Latvijas armijas bruņuvilciens Nr.5 jeb "Kolpaks"
Latvijas armijas bruņotais vilciens Nr.5 jeb "Kolpaks" bija vieglais bruņuvilciens Latvijas bruņotajos spēkos 1919. gadā.
Vilciens bija apšūts ar metāla plātēm, tam bija tikai divi bruņu vagoni, viena daļēji ar bruņām segta lokomotīve un platforma, kuras bortu varēja izmantot kā aizsegu apšaudē, kā arī iekšējo sakaru sistēma. Bruņuvilciena sastāvu izveidoja Liepājas dzelzceļa depo darbnīcās un ekspluatācijā nodeva 1919. gada 28. oktobrī.
Būvēts Liepājas dzelzceļa darbnīcās inženiera SPROGE vadībā uz pulkveža DANKERA pavēli. Pēc pilnīgas saformēšanas vilciena bruņojums: 2 vagoni ar ložmetējiem (Lewis sistēmas), patšautes un daži Maksima sitēmas ložmetēji; 1 tenders ar 1 angļu 3 collu jūras lielgabalu jaunā tipa, 1 četrasīga PULMAN platforma ar 2 angļu jūras lielgbaliem (vecāka tipa) galos un 1 Vikersa 38 mm zenītlielgabalu vidū, 1 preču lokomotīve, 1 vagons ar 60 cm prožektoru. Vagoni un lokomotīve apbruņota no augšas un sāniem, lielgabalu platformas no sāniem ar vaļēju augšu. Bruņas no kuģu katla skārda apmēram 15 – 20 mm biezumā. Bez tam vairāki prežu vagoni iekārtoti dzīvošanai un dažās platformas ar dzelzceļa labošanas materiāliem. Viss ripojošais materiāls saņemts nabadzīgā krājumā, kurš toreiz atradās Liepājas ekspluatācijas rīcībā. Nosaukums “Kolpaks” vilcienam tika dots uz pulkveža DANKERA pavēli uz toreizējā Liepājas ekspluatācijas priekšnieka palīga BĒRZIŅA priekšlikuma
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Piemineklis Latvijas armijas virsleitnantam Alfrēdam Klestrovam, bruņuvilciena “Kalpaks” kaujas vieta
Bruņotā vilciena komandieris virsleitnants Alfrēds Kļestrovs , dzimis Dzimis 1897. g. 8. marta Liepājā. Beidzis Liepājas pilsētas skolu, pēc tam mērnieku skolu Rīgā.
Krievu armijā iesaukts 1. pasaules kara laikā, beidzis praporščiku skolu Maskavā. Dienējis Rumānijas frontē, karojis Ukrainas teritorijā. Kad Ukrainu okupēja vācu karaspēks, atgriezies Rīgā.
Ordenis piešķirts 1922. gadā
Latvijas armijā iesaukts 1919. g. pavasarī, dienējis 3. Latgales divīzijas papildu bataljonā. 1919. gada oktobrī piekomandēts bruņuvilcienam "Kalpaks" kā komandieris.
1919. gada 4. novembrī vāciešiem uzbrūkot Liepājai, bruņuvilciena “Kalpaks” komandieris, virsleitnants Alfrēds Kļestrovs zem stipras artilērijas un ložmetēju uguns devās pretuzbrukumā, ar bruņuvilcienu nokļuva aiz ienaidnieka ķēdes. Tā kā nebija iespējams atklāt lielgabala uguni, vadīja savu komandu durkļu cīņā un izklīdināja pretinieku, tā sekmēdams bermontiešu uzbrukuma atsišanu, taču pats šajā kaujā krita no vācu karavīru lodes, kas bija nostiprinājušies mājās un palikuši aizmugurē Latvijas armijas karavīriem.
Lāčplēša Kara Ordeņa III. šķira piešķirta 1922. gadā. 1935. g. bruņuvilciena “Kalpaks” komandiera, virsleitnanta Alfrēdam Kļestrova nāves vietā Liepājas dzelzceļa un Liepājas-Grobiņas šosejas krustojumā uzstādīta piemiņas plāksne
Piemineklis Liepājas atbrīvošanas cīņās kritušajiem karavīriem Ziemeļu kapos
Neatkarības kara galvenā piemiņas vieta Liepājā atrodas Ziemeļu kapos, kur 1924.gada 24.novembrī atklāja K.Bikšes - Pikšes veidoto pieminekli atbrīvošanas cīņās pie Liepājas kritušajiem. Piemineklis 2. pasaules kara laikā tika bojāts, taču 1989.gadā tika atjaunots.
Akmeņraga bāka un kuģa "Saratov" liktenis
Akmeņraga bāka atrodas Sakas pagastā, 10 km uz dienvidrietumiem no Pāvilostas. Bākā var uzkāpt pa vītņveida kāpnēm, no tās paveras skats uz jūru un apkārtnes mežiem. Lai nokļūtu Akmeņragā ir jābrauc vai nu no Pāvilostas (12 km) vai Ziemupes (10 km) puses pa tuvāko ceļu jūras krastam un jāseko norādēm.
Pašreizējais 37 m augstais bākas tornis uzcelts 1921. gadā, bet iepriekšējo bāku nopostīja Pirmā pasaules kara laikā. Pašreizējā 38 metrus augstā bāka uzcelta 1921. gadā un atjaunota 1957. gadā. Pēdejie uzlabojumi veikti vēl mūsu gadsimtā – atjaunots bākas krāsojums. Bākas uguns iedegas reizi 7,5 sekundēs. Pie bākas atrodas neliels ēku komplekss – bijusī robežsargu bāze – savukārt tuvākajā apkārtnē atrodamas vēl citas padomju perioda drupas, kas palikušas no pretgaisa aizsardzības vienību ēkām. 1980. gadu beigās parādījās ideja šeit būvēt atomelektrostaciju – tālāk par mieta iespraušanu zemē projekts gan netika.
Pārējo Latvijas bāku vidū Akmeņraga bāka izceļas ar savu atrašanos kuģošanai vienā no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras piekrastē. Bākas gaisma atzīmē akmeņainu, apmēram divas jūras jūdzes jeb 3,7 km garu sēkli, kurš iesniedzas jūrā ziemeļrietumu virzienā. Jūras dziļums šajā sēklī ir tikai nedaudz virs diviem metriem. Vieta, kur atrodas bāka, palikusi turpat, bet piekraste gadu gaitā atkāpusies.
Neskatoties uz to, ka šeit jau no 1879. gada dega navigācijas uguns, Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģa katastrofas. No tām zināmākā ir Latvijas tvaikoņa “Saratow” uzskriešana uz sēkļa 1923. gada septembrī. “Saratow” 1919. gadā uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu.
Akmeņragā blakus bākai atradusies Padomju armijas karaspēka daļa, robežapsardzības postenis un krasta baterija, kura demontēta un lielgabali no pozīcijām aizvesti 1955.gadā.
Akmeņraga bākas uzraudze bākas tuvumā ir savākusi skaistu dzintaru un akmeņu kolekciju. Apmeklējumu brīvdienās un svētku dienās vēlams iepriekš saskaņot.
Kuģa “Saratov” piestātnes piemiņas zīme
Kuģa “Saratov” īstā piestātnes vieta atrodas Liepājā, Vecā ostmalā 59 pie laivu piestātnēm.
1888. gadā būvēts Kopenhāgenā kuģubūvētavā “Buvmeistar & Wain” ar nosaukumu “Leopold II”.1911. gadā to pārpirka akciju sabiedrība Krievijas Ziemeļrietumu kuģniecība un pārdēvēja par “Saratov”, par kuģa kapteini kļūst latvietis Aleksandrs Remess.
1915. gada maijā, kad Liepāju ieņēma vācu karaspēks, “Saratov” atradās ostā bojātā stāvoklī.
1919. gada 10. janvārī tvaikoni “Saratov” pārņēma Latvijas Pagaidu valdības vajadzībām. No 1919. gada aprīļa līdz 1919. gada jūlija uz kuģa “Saratov” pēc “16. aprīļa apvērsuma” atradās K. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, kas bija spiesta glābties Sabiedroto flotes aizsardzībā.
1919. gada 8. jūlijā, pēc K. Ulmaņa Pagaidu valdības nogādāšanas Rīgā, tvaikoni izmantoja satiksmē starp Rīgu, Ventspili un Liepāju.
Pēc Latvijas un Padomju Krievijas 1920.gada 11.augusta miera līguma nosacījumiem tvaikonis “Saratov” bija jāatdod padomju pusei. 1923. gada 2. janvārī tvaikoni nodeva Padomju Krievijas pārstāvim. 1923. gada 15.janvārī tvaikonis “Saratov” gāja bojā pie Akmeņraga.
1936. gadā Latvijas jūrniecības departaments kuģa vraku pārdeva kādam uzņēmumam, kas to izcēla un nodeva metāllūžņos Liepājas drāšu fabrikai.
Kuģa “Saratov” īstā piestātnes vieta
Kuģa “Saratov” īstā piestātnes vieta atrodas Liepājā, Vecā ostmalā 59 pie laivu piestātnēm, taču piemiņas zīme atrodas tiešā Liepājas speciālās ekonomiskās zonas tuvumā.
1888. gadā būvēts Kopenhāgenā kuģubūvētavā “Buvmeistar & Wain” ar nosaukumu “Leopold II”.1911. gadā to pārpirka akciju sabiedrība Krievijas Ziemeļrietumu kuģniecība un pārdēvēja par “Saratov”, par kuģa kapteini kļūst latvietis Aleksandrs Remess.
1915. gada maijā, kad Liepāju ieņēma vācu karaspēks, “Saratov” atradās ostā bojātā stāvoklī.
1919. gada 10. janvārī tvaikoni “Saratov” pārņēma Latvijas Pagaidu valdības vajadzībām. No 1919. gada aprīļa līdz 1919. gada jūlija uz kuģa “Saratov” pēc “16. aprīļa apvērsuma” atradās K. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, kas bija spiesta glābties Sabiedroto flotes aizsardzībā.
1919. gada 8. jūlijā, pēc K. Ulmaņa Pagaidu valdības nogādāšanas Rīgā, tvaikoni izmantoja satiksmē starp Rīgu, Ventspili un Liepāju.
Pēc Latvijas un Padomju Krievijas 1920.gada 11.augusta miera līguma nosacījumiem tvaikonis “Saratov” bija jāatdod padomju pusei. 1923. gada 2. janvārī tvaikoni nodeva Padomju Krievijas pārstāvim. 1923. gada 15.janvārī tvaikonis “Saratov” gāja bojā pie Akmeņraga.
1936. gadā Latvijas jūrniecības departaments kuģa vraku pārdeva kādam uzņēmumam, kas to izcēla un nodeva metāllūžņos Liepājas drāšu fabrikai.