Partizānu darbība Ziemeļlatgalē I Neatkarības kari

Latvijas Neatkarības kara (1918.-1920.g.) laikā Balvu novada teritorijā pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas izveidojās Balvu partizānu nodaļa, kura drīz tika pārveidota par Latgales partizānu pulku.

Doma par pulka pieminekli radās jau 1927. gadā. 1933. gadā bijušais Latgales partizānu pulka karavīrs, akmeņkalis Jānis Pilmanis par saviem līdzekļiem uzcēla 5 metrus augsto akmens postamentu piemineklim. Savukārt pašu bronzas pieminekli veidoja mākslinieks Kārlis Jansons.

Pulka kritušo karavīru piemiņai veltīto pieminekli, piedaloties ģenerālim Jānim Balodim atklāja 1938. gada 14. augustā. Lai arī oficiālais pieminekļa nosaukums bija “Sargājošais partizāns”, tautā piemineklis drīz vien tikai iesaukts par “Balvu Staņislavu”.

Pēc tam, kad Latviju okupēja PSRS, 1941. gada pavasarī ar Abrenes apriņķa izpildkomitejas lēmumu piemineklis tika nojaukts. Augstais postaments tika nojaukts, bet pats bronzas piemineklis palika Balvu milicijas pagalmā.

Vācu okupācijas laikā pieminekļa postaments netika atjaunots, bet pašu bronzas pieminekli novietoja iepriekšējā vietā. Pēc padomju okupantu otrreizējās atgriešanās 1944. gadā piemineklis tika iznīcināts pilnībā.

Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, balvenieši vāca ziedojumus Latgales partizānu pieminekļa atjaunošanai. 1993. gada 11. novembrī Balvos atklāja mākslinieka Kārļa Jansona dēla Andreja Jansona atjaunoto pieminekli.

Pieminekļa postamenta aizmugurē tika pievienota papildus piemiņas plāksne ar tekstu “Atjaunots godinot arī 1940. – 1954. gada Latgales nacionālās brīvības cīnītājus”.

Ekspozīcija ļauj ielūkoties Latvijas Neatkarības kara vēsturē no Ziemeļlatgales skatu punkta, izsekojot Latgales partizānu pulka izveidošanās un darbības vēsturei.

Apskatāmas iepriekš neredzēts foto materiāls un dokumentu kopijas – 1919. gada 5. jūlija pavēle par pulka izveidošanu. Unikālas ir pulka darbības iekšējās pavēles, kuras laikā no 1919. gada jūlija līdz oktobrim rakstītas krievu valodā. Tas atspoguļo pulka kā vietējās vienības veidošanās īpatnības un sastāvu, kur kopā cīnījās, latvieši, latgalieši, krievi un ebreji. Uz latviešu valodu iekšējās pavēlēs pulks pārgāja tikai pēc pilnīgas iekļaušanās Latvijas armijas sistēmā, kad to papildināja ar mobilizētajiem karavīriem no citiem Latvijas novadiem.

Tāpat atspoguļota arī Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācija, kuras laikā 1920. gadā no 9.–15. janvārim Latvijas armijas Latgales divīzija ar kaujām atbrīvoja Viļakas, Jaunlatgales un Kārsavas apkārtni. Ekspozīcijā apskatāmas liecības gan par operāciju kopumā, gan Latgales partizānu pulka kaujas darbību Kārsavas atbrīvošanas laikā.

Atrodas ceļa posma Viļaka – Vientuļi (P35) kreisajā ceļa pusē, pie Jaškovas kapu kapličas.

Piemineklis Neatkarības karā kritušajiem latviešu un igauņu karavīriem.

Tēlnieka Kārļa Zemdegas veidotais piemineklis 1920.gadā Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai Jaškovā pirmo reizi tika atklāts 1935.gada 22.septembrī pie 1929.gadā ierīkotajiem Viļakas brāļu kapiem.
Brīvības cīņās pret sarkano armiju Viļakas novadā sākās ar Latvijas armijas un Latgales partizānu pulka uzbrukumu 1920.gada 9.janvārī. Tajā piedalījās arī igauņu karavīri. Viļaku atbrīvoja jau 9.janvārī, bet cīņas uz austrumiem no tās turpinājās vēl vairākas dienas. Gan pirms, gan pēc Viļakas atbrīvošanas kritušie karavīri tika apbedīti dažādās vietās, ko zināja vietējie iedzīvotāji. Nostabilizējoties Latvijas valstij, Viļakā sāka domāt par kopēju brāļu kapu iekārtošanu. Jau no 1923.gada 18.novembra pēc svinīga dievkalpojuma katoļu baznīcā, kuru noturēja dekāns P.Apšinīks, liels gājiens devās uz jaunveidojamo brāļu kapu vietu uzkalniņā, tā sauktajā Jaškovā - tiešā Viļakas tuvumā. Drīz uzbūvēja pieminekļa pamatus, sākās ziedojumu vākšana piemineklim. Kritušo karavīru kapavietu apzināšana prasīja laiku, tikai 1929.gada 3.novembrī notika pārapbedīšana topošajos brāļu kapos. Tajos apbedīti Viļakas apkārtnē kritušie 31 latviešu un 14 igauņu karavīri.1935.gadā piemineklis bija gatavs un 22.septembrī to svinīgi iesvētīja.
Pirmskara Latvijas valsts neatkarības gados ar brāļu kapiem un šo pieminekli bija saistīti visi valstiski svarīgākie pasākumi Viļakas pagastā.
Piemineklis tika sagrauts pēckara padomju varas gados, bet tā granīta daļas, lai gan bojātas, bija saglabājušās. Pieminekli atjaunoja un 1990.gada 11.novembrī - Lāčplēša dienā.

Latgales atbrīvošanas piemineklis (tautā dēvēts “Latgales Māra”) ir atpazīstamākais Rēzeknes simbols.

Piemineklis “Vienoti Latvijai” jeb “Latgales Māra” ir trīsfigūru kompozīcija. Tās centrālais sievietes tēls ar krustu rokā simbolizē 1920. gadā no lielinieku varas atbrīvoto Latgali, tās kristīgās civilizācijas caurvīto garu. Pieminekļa fasādē ir lasāmi vārdi “Vienoti Latvijai”, kas ir arī oficiālais pieminekļa nosaukums, bet biežāk tautā saukts par “Latgales Māru”.

Ideja par pieminekli radās 20. gs. 20. gadu beigās, un tā celšanu iniciēja Latgales sabiedriskie darbinieki. Darbu organizēja Pieminekļa celšanas komiteja, kuru vadīja tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubulis, vēlāk Jānis Volonts, vicepriekšsēdētājs bīskaps Jāzeps Rancāns.

Pamatakmens tika ielikts un iesvētīts 08.06.1930. gada 8. jūnijā. 1934. gada jūnijā izsludināja pieminekļa konkursu. Uzvarēja Kārļa Jansona projekts. Taču līdz pabeigšanai pagāja vēl vairāki gadi. Pieminekli atklāja 1939. gada 8. septembrī. Iesvētīšanas dievkalpojumu vadīja bīskaps J. Rancāns.

Pēc padomju okupācijas 1940. gada novembrī piemineklis tika nogāzts. Tā kā bronzas skulptūras nepaspēja iznīcināt, vācu okupācijas laikā 1943. gada 22. augustā pieminekli atkal atjaunoja. Atgriežoties padomju okupācijai, piemineklim sākotnēji tika nozāģēts krusts, bet 1950. gadā pieminekli iznīcināja pilnībā.

Padomju okupācijas laikā tajā vietā tika uzcelts Ļeņina piemineklis. To novāca tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.

Jau Atmodas laikā 1989. gadā radās ideja par vēsturiskā pieminekļa “Vienoti Latvijai” atjaunošanas. Pieminekli pēc tēva materiāliem un fotogrāfijām no jauna darināja K. Jansona dēls tēlnieks A. Jansons sadarbībā ar I. Folkmani. Atjaunoto pieminekli atklāja 13.08.1992., Pirmā pasaules latgaliešu saieta laikā. 

Atrodas Ērgļos Parka un Saules ielas stūrī pie dzelzceļa viadukta.

1919. gada 23. maijā zaļie partizāni Ērgļu centrā uzbrukuši lielinieku vezumnieku kolonnai. Kauja ilgusi divas stundas, un partizāni ieguvuši 78 zirgus un daudz vezumu ar šautenēm un citām mantām. Kaujā krituši četri partizāni, bet viens ticis ievainots. Kopumā novadā partizānu rindās cīnījies 61 vīrs, no kuriem krituši seši.

1939.gada 21.maijā atklāts  121.Ērgļu mazpulka Ērgļu ciemā uzstādīts piemiņas akmens vietā, kur 1919.gada 23.maijā krituši zaļie partizāņi Jānis Andriksons, Andrejs Bumbers, Kārlis Baņģieris un Jānis Gūts.

Padomju okupācijas laikā piemiņas zīme Parka un Saules ielas krustojumā tika nojaukta. To atjaunoja un no jauna uzstādīja 1989. gada 22. aprīlī.