Dienvidlatvijas brigāde jeb Atsevišķā latviešu brigāde
I Neatkarības kari

Atrodas Mazsalacas kapos

Apskatāms kapteiņa Paula Zolta (1880-1919) individuāls apbedījums.

1934. gada 9. septembrī uz Zolta kapa tika atklāta melna granīta kapa guļplāksne ar tekstu.
Kapteiņa Zolta vārds iekalts arī piemineklī Kaugurciemā, kur 1919. gada 18. maija kaujā kopumā krita seši Atsevišķā studentu bataljona 2. jeb P.Zolta rotas karavīri.

Latviešu atsevišķās brigādes Atsevišķā studentu bataljona 2. rotas komandieris kapteinis Paulis Zolts, kas 1919. gada 18. maijā krita pie Kaugurciema, sākotnēji tika apbedīts brāļu kapos pie Ķemeru luterāņu baznīcas. 1920. gada 18. maijā viņa mirstīgās atliekas tika ekshumētas un pārvestas uz Mazsalacu, kur 25. maijā guldītas ģimene kapos.

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc. 

Atrodas Jūrmalas pilsētā Slokā pie Rīgas jūras līča Kaugurciema kāpās.

Piemiņas zīme uzstādīta 1934. gadā, Padomju okupācijas laikā iznīcināta, bet 1989. gadā atjaunota. Kaugurciemā 1919. gada 18. maija rītā notika kauja starp latviešu nacionālo spēku, kapteiņa Pauļa Zolta vadīto rotu (~ 145 vīri) un Sarkanās armijas karaspēku. Notikums ir īpašs ar to, ka cīņa notika visnelabvēlīgākajos apstākļos, demonstrējot kareivisku drosmi un ticību Latvijas valstij.

Nakts laikā pirms kaujas izcēlās vētra, un ar smiltīm aizputināja pozīcijas un ieročus. Turklāt tika saņemta neatbilstoša munīcija. Pretiniekam uzbrūkot, kapteiņa Zolta karavīri izšķirošā brīdī devās prettriecienā, lietojot šauteņu durkļus un izcīnot uzvaru.

Zolts bija pieredzējis latviešu virsnieks, kurš piedalījies Krievu – Japāņu, 1. pasaules un Latvijas Neatkarības karā. Viņa brālis arī bija karavīrs, savukārt dēls 2. pasaules kara laikā kā medicīnas students bija sanitārs Vācijas armijas Latviešu leģionā, un kritis, iznesot no pozīcijām smagi ievainotu karavīru.

Mūsdienās var aplūkot piemiņas vietu, kas izveidota kaujas vietā. Līdzās atrodas skaists piejūras mežs un jūra, kas ļauj vēsturi iepazīt patīkamā vidē.