LKOK, Colonel Jorģis Zemitāns (1873-1928)
I WW1, I Nepriklausomybės karai

Riga Brothers’ Cemetery is located in the northern district of Riga. The cemetery extends over an area of 9 ha and is the most outstanding and significant memorial ensemble in Latvia dedicated to the fallen Latvian soldiers. About 3,000 soldiers are buried here. The Brothers’ Cemetery was created during World War I after the first three Latvian Riflemen, who fell in Tīreļpurvs in the battle against the German Army, were buried here. Later Latvian soldiers who had died in other battles and wars would also be buried in the Brothers’ Cemetery. The memorial is based on the design of the sculptor Kārlis Zāle, and is the first memorial ensemble in Europe with such landscape, architecture and sculptural value. It uses elements typical to the Latvian landscape, traditional farmsteads, Latvian folklore and history that praise the characteristics of soldiers and tell the story of the way of the soldier. The memorial was unveiled in 1936 and it has three parts: ‘The Road of Though’ which is a 250 m long alley, ‘Terrace of Heroes’ with the Altar of the Sacred Flame and ensemble the Sacred Oak Grove, and the burial ground with the Latvian wall and a memorial of a mother with her fallen sons.

Atrodas Plāča centrā pie Inčukalna – Valkas autoceļa (A3). Līdzās autobusa pieturai un Straupes Tautas namam.

Redzams Teodora Zaļkalna darinātais piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem 1919. gadā Cēsu kaujās.

Uz trīspakāpju pamatnes novietoti divi šūnakmens balsti, uz kuriem balstās šūnakmens bloks. Tā priekšpusē zemcilnī attēlots arklā iejūgts zirgs un arājs, kas labajā rokā tur grožus, bet kreisajā – zobenu. Pieminekļa aizmugurē iekalts teksts, ko noslēdz dzejnieka Eduarda Virzas rindas:

ZIEMEĻLATVIJAS ATBRĪVOTĀJIEM

KAMĒR VIEN LABĪBU ŠAIS LAUKOS SĒS
JŪS SLAVINĀS UN GODAM PIEMINĒS

Pieminekļa atklāšana notika 1931. gada 8. novembrī. Atklāšanā piedalījās Valsts prezidents Alberts Kviesis.

Atrodas Rūjienas Centra laukumā.

Apskatāms trīs metrus augstais pelēkā Somijas granītā kaltais senlatviešu sargkareivja tēls, kas iedēvēts par “Tālavas taurētāju”, novietots uz trīs metrus augsta granīta pjedestāla, bet kopīgais pieminekļa augstums sasniedz 7,5 metrus. Sākotnējās skicēs un maketos K. Zemdega karotāja rokās bija licis zobenu, kas vēlāk nomainīts ar tauri. Piemineklis atklāts 1937. gada 15. augustā.

Šis piemineklis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā. Tūlīt pēc Latvijas valsts proklamēšanas sākās Sarkanās armijas iebrukums un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība rada patvērumu Liepājā. 1919. februārī ar Igaunijas armijas palīdzību sākās Latvijas atbrīvošana no ziemeļiem un Rūjienas apkārtnē notika pirmās mobilizācijas Tērbatā formējamam latviešu karaspēkam, kas pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā izveidojās par Ziemeļlatvijas brigādi. Ziemeļatvijas brigāde cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī pret landesvēru un dzelzs divīziju Cēsu kaujās. Rūjienas apkārtnē mobilizētie Ziemeļlatvijas karavīri cīnījās arī turpmākajās Neatkarības kara cīņās. Pēc kara galvenos uzvaras laurus saņēma ģenerālis Jānis Balodis un viņa komandētā Dienvidlatvijas brigāde, bet par Ziemeļatvijas brigādi bieži aizmirsa. Arī Rūjienā iecerētais piemineklis Ziemeļlatvijas brigādei tapa ilgi un 1937. gadā atklātais piemineklis oficiāli tika popularizēts kā piemineklis Rūjienas novada atbrīvošanai un kritušo karavīru piemiņai, nepieminot, ka Rūjienā bija sākums visiem Ziemeļlatvijas brigādē ietilpstošajiem pulkiem.

Piemineklis ir ne tikai Latvijas un Igaunijas ekskursantu iecienīts apskates objekts, kas zināmā mērā ir izejas punkts vairāku citu Rūjienā esošo Neatkarības kara piemiņas vietu apmeklējumam, bet "Tālavas taurētājs"  ir arī Igaunijas un Latvijas dažāda līmeņa valsts un pašvaldību amatpersonu vizīšu pieturas punkts.

Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis, kas plašāk pazīstams kā “Tālavas taurētājs”, 1998. gada 29. oktobrī iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4522).

Atrodas Limbažu Jūras ielas kapos, Jūras iela 56, Limbažos

Apskatāms  1922. gada 10. septembrī toreizējais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāts piemineklis, uz kura lasāms dzejnieka Viļa Plūdoņa veltījums Vilim Gelbem:

«Tautiet, kas garām man eji, iededzies tēvzemes mīlā,
par tēvzemi mīļo, es dzīvību atstāju ķīlā.»

Vilis Gelbe  (1890-1919) dzimis Kurzemē, Zemītes pagastā, taču cieši saistīts arī ar Limbažu pusi, jo, sākoties Latvijas Neatkarības karam, no Pēterburgas atgriezās Latvijā un iestājās Ziemeļlatvijas brigādē.

1919. gada maijā V.Gelbi komandēja uz Limbažiem, viņš kļuva par apkārtnes kara komandantu un spēja iedvesmot šejienes vīrus un arī vēl pavisam jaunus puišus pievienoties armijai.

V. Gelbes toreizējā darbība Limbažos un to apkārtnē bija ļoti nozīmīga, viņa pienākumos ietilpst ne tikai kārtības uzturēšana pilsētā un apkārtnē, bet arī mobilizācija, pārtikas sagādāšana karavīriem un zirgiem un daudzu citu jautājumu risināšana, ko nevar ietvert pavēlēs un instrukcijās. Viņa organizētā komandantūras komanda darbojās kā saskaņots mehānisms, lai Ziemeļlatvijas brigādei sniegtu pēc iespējas efektīvāku palīdzību. Komandantūras komanda sevišķos gadījumos devās palīgā regulārajai armijai, un viņš rādīja priekšzīmi jaunkareivjiem. V. Gelbe bija pirmais Latvijas armijas virsnieks, kurš savus padotos ierosināja apbalvot ar Imantas ordeņa III šķiru. Ordeņa gan vēl nebija. Imantas vārds atklātībā parādījās tikai 1920. gada 20. martā, kad apsardzības ministram Kārlim Ulmanim tika iesniegts izklāsts par kara ordeņa dibināšanu. Ordenim tomēr izvēlējās Lāčplēša vārdu.

Cēsu kauju laikā Vilis Gelbe gāja bojā - 1919. gada 19. jūnijā izlūkgājiena laikā. Vēlāk Gelbem piešķīra Lāčplēša Kara ordeni, tomēr vēsturnieki spriež - kopumā viņa devums līdz šim nav bijis pienācīgi novērtēts. Galvenokārt tas skaidrojams ar Gelbes piederību Ziemeļlatvijas brigādei. 

Savā starpā konkurēja tā saucamā Dienvidlatvijas brigāde, kas bija sākotnēji Oskara Kaplaka, vēlāk Jāņa Baloža komandēta, ar Ziemeļlatvijas brigādi, kas bija Jorģa Zemitāna komandēta.

Atrodas Valmierā, netālu no Ģīmes dabas takas Leona Paegles ielā. 

Tērauda konstrukcijas dzelzs tilts pār Gauju izbūvēts 1911.gadā. Tas savienoja 114 km garo maršrutu Ainaži-Valmiera-Smiltene, kas pēdējo reizi veikts 1971.gadā.

Pēc Rīgas atbrīvošanas, 1919. gada 22. maijā, padomju Latvijas armijas daļas, neizrādot nopietnu pretestību, atkāpās visā frontē. 26. maijā Igaunijas nacionālā armija un pulkveža Jorģa Zemitāna vadītā Ziemeļlatvijas brigāde ieņēma Valmieru. “Lielinieki ap pulksten sešiem pēc pusdienas uzspridzināja dzelzceļa tiltu. Pulksten 7:50 aizdedzināja arī abus koka tiltus. Tas gan netraucēja tās pašas dienas vakarā no Valmieras muižas puses pilsētā ienākt igauņu karaspēkam* [..]” 

Mūsdienās dzelzs tilts ir iemīļota atpūtas un pastaigu vieta un “Zaļā dzelzceļa” velo maršruta posms.

* Kā pirmā ieradās 6. Igauņu kājnieku pulka skolnieku rota, vairāku bruņotu automobiļu pavadīta.

Jorģis Zemitāns (1873–1928) – Viļņas karaskolas absolvents, dienējis Krievijas impērijas armijā, Pirmā pasaules kara laikā nonācis vācu gūstā. Latvijas armijas pulkvedis, III šķiras Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Igaunijas Brīvības krusta ordeņa kavalieris, Brīvības cīņu laikā – Ziemeļlatvijas brigādes komandieris. Viņa vārdā nosaukta Skrīveru pamatskola, ielas Rīgā, Skrīveros un Strenčos, laukums un dzelzceļa stacija Rīgā.
Liepu ieskautā laukumā starp Brīvības, Lielvārdes un Zemitāna ielu 1995. gadā tika atklāts tēlnieces Guntas Zemītes un akmeņkaļu Ivara Feldberga un Jāņa Metuzāla J.Zemitānam veidotais piemineklis. Tā novietojums nav frontāls, bet gan diagonāls attiecībā pret  ēkām un pieejas ceļu. Uz postamenta blokiem novietotā līdzīgi varavīksnei granītā kaltā arka veido strēlnieku kokardēs un krūšu nozīmēs atpazīstamo neatkarības cīņu emblēmu – austošās saules motīvu. Galvenās fasādes kreisajā pusē uz postamenta iekalts veltījuma uzraksts: „Latvijas armijas pulkvedim Jorģim Zemitānam”. 1,84m augsto pieminekli ieskauj  rūpīgi kopta, krāšņi ziedošu puķu dobe.