Оскарс Калпакс
I Первая мировая война, I Освободительные войны

Музей Оскарса Калпакса «Айритес» расположен между Салдусом и Скрундой, недалеко от автомагистрали A9. В экспозиции представлена ​​обширная информация о полковнике Оскарсе Калпаксе и его батальоне, показана история создания Латвийской национальной армии и мемориального комплекса «Айритес». Экспозиция музея раскрывает полковника Оскарса Калпакса как личность, как солдата и борца за независимость Латвии. Экспозиция дополнена записями воспоминаний в аудиоформате (на латышском, английском, немецком языках). Они выделяют важность исторических событий 1918/1919 гг. для защиты латвийской государственности. Здание музея отреставрировано. Вход свободный, экскурсия с гидом платная. Можно посетить зону отдыха, парк, полосу препятствий, различные занятия. Имеется зал для семинаров до 30 мест.

O.Kalpaka Square is located in the very centre of Saldus, at the intersection of Lielā and Striķu streets. 

The former market square is today a favourite place of recreation for residents and visitors of Saldus, where concerts, commemorative events and festivities are held. On 10 March 1919, Saldus became the first Latvian town liberated by Colonel Oskars Kalpaks' battalion.

On 14 March 1919, the first parade of the Latvian Separate Battalion took place in the square, and in 1992, in honour of Colonel Kalpakas, the square was named after him. 

Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.

Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.

Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.

Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.

Atrodas 17 km attālumā no Kandavas Pūcesdzirnavās, Matkules pagastā.

Latvijas armijas ģenerāļa Ludviga Bolšteina piemiņas istaba izveidota Pūces dzirnavu teritorijā, atpūtas namiņā. Īpašumu savulaik nomāja Bolšteinu dzimta. Kopš 19.gs. beigām šeit darbojās kokzāģētava, graudu maltuve, un tika apstrādāta aitas vilna.

Ludvigs Bolšteins bija viens no pieredzes bagātākajiem latviešu karavīriem, kurš aktīvi līdzdarbojās Latviešu strēlnieku vienību izveidē. Piedalījās Neatkarības karā un Latvijas valsts izveidē. 2. pasaules kara sākumā Ludvigs Bolšteins bija piemērs, kurš demonstrēja galīgu nesadarbošanos ar Padomju okupācijas režīmu. Viens no diviem Latvijas Armijas augstākajiem virsniekiem, kurš izdarīja pašnāvību, jo negribēja sadarboties ar Padomju okupācijas varu. Spilgts vēstures avots ir ģenerāļa pirmsnāves vēstules, kas ļauj labāk izprast personību un situāciju, kādā atradās Latvijas valsts 2. pasaules kara sākumā. Vēstulēs rakstīts: “Savai priekšniecībai. Mēs, latvieši, uzbūvējām jaunu, staltu ēku - savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.“ Savukārt citas vēstules teksts bija adresēts mātei: “Māte, piedod es citādi nevarēju.”

Iepriekš piesakoties, var apmeklēt piemiņas istabu un iepazīties ar ģenerālim veltītu ekspozīciju.

Atrodas Lubānā, Baznīcas ielā 1, luterāņu baznīcā. 

Apskatāma Lubānas baznīcā starpkaru periodā uzstādīta balta marmora piemiņas plāksne pulkvedim Oskaram Kalpakam, 1924. gada 22. jūnijā baznīcā atklāta piemiņas plāksne kritušajiem Lubānas vidusskolas audzēkņiem, 1926. gadā atklāta Lubānas draudzes uzstādītā piemiņas plāksne kritušajiem pagasta iedzīvotājiem un piemiņas plāksne Ministru prezidentam Lubānas pagasta „Nagliņās" dzimušajam Hugo Celmiņam.

Materiāli par Oskaru Kalpaku, Hugo Celmiņu ikdienā apskatāmi Lubānas kultūrvēsturiskā mantojuma un tūrisma informācijas centra ekspozīcijā.

Atrodas “Liepsalas”, Ošupes pagastā, Madonas novadā.

Pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas piemiņvieta "Liepsalas" izveidotas 1997. gadā ar pulkveža brāļameitas Ārijas Kalpaks - Grundmanes (1922-2006) idejām un līdzekļiem. Piemiņas vietu veido dažādi vides objekti un akmens skulptūras ar simbolisku nozīmi, kas raksturo latviešu ētiskās un patriotiskās vērtības. Lielākajā ēkā iekārtota ekspozīcija, kas veltīta Latvijas brīvības cīņu un Latvijas brīvības 22 gadu (1918-1940) vēsturei.
Piemiņas memoriālā iekārtoti vairāki vides elementi un objekti:

* Svētklētiņa – pateicība Dievam, Svēto rakstu gara maize.
* Karogs mastā, Auseklīša zvaigznes centrā, balstoties uz vārdiem Dievs, Latvija, Zemnieks, Karavīrs.
* Lūgšanu akmens garīgam spēkam – tas visu spēj, kas lūdz un tic. Domu graudi priekam, mīlestībai, cerībai – Pārdomu taciņas. 
* Dzimtas ozols ar trīs ozollapu liecībām (akmenī) mūžīgiem cienītājiem – dzīvojamās mājas vietā.
* Skulptūra. Trīs mūža draugi – jauneklis, vijole un akmens.
* Ēka (uz bijušās kūts mūriem) – no jauna būvēta ēka.
* Muzejs – brīvības cīņu un Latvijas brīvības 22 gadu (1918 – 1940) vēsture audio un video sniegumā.
* Zirgu staļļa un vāgūža vietas iezīmējums akmeņu stāstījumā.
* Pirtiņa, aka – veselībai un spirdzinājumam. Siena šķūnīši pārnakšņošanai.
* Sakņu kambari, malkas šķūnītis.
* Labības šķūnis un rija – pulcēšanās un deju laukums ar skatuvi, krāsns – pavarda vieta sabiedriskiem pasākumiem, kultūrai, izklaidēm, tradīcijām, Tēvzemes mīlestības celsmei visām paaudzēm. 
* Dzimtas puķu dārzs – dievišķam skaistumam.
* Starp senču ozoliem – akmens baraviku saimes grupa.
* Skulptūru dārzs – Dievs, Latvija, Zemnieks, Karavīrs – mākslinieku dāvinājumi.
* Piemiņvietas apzīmējuma vārti akmens un dzelzs veidojumā, ar vadmotīvu “Dievam, Tēvzemes mīlestības celsmei” – veltījums un dāvinājums latviešu tautas jaunatnei. 
* Bērzu birzīte un divi dīķi – tā, kā bija Latvijas ziedu laikos. Birzīti 1936. gadā stādījuši pulkveža Oskara Kalpaka Meirānu pamatskolas skolēni. 
* Ozolu aplis un liepu aplis savienots ar Vienotības taku “Drošībai, Darbam, Draudzībai, Daudzinājumam”.

Liepaslās netiek atjaunota gandrīz 300 gadus vecā zemnieku saimnieciskā sēta, bet veidota piemiņvieta – kā patriotiskās audzināšanas svētvieta un spēkavots. Ozols arvien bijis zemnieku un karavīru simbols, liepa – ģimenes dvēsele un saimniece, pavarda sargātāja. Apļa simbols – ozoldēli, liepu meitas – mūsu tautā stiprināmais senču gars, garīgais spēks – latviešu pašapziņa. Atziņu, padoma teksti rakstīti akmenī.

Atrodas Visagala kapos, Madonas novadā

Apskatāms 1927. gada 10. jūlijā Oskaram Kalpakam atklāts Kārļa Zāles un Arnolda Dzirkaļa darināts piemineklis - trīs figūru kompozīcija, kuras centrā atrodas senlatviešu karotājs ar vairogu un zobenu rokās, bet tam abos sānos novietots pa ļimstošam karavīram. Skulpturālās grupas pakājē uz granīta pamatnes ieslīpi novietota bronzas plāksne, kurā iekalts teksts, kas ietver arī Kalpakam veltīto Edvarda Virzas dzejoli.

Oskars Kalpaks krita 1919.g. 6. martā pie “Airītēm”, Skrundas – Saldus ceļa malā, viņa mirstīgās atliekas 18. septembrī no Liepājas ziemeļu kapiem tika pārvestas uz dzimtas kapiem Visagalā.

Pieminekli atklāja pulkveža O. Kalpaka pieminekļa komitejas priekšsēdētājs ģenerālis J.Balodis, piedaloties toreizējam valsts prezidentam G. Zemgalam, Ministru prezidentam M. Skujeniekam, Saeimas priekšsēdētājam P. Kalniņam, kara ministram R. Bangerskim un K. Ulmanim. Pieminekļa pamatakmens likts 1925. gada 19. jūnijā. Akmens piemineklim ņemts no pulkveža dzimtajām mājām Siena purvā, uz šī akmens O. Kalpaks bērnībā mīlējis spēlēt vijoli. 

Atrodas Lubānas pilsētas centrā, Oskara Kalpaka ielā 4.

Lubānas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs, kas atrodas pašā Lubānas pilsētas centrā, ir vieta, kur kā vietējie, tā arī tūristi var iepazīties ar dažādām izstādēm un pastāvīgām ekspozīcijām, tajā tiek eksponēti vēsturiski svarīgi materiāli un vēsturiskas liecības, kas stāsta par Lubānas un tās novada vēsturi, kultūru, tradīcijām un dzīvi novadā.

Šeit ir iespēja apskatīt patstāvīgās ekspozīcijas par cilvēkiem, ar kuriem Lubānas iedzīvotāji īpaši lepojas un vēlas pieminēt. Pašlaik centrā ir iespēja aplūkot patstāvīgās ekspozīcijas par:

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieci un politieslodzīto, dzejnieci Broņislavu Martuževu;
Neatkarības kara dalībnieku un politiķi Hugo Celmiņu;
Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku Oskaru Kalpaku;
fotogrāfu Alfredu Grāveru;
operdziedātāju Jāni Zāberu;
dzejnieku Jāni Gavaru;
mākslinieku Rūdolfu Pinni;
folkloristu un mācītāju Mārtiņu Celmiņu.

Centra vadītāja Ilze Kraukle var sniegt gida pakalpojumus par Lāčplēša kara ordeņu kavalieru un brīvības cīnītāju gaitām Lubānā un tās apkārtnē un to atdusas vietām Lubānas vecajos kapos. 
Valoda - latviešu, krievu, bet ja ir nepieciešams, iepriekš var pieteikt vācu un angļu valodas tulku.

Aptuveni pusceļā starp Rudbāržiem un Kalveni, vecā autoceļa malā, kas atrodas paralēli A9 šosejai, atrodas Aizpores kapi. 

Tajos izvietots piemineklis un 12 piemiņas zīmes apkārtējo māju iedzīvotājiem - brīvprātīgajiem Oskara Kalpaka bataljona karavīriem.

Kalvenes pagasta Aizpores pusmuiža bija tālākā vieta, līdz kurai 1919. gada 22. janvārī atkāpās Latviešu atsevišķais (Kalpaka) bataljons. Te bataljons saņēma no Liepājas pirmos papildinājumus – 35 vīrus un uzsāka pretuzbrukumu, 24. janvārī sasniedzot Rudbāržus.

Ideja par pieminekļa uzstādīšanu radās jau pagājušā gadsimta 20. gados, kad bijušie 1. latviešu atsevišķā bataljona, jeb Kalpaka bataljona karavīri uzstādīja pagaidu piemiņas zīmi – ozola bluķi ar kapara plāksni. Tolaik radās ideja izveidot arī lielāku piemiņas ansambli, bet tā realizēta tikai 1993. gada 15. maijā, kad tika atklāta piemiņas zīme - Gaismas stars - no pelēka granīta veidots obelisks. 

2,3m augsto pelēkā granītā kalto piemiņas zīmi izgatavo tēlnieki Harijs SPRINCIS un Imants LUKAŽIS (1930 – 2007, apbedīts Aizporu kapos), kura tēvs arī ir bijis O.Kalpaka bataljona karavīrs. Piemiņas zīmē iekalti dzejnieka E.VIRZAS vārdi :

KALPAKAM

UN VIŅA

KARAVĪRIEM

1919. GADA

25. JANVĀRA RĪTS

NO ŠEJIENES

ARĪ IESĀKĀS

GAISMAS AUŠANA

PĀRI LATVIJAI

Vienlaikus kapsētā apglabāto 12 kalpakiešu kapavietas tolaik iezīmēja ar ozolkoka piemiņas plāksnēm, kuras 2019. gadā nomainīja no granīta kaltas piemiņas zīmes.

1990. gadu sākumā kapos uzstādīts divmetrīgs piemineklis, kam blakus aug leģendārā aktiera Ēvalda Valtera 90-to gadu vidū stādītais ozoliņš.

Pils atrodas Rudbāržos, Rīgas - Liepājas A9 šosejas malā. Pie ēkas novietota piemiņas plāksne, kas veltīta Oskara Kalpaka bataljona gaitām.

Pils celta 1835. g. kā baronu fon Firksu dzimtas īpašums pēc baroneses Teas fon Firksas pasūtījuma. 1905. g. 15. decembrī muižas ēku nodedzināja revolucionāri. Atjaunošanas darbi arhitekta L. Reinīra vadībā tika uzsākti trīs gadus vēlāk.

Latvijas Neatkarības kara laikā Rudbāržu pils kalpoja par pulkveža Oskara Kalpaka komandētā 1. Atsevišķā latviešu bataljona bāzi un štābu kaujas operācijām Ventas upes krastos.

Vēlāk pilī bija izvietota Latvijas armijas karavīru atpūtas bāze. 1938. g. pili pārbūvēja.

Otrā pasaules kara laikā ēkā atradās vācu armijas karavīru hospitālis, pēckara gados – mežu darbinieku skola. No 1962. g. pilī izvieto Rudbāržu skolu, kuru 1991. gadā nosauca Oskara Kalpaka vārdā. Rudbāržu muižas Varoņu zāle restaurēta 2016. gadā. Šobrīd skola ir slēgta, bet ēkā tuvākajos gados plānots izvietot Oskara Kalpaka vārdā nosaukto profesionālo militārās ievirzes vidusskolu.

Das Skrunda-Schlachtdenkmal befindet sich im Zentrum von Skrunda, im Oskaras-Kalpak-Park in der Nähe des Skrunda-Kulturhauses, an der Kreuzung der Kuldīgas- und Liepājas-Straße. Im Jahr 2005 wurde am Denkmal ein Stein aufgestellt, der an die Schlacht vom 29. Januar 1919 erinnert, als das von Oskars Kalpaks befehligte Bataillon zusammen mit den deutschen und russischen Einheiten der Landeswehr Skrunda von den Bolschewiken befreite. Die Tradition des Flaggentags wird seit 2004 beibehalten und erinnert an die erste von den Bolschewiken befreite Stadt und ihre Befreier, die am 29. Januar 1919 die lettische Flagge an der Kirche von Skrunda hissten.

In den ersten Monaten des Unabhängigkeitskrieges verlor die lettische Provisorische Regierung unter dem Druck der Bolschewiki rasch an Territorium. Am 22. Januar 1919 nahmen die Bolschewiken Skrunda ein. Eine Woche später, in den frühen Morgenstunden des 29. Januar, begann die Offensive zur Rückeroberung von Skrunda. Das lettische Separatbataillon unter Oberstleutnant Oskars Kalpaks sollte entlang der Landstraße von Rudbāržu nach Skrunda angreifen und die Bolschewiken aus Skrunda vertreiben. Danach sollte ein Flankenangriff der deutschen Einheiten folgen, um den vorrückenden Feind zu vernichten, während die russische Kompanie zwischen den lettischen und deutschen Einheiten angreifen und die Kirche von Skrunda als Orientierungspunkt nutzen sollte. Der Angriff wurde auch von einer deutschen Artilleriebatterie unterstützt. Am Tag des Angriffs herrschten 15 Grad Frost, die Sonne schien hell, die Kalpaks mussten ein freies Feld überqueren, und die Bolschewiken suchten Schutz in den Steingebäuden des Gutshofs. Die Bolschewiken eröffneten das Feuer, als die Kette der Angreifer noch etwa 300 Meter entfernt war, es kam zu einem Feuergefecht in beide Richtungen, und die Soldaten unter dem Kommando von Oskars Kalpaks rückten in einem schnellen Vormarsch vor und zwangen den Feind, das Feuer einzustellen und sich über die Venta zurückzuziehen. Nach etwa 3 Stunden Kampf wurde Skrunda gegen 9 Uhr morgens eingenommen, wobei das lettische Separatistenbataillon nur 2 Verwundete hatte.

Die Schlacht von Skrunda war für die Moral der bewaffneten Spek-Soldaten der lettischen Provisorischen Regierung von großer Bedeutung, da sie den ersten bedeutenden Sieg in den Kämpfen gegen die Bolschewiki darstellte. Außerdem bewies der Kommandant selbst, Oskars Kalpaks, in dieser Schlacht besonderen Mut und ermutigte die Soldaten durch sein Beispiel, keine Angst zu haben.
 

Der Lehrpfad wurde auf dem Gelände neben dem Museum angelegt und basiert auf der Idee der Gestaltung des O. Kalpaks-Museums und seiner Umgebung im Jahr 1936.

Auf dem Lehrpfad sind Holzskulpturen zu sehen, die im Rahmen eines von der Technischen Hochschule für Technologie und Tourismus Kuldīga organisierten Pleinair-Workshops zum Thema "Aus Liebe zur Freiheit" entstanden sind. Zu sehen sind auch großformatige Gemälde aus dem Pleinair-Kunstwerk "Schütze dein Vaterland", das von Schülerteams aus den umliegenden Regionen gemalt wurde.

Für die jüngsten Besucher des Museums wurde im Naturlehrpfad ein Mini-Airtrack eingerichtet.

Heutzutage ist Jaunmuiža, früher Jaunāmuiža, ein bewohnter Ort in der Gemeinde Kuldīga und liegt an der Straße Skrunda - Ezere, 7 Kilometer. Die Siedlung wurde an der Stelle des ehemaligen Halbguts Jaunā (Neuhof) gegründet.

Am 3. März 1919 kam es zu einer heftigen Schlacht um diesen Ort zwischen Einheiten des 1. lettischen Separatbataillons unter Oberst Oskars Kalpaks und Einheiten des 2. sowjetischen lettischen Schützenregiments.

Am 3. März 1919 begann die Operation Tauwetter, die Befreiung Kurlands, bei der das VI. Reservekorps des deutschen Heeres mit der Landeswehr und seinem 1. lettischen Bataillon eine Offensive auf der ganzen Front startete, um die bolschewistischen Einheiten nach Lielupe zurückzudrängen. Am frühen Morgen des 3. März überquerten Einheiten des 1. lettischen Separatbataillons - die Cēsis-Kompanie, die Studentenkompanie und die Kavalleriedivision -, verstärkt durch die Artilleriebatterie des deutschen Hauptmanns Müller, den Venta bei Lėnai und griffen das Gut Jaunai an, das durch das 2. Bataillon des 2. sowjetischen lettischen Schützenregiments verteidigt wurde. Während des mehrstündigen Gefechts, bei dem nach und nach die Häuser in der Umgebung von Jaunā muiza besetzt wurden, erreichten die von Kalpaka befehligten Einheiten Jaunā muiza und unterbrachen die Landstraße Skrunda-Pampali, wodurch die Bewegung des Feindes unterbrochen und dieser nach Osten abgedrängt wurde. In Jaunāmuiža erhielt das Bataillon Schreibwaren und Munition als Trophäen. Das Bataillon bezog in den nahe gelegenen Häusern Stellung und verschanzte sich. Am 5. März begann der bolschewistische Gegenangriff, der am Abend gestoppt wurde. Am 6. März nahm das Bataillon den Angriff wieder auf, eroberte die Schule von Skrunda und rückte in Richtung des Gebiets Airite-Aizupji vor.

Das Schloss befindet sich im Dorf Lēnu, am Fluss Venta. Das Schloss befindet sich derzeit in Privatbesitz und ist daher nur aus der Ferne zu sehen.

Das Herrenhaus diente dem 1. lettischen Separatbataillon von Ende Januar bis zum 3. März 1919 als Stützpunkt.  Das lettische Separatbataillon musste die Umgebung des Herrenhauses Leni befreien, um den Fluss gegenüber von Jaunmuiža überqueren zu können. 

Das Gut gehörte dem Baron Friedrich von Firks, dem auch die Güter Rudbāržzi und Sieksate gehörten. Das Herrenhaus wurde im 19. Jahrhundert erbaut.  Für den Baron diente das Schloss Lēnu vor allem als Ort der Jagd und der Wochenenderholung. 

Von 1927 bis 1937 war das Schloss eine Schule, und während der sowjetischen Besatzung diente es als Holzwerkstatt der Kolchose. Im Jahr 1965 wurde ein Gemeindezentrum eröffnet. Das Gebäudeensemble hat zahlreiche Veränderungen erfahren, und der Park ist nicht erhalten geblieben. Einige Nebengebäude sind erhalten geblieben. 

Памятник находится в Леньях, на перекрестке дорог возле Леньского поместья.

Памятник был открыт 8 ноября 2007 года. Его автором является скульптор Майя Энгеле. Автором и финансистом памятника является Янис Блюмс, отец которого, лейтенант Паулис Блюмс, 1-й лейтенант 1-го отдельного латышского батальона кавалерийской дивизии, организовал и возглавил переправу через реку 3 марта 1919 года с помощью 10 человек.

Каждый год 3 марта молодогвардейцы, военнослужащие и другие заинтересованные лица собираются здесь на памятное мероприятие в честь 1-го латышского отдельного батальона.

Церковь находится в деревне Лену Никрацкой волости Скрундского самоуправления на дороге Скрунда - Эмбуте.

Рядом с церковью протекает река Вента, берега которой в феврале 1919 года охраняли солдаты 1-го отдельного латышского батальона. Поскольку численность батальона не позволяла создать сплошную линию фронта, фронт охранялся часовыми. Один из них находился на берегу реки возле церкви. Церковные башни были полезны для наблюдения за окрестностями и другим берегом реки.

Школа Скрунда расположена в Пумпури, на 3-м км дороги Скрунда - Эзерес. Школа находится в частной собственности, поэтому ее можно осмотреть издалека. 

В январе и марте 1919 года в районе школы 1-й латышский отдельный батальон сражался с частями 2-го латышского стрелкового полка Советской Латвии.

Бой у Скрундской школы произошел 22 января 1919 года. Перед лицом отступающего большевистского превосходства немецкие и латышские части расположились на западном берегу Венты, в то время как большевистские силы собрались в Салдусе для подготовки к более широкой операции, одновременно направив часть своих сил в направлении Скрунды. Чтобы захватить инициативу и попытаться разгромить большевистские силы по частям, 22 января рота Цесиса 1-го латышского отдельного батальона, усиленная 15 солдатами офицерской роты и немецкой ротой Радена на участке фронта в Скрунде, должна была атаковать в направлении Салдуса. Школа в Скрунде была назначена местом сбора обеих рот. Однако во время подготовительного этапа атаки обе роты были застигнуты врасплох большевистской атакой, которая заставила немецкие и латышские части отступить к Рудбаржи.

Второе столкновение у Скрундской школы произошло 6 марта 1919 года, когда Цесисская и Студенческая роты батальона под командованием полковника Оскара Калпакса нанесли врагу неожиданный удар, захватили Скрундскую школу и продолжили продвижение к Дутени, Энгурниеки и Айрите.

На стороне дороги Скрунда-Эзерес, недалеко от школы, где дорога пересекает реку Клуга, находится небольшой старинный каменный мост конца XIX века с двумя полуарочными арками для прохода реки. Дорога, ведущая через мост, использовалась в прошлом, но сейчас постепенно зарастает травой, так как теперь используется прилегающая асфальтированная дорога и мост. С этого каменного моста открывается великолепный вид, обогащенный скалистым руслом реки и берегами, покрытыми густыми деревьями. Место визуально очень привлекательно и подходит для велосипедных или пеших маршрутов. 

Трек заданий "Путь компании школьников" - аттракцион на территории музея О.Калпакса, где есть 7 заданий разной сложности, которые нужно выполнить в командах (минимальное количество участников в команде - 3)

27 сентября 2002 года был создан «Фонд памятника калпаку», учредителями которого стали представители шести студенческих объединений и Союза художников, а также 25 частных лиц. Председатель Фонда – Иртс Валдис Кристовскис, члены правления – Н.Романовскис, М.Стиранс, Ю.Кукайнис, Э.Упманис, Р.Граубе, А.Флейя, А.Музыканц и др. Задача Фонда – пригласить общественность пожертвовать средства на памятник О.Калпак. Жертвовали как латыши, живущие в Латвии, так и за границей – в США, Австралии, Великобритании, Швеции, Германии, Канаде. Победителем конкурса стал проект скульптора Глеба Пантелеева и архитектора Андраса Вейдеманиса «Против течения» — современная выразительная работа, в которой авторы попытались образно выразить смысл короткой, но символичной жизни полковника Оскара Калпака; представление о роли исторической личности в борьбе противоположных сил, мнений и эпох. Памятник состоит из двух компонентов из разных материалов и форм – словно острие меча, рассекающего враждебный поток – горизонтального пьедестала из черного полированного гранита (4,6х8,1м) и треугольника из нержавеющей стали с выгравированным портретом Оскара Калпака ( общая высота – 3,2 м). На передней плоскости основания из черного гранита выгравирована посвятительная надпись:

«Полковнику
ОСКАР КАЛПАКАМ
первому командующему латышской армией»
«ЧТО ЕЩЕ Я МОГУ СДЕЛАТЬ ДЛЯ ВАС, ОТЕЧЕСТВО,
ДАЙ БОЛЬШЕ, ЧЕМ СЕРДЦЕ..." А. Эглитис

Памятник создавался три года, за его ходом следил инженер-строитель Эрикс Сивертс. На краю эспланады на улице Элизабетес были созданы новая площадь, пешеходные дорожки и освещение. Памятник был открыт 22 июня 2006 года - в День памяти героев.

Он расположен недалеко от руин лютеранской церкви Лиелауце.

19 августа 1934 года возле Лиелауцкой лютеранской церкви был открыт памятник из серого гранита на месте первого боя батальона Оскара Калпака. Мемориал создан по проекту архитектора П. Дреймани. Битва за Лиелауце произошла в ночь с 15 на 16 января 1919 года между калпаками Чеса и Офицерской ротой с одной стороны и солдатами 2-го стрелкового полка. В начале 1950-х памятник был разрушен, но восстановлен в 1991 году.

Усадьба Лиелауце с парком – объект, который в истории Латвии связан с первой битвой и победой Калпака, произошедшей в январе 1919 года во время Освободительной войны. Нынешний строительный ансамбль усадьбы в основном сформировался в XIX веке. в начале. Первоначально усадебный дом был построен в стиле ампир как двухэтажное здание с черепичной крышей. Хозяйственные постройки комплекса расположены дальше от усадьбы на окраине парка. В нем сохранились дом управляющего, позже перестроенный в дом культуры, конюшни, дом для прислуги, ледяной погреб на берегу пруда. Сохранился лишь фундамент зернохранилища, построенного в 1801 году, а вот объемы конусной мельницы, хоть и перестроенной, но хорошо сохранились. Кроме того, все еще можно увидеть усадебную рулевую рубку или сарай для карет.

После образования Латвийского государства здание поместья Лиелауце с прилегающим к нему озером, парком, постройками и определенным участком леса сначала было передано под учреждение детского дома, но он так и не был создан. В ноябре 1926 года кафедра лесного хозяйства сельскохозяйственного факультета Латвийского университета приняла в свои руки предоставленный Центральным земельным комитетом дворец Лиелауце для организации учебной практики с собственным парком и 59 га земли. После Второй мировой войны до 2009 года здесь располагалась начальная школа Лиелауце, но одновременно это была и сервисная гостиница LLU. В настоящее время усадьба и парк принадлежат ООО «Mudia». Пока техническое состояние усадьбы не будет улучшено, она недоступна для посетителей.

В ночь на 15 января 1919 года калпакский батальон выиграл первый бой под Лиелауце, отразив атаку красных. Это был первый важный бой Калпакского батальона, когда победа дала воинам особенно сильный моральный подъем.

В ходе отступления, 12 января, отдельный батальон латышей дошёл до замка поместья Лиелауце и обосновался там для отдыха, выставил охранные посты на окрестных дорогах. Ранним утром 16 января гвардейцы заметили противника, идущего по Добельскому шоссе, и успели предупредить находившихся во дворце. Первой в бой вступила Резервная офицерская рота, занявшая позиции возле усадебного здания. Рота Цесиса, разделенная на две части, попыталась окружить противника. Великаны сначала отступили, но затем перешли в контратаку, которую Цесисской роте удалось отбить. Противник был вынужден отступить. Первая победа над гигантами была одержана. Хотя на стороне калпакцев было четверо павших (поручик Карлис Дамбитис, поручик Фридрихс Лиепа, военный чиновник Вилис Цирулис и инструктор Янис Бувмейстарс) и восемь раненых, результат боя стимулировал желание солдат продолжать борьбу с врагом. . К сожалению, уже в тот же день отдельный латышский батальон был вынужден покинуть свои позиции, поскольку отступившая немецкая рота Радена проиграла бой под Вецауце.