Befreiung Nordlatgales von den Bolschewiki

Am 1. Dezember 1918 drangen Teile der Roten Armee, basierend auf den Roten Gewehreinheiten, in das Territorium Lettlands ein. Um ihre Häuser, Familien, Heimatbezirke zu schützen und vor dem Terror zu fliehen, griffen die Männer um Balvi zu den Waffen und gingen in die Wälder, und die ersten "grünen" Gruppen begannen sich zu bilden. Im Frühjahr 1919, als die Mobilmachung angekündigt wurde, durften viele Männer in der Gegend von Balvi nicht in der sowjetischen lettischen Armee kämpfen und schlossen sich den "grünen" Gruppen an. Es wurden die Gruppen Balvi, Silakrog, Rugāji, Teteru-Dūrupe und Liepna gebildet. In der Nähe von Balvi wurde die Aktivität der "grünen" Gruppen im März 1919 aktiver.

Im Mai 1919, als sich die Angriffe der Streitkräfte der Provisorischen Regierung Lettlands im Osten fortsetzten, nahm die Aktivität der Partisanen in der Nähe von Balvi zu. Im Frühjahr 1919 hatten sich mehrere Guerillagruppen gebildet, jede Gruppe hatte ihren eigenen Kommandanten, es gab fast keine Kommunikation zwischen einzelnen "grünen" Gruppen.

Im Mai-Juni 1919 gab es im Gebiet Liepna-Balvi-Rugāji keine kriegführenden Armeen, es gab keine Verwaltungseinrichtungen. Der Schutz der Region wurde von den lokalen Partisanen übernommen und ein System von Stützpunkten vom Lubāna-See bis Liepna geschaffen. Die Partisanen hatten eine schwierige Aufgabe - die Frontlinie für etwa 50 km aufrechtzuerhalten und so viele Posten wie möglich auf den Hauptstraßen bereitzustellen. Zum Schutz wurden natürliche Barrieren verwendet - Sumpfstreifen, Waldgebiete.

Anfang Juni 1919 vereinigten sich die „grünen“ Gruppen Rugāji, Sudarbe, Orlova, Silakroga, Balvi, Kuprava in der Partisanenabteilung Balvi, Jānis Vīndedzis wurde Kommandant. Es gab etwa 100 Mann in der Preisguerillaabteilung, die Posten für die Bewachung der wichtigsten Straßen befanden sich in der Nähe von Rugāji, Sudarbe, Orlova, Silakroga, Kuprava, die Kommunikation wurde von einer Abteilung von etwa 30 Männern mit ihren Pferden sichergestellt.

Im Juni war die Guerilla-Einheit Balvi in Zusammenstöße mit feindlichen Geheimdienstgruppen verwickelt und verhinderte die Rückkehr der Roten Armee. Die Zusammenstöße fanden in der Nähe von Silakrog, Augustow, Orlov, Sudarbe, Kuprava, Pokrota, Tikikai statt. Trotz der geringen Anzahl von Guerillas gewannen fast alle Schlachten dank der Anerkennung von Mooren und Wäldern und der Unterstützung der Bevölkerung.

Anfang Juli 1919 erließ der Oberbefehlshaber der Ostfront den Befehl, die Partisanendivision Balvi zum Partisanenregiment Latgale zu ernennen, und Oberleutnant Jānis Vīndedzis wurde zum Kommandeur ernannt. Das Regiment wurde zu einem regulären Teil der Armee, bestehend hauptsächlich aus Einheimischen, meist Freiwilligen, darunter ältere Männer und Jugendliche außerhalb des Wehrpflichtalters. Anfang Juli hatte das Regiment etwas mehr als 700 Soldaten, aber die Zahl der Kampfeinheiten nahm allmählich zu, im Oktober gab es bereits 3 Bataillone mit 8 Orden und etwa 2.000 Soldaten. Neben der Aufstellung des Regiments gab es auch aktive Kämpfe. 1919 wurden die Kämpfe mit unterschiedlichem Erfolg fortgesetzt und die Partisanen behielten ihr besetztes Gebiet. Die größten Schlachten fanden in der Nähe von Stompakai, Kokoreva, Augustova, Susāji und Liepna statt. Im August und September wurden die Kämpfe im Regimentssektor fortgesetzt, sowohl als Geheimdienstzusammenstöße als auch als Angriffsoperationen.

Im Oktober übernahm Kapitän Jānis Skujiņš das Kommando über das Regiment. Das Regiment erweiterte sein Territorium, unterdrückte Einheiten der Roten Armee und musste sich zurückziehen und die kürzlich befreiten Siedlungen verlassen. Die Zusammensetzung des Regiments nahm zu, nachdem viele Einheimische nach der Befreiung des Gebiets frei dem Partisanenregiment von Latgale beigetreten waren und auch Freiwillige aus den sowjetisch kontrollierten Gebieten ankamen und heimlich die Front überquerten.

Am 9. Januar 1920 um 6 Uhr morgens begann gleichzeitig ein Angriff auf die gesamte Nordlatgale-Front.

Die Hauptaufgabe des Regiments bestand darin, den Eisenbahnknoten Pitalova zu besetzen und so zu verhindern, dass der Feind in den Süden von Latgale vordringt, wo Teile der litauischen und polnischen Armee angriffen.

Das größte Schlachtregiment gewann bei Kārsava, Baltinava, Augšpils, Pitalova. In der Nähe von Šķilbēni kam es zu heftigen Kämpfen, das 2.

Die Befreiung Nordlatgales für das Partisanenregiment Latgale war die schwerste Bewährungsprobe in seiner gesamten Schlachtgeschichte. Die Soldaten des Regiments, hauptsächlich die Einheimischen, nutzten die Kenntnisse der Gegend hervorragend und wendeten die Taktiken des Guerillakampfes gekonnt an.

53 Soldaten des Regiments erhielten für ihren Heldenmut in Schlachten die höchste staatliche Auszeichnung des Lāčplēsis-Kriegsordens. Ihre Schicksale waren unterschiedlich, viele wurden während des Sowjetregimes verhaftet, nach Sibirien deportiert oder während des Zweiten Weltkriegs emigriert.

Zu Ehren der gefallenen Soldaten nach dem Unabhängigkeitskrieg wurden Denkmäler in Balvi, Vilaka, Baltinava, Škilbēni, Rugāji, Tilza, Kārsava, Linava-Gemeinde Rītupe, *Kacēni-Gemeinde* (* heute das Territorium der Russischen Föderation) errichtet. . Auf vielen Friedhöfen - Pfarrei Bērzkalne. Friedhof Priedaine, Gemeinde Rugāju. Cepurnieki-Friedhof, Garosil-Friedhof, Stāmere-Friedhof, orthodoxer und lutherischer Friedhof der Stadt Balvi, Pfarrei Liepna. Friedhöfe und andere Bestattete, die mit ihrem Heldentum und ihrer Selbstverleugnung im Unabhängigkeitskrieg die Befreiung Lettlands erleichtert haben.

Erzähler: Balvu Novada muzeja vecākā speciāliste vēsturniece Ruta Akmentiņa
Verwendete Quellen und Referenzen:

Sammlungsmaterialien des Balvi County Museums

10.jpg
27.jpg
Jaskovapiemineklis_L7.jpg
Stela_Vilaka_L3.jpg
a.jpg

Zugehörige Objekte

Piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem 1919. - 1920.gads

Apskatāms piemineklis veltīts Latgales partizānu pulkam.

Latvijas Neatkarības kara (1919.-1920.g.) vēsturē Latgales partizānu pulks, kura šūpulis kārts bijušā Balvu rajona teritorijā, izveidojās no “zaļo” pulciņiem jau 1918. gada beigās.
Pirmo reizi pieminekli atklāja 1938. gada 14. augustā, piedaloties ģenerālim Jānim Balodim. Pieminekļa autors ir mākslinieks Kārlis Jansons.
1940. gadā komunisti pieminekli iznīcināja, pēc padomju varas nodibināšanas Abrenes apriņķa izpildkomiteja 1941.gada pavasarī pieņēma lēmumu pieminekli nojaukt, bet partizāna tēlu paglabāja Balvu milicijas pagalmā. Vācu laikā pieminekli atjaunoja, bet atgriežoties Sarkanajai armijai, pieminekli nogāza otrreiz, aizveda un iznīcināja. Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, balvenieši vāca ziedojumus Latgales partizānu pieminekļa atjaunošanai. 1993. gada 11. novembrī Balvos atklāja mākslinieka Kārļa Jansona dēla Andreja Jansona atjaunoto pieminekli.

Ekspozīcija "Ziemeļlatgale brīvības cīņās" Balvu Novada muzejā

Ekspozīcija ļauj ielūkoties Latvijas Neatkarības vēsturē no Ziemeļlatgales skatu punkta. Kāds ir mūsu puses iedzīvotāju devums, kā mūsu vectēvi iesaistījušies cīņā par Latvijas kopējo lietu, kādi ir to likteņi, kā tiek glabāta viņu piemiņa? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem var gūt gan latviešu, gan krievu un angļu valodās.

Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācija, saukta arī par Viļakas-Jaunlatgales ieņemšanas operāciju bija daļa no Latvijas bruņoto spēku veiktās Latgales atbrīvošanas uzbrukuma operācijas Latvijas brīvības cīņu laikā. Tās mērķis bija ieņemt Latgales ziemeļu daļu un pārraut Pleskavas-Daugavpils dzelzceļa līniju, lai nepieļautu Padomju Krievijas karaspēka papildvienību ierašanos no Igaunijas frontes un no Krievijas iekšienes. Svarīgākās kaujas notika laikā no 1920. gada 9. līdz 20. janvārim, kad tika iegūta kontrole pār dzelzceļa līniju no Pitalovas (Abrenes) līdz Kārsavai.

Piemineklis Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai Jaškovā

Atrodas ceļa posma Viļaka – Vientuļi (P35) kreisajā ceļa pusē, pie Jaškovas kapu kapličas.

Piemineklis Neatkarības karā kritušajiem latviešu un igauņu karavīriem.

Tēlnieka Kārļa Zemdegas veidotais piemineklis 1920.gadā Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai Jaškovā pirmo reizi tika atklāts 1935.gada 22.septembrī pie 1929.gadā ierīkotajiem Viļakas brāļu kapiem.
Brīvības cīņās pret sarkano armiju Viļakas novadā sākās ar Latvijas armijas un Latgales partizānu pulka uzbrukumu 1920.gada 9.janvārī. Tajā piedalījās arī igauņu karavīri. Viļaku atbrīvoja jau 9.janvārī, bet cīņas uz austrumiem no tās turpinājās vēl vairākas dienas. Gan pirms, gan pēc Viļakas atbrīvošanas kritušie karavīri tika apbedīti dažādās vietās, ko zināja vietējie iedzīvotāji. Nostabilizējoties Latvijas valstij, Viļakā sāka domāt par kopēju brāļu kapu iekārtošanu. Jau no 1923.gada 18.novembra pēc svinīga dievkalpojuma katoļu baznīcā, kuru noturēja dekāns P.Apšinīks, liels gājiens devās uz jaunveidojamo brāļu kapu vietu uzkalniņā, tā sauktajā Jaškovā - tiešā Viļakas tuvumā. Drīz uzbūvēja pieminekļa pamatus, sākās ziedojumu vākšana piemineklim. Kritušo karavīru kapavietu apzināšana prasīja laiku, tikai 1929.gada 3.novembrī notika pārapbedīšana topošajos brāļu kapos. Tajos apbedīti Viļakas apkārtnē kritušie 31 latviešu un 14 igauņu karavīri.1935.gadā piemineklis bija gatavs un 22.septembrī to svinīgi iesvētīja.
Pirmskara Latvijas valsts neatkarības gados ar brāļu kapiem un šo pieminekli bija saistīti visi valstiski svarīgākie pasākumi Viļakas pagastā.
Piemineklis tika sagrauts pēckara padomju varas gados, bet tā granīta daļas, lai gan bojātas, bija saglabājušās. Pieminekli atjaunoja un 1990.gada 11.novembrī - Lāčplēša dienā.

 

Ausstellung „Abrene-Stübchen“

Die Ausstellung „Abrenes istabas“ („Abrene-Stübchen“) befindet sich in der Nähe des Zentrums von Viļaka. Sie ist der Zeit von 1920 bis 1960 gewidmet, als Viļaka Teil des Verwaltungsbezirks Jaunlatgale/Abrene und zum Zentrum des Landkreises Viļaka und des Rayons Abrene wurde. Die Ausstellung ist in einem Haus mit äußerst interessanter und abwechslungsreicher Geschichte untergebracht. Zunächst stand es am alten Marktplatz von Marienhausen (früherer deutscher Ortsname von Viļaka), später wurden hier Wohnungen, Büros und verschiedene Läden eingerichtet. Im Zweiten Weltkrieg befand sich hier das Hauptquartier des lettischen Selbstschutzes, auch die Gestapo und die Tscheka benutzten das Haus. Die Ausstellung umfasst Gegenstände aus dem Lager der nationalen Partisanen im Stompaku-Moor, sowie Objekte, die mit der nationalen Partisanenbewegung in Latgale zu tun haben als auch Dokumente und Fotografien aus dem Unabhängigkeitskrieg. Nach vorheriger Vereinbarung führt Sie der Betreiber des Museums, Dzintars Dvinskis, gerne durch die Museumsstübchen.

Piemiņas stēla Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem

Atrodas līdzās Viļakas Jēzus Sirds Romas Katoļu baznīcai.

Piemiņas stēla Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem Viļakas novadā atklāta 2017.gada 11.novembrī. 28 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru likteņi ir saistīti ar Viļakas novada vārdu.
Granīta stēla tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Godinot Latvijas Brīvības cīņās kritušos karavīrus, visā Latvijā tiks uzstādītas vienota parauga piemiņas stēlas. Projekta iniciators ir Jaunsardzes un informācijas centrs.

Pieci Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, kuru vārdi iegravēti piemiņas stēlā, pēc Brīvības cīņu noslēguma dzīvoja tagadējā Viļakas novada teritorijā:
– Jānis Kuļšs bija jaunsaimnieks Šķilbēnu pagasta Apsīšos,
– Aleksejs Ļubimovs (Lavrentjevs) dzīvoja Šķilbēnu pagasta Fortepjanovas fermā, vēlāk Viļakā,
– Teodors Mende saimniekoja viņam piešķirtajā saimniecībā un bija mežsargs Žīguru pagasta Katlešu ciemā,
– Eduards Tenisons dzīvoja Vecumu stacijā, vēlāk dzīvoja Čabatrovas ciemā un strādāja p/s “Viļaka”,
– Jānis Burmeistars pēc 1928. g. kādu laiku dzīvojis Šķilbēnu pagastā.

Brāļu kapi Viļakas novadā ir atdusas vieta 45 karavīriem, kuri 1920. gadā atdeva savas dzīvības, aizstāvot Latviju no lieliniekiem. 9. janvāris bija diena, kad uzbrukumi sākās Ziemeļlatgalē, un, neskatoties uz toreiz esošajiem sarežģītajiem laikapstākļiem, tajā pašā dienā arī tika atbrīvota Viļaka.
Latgales atbrīvošanas kaujās Viļakas novadā plecu pie pleca kopā ar Latvijas armijas karavīriem un partizāniem pret Sarkano armiju cīnījās arī Igaunijas karavīri. Daudzi no viņiem atdeva savu dzīvību par brīvu Latviju.