Igauņu karavīru piemiņas saglabāšana Latvijā
I Neatkarības kari, Atjaunotā neatkarība

Atrodas blakus Veselavas kapu kapličai.

Pirmais piemineklis Cēsu kauju un kritušajiem igauņu karavīru atcerei atklāts 1923. gada 5. augustā.
Tā atklāšanā piedalījās Latvijas Republikas pirmais prezidents Jānis Čakste un Igaunijas sūtnis Latvijā Jūlijs Saljemā.

Kapos apbedīti 16 igauņu karavīru, kas 1919. gada jūnijā krituši Cēsu kaujās ar Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju. Četri no viņiem vēlāk pārapbedīti dzimtenē. Piemineklis celts par vietējo iedzīvotāju savāktiem ziedojumiem. Pēc Ķikuru māju saimnieka Kārļa Bierņa meta darinājis amatnieks Dāvis Gruzde. 

Atrodas Plāņu pagastā pie Strenčiem, Strenču-Valkas šosejas 3. kilometrā.

Iecere celt pieminekli vietā, kur kaujā ar lieliniekiem 1919. gada 27. aprīlī krita Igaunijas armijas bruņuvilcienu diviziona komandieris kapteinis Antons Irvs, radās vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. 1937. gada novembrī pieminekļa celšanas komitejas žūrija no konkursā iesūtītajiem 14 pieminekļa projektiem pirmo godalgu piešķīra tēlnieka Ernsta Jēsāres (Ernst Jõesaar) metam.
1939. gadā tika likts pieminekļa pamatakmens, par ko liecina pamatnes priekšā iegravētā autora zīme un gadskaitlis. Tomēr paša pieminekļa celtniecību pirms komunistiskās okupācijas nepaspēja uzsākt.

Pie pieminekļa celtniecības idejas atgriezās pēc abu valstu neatkarības atjaunošanas, un tas tika atklāts 1994. gada 23. aprīlī.

Pieminekļa pamatnes priekšpusē redzams gadskaitlis “1939”, ko dala no tēlnieka iniciāļiem “E. J.” veidota stilizēta autora zīme. Pieminekļa otrā pusē iekalts teksts “ESHL 1994” (Eesti Söjahaudade Hoolde Lüt, tulkojumā – Igaunijas Karavīru kapu aprūpes savienība).

Piezīme. Antons Irvs apglabāts Igaunijā Vīlandes kapsētā.

Atrodas Priekuļu pagastā Cēsu–Valmieras šosejas malā pie tilta pār Raunu.

Apskatāms piemiņas akmens ar akmeņkaļa Voldemāra Koltova darinātu granīta piemiņas zīmi Cēsu kaujās kritušajiem kareivjiem.
Atklāts 2004. gadā, kad atzīmēja Cēsu kauju 85. gadskārtu.
Piemiņas akmens Raunas un Gaujas krastos kaujās kritušajiem 110 igauņu un 44 latviešu karavīriem.
Kaujās pie Raunas un Gaujas varonīgi cīnījās Igaunijas 3. divīzijas 6. pulks (komand. K.Tallo), 3. pulks (komand. J.Krūss) un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu pulks (komand. K.Berķis).

Atrodas Salacas upes krastā, kapsētas tuvumā, Upes iela 3a.

Pirmoreiz kapus iesvētīja 1927.gada jūnijā.1936.gada pavasarī pēc vietējo aizsargu organizācijas ierosinājuma izveidoja kapu kalniņu, kur pārapbedija divus nezināmus igauņu karavīrus. Kapus iesvētīja 1936.gada 16.augustā. Gan vācu, gan padomju okupācijas gados kapu kalniņš stāvēja pamests, liepu ieskauts.

Igaunijas Aizsardzības ministrija, sadarbojoties ar Latvijas Aizsardzības ministriju un Brāļu kapu komiteju, pieņēma Latvijas puses priekšlikumu sakoncentrēt visus atsevišķos kritušo igauņu karavīru apbedījumus Mazsalacā – vietā, kur pēc Brīvības cīņām jau bija izveidots ansamblis ar 2 igauņu karavīru apbedījumiem. 

2013.gada 18.jūnijā šajā kapu kalniņā notika Latvijas Atbrīvošanas karā kritušo igauņu karavīru Brāļu kapu pieminekļa atklāšana. Pieminekli no Sāremas dolomīta pēc SIA “Arhitektu birojs Vecumnieks & Bērziņi” darinājusi Igaunijas firma “Dolokivi OÜ”. Atklāšanā piedalījās Igaunijas aizsardzības ministrs Urmas Reinsalu un Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks.
2015.gada 11.novembrī igauņu karavīru Brāļu kapos iesvētīja 10 jaunus Brīvības kaujās kritušu, nezināmu karavīru pārapbedījumus.

Atrodas Alūksnē, pie Helēnas un Alsviķu ielu krustojuma.

Piemiņas akmens atklāts 1999. gada 29. maijā, Alūksnes atbrīvošanas 80. gadadienā. Akmens kalšanas darbus veica tēlnieks Ainārs Zelčs.

1919. gada 31. martā Tartu pilsētā tika dibināta Ziemeļlatvijas brigāde, kuras uzdevums bija Vidzemes un Latgales atbrīvošana. Brigādes sastāvā ietilpa apvienotais 1. Valmieras un 2. Cēsu kājnieku pulks, vēlāk arī Ziemeļlatvijas partizānu pulks, divi jātnieku eskadroni un divas artilērijas baterijas. 26. maijā šie spēki ieņēma Valmieru, bet 27. maijā 1. Valmiera kājnieku pulks kopā ar 2. igauņu jātnieku pulku pārgāja uzbrukumā Alūksnes virzienā. Turpmākos uzbrukumus lielinieki nespēja atvairīt un 1919. gada 29. maijā Alūksne tika atbrīvota.

Atrodas Cēsīs Vienības laukumā. 

Godinot 1919. gada Cēsu kauju dalībniekus 1924. gada jūnijā 22. jūnijā tika likts pamatakmens pēc arhitekta Paula Kundziņa meta celtajam Uzvaras piemineklim. Piemineklis tika celts galvenokārt par Vidzemē un pārējā Latvijā iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. Gan pamatakmens likšanas svinībās, gan pieminekļa atklāšanā 1924. gada 16. novembrī piedalījās pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste.

Padomju okupācijas režīma laikā - 1951. gada 25. marta naktī, pieminekli uzspridzināja un pilnībā nojauca. No 1959. gada līdz 1990. gadam bijušajā Uzvaras (Vienības) laukumā atradās tēlnieka Kārļa Jansona veidotais Ļeņina piemineklis.

Trešās Atmodas laikā aktualizējās jautājums par Uzvaras pieminekļa atjaunošanu. Sākotnēji ar akmens stabiem tika iezīmēta pieminekļa kādreizējā atrašanās vieta. Atjaunotās Latvijas valsts saimnieciskās grūtības aizkavēja pieminekļa celtniecības idejas realizēšanu. 1997. gadā Cēsu rajona padomes priekšsēdētājam Mārim Niklasam izdevās piesaistīt pieminekļa atjaunošanas darbam Igaunijas valsts institūcijas. No Igaunijas kā dāvinājums tika saņemts pieminekļa celtniecībai nepieciešamais materiāls – Sāmsalas dolomīts. 1998. gada 22. jūnijā Cēsu kauju 79. gadskārtas svinību laikā Vienības laukumā tuvu iepriekšējā pieminekļa atrašanās vietai tika likts atjaunojamā pieminekļa pamatakmens. Atjaunotā pieminekļa autors ir arhitekts Imants Timermanis.

1998. gada 15. novembrī Cēsīs svinīgi atklāja atjaunoto Uzvaras pieminekli, kas veltīts 1919.gada igauņu un latviešu karavīru kopīgajām cīņām un uzvarai Cēsu kaujās. Pieminekļa atklāšanā piedalījās Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Igaunijas parlamenta priekšsēdētājs Tomass Savi , kā arī viens no tolaik pēdējiem dzīvajiem Cēsu kauju dalībniekiem Kārlis Meiris. 1999. gadā pieminekļa ziemeļu pusē (aizmugurē) tika atklāta plāksne, kas vēsta par tā sākotnējo celtniecību, nopostīšanu un atjaunošanu.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” Jaunajā pilī apskatāma informācija par Uzvaras pieminekļa likteni.

Atrodas Skangaļu muižas teritorijā.

Redzams piemiņas akmens Cēsu kauju dalībniekiem un Kalevlaste Maleva bataljona cīnītājiem. Piemineklis atklāts 2019. gada 22. jūnijā.
Laukakmenī iestrādātajā granīta plāksnē iegravēts teksts latviešu un igauņu valodā.

Šeit notikusī latviešu un igauņu apvienotā karaspēka uzvara kaujā par Skangaļu muižu bija Cēsu kauju lūzuma punkts, jo tās rezultātā Niedras valdības karaspēks sāka vispārēju atkāpšanos. Kaleviešu kaujas zaudējumi pie Skangaļu muižas ieņemšanas bija 58 karavīri, skaitot kopā kritušos un ievainotos. Piemiņas vietas izveidē lielu atbalstu sniedza Igaunijas puse.

Uzbrukums landesvēristiem sākās jau 1919. gada 22. jūnija agrā rītā pulksten sešos trīsdesmit, kad kaleviešu 3. rota ar bruņotā vilciena desantu ielauzās Skangaļu muižā un tur saņēma 2 lielgabalus, tomēr ienaidnieks pārgāja pretuzbrukumā un uzbrukums neizdevās. Nedaudz vēlāk dienas vidū uzbrukumu atkārtoja, un pēc niknas tuvcīņas landesvēristus izsita no Skangaļu muižas. Trofejās ieguva ložmetējus, lielu daudzumu munīcijas un citus kaujas piederumus, un vēl pēc divām stundām igauņi jau ieņēma svarīgo ceļu mezglu pie Startu kroga.
22. jūnija cīņas tiek uzskatītas par lūzuma brīdi Cēsu kaujās.

Piemiņas akmens atrodas līdzās Skangaļu muiža, kas ir nozīmīgs arhitektūras, kultūras un militārās vēstures objekts Priekuļu pagastā aptuveni 20 kilometrus no Cēsīm.

Atrodas netālu no  P20, Priekuļu pagastā.
To vislabāk apskatīt no Cēsu-Valmieras autoceļa labās puses. Tuvumā to apskatīt nav iespējams! Tas ir viens no kritiskajiem infrastruktūras objektiem un nav paredzēts gājējiem. Tas tiek apsargāts! Šī tilta, kā arī citu tamlīdzīgu objektu aizsardzību noteicis Ministru kabinets.

1889.gadā celtais mūra tilts, kam par godu savulaik izdota pastmarka, ir Baltijā augstākā šāda veida dzelzceļa būve. Dzelzceļa tilts pār Raunu ir viens no izteiksmīgākajiem inženiertehniskajiem objektiem Latvijā. Tā augstums ir 24 metri, bet garums – 78,9 metri. Tilts uzcelts dzelzceļa līnijā Rīga – Valka.

Tilts ir neparasts arī ar to, ka vilcieniem, it sevišķi kravas smagsvara, šeit jāuzņem tieši 80 km/h ātrums. Braukt ātrāk pār tiltu nav atļauts, bet braucot lēnāk, vilciens nespēj pārvarēt nelielo kāpumu abās tilta pusēs un pēc brīža var sākt slīdēt atpakaļ.

Vēl kāds interesants fakts: Dzelzceļa tilts pār Raunu uzcelts tajā pašā gadā, kad Eifeļa tornis.

Dzelzceļa tiltam pār Raunas upi sevišķa militāri stratēģiska nozīme bija Igaunijas un Latvijas Neatkarības karu laikā 1919. gadā. 1919. gada jūnijā, kad plašā Vidzemes teritorijā norisinājās Cēsu kaujas, tilts nodrošināja, ka pa dzelzceļu no Valkas, kas atradās frontes aizmugurē Igaunijas armijai, kuras sastāvā atradās arī Ziemeļlatvijas brigāde, varēja nosūtīt papildspēkus. Pēc 6. jūnija kaujām, kad 2. Cēsu kājnieku pulks bija spiests atkāpties no Cēsīm, tā vienības nostiprinājās Raunas upes krastos un dzelzceļa tilts kļuva par fortifikācijas sastāvdaļu. Kauju laikā tilts nodrošināja sekmīgu igauņu bruņoto vilcienu kustību. Tas netika nopostīts 21.-22. jūnija landesvēra uzbrukuma laikā. Arī turpmāk Latvijas Neatkarības kara apstākļos tiltam bija liela militāra un saimnieciska nozīme.

Dzelzceļa tilts pār Raunu pirmo reizi nopietnus postījumus piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā, kad Latvijā padomju okupāciju nomainīja vācu okupācija. Sarkanā armija un tās līdzskrējēji, 1941. gada 4. jūlijā bēgot atkāpjoties tiltu uzspridzināja. Tiltam bija saspridzināts tikai tilta fermas atbalsts un tas ar vienu galu iegāzies upē. Pie tilta atjaunošanas nekavējoši stājās vācu armijas sapieri, rādot sava darba īstu meistarprasmi.  Nedēļas laikā sapostītais tilts savests pilnīgā kārtībā.

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas apstākļos tiltam pār Raunu arī bija militāri stratēģiska nozīme un tas tika īpaši apsargāts.

Atrodas pie Rīgas – Limbažu ceļa krustojuma, nogriežoties uz Stalbe - Stūrīšu ceļa, kas ved uz Pārgaujas pagasta pārvaldi.

Redzama granītā veidota piemiņas zīme.

Uz pieminekļa uzraksti latviešu un igauņu valodās: "19.– 21. jūn. 1919. gadā Stalbes kaujās 6. pulka Vīlandes skolnieku rota atvairīja vācu uzbrukumu".

Igaunijas 6. pulks Cēsu kauju laikā pie Stalbes cīnījās ar Baltijas Landesvēru un Dzelzs divīziju. Stalbes muižas rajonā vācieši mēģināja pārraut frontes līniju, bet pēc divu dienu nesekmīgiem uzbrukumiem tiem nācās atkāpties.

Atklāts 2009. gada 19. jūnijā.

Pieminekļa idejas autors M. Niklass. Pieminekli veidojis akmeņkalis V. Koltovs

Ik gadu Lāčplēša dienas atzīmēšanas pasākumi Stalbē sākas ar lāpu gājienu uz pieminekli Vīlandes skolnieku rotas karavīriem. 

Atpūtas vieta "Meža kaujas" atrodas Cēsu kauju galvenās norises vietā pie Amatas tilta. Apmeklētājiem piedāvā stāstījumu par Cēsu kaujām un dažādas programmas – pārgājienus un izbraucienus pa nozīmīgākajām Cēsu kauju norises vietām, komandu cīņas. Noslēgumā apmeklētāji var nobaudīt spēcinošu "kara zupu". Dzelzceļa tiltam pār Amatu ir ļoti svarīga nozīme visā Neatkarības kara gaitā, jo te notika pirmās Igaunijas armijas sadursmes ar landesvēru. 1919.gada 5. jūnijā pie dzelzceļa tilta pāri Amatai notika Igaunijas armijas bruņoto vilcienu pirmā kauja ar Baltijas landesvēra vienībām. Landesvērs, zinot, ka tuvojas bruņotais vilciens, nomīnēja dzelzceļa tiltu un ieņēma pozīcijas “Amatas” mājās upes krastā, esot gatavībā iespējamajai karadarbībai. Tilts pār Amatu bija robeža starp igauņu spēkiem un vāciešiem. 

1919.gada naktī uz 23. jūniju, Cēsu kauju laikā, landesvērs pameta Cēsis un atkāpās uz Amatas upes līniju. Atkāpjoties vācieši nodedzināja Cēsu latviešu biedrības namu un uzspridzināja tiltu pār Amatu.

Atrodas Cēsu Lejas kapsētā, Lenču iela 15, Cēsis.

Viena no nozīmīgākajām Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara piemiņas vietām Cēsīs ir Brāļu kapi Lejas kapos.
Kapos atrodas 1927.gadā atklātais Cēsu mākslinieka un domnieka Augusta Jullas (1872-1958) veidotais Brāļu kapu pieminekli, kas veltīts no 1915.gada līdz 1920.gadam Brāļu kapos apbedītajiem karavīriem.

Cēsu Lejas kapsētas Brāļu kapos  apbedīti ap 200 karavīru. To vidū nezināms skaits Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku un krievu karavīri, kā arī vācu (10), poļu u.c. tautību karavīri. Šajos kapos Latvijas Atbrīvošanās cīņu laikā apglabāti 22 kritušie 5.(2.) Cēsu kājnieku pulka karavīri, kā arī 11 citās Latvijas armijas vienībās kritušie brīvības cīnītāji. Brāļu kapos atdusas arī 2 igauņi, 15 lielinieku upuri un arī latviešu sarkanie strēlnieki.

Atrodas pie Valmieras Svētā Sīmaņa luterāņu baznīcas ārsienas.

Piemiņas plāksne atklāta 2011. gada 26. maijā, atzīmējot kārtējo gadadienu kopš Valmieras atbrīvošanas no lieliniekiem. Plāksne veltīta 1919. gada 26. maijā baznīcas tornī cīņā pret lieliniekiem kritušajam Vīlandes Skolnieku rotas kareivim Viktoram Andersonam.

1928. gada 23. septembrī Sv. Sīmaņa baznīcā atklāta granīta plāksne Latvijas atbrīvošanā un pasaules karā kritušiem Valmieras-Veides draudzes locekļiem. Plāksne padomju okupācijas laikā iznīcināta. 1995. gada 11. novembrī atklāta jauna plāksne.

1935. gada 11. augustā Sv. Sīmaņa baznīcā atklāta un iesvētīta granīta plāksne 70 Valmieras – Valmiermuižas draudzes locekļiem. Plāksne padomju okupācijas laikā iznīcināta. 1995.gadā atklāta jauna.

Atrodas Liepas pagastā aptuveni kilometru uz dienvidiem no Lodes dzelzceļa stacijas Rūpnīcas ielas malā.

Apskatāms piemineklis Cēsu kaujās kritušajiem igauņu un latviešu karavīriem, kura pamatakmens likts 1929. gada 22. septembrī, bet pats piemineklis atklāts 1935. gada 11. augustā. Tas darināts no Allažu šūnakmens pēc Liepas pagasta Jullās dzīvojušā tēlnieka Augusta Jullas meta.

Desmit metrus augsto pieminekli veido rupji apstrādāta šūnakmens radze, kuras priekšējā plaknē augstcilnī kalts zemnieka-karavīra tēls, kas ar vienu roku atbalstās uz arkla, bet otrā pacēlis zobenu. Tēla sejas veidošanā izmantota tēlnieka tēva Jāņa Jullas pēcnāves maska.

Interesantu novērojumu izdarījis Liepas pagasta vēstures pētnieks Aivars Vilnis. Viņš pamanījis, ka uzlūkojot pieminekli no putna lidojuma, tā pamatne, pie monumenta vedošais celiņš un uzejas kāpnes veido “bultu”, kas vērsta pret Liepas muižu (Lindenhoff), kur Cēsu kauju laikā atradās vācu pozīcijas. Protams, jāšaubās vai tas tiešām izriet no pieminekļa autora tā laika iecerēm, taču tas noteikti bagātina mūsu šodienas iespējas pieminekļa interpretācijā.

Līdzās piemineklim atrodas Lielā Ellīte -  (Liepas Ellīte, Velna ceplis) vienīgās dabiskās smilšakmens arkas Latvijā.

Atrodas ceļa posma Viļaka – Vientuļi (P35) kreisajā ceļa pusē, pie Jaškovas kapu kapličas.

Piemineklis Neatkarības karā kritušajiem latviešu un igauņu karavīriem.

Tēlnieka Kārļa Zemdegas veidotais piemineklis 1920.gadā Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai Jaškovā pirmo reizi tika atklāts 1935.gada 22.septembrī pie 1929.gadā ierīkotajiem Viļakas brāļu kapiem.
Brīvības cīņās pret sarkano armiju Viļakas novadā sākās ar Latvijas armijas un Latgales partizānu pulka uzbrukumu 1920.gada 9.janvārī. Tajā piedalījās arī igauņu karavīri. Viļaku atbrīvoja jau 9.janvārī, bet cīņas uz austrumiem no tās turpinājās vēl vairākas dienas. Gan pirms, gan pēc Viļakas atbrīvošanas kritušie karavīri tika apbedīti dažādās vietās, ko zināja vietējie iedzīvotāji. Nostabilizējoties Latvijas valstij, Viļakā sāka domāt par kopēju brāļu kapu iekārtošanu. Jau no 1923.gada 18.novembra pēc svinīga dievkalpojuma katoļu baznīcā, kuru noturēja dekāns P.Apšinīks, liels gājiens devās uz jaunveidojamo brāļu kapu vietu uzkalniņā, tā sauktajā Jaškovā - tiešā Viļakas tuvumā. Drīz uzbūvēja pieminekļa pamatus, sākās ziedojumu vākšana piemineklim. Kritušo karavīru kapavietu apzināšana prasīja laiku, tikai 1929.gada 3.novembrī notika pārapbedīšana topošajos brāļu kapos. Tajos apbedīti Viļakas apkārtnē kritušie 31 latviešu un 14 igauņu karavīri.1935.gadā piemineklis bija gatavs un 22.septembrī to svinīgi iesvētīja.
Pirmskara Latvijas valsts neatkarības gados ar brāļu kapiem un šo pieminekli bija saistīti visi valstiski svarīgākie pasākumi Viļakas pagastā.
Piemineklis tika sagrauts pēckara padomju varas gados, bet tā granīta daļas, lai gan bojātas, bija saglabājušās. Pieminekli atjaunoja un 1990.gada 11.novembrī - Lāčplēša dienā.

Atrodas Rīgas ielas malā, iepretim Krustpils pilij.

Jēkabpilī, Daugavas labajā krastā esošā pieminekļa “Kritušiem par Tēviju 1918. – 1920” , priekšlikumu par pieminekļa celšanu karavīriem kritušiem Brīvības cīņas, izteica Latvijas Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļa 1923. gada 12. jūnijā. Pieminekļa izveidošanai Krustpils pagasta valde 1923. gada 12. novembrī  Brāļu kapu komitejas rīcībā nodeva cara Aleksandra II pieminekļa akmens daļu pie pagasta valdes ēkas, kur piemineklis bija uzstādīts par godu dzimtbūšanas atcelšanai. Latvijas Iekšlietu ministrija atļāva Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļai vākt ziedojumus.  Kopumā tika saziedoti 2400 latu, trūka 1200. Tos cerēja iegūt no pieminekļa atklāšanas dienas sarīkotā bazāra un saviesīgā vakara.

Pieminekļa projektu uztic arhitektam Aleksandram Birzniekam. Arhitekta plānos bija izveidot pieminekli no vietējā materiāla  - dolomīta radzēm. Pieminekļa apjomu veidoja divi koncentriski , masīvi dolomīta radžu mūra pusloki, no kuriem ārējais Daugavas pusē bija zemāks, iegriezās krastā un veidoja terasi. Tā centrā bija sarkanu ķieģeļu veidots ugunskrusts. Galvenā pusloka centrā kā altāris iebūvētas granīta plāksnes ar tekstu: “Kritušiem par Tēviju 1918 – 1920” un attēlota uzlecoša saule virs Daugavas viļņiem, un latviešu zīmju ierāmējumā. Pieminekļa centrālo daļu veidoja kritušā karavīra maska, kuru izkala tēlnieks V. Treijs. Latgales artilērijas pulka komandiera vietas izpildītājs pulkvedis – leitnants Jākobsons atļāva pieminekļa būvei izmantot laukumu Daugavas labajā krastā pretī Krustpils pilij ar noteikumu, ka laukums paliek Latgales artilērijas pulka īpašumā.

1925. gadā Latvijas Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļa noslēdza līgumu ar uzņēmēju V. Treiju no Rīgas par pieminekļa celtniecību Krustpilī. 1925. gada 26. jūlijā tiek ielikts pieminekļa pamats. 1925. gada 27. septembris krustpiliešiem ir svēta diena. Notiek pieminekļa atklāšana ar tā iesvētīšanu, ko veic Krustpils draudzes luterāņu mācītājs K. Skujiņš. Piedalās Kara ministrs R. Bangerskis, Latgales artilērijas pulka komandieris pulkvedis Kire, ģenerālis K. Berķis u.c. Pieminekļa celtniecībai tiek izmantoti 11 kubikasis kaļķakmens radžu, kuras izlauza pie Asotes.

20. gs. 50. gados piemineklis “Kritušiem par Tēviju 1918 – 1920” tiek daļēji nopostīts – tiek nojaukta augšējā daļa – senlatviešu karavīru maska, aizsmērēti uzraksti, iznīcināta ugunskrusta zīme. Savukārt, jau Trešās Atmodas sākumā, Latvijas Tautas frontes (LTF) Krustpils nodaļas aktīvisti pirmajās LTF rajona konferencēs rezolūcijā ierakstīja prasību atjaunot pieminekli Krustpilī. Jau 1989. gada 11. novembrī, vietā kur atradās piemineklis, tika noturēts piemiņas brīdis, kurā jēkabpilieši pieminēja savus Lāčplēšus.

1992. gada sākumā uzsāka pieminekļa atjaunošanas darbus. Cēsu komunālo uzņēmumu kombinātā tiek izgatavoti vajadzīgā lieluma un formas granīta gabali. Granītu, atbilstoši zīmējumiem apstrādāja E. Nīmanis un V. Treikmanis. Pieminekļa atjaunošanas tehnisko uzraudzību veic arhitekte Māra Steķe. Rīgā tēlniece Inta Berga atlējusi pieminekļa bronzas detaļas. Visi darbi tika finansēti no Jēkabpils pilsētas finansējuma. Atjaunoto pieminekli iesvētīja tajā laikā esošais Jēkabpils un Krustpils evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests Modris Plāte un Jēkabpils katoļu draudzes mācītājs Jānis Bratuškins 1992. gada 18. novembrī.

Krustpilī atklāts 1925. gada 27. septembrī. Piemineklis veidots pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta. Piemineklī ir iekalts uzraksts "Kritušiem pat Tēviju 1918-1920". Daļēji pieminekli nojauca Padomju okupācijas vara 1941. gadā, pilnībā to nopostīja ap 1950. gadu. Piemineklis atjaunots 1992. gada 18. novembrī.