Oskars Kalpaks I WW1, I Neatkarības kari

O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” atrodas Saldus novada Zirņu pagasta „Airītēs", vecās Rīgas - Liepājas šoseja malā.

Pulkveža O.Kalpaka muzeja un piemiņas vietas „Airītes” ekspozīcija sniedz plašu informāciju par Oskaru Kalpaku, viņa vadīto bataljonu un parāda Latvijas nacionālās armijas un piemiņas vietas „Airītes” izveidošanas vēsturi. Muzeja ekspozīcija atklāj pulkvedi Oskaru Kalpaku kā personību, kā karavīru un kā cīnītāju par Latvijas neatkarību.

Sākot ar 1920.gadu par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas „Airītēs” sāka veidot piemiņas vietu pulkvedim Oskaram Kalpakam. 1922.gada 3.septembrī tur atklāja viņam veltītu pieminekli. Pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” ierosinājuma 1935.gada vasarā iepretim piemiņas vietai sāka celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeju atklāja 1936.gada 6.septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām.

Muzejs turpināja darboties līdz 1944.gadam, kad kara apstākļos ēkā izvietojās dažādas karaspēka vienības, 1950.gadā piemiņas ansambli iznīcināja. Muzeja ēkā iekārtoja pasta nodaļu un dzīvokļus. Sākoties Atmodai, 1988.- 1989.gadā piemiņas vietu atjaunoja. 1990.gada 11.novembrī pulkveža Oskara Kalpaka muzejs atsāka savu darbību. No 1991.gada 7.novembra līdz 2006.gada 29.decembrim memoriālā piemiņas vieta bija J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet kopš  2007.gada 2.janvāra muzejs ir Latvijas Kara muzeja nodaļa. 2007.gada 24.novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remontdarbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013.gada 6.martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža Oskara Kalpaka personību un apskata viņa darbību I pasaules kara laikā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās.

Ekspozīcijā ir apskatāmas unikālas vērības: priedes stumbra fragments (pie šīs priedes 1919.gada 6.martā O.Kalpaks saņēma nāvīgo ievainojumu), 1. atsevišķā latviešu bataljona atšķirības zīmes un formas tērpu atdarinājumi, J. Blūma dāvinātais Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas karoga atdarinājums, Latvijas neatkarības rotas kapteiņa P.Penčuka Lāčplēša Kara ordenis, kas piešķirts par kauju pie Lielauces 1919.gada 16.janvārī.

Ekspozīciju papildina izveidotie atmiņu ieraksti audio formātā (latviešu, angļu, vācu valodās). Tie lieliski papildina eksponatūras klāstu un akcentē 1918./1919. gada vēsturisko notikumu svarīgumu Latvijas valstiskuma nosargāšanā.

Muzeja ēka ir mūsdienīgi restaurēta, kā arī ekspozīcija ir mūsdienu prasībām atbilstoša. Ieeja ir bez makas, ekskursija ar gidu 10 eur stundā. Ceļa pretējā pusē atrodas piemiņas vieta. Pieejama atpūtas vieta, parks, šķēršļu trase, dažādas nodarbības, ir semināra zāle līdz 30 vietām.

O.Kalpaka laukums atrodas pašā Saldus centrā, pie Lielās un Striķu ielas krustojuma. 

Kādreizējais pilsētas tirgus laukums šodien ir iemīļota saldenieku un pilsētas viesu atpūtas vieta, kur tiek rīkoti koncerti, piemiņas pasākumi un svinēti svētki. 1919. gada 10. martā Saldus kļuva par pirmo pulkveža Oskara Kalpaka bataljona atbrīvoto Latvijas pilsētu.

1919.gada 14.martā laukumā notika pirmā Latviešu atsevišķā bataljona parāde, savukārt, 1992.gadā, godinot pulkvedi O.Kalpaku, laukumu nosauca viņa vārdā. 

Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.

Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.

Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.

Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.

Atrodas 17 km attālumā no Kandavas Pūcesdzirnavās, Matkules pagastā.

Latvijas armijas ģenerāļa Ludviga Bolšteina piemiņas istaba izveidota Pūces dzirnavu teritorijā, atpūtas namiņā. Īpašumu savulaik nomāja Bolšteinu dzimta. Kopš 19.gs. beigām šeit darbojās kokzāģētava, graudu maltuve, un tika apstrādāta aitas vilna.

Ludvigs Bolšteins bija viens no pieredzes bagātākajiem latviešu karavīriem, kurš aktīvi līdzdarbojās Latviešu strēlnieku vienību izveidē. Piedalījās Neatkarības karā un Latvijas valsts izveidē. 2. pasaules kara sākumā Ludvigs Bolšteins bija piemērs, kurš demonstrēja galīgu nesadarbošanos ar Padomju okupācijas režīmu. Viens no diviem Latvijas Armijas augstākajiem virsniekiem, kurš izdarīja pašnāvību, jo negribēja sadarboties ar Padomju okupācijas varu. Spilgts vēstures avots ir ģenerāļa pirmsnāves vēstules, kas ļauj labāk izprast personību un situāciju, kādā atradās Latvijas valsts 2. pasaules kara sākumā. Vēstulēs rakstīts: “Savai priekšniecībai. Mēs, latvieši, uzbūvējām jaunu, staltu ēku - savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.“ Savukārt citas vēstules teksts bija adresēts mātei: “Māte, piedod es citādi nevarēju.”

Iepriekš piesakoties, var apmeklēt piemiņas istabu un iepazīties ar ģenerālim veltītu ekspozīciju.

Atrodas Lubānā, Baznīcas ielā 1, luterāņu baznīcā. 

Apskatāma Lubānas baznīcā starpkaru periodā uzstādīta balta marmora piemiņas plāksne pulkvedim Oskaram Kalpakam, 1924. gada 22. jūnijā baznīcā atklāta piemiņas plāksne kritušajiem Lubānas vidusskolas audzēkņiem, 1926. gadā atklāta Lubānas draudzes uzstādītā piemiņas plāksne kritušajiem pagasta iedzīvotājiem un piemiņas plāksne Ministru prezidentam Lubānas pagasta „Nagliņās" dzimušajam Hugo Celmiņam.

Materiāli par Oskaru Kalpaku, Hugo Celmiņu ikdienā apskatāmi Lubānas kultūrvēsturiskā mantojuma un tūrisma informācijas centra ekspozīcijā.

Atrodas “Liepsalas”, Ošupes pagastā, Madonas novadā.

Pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas piemiņvieta "Liepsalas" izveidotas 1997. gadā ar pulkveža brāļameitas Ārijas Kalpaks - Grundmanes (1922-2006) idejām un līdzekļiem. Piemiņas vietu veido dažādi vides objekti un akmens skulptūras ar simbolisku nozīmi, kas raksturo latviešu ētiskās un patriotiskās vērtības. Lielākajā ēkā iekārtota ekspozīcija, kas veltīta Latvijas brīvības cīņu un Latvijas brīvības 22 gadu (1918-1940) vēsturei.
Piemiņas memoriālā iekārtoti vairāki vides elementi un objekti:

* Svētklētiņa – pateicība Dievam, Svēto rakstu gara maize.
* Karogs mastā, Auseklīša zvaigznes centrā, balstoties uz vārdiem Dievs, Latvija, Zemnieks, Karavīrs.
* Lūgšanu akmens garīgam spēkam – tas visu spēj, kas lūdz un tic. Domu graudi priekam, mīlestībai, cerībai – Pārdomu taciņas. 
* Dzimtas ozols ar trīs ozollapu liecībām (akmenī) mūžīgiem cienītājiem – dzīvojamās mājas vietā.
* Skulptūra. Trīs mūža draugi – jauneklis, vijole un akmens.
* Ēka (uz bijušās kūts mūriem) – no jauna būvēta ēka.
* Muzejs – brīvības cīņu un Latvijas brīvības 22 gadu (1918 – 1940) vēsture audio un video sniegumā.
* Zirgu staļļa un vāgūža vietas iezīmējums akmeņu stāstījumā.
* Pirtiņa, aka – veselībai un spirdzinājumam. Siena šķūnīši pārnakšņošanai.
* Sakņu kambari, malkas šķūnītis.
* Labības šķūnis un rija – pulcēšanās un deju laukums ar skatuvi, krāsns – pavarda vieta sabiedriskiem pasākumiem, kultūrai, izklaidēm, tradīcijām, Tēvzemes mīlestības celsmei visām paaudzēm. 
* Dzimtas puķu dārzs – dievišķam skaistumam.
* Starp senču ozoliem – akmens baraviku saimes grupa.
* Skulptūru dārzs – Dievs, Latvija, Zemnieks, Karavīrs – mākslinieku dāvinājumi.
* Piemiņvietas apzīmējuma vārti akmens un dzelzs veidojumā, ar vadmotīvu “Dievam, Tēvzemes mīlestības celsmei” – veltījums un dāvinājums latviešu tautas jaunatnei. 
* Bērzu birzīte un divi dīķi – tā, kā bija Latvijas ziedu laikos. Birzīti 1936. gadā stādījuši pulkveža Oskara Kalpaka Meirānu pamatskolas skolēni. 
* Ozolu aplis un liepu aplis savienots ar Vienotības taku “Drošībai, Darbam, Draudzībai, Daudzinājumam”.

Liepaslās netiek atjaunota gandrīz 300 gadus vecā zemnieku saimnieciskā sēta, bet veidota piemiņvieta – kā patriotiskās audzināšanas svētvieta un spēkavots. Ozols arvien bijis zemnieku un karavīru simbols, liepa – ģimenes dvēsele un saimniece, pavarda sargātāja. Apļa simbols – ozoldēli, liepu meitas – mūsu tautā stiprināmais senču gars, garīgais spēks – latviešu pašapziņa. Atziņu, padoma teksti rakstīti akmenī.

Atrodas Visagala kapos, Madonas novadā

Apskatāms 1927. gada 10. jūlijā Oskaram Kalpakam atklāts Kārļa Zāles un Arnolda Dzirkaļa darināts piemineklis - trīs figūru kompozīcija, kuras centrā atrodas senlatviešu karotājs ar vairogu un zobenu rokās, bet tam abos sānos novietots pa ļimstošam karavīram. Skulpturālās grupas pakājē uz granīta pamatnes ieslīpi novietota bronzas plāksne, kurā iekalts teksts, kas ietver arī Kalpakam veltīto Edvarda Virzas dzejoli.

Oskars Kalpaks krita 1919.g. 6. martā pie “Airītēm”, Skrundas – Saldus ceļa malā, viņa mirstīgās atliekas 18. septembrī no Liepājas ziemeļu kapiem tika pārvestas uz dzimtas kapiem Visagalā.

Pieminekli atklāja pulkveža O. Kalpaka pieminekļa komitejas priekšsēdētājs ģenerālis J.Balodis, piedaloties toreizējam valsts prezidentam G. Zemgalam, Ministru prezidentam M. Skujeniekam, Saeimas priekšsēdētājam P. Kalniņam, kara ministram R. Bangerskim un K. Ulmanim. Pieminekļa pamatakmens likts 1925. gada 19. jūnijā. Akmens piemineklim ņemts no pulkveža dzimtajām mājām Siena purvā, uz šī akmens O. Kalpaks bērnībā mīlējis spēlēt vijoli. 

Atrodas Lubānas pilsētas centrā, Oskara Kalpaka ielā 4.

Lubānas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs, kas atrodas pašā Lubānas pilsētas centrā, ir vieta, kur kā vietējie, tā arī tūristi var iepazīties ar dažādām izstādēm un pastāvīgām ekspozīcijām, tajā tiek eksponēti vēsturiski svarīgi materiāli un vēsturiskas liecības, kas stāsta par Lubānas un tās novada vēsturi, kultūru, tradīcijām un dzīvi novadā.

Šeit ir iespēja apskatīt patstāvīgās ekspozīcijas par cilvēkiem, ar kuriem Lubānas iedzīvotāji īpaši lepojas un vēlas pieminēt. Pašlaik centrā ir iespēja aplūkot patstāvīgās ekspozīcijas par:

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieci un politieslodzīto, dzejnieci Broņislavu Martuževu;
Neatkarības kara dalībnieku un politiķi Hugo Celmiņu;
Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku Oskaru Kalpaku;
fotogrāfu Alfredu Grāveru;
operdziedātāju Jāni Zāberu;
dzejnieku Jāni Gavaru;
mākslinieku Rūdolfu Pinni;
folkloristu un mācītāju Mārtiņu Celmiņu.

Centra vadītāja Ilze Kraukle var sniegt gida pakalpojumus par Lāčplēša kara ordeņu kavalieru un brīvības cīnītāju gaitām Lubānā un tās apkārtnē un to atdusas vietām Lubānas vecajos kapos. 
Valoda - latviešu, krievu, bet ja ir nepieciešams, iepriekš var pieteikt vācu un angļu valodas tulku.

Aptuveni pusceļā starp Rudbāržiem un Kalveni, vecā autoceļa malā, kas atrodas paralēli A9 šosejai, atrodas Aizpores kapi. 

Tajos izvietots piemineklis un 12 piemiņas zīmes apkārtējo māju iedzīvotājiem - brīvprātīgajiem Oskara Kalpaka bataljona karavīriem.

Kalvenes pagasta Aizpores pusmuiža bija tālākā vieta, līdz kurai 1919. gada 22. janvārī atkāpās Latviešu atsevišķais (Kalpaka) bataljons. Te bataljons saņēma no Liepājas pirmos papildinājumus – 35 vīrus un uzsāka pretuzbrukumu, 24. janvārī sasniedzot Rudbāržus.

Ideja par pieminekļa uzstādīšanu radās jau pagājušā gadsimta 20. gados, kad bijušie 1. latviešu atsevišķā bataljona, jeb Kalpaka bataljona karavīri uzstādīja pagaidu piemiņas zīmi – ozola bluķi ar kapara plāksni. Tolaik radās ideja izveidot arī lielāku piemiņas ansambli, bet tā realizēta tikai 1993. gada 15. maijā, kad tika atklāta piemiņas zīme - Gaismas stars - no pelēka granīta veidots obelisks. 

2,3m augsto pelēkā granītā kalto piemiņas zīmi izgatavo tēlnieki Harijs SPRINCIS un Imants LUKAŽIS (1930 – 2007, apbedīts Aizporu kapos), kura tēvs arī ir bijis O.Kalpaka bataljona karavīrs. Piemiņas zīmē iekalti dzejnieka E.VIRZAS vārdi :

KALPAKAM

UN VIŅA

KARAVĪRIEM

1919. GADA

25. JANVĀRA RĪTS

NO ŠEJIENES

ARĪ IESĀKĀS

GAISMAS AUŠANA

PĀRI LATVIJAI

Vienlaikus kapsētā apglabāto 12 kalpakiešu kapavietas tolaik iezīmēja ar ozolkoka piemiņas plāksnēm, kuras 2019. gadā nomainīja no granīta kaltas piemiņas zīmes.

1990. gadu sākumā kapos uzstādīts divmetrīgs piemineklis, kam blakus aug leģendārā aktiera Ēvalda Valtera 90-to gadu vidū stādītais ozoliņš.

Pils atrodas Rudbāržos, Rīgas - Liepājas A9 šosejas malā. Pie ēkas novietota piemiņas plāksne, kas veltīta Oskara Kalpaka bataljona gaitām.

Pils celta 1835. g. kā baronu fon Firksu dzimtas īpašums pēc baroneses Teas fon Firksas pasūtījuma. 1905. g. 15. decembrī muižas ēku nodedzināja revolucionāri. Atjaunošanas darbi arhitekta L. Reinīra vadībā tika uzsākti trīs gadus vēlāk.

Latvijas Neatkarības kara laikā Rudbāržu pils kalpoja par pulkveža Oskara Kalpaka komandētā 1. Atsevišķā latviešu bataljona bāzi un štābu kaujas operācijām Ventas upes krastos.

Vēlāk pilī bija izvietota Latvijas armijas karavīru atpūtas bāze. 1938. g. pili pārbūvēja.

Otrā pasaules kara laikā ēkā atradās vācu armijas karavīru hospitālis, pēckara gados – mežu darbinieku skola. No 1962. g. pilī izvieto Rudbāržu skolu, kuru 1991. gadā nosauca Oskara Kalpaka vārdā. Rudbāržu muižas Varoņu zāle restaurēta 2016. gadā. Šobrīd skola ir slēgta, bet ēkā tuvākajos gados plānots izvietot Oskara Kalpaka vārdā nosaukto profesionālo militārās ievirzes vidusskolu.

Skrundas kaujas piemiņas vieta atrodas Skrundas centrā, Oskara Kalpaka parkā pie Skrundas kultūras nama, Kuldīgas un Liepājas ielu krustojumā. Piemiņas vietā 2005. gadā uzstādīts akmens atzīmējot 1919. gada 29. janvāra kauju, kurā Oskara Kalpaka komandētais bataljons kopa ar Landesvēra vācu un krievu vienībām, atbrīvoja Skrundu no lieliniekiem. Karoga dienas tradīcija tiek uzturēta kopš 2004. gada, šādi godinot pirmo no lieliniekiem atbrīvoto pilsētu un tās atbrīvotājus, kuri 1919. gada 29. janvārī pie Skrundas baznīcas pacēla Latvijas karogu.

Neatkarības kara pirmajos mēnešos Latvijas Pagaidu valdība zem lielinieku spiediena strauji zaudēja Latvijas teritoriju. 1919. gada 22. janvārī lielinieki ieņēma Skrundu. Nedēļu vēlāk 29. janvāra agrā rītā sākās uzbrukums Skrundas atgūšanai. Latviešu Atsevišķajam bataljonam pulkveža-leitnanta Oskara Kalpaka vadībā vajadzēja uzbrukt gar Rudbāržu–Skrundas lielceļu un padzīt lieliniekus no Skrundas. Tam sekotu vācu vienību uzbrukums flangā ar uzdevumu iznīcināt atejošos pretiniekus, bet krievu rota dotos uzbrukumā starp latviešu un vācu vienībām, kā orientieri izmantojot Skrundas baznīcu. Uzbrukumu atbalstīja arī vācu artilērijas baterija. Uzbrukuma dienā pieturējās 15 grādu liels sals, spoži spīdēja saule, kalpakiešiem bija jāšķērso klajš lauks, bet lielinieki bija patvērušies muižas mūra ēkās. Lielinieki atklāja uguni, kad uzbrucēju ķēde atradās aptuveni 300 metru attālumā, sākās abpusēja apšaude, Oskara Kalpaka komandētie karavīri straujā triecienā devās uz priekšu un piespieda pretinieku pārtraukt apšaudi un atkāpties pāri Ventai. Pēc apmēram 3 stundu ilgas kaujas, ap 9 no rīta Skrunda bija ieņemta, turklāt Latviešu Atsevišķajam bataljonam bija tikai 2 ievainotie.

Skrundas kaujai bija būtiska nozīme Latvijas Pagaidu valdības bruņoto speku karavīru morāles paaugstināšanai, jo tā bija faktiski pirmā nozīmīgā uzvara kaujās pret lieliniekiem. Turklāt kaujā sevišķu drosmi demonstrēja arī pats komandieris - Oskars Kalpaks, ar savu piemēru iedrošinot karavīrus nebaidīties.

Dabas taka izveidota muzejam pieguļošajā teritorijā un balstīta uz ideju par O. Kalpaka muzeja un tā apkārtnes iekārtojumu 1936.gadā.Dabas taka pieejama individuālajiem muzeja apmeklētājiem bez maksas.

Dabas takā ir izvietotas Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma organizētā kokamatnieku plenērā veidotās koka skulptūras par vienojošo tēmu - “Brīvības mīlestības vārdā”. Tāpat šeit ir apskatāmi lielformāta gleznu plenērā “Sargā savu Tēvu zemi!” tapušie, apkārtējo novadu skolu skolēnu komandu gleznotie mākslas darbi.

Dabas takā ir izveidota arī mini-gaisa trase mazajiem muzeja apmeklētājiem.

Mūsdienās Jaunmuiža, senāk Jaunāmuiža, ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā un atrodas ceļa Skrunda - Ezere 7 kilometrā. Apdzīvotā vieta izveidojusies bijušās Jaunās muižas (Neuhof) pusmuižu.

1919. gada 3. martā par šo vietu norisinājās intensīvas kaujas starp 1. Latviešu atsevišķā bataljona vienībām pulkveža Oskara Kalpaka vadībā un 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka vienībām.

1919. gada 3. martā sākās Kurzemes atbrīvošanas operācija Tauwetter (Atkusnis), kurā Vācu armijas VI rezerves korpuss, ar Landesvēru un tā sastāvā esošo 1. Latviešu atsevišķo bataljonu uzsaka uzbrukumu visā frontē ar nolūku atspiest lielinieku daļas līdz Lielupei. 3. marta agrā rītā 1. Latviešu atsevisķā bataljona vienības - Cēsu rota, Studentu rota un Jātnieku nodaļa, kuras pastiprināja vācu hauptmaņa Millera artilērijas baterija, sķērsoja Ventu pie Lēnām un uzbruka Jaunai muižai, kuru aiztāvēja 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka 2. bataljons. Vairāku stundu ilgajā kaujā, pakāpeniski ieņemot Jaunāsmuižas apkārtnes mājas, Kalpaka komandētās vienības sasniedza Jaunomuižu un pārķēra Skrundas - Pampaļu lielceļu pātraucot pa to pretinieka kustību un atspiežot pretinieku uz austrumiem. Jaunāmuižā bataljons kā trofejas saņēma kancelejas dokumentus un munīciju. Ieņemot pozīcijas tuvējās mājās bataljons nocietinājas. 5. martā uzsakās lielinieku pretuzbrukums, kuru līdz vakaram izdevās apturēt. 6. martā bataljons atsāka uzbrukumu ieņemot Skrundas skolu un virzoties uz Airītes - Aizupji rajonu.

Muižas pils atrodas Lēnu ciemā pie Ventas upes. Pils šobrīd ir privātīpašums, tādēļ apskatāma tikai no attāluma.

Muižas ēku no 1919.gada janvāra beigām līdz 3.martam 1.Latviešu atsevišķais bataljons izmantoja kā atbalsta punktu.  Latviešu atsevišķajam bataljonam bija jāatbrīvo Lēnu muižas apkārtne, lai būtu iespēja forsēt ventu iepretim Jaunmuižai. 

Muiža piederējusi  baronam Frīdrihs fon Firksam, kam piederēja arī Rudbāržzu un Sieksātes muižas. Kungu māja celta 19. gadsimtā.  Baronam Lēnu pils kalpojusi galvenokārt  kā vieta medībām un atpūtai nedēļas nogalē. 

No 1927. līdz 1937.gadam pilī bijusi skola, bet padomju okupācijas laikā kolhoza kokdarbnīcas. 1965.gadā tajā atvēra tautas namu. Ēku ansamblis daudz cietis no pārbūvēm, arī parks nav saglabājies. Ir saglabājušās vairākas saimniecības ēkas. 

Piemineklis atrodas Lēnās, ceļu krustojumā netālu no Lēnu muižas.

Piemineklis - piemiņas zīme atklāta 2007. gada 8. novembrī. Tā veidota pēc tēlnieces Maijas Enģeles projekta. Pieminekļa idejas autors un finansētājs ir Jānis Blūms, kura tēvs, 1. Atsevišķā latviešu bataljona Jātnieku nodaļas virsleitnants Paulis Blūms organizēja un vadīja upes šķērsošanu 1919. gada 3. martā ar 10 vīru palīdzību.

Katru gadu 3.martā šeit pulcējas jaunsargi, zemessargi, kā arī citi interesenti piemiņas pasākumā par godu 1.Latviešu atsevišķajam bataljonam.

Baznīca atrodas Skrundas novada Nīkrāces pagasata Lēnu ciemā, Skrundas - Embūtes ceļa malā.

Pie baznīcas atrodas Ventas upe, kuras krastus 1919. gada februārī apsargāja 1. Atsevišķā latviešu bataljona karavīri. Tā kā bataljona skaitliskais sastāvs neatļāva veidot vienlaidus frontes līniju, tad fronti apsargāja ar sargposteņiem. Viens no tādiem atradās arī upes krastā pie baznīcas. Savukārt baznīcas torņi noderēja apkārtnes un otra upes krasta novērošanai.

Skrundas skola atrodas Skrundas – Ezeres ceļa 3. kilometrā, apdzīvotā vietā Pumpuri. Skola ir privātīpašums, tādēļ apskatāma no attāluma. 

1919. gada janvārī un martā skolas tuvumā notika 1. Latviešu atsevišķā bataljona kaujas ar Padomju Latvijas 2.latviešu strēlnieku pulka vienībām.

Kauja pie Skrundas skolas notika 1919. gada 22. janvārī. Atkāpjoties lielinieku pārspēka priekšā vācu un latviešu vienības nostājās Ventas rietumu krastā, savukārt lielinieku spēki pulcējās Saldū gatavojoties plašākai operācijai, vienlaikus izsūtot daļu spēku Skrundas virzienā. Lai pārņemtu iniciatīvu un mēģinātu sakaut lielinieku spēkus pa daļām, 22. janvārī 1. Latviešu atsevišķā bataljona Cēsu rotai, kuru papildināja 15 Virsnieku rotas karavīri un vācu Rādena rotai Skrundas frontes sektorā bija jāuzbrūk Saldus virzienā. Par abu rotu pulcēšanās vietu bija noteikta Skrundas skola. Tomēr uzbrukuma sagatavošanas fāzē abas rotas pārsteidza lielinieku uzbrukums, kā rezultātā vācu un latviešu vienībām bija jāatkāpjas līdz Rudbāržiem.

Otrā sadursme pie Skrundas skolas notika 1919. gada 6. martā, kad pulkveža Oskara Kalpaka komandētā bataljona Cēsu un Studentu rotas straujā triecienā pārsteidzot pretinieku ieņēma Skrundas skolu un turpināja virzīties Dutēnu, Engurnieku un Airītes virzienā.

Skrundas-Ezeres ceļa malā, skolas tuvumā, vietā, kur ceļš iet pār Klūgas upīti, atrodas neliels, senatnīgs mūra tilts no 19.gadsimta beigu puses ar divām pusloka arkām, caur kurām upei tecēt. Agrāk ceļš, kas ved pār šo tiltu, ticis izmantots, taču tagad tas pamazām apaug ar zāli, jo mūsdienās tiek lietots blakus esošais asfaltētais ceļš un tilts. No šī tilta uz mūra tiltiņu paveras lielisks skats, ko bagātina akmeņainā upes gultne un kupliem kokiem apaugušie krasti. Šis objekts ir vizuāli ļoti pievilcīgs un piemērots velo vai kājnieku maršrutiem. 

Uzdevumu trase "Skolēnu rotas ceļš" ir O.Kalpaka muzeja teritorijā izveidota atrakcija, kurā ir izvietoti 7 dažādas sarežģītības uzdevumi, kurus jāveic komandā (minimālais dalībnieku skaits komandā - 3)

2002. gada 27. septembrī tika izveidots „Kalpaka pieminekļa fonds”, kura dibinātāji bija sešu studentu korporāciju un Mākslinieku savienības pārstāvji, un 25 privātpersonas. Fonda priekšsēdētājs – Ģirts Valdis Kristovskis, valdes locekļi – N.Romanovskis, M.Stirāns, J.Kukainis, E.Upmanis, R.Graube, A.Fleija, A.Muzikants u.c. Fonda uzdevums – aicināt tautu ziedot līdzekļus O.Kalpaka piemineklim. Ziedoja gan Latvijā dzīvojošie, gan ārvalstīs – ASV, Austrālijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Vācijā, Kanādā mītošie latvieši. Konkursā 18 pretendentu konkurencē uzvarēja tēlnieka Gļeba Panteļejeva un arhitekta Andra Veidemaņa projekts „Pret straumi” – mūsdienīgs, ekspresīvs darbs, kurā autori bija centušies tēlaini izteikt pulkveža Oskara Kalpaka īsās, bet simboliskās dzīves jēgu;  ideju par vēsturiskas personības lomu pretspēku, viedokļu un laikmetu cīņā.  Pieminekli veido divas atšķirīgu materiālu un formu sastāvdaļas – kā zobena smaile, šķeļot naidīgu straumi – melna pulēta granīta horizontāls postaments (4,6x8,1m) un nerūsējoša tērauda trīsstūris ar tajā iegravētu Oskara Kalpaka portretu (kopējais augstums – 3,2m). Uz melnā granīta pamatnes priekšpuses plaknes iekalts veltījuma uzraksts:

 „Pulkvedim
 OSKARAM KALPAKAM
  Latvijas armijas pirmajam komandierim”
  „KO VARU VĒL TEV, TĒVZEME,
   PAR SIRDI VAIRĀK DOT…” A. Eglītis

 
Piemineklis tapa trīs gadus, tā gaitu uzraudzīja būvinženieris Ēriks Zīverts. Esplanādes malā pie Elizabetes ielas tapa jauns laukums, celiņi, apgaismojums. Pieminekli atklāja 2006. gada 22. jūnijā – Varoņu piemiņas dienā.
 

Atrodas pie Lielauces luterāņu baznīcas drupām. 

1934. gada 19. augustā pie Lielauces luterāņu baznīcas atklāja pelēkā granītā veidoto pieminekli Oskara Kalpaka bataljona pirmās kaujas vietā. Piemiņas zīme veidota pēc arhitekta P. Dreimaņa meta. Lielauces kauja notika 1919. gada naktī no 15. uz 16. janvāri starp kalpakiešu Cēsu un Virsnieku rotu no vienas puses un 2. strēlnieku pulka karavīriem. 50. gadu sākumā piemineklis tika iznīcināts, bet atjaunots 1991. gadā.