919. gada novembrī šeit atradās Krišjāņa Berķa vadītais Latgales divīzijas komandpunkts. 6. Rīgas kājnieku pulks, uzbrūkot no Bumbu kalna, ieņēma Sudrabkalniņu.

Atrodas Mārupes novadā, ceļa malā starp golfa klubu “Viesturi” un Božu ūdenskrātuvi.

Atceres piemineklis atklāts 2013. gadā. Apkārtnes vēsture ir saistīta ar Latvijas armijas cīņu pret Bermonta karaspēku 1919. gadā. Netālu no Adieņu mājām, kaujas pozīcijās bija izvietojušās Latvijas armijas vienības.

Neatkarības kara laikā, sarežģītās situācijas dēļ, Latvijas valdībai trūka iespējas apgādāt armiju ar nepieciešamo. Karavīru ārējais izskats un bruņojums bija dažāds. Visbiežāk, apgāde balstījās uz karavīru spēju sevi nodrošināt. 1919. gada septembra beigās un oktobra sākumā no Lielbritānijas pienāca Latvijas militārais pasūtījums, lai novērstu trūkumus. Pēc mēneša saņēma arī angļu bruņojuma piegādi. Līdz ar pirmajām kravām bija noprotams, ka Lielbritānija atbrīvojās no nevajadzīgiem krājumiem. Tika saņemti arī netīri, novalkāti apģērbi un apavi, kas bieži bija par mazu. Karavīriem nēsājot neatbilstošus apavus, tika radītas veselības problēmas, kas ietekmēja kaujasspējas. Apģērbs tika labots un pāršūts. Galvenais vienojošais simbols bija 11 staru saules zīme pie cepures un sarkanbaltsarkans apsējs ap kreiso roku.

Mūsdienās šeit var aplūkot vairākas atceres vietas. Objekti ir daļa no ainaviska, īpaši veidota vēstures un dabas pārgājienu maršruta. 

Gids Miķelis Jakunovs, +371 28353679.

atrodas Mārupes novadā, pirms golfa kluba “Viesturi” ēkas meža ceļā, pretim norādei uz golfa mācību laukumu.

Projekta idejas autori – Mārupes novada gids Miķelis Jakunovs un zemes gabala “Dumpmaļi” īpašnieks Visvaldis Dumpis.

2014.gada novembrī Latvijas patriotu nedēļā, godinot Latvijas karavīrus, mežā pie Dzilnupītes, uz Mārupes un Babītes novadu robežas, vēl vienā no Pirmā pasaules kara kauju vietām tika atklāts otrais piemineklis latviešu karavīriem. Pieminekļu idejiskais autors un finansētājs ir Visvaldis Dumpis, to veidojis tēlnieks Ivars Feldbergs. Piemiņas vietas saimnieks Visvaldis Dumpis vēlētos, lai šeit ne tikai 14. jūnijā un 25. martā, bet arī 10. jūlijā, valsts aizsardzības spēku dibināšanas gadskārtā un citos latviešiem svarīgos vēstures notikumos pulcējas cilvēki. 
2018.gada 09.novembrī, pie pieminekļa atklāts informatīvs stendi par vietas vēsturi un apskates objektiem. Tas veltīts vietas vēsturei, stāstot par šeit reiz bijušajām mājām "Adieņi" un tajā dzīvojošo Ķurbju dzimtu, Pirmā Pasaules kara notikumiem apkārtnē, kā arī vēsturiskajiem objektiem, kuri dabā vairs nav skatāmi – Dūču tiltu, Dzirnavu dīķi un dzirnavām, Medību pirti.

Atrodas Valkas pagastā, braucot pa autoceļu Valka – Rūjiena (P22) 4 kilometrā, pa labi, sekojot norādes zīmēm.

Pēteris Radziņš dzimis 1880.gada 2.maijā Lugažu pagasta “Jaunvīndedzēs”. Mācījies Lugažu draudzes skolā, Valkas pilsētas skolā un Valkas Nelsona reālskolā. Iestājies kā brīvprātīgais krievu armijā. 1919.gada rudenī atgriezās Latvijā un 27.oktobrī iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku, uzņemoties šo amatu brīdī, kad bermontieši apdraudēja Rīgu. Kā štāba priekšnieks vadījis visas Rīgas, Zemgales un Latgales kaujas. 1920.gada 5.februārī paaugstināts par ģenerāli.

Mūsdienās netālu no dzimtas mājas aplūkojams piemiņas akmens, kas veltīts ģenerālim Pēterim Radziņam (1880 - 1930).

2017.gada 11.novembrī Rīgā, Daugavas gates stūrī, tika atklāta piemiņas plāksne Pēterim Radziņam.

Video: Ģenerāļa P. Radziņa piemiņas pasākums Rīgas Brāļu kapos 2019.gadā

Video: 2019.gada 2. maijā, ģenerāļa Pētera Radziņa 139. dzimšanas dienā, 11.novembra krastmalā, pie Prezidenta pils, goda sardzei un interesentiem piemiņas plāksni aptverot, notika atceres pasākums.

Valkas novadpētniecības muzeja ekspozīcijā “Valka - Latvijas neatkarības šūpulis” atspoguļota arī ģenerāļa Pētera Radziņa dzīve un darbība.
Blakus tradicionālajiem krājuma eksponēšanas veidiem ekspozīcijā izmantoti interaktīvi multimediju risinājumi. Informācija un anotācijas tulkotas igauņu un angļu valodā.
 

Atrodas Alūksnes Jaunās pils telpās.

Alūksnes muzeja piedāvājumā militārais mantojums atspoguļojas pamatekspozīcijās: "Totalitārajā režīmā cietušo piemiņas istaba", kas veidota represiju atcerei un atklāj Alūksnes novada iedzīvotāju likteņgaitas Sibīrijā un Tālajos Austrumos, un Alūksnes vēstures ekspozīcijā "Laikmetu mielasts", kur satiekas laika periodi no aizvēstures līdz mūsdienām. Atsevišķa nodaļa ekspozīcijā veltīta 7. Siguldas kājnieku pulka ieguldījumam militārajā jomā, kultūras un sabiedriskajā dzīvē.

7. Siguldas kājnieku pulks no 1919. gada 20. aprīļa sācis formēties kā 3. Jelgavas kājnieku pulks, no 25. augusta nosaukums – 7. Siguldas kājnieku pulks. Siguldas kājnieku pulks piedalījās kaujās pret Bermontu, tad 1920. gada 5. janvārī ieradās Latgales frontē, kur piedalījās daudzās kaujās, tajā skaitā pie Katlešiem, Vecumu un Purvmalas stacijām, kā arī Jaunlatgales un Augšpils atbrīvošanā. Pēc miera līguma noslēgšanas pulks apsargāja robežu no Rītupes stacijas līdz Igaunijas robežai. Brīvības cīņās krituši 68 karavīri, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 85 karavīri.

Par pulka dzīvi Alūksnē "Latvijas radio 1" raidījumā "Latvijas pērles" stāsta Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova.

Alūksnes muzejs atrodas Valsts nozīmes arhitektūras piemineklī - Alūksnes Jaunajā pilī, kas celta neogotikas stilā 19.gs. beigās. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Alūksnes Jaunajā pilī bija izvietots 7.Siguldas kājnieku pulks.

Pēc Otrā pasaules kara pili pārņēma padomju drošības iestādes, bet no 1950-to gadu beigām pilī darbojušās dažādas kultūras iestādes – izpildkomitejas Kultūras un Kinofikācijas nodaļa, pionieru nams, bibliotēka, bērnu bibliotēka, kinoteātris un muzejs.

Ziemeļu forti ir zināmākā un vizuāli iespaidīgākā Liepājas cietokšņa daļa. To vēsturiskais nosaukums ir Cietokšņa baterija Nr. 1 un tos uzbūvēja Krievijas cara armija 19. gadsimta beigās, lai pasargātu Liepājas jūras kara bāzi ienaidnieka uzbrukuma gadījumā, tika izbūvēti nocietinājumi tagadējās Karostas teritorijā un arī Liepājas centrā un pie dienvidu robežas.

Liepājas cietokšņa aizsardzībai no ziemeļiem starp Tosmares ezeru un jūru izbūvēja dzelzbetona nocietinājumu – Ziemeļu fortu, kuru plānoja apbruņot ar sešu 9 collu (229 mm) 1867. gada modeļa lielgabalu bateriju un lielu skaitu prettrieciena mazkalibra lielgabaliem. Līdz cietokšņa likvidēšanai izbūvēja tikai lielgabalu postamentus un munīcijas novietnes, bet pašus lielgabalus neizvietoja.

Cietokšņa ziemeļu daļā atradās viena no četrām izbūvētajām krasta aizsardzības baterijām – Baterija Nr. 1. Baterijā plānoja izvietot sešus 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, sešus 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus. Tikai Kanē sistēmas lielgabaliem bija pietiekami liels šaušanas attālums, lai pretotos iespējamai Vācijas Kara flotes apšaudei. Līdz ar to uz cietokšņa likvidēšanas brīdi, bruņojums bija uzstādīts tikai daļēji.

Ziemeļu forti tāpat kā Karosta padomju laikā bija slēgta militāra teritorija, taču šodien daļēji saspridzinātos vēstures labirintus ir iespējams brīvi apskatīt. Tomēr, apmeklējot Ziemeļu fortus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Baltijas jūras stāvkrasts Karostā, tāpat kā citviet Latvijas piekrastē, ir bīstams, un krasts var iebrukt. Tāpēc nav ieteicams staigāt zem fortu drupām.

Redans, jeb Redana forts atrodas Karostā, 14. novembra ielā, aptuveni 1,5 km no Ziemeļu fortiem, dabas liegumā "Tosmare".

Vēsturiski par redaniem dēvēja fortifikāciju elementus, kad garākus cietokšņu sienu posmus sadalīja īsākās sekcijās, uzbūvējot pret pretinieku izvirzītas V veida pozīcijas, kas ļāva labāk aizsargāt nocietinājumu sienu. Karostas Redans ir 19. gadsimta beigās celtā Liepājas Jūras cietokšņa forts, kas izvirzīta pret Tosmares ezeru. Karostai zaudējot savu cietokšņa nozīmi arī ap to izvietotie nocietinājumi un forti tika daļēji uzspridzināti un padarīti nelietojami. Tomēr Redans palika gandrīz neskarts.

1919. gada novembrī, pēc neveiksmes pie Rīgas, Pāvila-Bermonta Avalova spēki uzsāka intensīvu uzbrukumu Liepājai. Kaujas norisinājās arī pie Redana, kur cīnījās Liepājas Kara ostas komandantūras 80 karavīri virsleitnanta Radziņa vadībā. 14. novembra straujajā uzbrukumā bermontiešiem izdevās Redanu ieņemt. Tam sekoja Latvijas bruņoto vienību pretuzbrukums un Redans tika atgūts.

Jūnijā, jūlijā un augustā katru dienu plkst. 11.00–17.00 pie Redana gaidīs zinošs gids, kas būs gatavs pastāstīt vairāk par Liepājas cietoksni un vēsturiskajiem notikumiem Karostā.

Ūdenstornis atrodas Liepājā, Karostā, Ģenerāļa Baloža ielā 29 – vietā kur iela satiekas ar Lazaretes ielu. Ūdenstornis bija būtiska Karostas celtne, jo apgādāja gandrīz visu Karostas teritoriju ar dzeramo ūdeni. Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks nav zināms, taču tas varētu būt starp 1903. un 1905. gadu. Projekta autors iespējams ir Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis.

Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē, tāpēc līdzās tornim ir tikpat augsts skurstenis. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā, bet no turienes – Karostas virsnieku dzīvokļos un  karavīru kazarmās.

Līdz ar Karostas nonākšanu Latvijas armijas rīcībā arī ūdenstorņa saimniecību pārņēma Latvijas Kara ministrija. Pec Otrā pasaules kara te saimniekoja Padomju armija. Ūdenstornis vairs savas funkcijas neveic kopš 1989. gada.

Lai gan tornis nebija militāra celtne, no tā 1919. gada novembrī Latvijas armija koriģēja britu karakuģu artilērijas uguni cīņā pret Bermonta karaspēka uzbrukumu.

https://industrialheritage.travel/lv/objects/karostas-udenstornis/51