Ziemeļlatvijas brigāde I Neatkarības kari

Ziemeļlatvijas brigāde bija latviešu militārais formējums Latvijas Neatkarības kara laikā, kas pēc Latvijas un Igaunijas valdību pārstāvju vienošanās 1919. gada februārī un martā izveidojās Igaunijas teritorijā un igauņu armijas atbrīvotajos Ziemeļvidzemes novados.

Latvijas Apsardzības ministrs Jānis Zālītis 3. februāri iecēla Jorģi Zemitānu par visa latviešu karaspēka organizētāju un pavēlnieku Igaunijā un Ziemeļlatvijā, bet inženieri Marku Gailīti par savu pilnvaroto pārstāvi civillietās. Īsā laikā tika saformēts 1. Valmieras kājnieku pulks un marta beigās tas devās uz fronti. 31. martā ar igauņu armijas virspavēlnieka pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi pulkveža Zemitāna vadībā, ar štābu, kas atradās Tartu. Zemitāns par savu palīgu iecēla pulkvežleitnantu Edvardu Kalniņu, kas vienlaikus komandēja artilēriju. Štāba priekšnieks bija pulkvežleitnants Voldemārs Ozols. Līdz 1919. gada jūlijam apgādes un operatīvajā ziņā brigāde bija pakļauta Igaunijas bruņoto spēku štābam un Igaunijas armijas virspavēlniekam.

1919. gada maija beigās Ziemeļlatvijas brigādi veidoja 1.Valmieras pulks ar 1100 kareivjiem, 2. Cēsu pulks ar 1700 kareivjiem, Partizānu pulks ar 200 kareivjiem, viens eskadrons ar 50 jātniekiem, 1. Valmieras un 2. Cēsu artilērijas baterijas ar 210 kareivjiem un rezerves bataljons ar 320 rezervistiem. Kopumā tās sastāvā bija 110 virsnieki un 3400 kareivji. Brigādei trūka ieroču, daudzi karavīri sākumā nēsāja civilo apģērbu un apavus, vai staigāja basām kājām.

No 1919. gada aprīļa sākuma Ziemeļlatvijas brigāde kopā ar Igaunijas armiju cīnījās pret lielinieku Sarkano armiju, lai atbrīvotu Vidzemi. Savukārt jūnijā Ziemeļlatvijas brigāde piedalījās Cēsu kaujās pret Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju, kurās kopā ar Igaunijas armiju tika izcīnīta uzvara. Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 3. jūlijā, Ziemeļlatvijas brigāde 6. jūlijā iegāja Rīgā.

1919. gada jūlijā, kad tika veidota vienota Latvijas armija, Ziemeļlatvijas brigādi pārveidoja par Vidzemes divīziju.

Cesu_2KP_1919.jpg
ziemelniekuienaksanaRiga_3.jpg
Papildus izziņas avoti

Ēriks Jēkabsons. Latvijas Neatkarības karš. Latvijas Pagaidu valdības un tās bruņoto spēku cīņa par Latvijas neatkarības nodrošināšanu 18.11.1918.-11.08.1920.gadā. – Nacionālā enciklopēdija: https://enciklopedija.lv/skirklis/22216-Latvijas-Neatkar%C4%ABbas-kar%C5%A1

Ziemeļlatvijas brigāde. Vikipēdija. https://lv.wikipedia.org/wiki/Zieme%C4%BClatvijas_brig%C4%81de

Cīņa par brīvību: Latvijas Neatkarības karš (1918–1920) Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentos, 1. daļa, 1918. gada 18. novembris–1919. gada 16. aprīlis, sast. Ē. Jēkabsons un J. Šiliņš, Rīga, Latvijas Nacionālais arhīvs, 2019.

Cīņa par brīvību: Latvijas Neatkarības karš (1918–1920) Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentos” 2. daļa. 1919. gada 16. aprīlis–10. jūlijs, sast. Ē. Jēkabsons un J. Šiliņš, Rīga, Latvijas Nacionālais arhīvs, 2019.

Saistītie objekti

Rūjienas atbrīvošanai un Ziemeļlatvijas brigādes kritušajiem karavīriem veltītais piemineklis "Tālavas taurētājs"

Atrodas Rūjienas Centra laukumā.

Apskatāms trīs metrus augstais pelēkā Somijas granītā kaltais senlatviešu sargkareivja tēls, kas iedēvēts par “Tālavas taurētāju”, novietots uz trīs metrus augsta granīta pjedestāla, bet kopīgais pieminekļa augstums sasniedz 7,5 metrus. Sākotnējās skicēs un maketos K. Zemdega karotāja rokās bija licis zobenu, kas vēlāk nomainīts ar tauri.

Šis piemineklis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā. Tūlīt pēc Latvijas valsts proklamēšanas sākās Sarkanās armijas iebrukums un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība rada patvērumu Liepājā. 1919. februārī ar Igaunijas armijas palīdzību sākās Latvijas atbrīvošana no ziemeļiem un Rūjienas apkārtnē notika pirmās mobilizācijas Tērbatā formējamam latviešu karaspēkam, kas pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā izveidojās par Ziemeļlatvijas brigādi. Ziemeļatvijas brigāde cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī pret landesvēru un dzelzs divīziju Cēsu kaujās. Rūjienas apkārtnē mobilizētie Ziemeļlatvijas karavīri cīnījās arī turpmākajās Neatkarības kara cīņās. Pēc kara galvenos uzvaras laurus saņēma ģenerālis Jānis Balodis un viņa komandētā Dienvidlatvijas brigāde, bet par Ziemeļatvijas brigādi bieži aizmirsa. Arī Rūjienā iecerētais piemineklis Ziemeļlatvijas brigādei tapa ilgi un 1937. gadā atklātais piemineklis oficiāli tika popularizēts kā piemineklis Rūjienas novada atbrīvošanai un kritušo karavīru piemiņai, nepieminot, ka Rūjienā bija sākums visiem Ziemeļlatvijas brigādē ietilpstošajiem pulkiem.

Piemineklis ir ne tikai Latvijas un Igaunijas ekskursantu iecienīts apskates objekts, kas zināmā mērā ir izejas punkts vairāku citu Rūjienā esošo Neatkarības kara piemiņas vietu apmeklējumam, bet "Tālavas taurētājs"  ir arī Igaunijas un Latvijas dažāda līmeņa valsts un pašvaldību amatpersonu vizīšu pieturas punkts.

Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis, kas plašāk pazīstams kā “Tālavas taurētājs”, 1998. gada 29. oktobrī iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4522).

Piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem

Atrodas Plāča centrā pie Inčukalna – Valkas autoceļa (A3). Līdzās autobusa pieturai un Straupes Tautas namam.

Redzams Teodora Zaļkalna darinātais piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem 1919. gadā Cēsu kaujās.

Uz trīspakāpju pamatnes novietoti divi šūnakmens balsti, uz kuriem balstās šūnakmens bloks. Tā priekšpusē zemcilnī attēlots arklā iejūgts zirgs un arājs, kas labajā rokā tur grožus, bet kreisajā – zobenu. Pieminekļa aizmugurē iekalts teksts, ko noslēdz dzejnieka Eduarda Virzas rindas:

ZIEMEĻLATVIJAS ATBRĪVOTĀJIEM

KAMĒR VIEN LABĪBU ŠAIS LAUKOS SĒS
JŪS SLAVINĀS UN GODAM PIEMINĒS

Pieminekļa atklāšana notika 1931. gada 8. novembrī. Atklāšanā piedalījās Valsts prezidents Alberts Kviesis.

Piemiņas akmens Alūksnes atbrīvotājiem - 2. igauņu jātnieku pulkam un Valmieras kājnieku pulkam, 1919. gada 29. maijā.

Atrodas Alūksnē, pie Helēnas un Alsviķu ielu krustojuma.

Piemiņas akmens atklāts 1999. gada 29. maijā, Alūksnes atbrīvošanas 80. gadadienā. Akmens kalšanas darbus veica tēlnieks Ainārs Zelčs.

1919. gada 31. martā Tartu pilsētā tika dibināta Ziemeļlatvijas brigāde, kuras uzdevums bija Vidzemes un Latgales atbrīvošana. Brigādes sastāvā ietilpa apvienotais 1. Valmieras un 2. Cēsu kājnieku pulks, vēlāk arī Ziemeļlatvijas partizānu pulks, divi jātnieku eskadroni un divas artilērijas baterijas. 26. maijā šie spēki ieņēma Valmieru, bet 27. maijā 1. Valmiera kājnieku pulks kopā ar 2. igauņu jātnieku pulku pārgāja uzbrukumā Alūksnes virzienā. Turpmākos uzbrukumus lielinieki nespēja atvairīt un 1919. gada 29. maijā Alūksne tika atbrīvota.

Piemineklis Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai

Atrodas Bērtuļa kapos.

Apskatāms piemineklis Latvijas Neatkarības karā kritušajiem kareivjiem.
Atklāts 1934. gada 4. augustā. Piemineklis celts pēc Teodora Šķiņķa un Luda Švalbes projekta. 

Pieminekļa priekšpusē, kas simbolizē uzvaras triumfu, piestiprināts bronzas zobens, ozollapu vainags un četras zvaigznes (auseklīši), kas simbolizē četrus Latvijas vēsturiskos novadus – Vidzemi, Kurzemi, Zemgali un Latgali.

Savukārt otrā pusē, kas simbolizē pagātnes ciešanu ceļu, pie obeliska piestiprināts bronzas krusts, kas sākotnēji bijis apvīts ar dzeloņdrāšu vainadziņu. Vainadziņam izmantotās dzeloņstieples atvestas no Nāves salas.

Piemineklis 1989. gada vasarā restaurēts, un visas bronzas detaļas izgatavotas no jauna.

Ekspozīcija "Valka - Latvijas neatkarības šūpulis" Valkas novadpētniecības muzejā

Atrodas Valkā, Rīgas ielas labajā pusē, vēsturiskajā Vidzemes draudžu skolotāju semināra ēkā.

Ēkā no 1853.gada līdz 1890.gada darbojās Vidzemes draudžu skolu skolotāju seminārs. To līdz 1881.gadam vadīja latviešu pedagogs, koru kultūras pamatlicējs Jānis Cimze. Pēc skolotāju semināra slēgšanas ēka 80 gadus kalpojusi dažādām izglītības, kultūras un sadzīves vajadzībām. Valkas novadpētniecības muzejs ēkā atrodas kopš 1970.gada.

Valkas novadpētniecības muzejā apskatāma pastāvīgā ekspozīcija “Valka – Latvijas neatkarības šūpulis”. Tā veidota kā stāsts par sabiedriski politiskajiem notikumiem Valkā no 1914. līdz 1920.gadam, kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti. Ekspozīcijā atspoguļoti Latvijas valsts organizēšanas priekšdarbi un Ziemeļlatvijas brigādes veidošana Valkā. Caur četrām sajūtām – Ceļa, Padomes, Štāba un Mājas – ekspozīcijā apskatāmas tēmas par Valkas pilsētu, bēgļiem, LZS dibināšanu (1917.g.), LPNP (1917.g.), Latviešu pagaidu Nacionālo teātri (1918.g.), Iskolatu – Padomju Latvijas pagaidu valdību, Ziemeļlatvijas armijas izveidošanu (1919.g.), ģenerāli Pēteri Radziņu. Ekspozīcijā veiksmīgi blakus tradicionālajiem krājuma eksponēšanas veidiem, izmantoti interaktīvi multimediju risinājumi.

Informācija un anotācijas tulkotas igauņu un angļu valodā.

Piemineklis jūras virsleitnantam, L.k.o.k. Vilim Ģelbem (1890-1919)

Atrodas Limbažu Jūras ielas kapos, Jūras iela 56, Limbažos

Apskatāms  1922. gada 10. septembrī toreizējais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāts piemineklis, uz kura lasāms dzejnieka Viļa Plūdoņa veltījums Vilim Gelbem:

«Tautiet, kas garām man eji, iededzies tēvzemes mīlā,
par tēvzemi mīļo, es dzīvību atstāju ķīlā.»

Vilis Gelbe  (1890-1919) dzimis Kurzemē, Zemītes pagastā, taču cieši saistīts arī ar Limbažu pusi, jo, sākoties Latvijas Neatkarības karam, no Pēterburgas atgriezās Latvijā un iestājās Ziemeļlatvijas brigādē.

1919. gada maijā V.Gelbi komandēja uz Limbažiem, viņš kļuva par apkārtnes kara komandantu un spēja iedvesmot šejienes vīrus un arī vēl pavisam jaunus puišus pievienoties armijai.

V. Gelbes toreizējā darbība Limbažos un to apkārtnē bija ļoti nozīmīga, viņa pienākumos ietilpst ne tikai kārtības uzturēšana pilsētā un apkārtnē, bet arī mobilizācija, pārtikas sagādāšana karavīriem un zirgiem un daudzu citu jautājumu risināšana, ko nevar ietvert pavēlēs un instrukcijās. Viņa organizētā komandantūras komanda darbojās kā saskaņots mehānisms, lai Ziemeļlatvijas brigādei sniegtu pēc iespējas efektīvāku palīdzību. Komandantūras komanda sevišķos gadījumos devās palīgā regulārajai armijai, un viņš rādīja priekšzīmi jaunkareivjiem. V. Gelbe bija pirmais Latvijas armijas virsnieks, kurš savus padotos ierosināja apbalvot ar Imantas ordeņa III šķiru. Ordeņa gan vēl nebija. Imantas vārds atklātībā parādījās tikai 1920. gada 20. martā, kad apsardzības ministram Kārlim Ulmanim tika iesniegts izklāsts par kara ordeņa dibināšanu. Ordenim tomēr izvēlējās Lāčplēša vārdu.

Cēsu kauju laikā Vilis Gelbe gāja bojā - 1919. gada 19. jūnijā izlūkgājiena laikā. Vēlāk Gelbem piešķīra Lāčplēša Kara ordeni, tomēr vēsturnieki spriež - kopumā viņa devums līdz šim nav bijis pienācīgi novērtēts. Galvenokārt tas skaidrojams ar Gelbes piederību Ziemeļlatvijas brigādei. 

Savā starpā konkurēja tā saucamā Dienvidlatvijas brigāde, kas bija sākotnēji Oskara Kaplaka, vēlāk Jāņa Baloža komandēta, ar Ziemeļlatvijas brigādi, kas bija Jorģa Zemitāna komandēta.

Dzelzs tilts pār Gauju Valmierā

Atrodas Valmierā, netālu no Ģīmes dabas takas Leona Paegles ielā. 

Tērauda konstrukcijas dzelzs tilts pār Gauju izbūvēts 1911.gadā. Tas savienoja 114 km garo maršrutu Ainaži-Valmiera-Smiltene, kas pēdējo reizi veikts 1971.gadā.

Pēc Rīgas atbrīvošanas, 1919. gada 22. maijā, padomju Latvijas armijas daļas, neizrādot nopietnu pretestību, atkāpās visā frontē. 26. maijā Igaunijas nacionālā armija un pulkveža Jorģa Zemitāna vadītā Ziemeļlatvijas brigāde ieņēma Valmieru. “Lielinieki ap pulksten sešiem pēc pusdienas uzspridzināja dzelzceļa tiltu. Pulksten 7:50 aizdedzināja arī abus koka tiltus. Tas gan netraucēja tās pašas dienas vakarā no Valmieras muižas puses pilsētā ienākt igauņu karaspēkam* [..]” 

Mūsdienās dzelzs tilts ir iemīļota atpūtas un pastaigu vieta un “Zaļā dzelzceļa” velo maršruta posms.

* Kā pirmā ieradās 6. Igauņu kājnieku pulka skolnieku rota, vairāku bruņotu automobiļu pavadīta.

Piemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai

Atrodas Baznīcas ielā pretī Svētās Annas baznīcai.

Apskatāms piemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai.

1923. gada 1. maijā iepretī Mazsalacas luterāņu baznīcai tika stādīta “Varoņu birzs”, kurā katram kritušajam tika veltīts pa ozolam. Saskaņā ar Likertu kopumā tika iestādīti 97 ozoli – 23 veltīt Neatkarības karā kritušajiem un 74 – Pirmajā pasaules karā kritušajiem. Taču tā laika presē minēts, ka stādīti 106 ozoli.

1927. gada 21. augustā “Varoņu birzī” tika atklāts pēc arhitekta Paula Kundziņa meta celts betona piemineklis, kura būvniecībā piedalījies arī tēlnieks Vilhelms Treijs.

Piemineklis atrodas līdzās Mazsalacas Svētās Annas baznīcai, kura celta īpaši izraudzītā vietā, lai tās slaido (58,6 m), skaisto torni varētu redzēt jau no tālienes. Baznīca ir labi saglabājusies, jo padomju laikos nav tikusi nedz izpostīta, nedz piemērota kādām citām vajadzībām.

Saistītie stāsti

Fragments no Ziemeļlatvijas armijas dibināšanas Rūjienas pusē

Ziemeļlatvijas armija bija latviešu militārais formējums Latvijas brīvības cīņu laikā, kas no 1919. gada 3. februāra līdz 31. martam izveidojās Igaunijas teritorijā un igauņu armijas atbrīvotajos Ziemeļvidzemes novados. Līdz 1919. gada jūlijam apgādes un operatīvajā ziņā brigāde bija pakļauta Igaunijas bruņoto spēku štābam un Igaunijas armijas virspavēlniekam. Pēc tam to apvienoja ar Dienvidlatvijas brigādi, izveidojot Latvijas armiju.

Cēsu kauju sākums, notikumu gaita un noslēgums

Gūtajai uzvarai Cēsu kaujās bija lemts kļūt par pagrieziena punktu latviešu un igauņu cīņā par savas valsts neatkarību. Šī uzvara pārvilka svītru Andrieva Niedras valdības un Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca Baltijas iekarošanas plāniem. Tā vietā savu darbību Liepājā atjaunoja Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība. 

Par nacionālo patriotu virsleitnantu Vili Gelbi

Virsleitnanta Viļa Gelbes (1890-1919) liktenis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā.
Līdz ar Latvijas valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī sākās arī tās Neatkarības karš un bruņoto spēku veidošanas darbs. Brīvprātīgo latviešu karavīru pirmajās rindās bija Kurzemē dzimušais jūras virsleitnants Vilis Gelbe.

Par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu

Grāmatas “Latvijas armijas komandieri” esejas pārliecina, ka vēsturi būtiski ietekmē konkrētas personas. Lai arī neilgu laiku esot svarīgāko vēsturisko notikumu epicentrā, īsteni Latvijas patrioti ar savu bagātīgo militāro pieredzi, paspēja paveikt daudz Latvijas armijas veidošanā, stiprināšanā un vēsturisko notikumu gaitu pavērsienos.
Šis stāsts ir par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu (1859-1933).

7. Siguldas kājnieku pulka formēšana

1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā, Rūjienas apkaimē, sāka formēt 7. Siguldas kājnieku pulku, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu. Sākotnēji no Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljona tika saformēta neliela kaujas grupa 22 virsnieku un 1580 karavīru sastāvā, kuru, par godu tā pirmajam komandierim Oskaram Dankeram, nodēvēja par Dankera nodaļu. Dažas dienas vēlāk nodaļa tika iekļauta 3. Jelgavas pulka 2. bataljonā, bet ar 23. augustu, papildinot rotu skaitu - 7. Siguldas kājnieku pulkā.