Jūlijs Kuperjanovs (1894–1919)
I Pirmais pasaules karš, I Neatkarības kari
Igaunijas militārpersona, komandieris un Neatkarības kara varonis. Apbalvots ar Brīvības krusta 1. šķiras 2. šķiras un 2. šķiras 3. šķiras kavalieri (pēc nāves).
Jūliuss Kuperjanovs piedzima 1894. gada 11. oktobrī igauņu emigrantu ģimenē, kas dzīvoja Pleskavas guberņā. 1904. gadā ģimene atgriezās Igaunijā un apmetās uz dzīvi Tartu apriņķī.
Kuperjanovu Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesauca Krievijas impērijas armija. Viņš mācījās 4. Vladimira militārajā skolā Sanktpēterburgā. Turpmākajā militārajā dienestā viņš izcēlās ar savu drosmi un saņēma septiņus Krievijas militāros apbalvojumus. 1917. gada jūlijā viņš tika ievainots un evakuēts uz Maskavu.
1916. gada novembrī Kuperjanovs tika paaugstināts leitnanta pakāpē. 1917. gada novembrī viņš tika pārcelts uz Tartu, lai dienētu par jaunāko virsnieku un rotas vadītāju Igaunijas rezerves bataljonā. Decembrī viņš tika paaugstināts par bataljona palīgvadītāju.
Pēc Vācijas okupācijas Igaunijā Igaunijas armija tika izformēta, un personāls tika atlaists. Vācu okupācijas laikā 1918. gadā Kuperjanovs slepeni organizēja pazemes mājas sardzes vienības, kas vēlāk kļuva par pamatu Aizsardzības līgas izveidei.
Neatkarības kara sākumā Kuperjanovs tika iecelts par Aizsardzības līgas reģionālo vadītāju Tartu apriņķī. Pēc Tartu pilsētas ieņemšanas igauņu spēki atkāpās uz Pūrmani muižu. Tur 1918. gada Ziemassvētkos viņš no brīvprātīgajiem vecāko klašu skolēniem un Aizsardzības līgas biedriem izveidoja militāru vienību, tā saukto viņa vārdā nosaukto Kuperjanova partizānu bataljonu, kas ieguva lielu popularitāti.
Viņa vadītā bija pirmā no militārajām vienībām, kas 1919. gada 14. janvārī uzbruka Tartu atbrīvošanas laikā, iebrūkot bruņuvilcienos. Virsotne turpinājās uz Valgu. Kuperjanovs tika smagi ievainots Paju kaujā pie Valgas 31. janvārī un gāja bojā 1919. gada 2. februārī Tartu. Igaunijas Bruņoto spēku virspavēlnieks ģenerālis Johans Laidoners oficiāli nosauca bataljonu par virsleitnanta Kuperjanova partizānu bataljonu par godu kritušajam komandierim. Mūsdienās viena no Igaunijas Sauszemes spēku militārajām vienībām saucas Kuperjanova kājnieku bataljons.
Alise, dzimuša Johansone, Jūlija Kuperjanova sieva, bija viena no Sieviešu brīvprātīgās aizsardzības organizācijas dibinātājām un atbalstītājām. Viņa tika deportēta 1941. gadā un sodīta ar nāvi 1942. gadā Padomju Savienībā.
Saistītie objekti
Neatkarības kara piemineklis Pūrmanī
Šis piemineklis atrodas netālu no nelielā Puurmani ciemata pie Puurmani-Tabivere ceļa.
Voldemāra Mellika projektētā statuja tika atklāta 1926. gada 26. septembrī un attēloja Kuperjanova partizānu, kas balstījās uz sava ieroča uz granīta postamenta. Bronzas statuja pazuda padomju laikā. Postaments tika uzspridzināts, un uzkalniņš, uz kura tā atradās, tika nolīdzināts 1948. gadā. Tā vietā tika uzstādīts Sarkanās armijas piemineklis, kas 1970. gadā tika aizstāts ar Lielā Tēvijas kara pieminekli. Kadri Metsikas veidotā atjaunotā oriģinālā pieminekļa versija tika no jauna atklāta 1992. gada 23. jūnijā. Ap pieminekli ir iestādīts jauns parks, kura koki nosaukti Neatkarības karā kritušo un citu ievērojamu Kuršu pagasta personu vārdos.
Avoti:
Nacionālās mantojuma pārvaldes kultūras pieminekļu reģistrs. https://register.muinas.ee/public.php?menuID=monument&action=view&id=27111
Leitnanta Jūlija Kuperjanova kaps
Šis piemineklis atrodas Raadi kapsētā Tartu, pa kreisi no galvenās takas posmā pie Kruusamē ielas.
Neatkarības kara varoņa leitnanta Jūlija Kuperjanova kapakmeni veidoja slavenais igauņu tēlnieks Jāns Kūrts, un tas tika atklāts 1925. gada 11. oktobrī. Padomju laikā bronzas zemais reljefs un teksti uz pieminekļa tika noņemti. Pats kapakmens tomēr netika nojaukts, un tas kļuva par pretošanās simbolu ārvalstu režīmam, kur slepeni tika novietoti ziedi un sveces. Piemineklis ir atjaunots sākotnējā stāvoklī.
Saistītie stāsti
Cēsu kauju sākums, notikumu gaita un noslēgums
Gūtajai uzvarai Cēsu kaujās bija lemts kļūt par pagrieziena punktu latviešu un igauņu cīņā par savas valsts neatkarību. Šī uzvara pārvilka svītru Andrieva Niedras valdības un Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca Baltijas iekarošanas plāniem. Tā vietā savu darbību Liepājā atjaunoja Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība.