Liberation of Latgale from the Bolsheviks
I Wars of Independence

Выставка позволяет взглянуть на историю независимости Латвии с точки зрения Северной Латгалии. Каков вклад людей с нашей стороны, как наши деды участвовали в борьбе за общее дело Латвии, каковы их судьбы, как сохраняется память о них? Ответы на эти и другие вопросы можно найти на латышском, русском и английском языках.

Операция по освобождению Северной Латгалии, также называемая операцией по захвату Вилякас-Яунлатгале, была частью операции по освобождению Латгалии, проведенной латвийскими вооруженными силами во время борьбы за свободу Латвии. Его целью было занять северную часть Латгалии и перерезать железнодорожную линию Псков — Даугавпилс, чтобы не допустить прибытия дополнительных частей советских русских войск с Эстонского фронта и из глубины России. Самые важные бои произошли между 9 и 20 января 1920 года, когда была взята под контроль железнодорожная линия Питалова (Абрене) — Карсава.

Atrodas Preiļu kultūras centra telpās.

Apskatāma Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja (PVLMM) ekspozīcija "Muzeja stāsti Latvijai" par  Pirmo  pasaules, Neatkarības karu un Otro pasaules karu.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijas "Muzeja stāsti Latvijai" (atklāta 2018. gadā) sadaļa ""Drywys" stāsts" veltīta Pirmajam pasaules karam, Neatkarības karam un Latgales atbrīvošanai, kā arī Lāčplēšana kara ordeņa kavalieriem. Ekspozīcijas sadaļa "Karoga stāsts" vēsta par Otrajam pasaules kara perioda sarežģītajiem notikumiem, kura laikā preiliešus skāra deportācijas, holokausts, iesaiste karojošo pušu militārajās vienībās, pēc kara - nacionālo partizānu rindās. Apskatāma arī preilietim, ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam piešķirtā medaļa “Taisnīgais starp tautām”.

Iepriekš piesakoties, pieejama ekskursija krievu un angļu valodā. 

Latvijas Neatkarības kara (1918.-1920.g.) laikā Balvu novada teritorijā pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas izveidojās Balvu partizānu nodaļa, kura drīz tika pārveidota par Latgales partizānu pulku.

Doma par pulka pieminekli radās jau 1927. gadā. 1933. gadā bijušais Latgales partizānu pulka karavīrs, akmeņkalis Jānis Pilmanis par saviem līdzekļiem uzcēla 5 metrus augsto akmens postamentu piemineklim. Savukārt pašu bronzas pieminekli veidoja mākslinieks Kārlis Jansons.

Pulka kritušo karavīru piemiņai veltīto pieminekli, piedaloties ģenerālim Jānim Balodim atklāja 1938. gada 14. augustā. Lai arī oficiālais pieminekļa nosaukums bija “Sargājošais partizāns”, tautā piemineklis drīz vien tikai iesaukts par “Balvu Staņislavu”.

Pēc tam, kad Latviju okupēja PSRS, 1941. gada pavasarī ar Abrenes apriņķa izpildkomitejas lēmumu piemineklis tika nojaukts. Augstais postaments tika nojaukts, bet pats bronzas piemineklis palika Balvu milicijas pagalmā.

Vācu okupācijas laikā pieminekļa postaments netika atjaunots, bet pašu bronzas pieminekli novietoja iepriekšējā vietā. Pēc padomju okupantu otrreizējās atgriešanās 1944. gadā piemineklis tika iznīcināts pilnībā.

Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, balvenieši vāca ziedojumus Latgales partizānu pieminekļa atjaunošanai. 1993. gada 11. novembrī Balvos atklāja mākslinieka Kārļa Jansona dēla Andreja Jansona atjaunoto pieminekli.

Pieminekļa postamenta aizmugurē tika pievienota papildus piemiņas plāksne ar tekstu “Atjaunots godinot arī 1940. – 1954. gada Latgales nacionālās brīvības cīnītājus”.

Atrodas ceļa posma Viļaka – Vientuļi (P35) kreisajā ceļa pusē, pie Jaškovas kapu kapličas.

Piemineklis Neatkarības karā kritušajiem latviešu un igauņu karavīriem.

Tēlnieka Kārļa Zemdegas veidotais piemineklis 1920.gadā Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai Jaškovā pirmo reizi tika atklāts 1935.gada 22.septembrī pie 1929.gadā ierīkotajiem Viļakas brāļu kapiem.
Brīvības cīņās pret sarkano armiju Viļakas novadā sākās ar Latvijas armijas un Latgales partizānu pulka uzbrukumu 1920.gada 9.janvārī. Tajā piedalījās arī igauņu karavīri. Viļaku atbrīvoja jau 9.janvārī, bet cīņas uz austrumiem no tās turpinājās vēl vairākas dienas. Gan pirms, gan pēc Viļakas atbrīvošanas kritušie karavīri tika apbedīti dažādās vietās, ko zināja vietējie iedzīvotāji. Nostabilizējoties Latvijas valstij, Viļakā sāka domāt par kopēju brāļu kapu iekārtošanu. Jau no 1923.gada 18.novembra pēc svinīga dievkalpojuma katoļu baznīcā, kuru noturēja dekāns P.Apšinīks, liels gājiens devās uz jaunveidojamo brāļu kapu vietu uzkalniņā, tā sauktajā Jaškovā - tiešā Viļakas tuvumā. Drīz uzbūvēja pieminekļa pamatus, sākās ziedojumu vākšana piemineklim. Kritušo karavīru kapavietu apzināšana prasīja laiku, tikai 1929.gada 3.novembrī notika pārapbedīšana topošajos brāļu kapos. Tajos apbedīti Viļakas apkārtnē kritušie 31 latviešu un 14 igauņu karavīri.1935.gadā piemineklis bija gatavs un 22.septembrī to svinīgi iesvētīja.
Pirmskara Latvijas valsts neatkarības gados ar brāļu kapiem un šo pieminekli bija saistīti visi valstiski svarīgākie pasākumi Viļakas pagastā.
Piemineklis tika sagrauts pēckara padomju varas gados, bet tā granīta daļas, lai gan bojātas, bija saglabājušās. Pieminekli atjaunoja un 1990.gada 11.novembrī - Lāčplēša dienā.

Latgales atbrīvošanas piemineklis (tautā dēvēts “Latgales Māra”) ir atpazīstamākais Rēzeknes simbols.

Piemineklis “Vienoti Latvijai” jeb “Latgales Māra” ir trīsfigūru kompozīcija. Tās centrālais sievietes tēls ar krustu rokā simbolizē 1920. gadā no lielinieku varas atbrīvoto Latgali, tās kristīgās civilizācijas caurvīto garu. Pieminekļa fasādē ir lasāmi vārdi “Vienoti Latvijai”, kas ir arī oficiālais pieminekļa nosaukums, bet biežāk tautā saukts par “Latgales Māru”.

Ideja par pieminekli radās 20. gs. 20. gadu beigās, un tā celšanu iniciēja Latgales sabiedriskie darbinieki. Darbu organizēja Pieminekļa celšanas komiteja, kuru vadīja tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubulis, vēlāk Jānis Volonts, vicepriekšsēdētājs bīskaps Jāzeps Rancāns.

Pamatakmens tika ielikts un iesvētīts 08.06.1930. gada 8. jūnijā. 1934. gada jūnijā izsludināja pieminekļa konkursu. Uzvarēja Kārļa Jansona projekts. Taču līdz pabeigšanai pagāja vēl vairāki gadi. Pieminekli atklāja 1939. gada 8. septembrī. Iesvētīšanas dievkalpojumu vadīja bīskaps J. Rancāns.

Pēc padomju okupācijas 1940. gada novembrī piemineklis tika nogāzts. Tā kā bronzas skulptūras nepaspēja iznīcināt, vācu okupācijas laikā 1943. gada 22. augustā pieminekli atkal atjaunoja. Atgriežoties padomju okupācijai, piemineklim sākotnēji tika nozāģēts krusts, bet 1950. gadā pieminekli iznīcināja pilnībā.

Padomju okupācijas laikā tajā vietā tika uzcelts Ļeņina piemineklis. To novāca tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.

Jau Atmodas laikā 1989. gadā radās ideja par vēsturiskā pieminekļa “Vienoti Latvijai” atjaunošanas. Pieminekli pēc tēva materiāliem un fotogrāfijām no jauna darināja K. Jansona dēls tēlnieks A. Jansons sadarbībā ar I. Folkmani. Atjaunoto pieminekli atklāja 13.08.1992., Pirmā pasaules latgaliešu saieta laikā. 

Located in Valka parish, driving on the road Valka - Rūjiena (P22) 4 kilometers, to the right, following the signs.

Pēteris Radziņš was born on May 2, 1880 in Lugavis Parish, Jaunvīndedze. Studied at Lugaži Parish School, Valka City School and Valka Nelson Real School. Joined the Russian army as a volunteer. In the autumn of 1919, he returned to Latvia and on October 27 was appointed Chief of Staff of the Commander-in-Chief of the Army, assuming this position at a time when the Bermontians were threatening Riga. As the chief of staff, he has led all the battles of Riga, Zemgale and Latgale. Promoted to General on February 5, 1920.

Today, a memorial stone dedicated to General Pēteris Radziņš (1880 - 1930) can be seen near the family house.

On November 11, 2017, a memorial plaque to Pēteris Radziņš was unveiled in Riga, at the corner of the Daugava gate.

Video: Memorial event of General P. Radziņš in Riga Brothers Cemetery in 2019

Video: On May 2, 2019, on the 139th birthday of General Pēteris Radziņš, a commemoration event took place on the embankment of November 11, near the Presidential Palace, covering the memorial plaque to the guard of honor and those interested.

The exposition of Valka Local History Museum “Valka - the cradle of Latvia's independence” also reflects the life and work of General Pēteris Radziņš.
In addition to the traditional ways of displaying the collection, the exhibition uses interactive multimedia solutions. Information and annotations translated into Estonian and English.

Asub Madona rajoonis Murmastiene vallas Meža Strodu külas Varakļānist 6 km kaugusel.

1. Liepaja jalaväerügemendi lahinguväljal, kus 1919. aastal sõditi "punase" armee vastu, on näha vabadusvõitluste monument. Sellest kohast mitte kaugel sai lahingus raskelt haavata maamees Aleksandrs Lakstīgala. Tema kodu lähedalt leiti surnud mees. Seetõttu valiti selle monumendi asukoht.

16. augustil 1936 avati vabadusvõitluste mälestuseks graniidist võidusammas (nimetati tolleaegseks ajakirjanduseks), millele oli graveeritud sõnad: "1. meie kodumaa iga nurk – nii nüüd meie oma." Selle paigaldas Rēzekne vahirügemendi juhtkond, pühitses Rēzekne vahirügemendi vanempastor Vincents Tomašūnas koos kohaliku praostkonna Kalinkaga. Avavõlad võttis vastu Zemgale diviisi komandör ja Lāčplēsise ordu rüütel Žanis Bach. 1950. aastal see lammutati ja hävis. 16. novembril 1996 pühitseti taastatud monument, ühtlasi ka Läti Vabariigi väljakuulutamise 78. aastapäeva auks.

Asub aadressil Odzienas tänav 2, Pļaviņas.

Vaadata saab püsiekspositsiooni "Läti armee Pļaviņas 20. sajandil".

Pļaviņas, Odzienas tänav 2 asuval hoonel on pikk ajalugu - ajast, mil Stukmaņi hulgimüüja Hugo Apeltofts alustas selles aktiivset majandustegevust, edendades sellega Pļaviņas linna arengut, kuni aastani, mil siia rajati Läti idarinde peakorter. Vabadussõda. 1919. aastal juhiti Läti armee üksuste tegevust Punaarmee vastu Latgales otse Pļaviņasest.

1934. aastal avati selle maja juures mälestustahvel, millel oli kiri: "1919. aastal asus selles majas idarinde staap ja siin võttis kindral Jānis Balodis üle Läti rahvusväe juhtimise." Nõukogude võim eemaldas selle ja hävitas selle 1940. aastal, kuid 16. juunil 1990 LNNK Plavinase osakonna toel taastati.

Nüüd on endise staabihoone kõrval mälestussammas, mis on pühendatud 15 Pļaviņase piirkonnas sündinud Lāčplēsi sõjaväeordu kavalerile, Pļaviņases, samuti annab ülevaate Lāčplēsi sõjaordu rüütlite elulugudest.

Ekspositsioonihoonest mitte kaugel asub Latgale diviisi staabihoone, mille krahv Teodors Medems ehitas 1913. aastal Stukmaņi likööritehaseks. 1919. aastal võttis selle üle P. Stučka režiim, kus oli rajatud ka vangla. Pärast enamlaste väljasaatmist võttis hoone 1925. aastal üle Läti armee, kus asus Latgale diviisi staap. Selles hoones veetsid oma sõjalise karjääri 10 Läti armee kindralit ja muud ohvitseri. 1940. aastal läks hoone Punaarmee valdusse. Sõjajärgsetel aastatel asus selles nii kool kui ka vald. 1970. aasta paiku hakkas hoonet kasutama tootmisühing "Rīgas Apīrsbs".

Näituse külastused tuleb eelnevalt broneerida telefonil T. 28442692.

Näitus „Abrene ruumid” on üles pandud Viļaka kesklinna lähedale. See hõlmab ajavahemikku 1920–1960, kui Viļaka kuulus Abrene piirkonna Jaunlatgale haldusüksusesse ja oli Viļaka piirkonna ja Abrene rajooni keskus. Näitus asub Viļaka kõige huvitavama ja mitmekülgsema ajalooga hoones.

Algselt asus see māja kunagisel Marienhauseni turuväljakul, hiljem asusid siin korterid, bürood ja mitmesugused kauplused; Teise maailmasõja ajal tegutsesid siin Läti Omakaitse staap, Gestapo ja KGB. Näitusel eksponeeritakse esemeid, mis on pärit metsavendade laagrist Stompaki soos ning mis on seotud metsavendlusega Latgales, samuti on välja pandud Vabadussõjaga seotud dokumente ja fotosid. Kui tellida giidiekskursioon, tutvustab väljapanekut omanik Dzintars Dvinskis.

It is located next to the Roman Catholic Church of the Heart of Jesus in Viļaka.

The memorial stele for the knights of the Lāčplēš War Order in Viļakas region was opened on November 11, 2017. The destinies of 28 Lāčplēš Knights of the Military Order are connected with the name of Viļakas county.
The granite stele was created as part of the project "Remember Lāčplēšus" dedicated to the centenary of the Latvian state. Commemorative stelae of a uniform model will be installed throughout Latvia in honor of the soldiers who died in the Latvian Freedom Struggle. The initiator of the project is the Jaunsardze and Information Center.

Five knights of the Lāčplēš War Order, whose names are engraved on the memorial stele, lived in the territory of the present-day Viļakas district after the end of the Freedom Struggle:
– Jānis Kuļšs was a young farmer in Apsīs, Šķilbēni parish,
– Aleksej Lyubimov (Lavrentiev) lived on the Fortepianova farm in Šķilbēni parish, later in Vilaka,
– Teodors Mende managed the farm assigned to him and was a forest guard in the village of Katleši, Žigur parish,
– Eduard Tennyson lived at Vecumu station, later lived in Chabatrova village and worked at p/s "Viļaka",
– Jānis Burmeisters after 1928 lived in Šķilbēni parish for some time.

The brothers' cemetery in Viļakas county is the resting place of 45 soldiers who gave their lives in 1920, defending Latvia from bigots. January 9 was the day when the attacks began in North Latgale, and despite the difficult weather conditions at that time, Viļaka was also liberated on the same day.
In the battles for the liberation of Latgale, Estonian soldiers also fought side by side with Latvian army soldiers and partisans against the Red Army in Viļakas county. Many of them gave their lives for a free Latvia.

The Alūksne Museum is located in an architectural monument of national significance: the neo-Gothic Alūksne New Castle built in the late 19th century. The museum features an exhibition named ‘Memorial Room for Victims of the Totalitarian Regime’, which tells about the fate of the inhabitants of Alūksne municipality in Siberia and the Far East, while the time periods from prehistory to the present meet in the Alūksne history exhibit ‘Feast of the Ages’. It features a separate section devoted to the contribution of the 7th Sigulda Infantry Regiment to the military, culture and public life. The formation of the 7th Sigulda Infantry Regiment began on 20 June 1919 in the Naukšēni Manor. Initially, a battle group of 22 officers and 1,580 soldiers was formed from the reserve battalion of the Northern Latvian Brigade, and was named the Dankers Division. It was included in the 2nd Battalion of the 3rd Jelgava Regiment. On 23 August, following an increase in the number of companies, it became part of the 7th Sigulda Infantry Regiment. Having taken part in the battles against Bermondt, on 5 January 1920, the regiment was transferred to the Latgale front to fight the Bolsheviks. After the signing of the Peace Treaty with Soviet Russia, the regiment guarded Latvia’s eastern border. The Latvian War of Independence saw the deaths of more than 200 soldiers of the regiment, while 85 were awarded the Lāčplēsis War Order. In 1921, the 7th Sigulda Infantry Regiment was stationed in Alūksne. The regiment’s headquarters were set up in the Alūksne New Castle. After World War II, the castle was taken over by Soviet security institutions. As of the late 1950s, the castle housed various cultural institutions: the Culture and Cinematography Department of the Executive Committee, a pioneer house, a library, a cinema and a museum.

Located on the shores of Lake Alūksne, on the edge of Pleskavas Street (Kolberg Road).

On June 22, 1923, the President of Latvia, Jānis Čakste, unveiled a monument to the fallen soldiers of the 7th Sigulda Infantry Regiment. The monument is based on the design of the artist Jūlijs Miesnieks.

The soldiers of the regiment also improved and maintained the area around the monument. Soldiers gathered at the monument on the eve of the regiment's annual holiday, when the holy fire was lit, as well as on the day of the regiment's year after the parade and intercession in the garrison cemetery.

1940/1941 The Bolsheviks removed and destroyed the plaque in 1953, but the monument itself was demolished in 1953 and its stones were laid in the foundations of the corner of the barracks house.
At the beginning of the Awakening, in the autumn of 1989, the vicinity of the destroyed monument, which was still in the territory of the USSR occupation forces, was cleaned up. On November 11, a temporary granite memorial was unveiled at the former location of the monument, with the text: "The monument of the 7th Sigulda Infantry Regiment will be restored in this place on November 11, 1989."

Thanks to the initiative of U. Veldre, the head of the Alūksne Brothers Cemetery Committee, the restoration of the monument was started and on October 16, 2009 the restored monument was unveiled.
Unlike the original monument, a cross was created on the obelisk regiment instead of a chest sign. Both sculptures of the monument were wrought by the sculptor Ainars Zelcs. Both the part of the 22 original obelisk blocks found on the territory of the National Armed Forces Infantry School and the newly built blocks were used for the restored monument.

On June 20, 2019, as part of the centenary of the Sigulda Infantry Regiment, a memorial site and a granite memorial plaque to the fallen soldiers of the unit were unveiled at the foot of the monument hill. The memorial site was built with funds donated by the staff of the Infantry School of the National Armed Forces.

Atrodas Gulbenē, Dzelzceļa iela 8

Apskatāma pati stacijas ēka un perons, izveidotā piemiņas plāksne un piemineklis represētajiem (tēln. I.Ranka).

Pirmā pasaules kara laikā (1916.—1917. gadā) šaursliežu līnija uz Pļaviņām pārbūvēta 1524 mm platumā, lai kalpotu kā savienotāja līnija ar Rīgas—Daugavpils līniju. Uzbūvēta arī līnija uz Ieriķiem, kā arī līdz Sitai, izveidojot savienojumu ar Pitalovu. Tādējādi Gulbene kļuva par dzelzceļa mezglu.

Brīvības cīņu laikā, 1919.gada 31.maijā atbrīvojot Gulbeni no lieliniekiem, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulks šeit ieguva ievērojamu daudzumu kara trofeju.

Tagadējā stacijas ēka (arh. P.Feders) celta 1926. gadā. No Gulbenes dzelzceļa stacijas 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti gan civiliedzīvotāji, gan Litenes vasaras nometnē arestētie virsnieki.
Kā nozīmīga mezgla stacija tika bombardēta 1944.gada pavasarī, pēc kara atjaunota sākotnējā izskatā, 2018.gadā atklāts izglītojošs un interaktīvs centrs „Dzelzceļš un Tvaiks”. Blakus atrodas SIA „Gulbenes –Alūksnes bānītis” ar interaktīvām nodarbībām un ekskursijām.

Arendoles muiža vēstures avotos pirmo reizi minēta 16. gadsimtā. Laika gaitā vairākkārt mainījušies tās īpašnieku dzimtas: Grappenbruki, Līdinghauzeni–Vulfi, Plāteri–Zībergi. Muiža savu pašreizējo izskatu ieguva kārtējās pārbūves laikā no 1895. līdz 1901. gadam

Pirmā pasaules kara laikā nodega 18. gadsimtā celtā koka kapela muižas parkā, bet liela daļa muižas inventāra tika izlaupīta.

Pamatojoties uz agrārās reformas likumu, muižu 1921. gada 14. janvārī atsavināja un nodeva Kalupes pagasta valdes rīcībā. Muižas kungu māja tika izremontēta, un 1925. gadā tajā ierīkoja pamatskolu un bāreņu patversmi. Kalpu mājā tika iekārtots pansionāts kara invalīdiem. Skola un invalīdu nams turpināja darboties līdz 1975. gadam. Pēc tam muiža 20 gadus bija apdzīvota, taču netika postīta.

1995. gadā Arendoles muižas kungu māju iegādājās privātīpašnieki un sākās tās atdzimšana. Kopš 2002. gada muižā darbojas biedrība “Es Latgalei”. Atjaunošanas un restaurācijas darbi veikti labības noliktavā, kungu un kalpu mājās, kā arī iekonservēti atlikušie zirgu staļļa mūri.

Muižā iespējams aplūkot atjaunotās telpas, kā arī Latgalē lielāko seno priekšmetu kolekciju, un iepazīties ar informāciju par dažādiem vēstures notikumiem Latgalē 20. gadsimtā. Atsevišķa ekspozīcija veltīta bijušajam Kalupes pagasta policistam Jānim Babrim (1904–1982), kurš 1941. gada 14. jūnijā pretojās deportāciju operatīvajai grupai: nošāva milici Slicu un ievainoja komunistiskās partijas pilnvaroto Jozānu.

Arendoles muižā ir iespējams pārnakšņot, iznomāt telpas dažādu pasākumu rīkošanai, kā arī atpūsties brīvā dabā.

Piemineklis 3. Jelgavas kājnieku pulka 1920. gada 16. janvāra brīvības cīņām Latgalē. Ar uzrakstu: “3. Jelgavas kājnieku pulka cīņu vieta uzvaras gājiens pa Latgali. 1920.16.I. Mēs nesām sauli, brīvību un patstāvību Latvijai”

Pieminekli atklāja  1936. gada. 16. augustā  ģenerālis Žanis Bachs (1885. – 1941.), iesvētīja mācītājs Ādams Vizulis (1891. – 1970). Pieminekļa meta autors Inženieris Zilēvičs

Latvijas Neatkarības kara (1918.–1920.) Latgales atbrīvošanas operācija sākās 1920. gada 3. janvārī. Līdz janvāra vidum Latvijas un Polijas armija no Krievijā varu sagrābušajiem lielinieku spēkiem bija atbrīvojušas Daugavpili un lielāko daļu Latgales dienvidu līdz Dagdas – Indras līnijai. 9. janvārī sākas Latvijas armijas uzbrukums Ziemeļlatgalē, kurš strauji virzījās Kārsavas un Pitalovas staciju virzienā.

Pa vidu starp abiem uzbrukumu virzieniem palika lielinieku kontrolētais rajons Varakļānu, Viļānu un Rēzeknes apkārtnē. 20. janvārī Latvijas armijas vienības sāka Rēzeknes atbrīvošanas operāciju. Jau 21. janvārī tika atbrīvota Rēzekne. Latvijas armija visā Austrumu frontes plašumā sasniedza latviešu apdzīvoto zemju robežu janvāra beigās. Jau 1. februārī Padomju Krievija parakstīja pamiera līgumu ar Latviju.

Ar uzvaru Latgales kaujās tika iegūta Latvijas Austrumu robeža un iespēja Latgali pievienot Latvijai. Latvijas armija 1920. gadā izkaroja galīgo Latvijas apvienošanu un neatkarību.

Piemineklis ar datējumu 1920.16.I. ir veltīts brīdim, kad 3. Jelgavas kājnieku pulks nostājās izejas pozīcijās pirms Rēzeknes atbrīvošanas operācijas.