Lielinieki I WW1, I Neatkarības kari

Padomju Latvijas valdības locekļi. Rīga. 1919.gada janvāris. Avots: Latvijas kara muzejs.

Lielinieki bija Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas radikālais spārns, kas 1912. gadā partijas kongresā ieguva vairākumu Vladimira Uļjanova (Ļeņina) vadībā un atšķēlās no partijas, izveidojot Krievijas Sociāldemokrātisko Strādnieku (boļševiku) partiju. Kopš tā laika arī ieviesās apzīmējums «lielinieki» pretstatā «maziniekiem» jeb mazākumam.

Lielinieki atšķīrās no maziniekiem gan ideoloģiskos, gan partijas organizācijas aspektos. Lielinieki uzskatīja, ka partijai jābūt organizētai kā centralizētai kaujas organizācijai. Rekrutējot biedrus, bija stingri jāievēro šķiru princips. Partijas biedriem bija jāievēro disciplīna, stingri pakļaujoties partijas vadības – Centrālkomitejas – lēmumiem. Partijas pamatstruktūru bija jāveido salīdzinoši nelielai profesionālu revolucionāru grupai. V. Ļeņins uzskatīja, ka strādniecība nav spējīga patstāvīgi attīstīt sociālistiskas prasības.

Lielinieki uzskatīja, ka sociālisms nav panākams evolucionārā (pakāpenisku reformu) ceļā, bet gan ar vardarbīgu revolūciju un proletariāta diktatūru kā pārejas posma režīmu no kapitālisma uz sociālismu. Lielinieki stingri iestājās pret sadarbību ar pilsonības (buržuāzijas) pārstāvjiem, pieļaujot to tikai atsevišķos ārkārtas gadījumos. Lielinieki principiāli noliedza parlamentāru demokrātismu, jo uzskatīja, ka tas kalpo buržuāzijas šķiras interesēm. Viņi aģitēja par šķirisku darba tautas (proletariāta) pārstāvniecību iepretim vispārnacionālai pārstāvniecībai.

1917. gada 7. novembrī Krievijas galvaspilsētā Petrogradā (mūsdienu Sanktpēterburgā) lielinieki veica apvērsumu, gāžot Aleksandra Kerenska vadīto Pagaidu valdību un izveidojot padomju valdību ar V. Ļeņinu priekšgalā. Lielinieku kontrolētajā Latvijas daļā 1917. gada beigās varu pakāpeniski pārņēma Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja jeb Iskolats (saīsināts nosaukuma tulkojums krievu valodā). Jaunā vara sāka radikālas politiskās un sociālās reformas, ieviešot stingru cenzūru.

Padomju varas laiks Latvijas neokupētajā daļā nebija ilgs - tā pastāvēja tikai dažus mēnešus. Vācijai atjaunojot karadarbību austrumu frontē un ieņemot visu Latvijas teritoriju līdz 1918.gada februāra beigām, lielinieku režīms Vidzemē un Latgalē tika sagrauts. Lielinieki un tiem lojālākā strēlnieku daļa bēga uz Krieviju.

Šo dažu mēnešu laikā daļa Latvijas iedzīvotāji tiešā veidā varēja iepazīt lielinieku režīmu darbībā. Iskolata darbība atklāja vairākas tendences, kuras gadu vēlāk pēc lielinieku atgriešanās izpaudās visā pilnībā. Tās bija: režīma nedemokrātisms, koncentrējot varu šaura partijas darbinieku loka rokās; demokrātiski vēlēto iestāžu likvidācija un vēršanās pret vārda brīvību; šķiru cīņas principa iedzīvināšana, kas nesa represijas pret veselām sabiedrības grupām; ekonomiskās reformas, kas izpaudās daļējā uzņēmumu nacionalizācijā, muižu konfiskācijas un nospraustajā kursā uz visa īpašuma un zemes nacionalizāciju. 

Par savu mērķi uzskatot komunisma ieviešanu, lielinieku partija pēc 1917. gada apvērsuma pārdēvējās par Krievijas komunistisko (boļševiku) partiju un saglabāja šo nosaukumu līdz 1925. gadam. No 1925. līdz 1952. gadam partijas nosaukums bija "Vissavienības Komunistiskā (boļševiku) partija", savukārt no 1952. līdz 1991. gadam tās nosaukums bija "Padomju Savienības komunistiskā partija". 1991. gadā Krievijas Federācijā partija tika likvidēta.

 

PadomjuLatvijasarmijas1pulkastrēlniekiRīgā191.jpg
PadomjuLatvijasvaldībaslocekļiRīga1919gadajan.jpg
ValmierasapriņķaStrādniekukareivjuunbezzemnie.png
Papildus izziņas avoti

1. Latviešu lielinieki. Publicēts portāla ir.lv, 03.01.2018. Pieejams: https://ir.lv/2018/01/03/latviesu-lielinieki/ [skatīts: 06.05.2021.].

2. Šiliņš J. "Lielinieki". Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/88272-lielinieki [skatīts 06.05.2021.].

3. Šiliņš J. Promocijas darbs “Padomju Latvijas militārā un politiskā attīstība (1918.gada decembris – 1919.gada jūnijs)”, 2012. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/4674 [skatīts: 06.05.2021].

4. Dvēseļu putenis. Digitālais muzejs. Pieejams: https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/85/ziemassvetku-kauju-sakums/ [skatīts: 06.05.2021.].

Saistītie objekti

Stūra mājas izstāde "Čekas vēsture Latvijā"

Atrodas Rīgā, Brīvības un Stabu ielu krustojumā.

1911. gadā būvētais nams ir viens no skaistākajiem Rīgā. Tautā saukts par “Stūra māju”, ir baisākais Padomju okupācijas režīma simbols Latvijā. “Čeka” bija īpaši represīva struktūra - viens no PSRS varas balstiem. Tās darbība Latvijā cieši saistīta ar ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī.

“Stūra mājā” čeka darbojās okupācijas laikā no 1940.gada līdz 1941. gadam un atkal, sākot no 1945.gada līdz 1991. gadam. Politiskās vajāšanas tiešā veidā skāra ap desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Padomju varas pretinieku apkarošana turpinājās arī pēc 2. pasaules kara. Čekas darbības metodes nedaudz mainījās pēc Staļina nāves. Fizisku mocīšanu nomainīja psiholoģisks terors. Vairākums čekas aģentu bija latvieši (52%). Krievi bija otrā lielākā grupa - 23,7 %. 60,3% aģentu nebija Komunistiskās partijas biedri. Augstākā izglītība bija 26,9% aģentu. Sistēma bija veidota, lai iesaistītu vietējos iedzīvotājus un tādējādi panāktu kontroli pār sabiedrību. Čekas darbības metodes Latvijā nav pilnībā izpētītas. Darbinieku saraksti un dienesta lietas atrodas Krievijā. Latvijas varas iestādēm un pētniekiem tās nav pieejamas.

Mūsdienās var aplūkot Latvijas Okupācijas muzeja izstādi par “čekas” darbību Latvijā. Kopā ar gidu var izstaigāt cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un iekšpagalmu.

 

Piemiņas akmens zaļajiem partizāniem

Atrodas Ērgļos Parka un Saules ielas stūrī pie dzelzceļa viadukta.

1919. gada 23. maijā zaļie partizāni Ērgļu centrā uzbrukuši lielinieku vezumnieku kolonnai. Kauja ilgusi divas stundas, un partizāni ieguvuši 78 zirgus un daudz vezumu ar šautenēm un citām mantām. Kaujā krituši četri partizāni, bet viens ticis ievainots. Kopumā novadā partizānu rindās cīnījies 61 vīrs, no kuriem krituši seši.

1939.gada 21.maijā atklāts  121.Ērgļu mazpulka Ērgļu ciemā uzstādīts piemiņas akmens vietā, kur 1919.gada 23.maijā krituši zaļie partizāņi Jānis Andriksons, Andrejs Bumbers, Kārlis Baņģieris un Jānis Gūts.

Padomju okupācijas laikā piemiņas zīme Parka un Saules ielas krustojumā tika nojaukta. To atjaunoja un no jauna uzstādīja 1989. gada 22. aprīlī.

Dzelzs tilts pār Gauju Valmierā

Atrodas Valmierā, netālu no Ģīmes dabas takas Leona Paegles ielā. 

Tērauda konstrukcijas dzelzs tilts pār Gauju izbūvēts 1911.gadā. Tas savienoja 114 km garo maršrutu Ainaži-Valmiera-Smiltene, kas pēdējo reizi veikts 1971.gadā.

Pēc Rīgas atbrīvošanas, 1919. gada 22. maijā, padomju Latvijas armijas daļas, neizrādot nopietnu pretestību, atkāpās visā frontē. 26. maijā Igaunijas nacionālā armija un pulkveža Jorģa Zemitāna vadītā Ziemeļlatvijas brigāde ieņēma Valmieru. “Lielinieki ap pulksten sešiem pēc pusdienas uzspridzināja dzelzceļa tiltu. Pulksten 7:50 aizdedzināja arī abus koka tiltus. Tas gan netraucēja tās pašas dienas vakarā no Valmieras muižas puses pilsētā ienākt igauņu karaspēkam* [..]” 

Mūsdienās dzelzs tilts ir iemīļota atpūtas un pastaigu vieta un “Zaļā dzelzceļa” velo maršruta posms.

* Kā pirmā ieradās 6. Igauņu kājnieku pulka skolnieku rota, vairāku bruņotu automobiļu pavadīta.

Piemiņas stēla Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem

Atrodas līdzās Viļakas Jēzus Sirds Romas Katoļu baznīcai.

Piemiņas stēla Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem Viļakas novadā atklāta 2017.gada 11.novembrī. 28 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru likteņi ir saistīti ar Viļakas novada vārdu.
Granīta stēla tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Godinot Latvijas Brīvības cīņās kritušos karavīrus, visā Latvijā tiks uzstādītas vienota parauga piemiņas stēlas. Projekta iniciators ir Jaunsardzes un informācijas centrs.

Pieci Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, kuru vārdi iegravēti piemiņas stēlā, pēc Brīvības cīņu noslēguma dzīvoja tagadējā Viļakas novada teritorijā:
– Jānis Kuļšs bija jaunsaimnieks Šķilbēnu pagasta Apsīšos,
– Aleksejs Ļubimovs (Lavrentjevs) dzīvoja Šķilbēnu pagasta Fortepjanovas fermā, vēlāk Viļakā,
– Teodors Mende saimniekoja viņam piešķirtajā saimniecībā un bija mežsargs Žīguru pagasta Katlešu ciemā,
– Eduards Tenisons dzīvoja Vecumu stacijā, vēlāk dzīvoja Čabatrovas ciemā un strādāja p/s “Viļaka”,
– Jānis Burmeistars pēc 1928. g. kādu laiku dzīvojis Šķilbēnu pagastā.

Brāļu kapi Viļakas novadā ir atdusas vieta 45 karavīriem, kuri 1920. gadā atdeva savas dzīvības, aizstāvot Latviju no lieliniekiem. 9. janvāris bija diena, kad uzbrukumi sākās Ziemeļlatgalē, un, neskatoties uz toreiz esošajiem sarežģītajiem laikapstākļiem, tajā pašā dienā arī tika atbrīvota Viļaka.
Latgales atbrīvošanas kaujās Viļakas novadā plecu pie pleca kopā ar Latvijas armijas karavīriem un partizāniem pret Sarkano armiju cīnījās arī Igaunijas karavīri. Daudzi no viņiem atdeva savu dzīvību par brīvu Latviju.

Gulbenes dzelzceļa stacija

Atrodas Gulbenē, Dzelzceļa iela 8

Apskatāma pati stacijas ēka un perons, izveidotā piemiņas plāksne un piemineklis represētajiem (tēln. I.Ranka).

Pirmā pasaules kara laikā (1916.—1917. gadā) šaursliežu līnija uz Pļaviņām pārbūvēta 1524 mm platumā, lai kalpotu kā savienotāja līnija ar Rīgas—Daugavpils līniju. Uzbūvēta arī līnija uz Ieriķiem, kā arī līdz Sitai, izveidojot savienojumu ar Pitalovu. Tādējādi Gulbene kļuva par dzelzceļa mezglu.

Brīvības cīņu laikā, 1919.gada 31.maijā atbrīvojot Gulbeni no lieliniekiem, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulks šeit ieguva ievērojamu daudzumu kara trofeju.

Tagadējā stacijas ēka (arh. P.Feders) celta 1926. gadā. No Gulbenes dzelzceļa stacijas 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti gan civiliedzīvotāji, gan Litenes vasaras nometnē arestētie virsnieki.
Kā nozīmīga mezgla stacija tika bombardēta 1944.gada pavasarī, pēc kara atjaunota sākotnējā izskatā, 2018.gadā atklāts izglītojošs un interaktīvs centrs „Dzelzceļš un Tvaiks”. Blakus atrodas SIA „Gulbenes –Alūksnes bānītis” ar interaktīvām nodarbībām un ekskursijām.

Skrundas kaujas piemiņas vieta un Karoga diena

Skrundas kaujas piemiņas vieta atrodas Skrundas centrā, Oskara Kalpaka parkā pie Skrundas kultūras nama, Kuldīgas un Liepājas ielu krustojumā. Piemiņas vietā 2005. gadā uzstādīts akmens atzīmējot 1919. gada 29. janvāra kauju, kurā Oskara Kalpaka komandētais bataljons kopa ar Landesvēra vācu un krievu vienībām, atbrīvoja Skrundu no lieliniekiem. Karoga dienas tradīcija tiek uzturēta kopš 2004. gada, šādi godinot pirmo no lieliniekiem atbrīvoto pilsētu un tās atbrīvotājus, kuri 1919. gada 29. janvārī pie Skrundas baznīcas pacēla Latvijas karogu.

Neatkarības kara pirmajos mēnešos Latvijas Pagaidu valdība zem lielinieku spiediena strauji zaudēja Latvijas teritoriju. 1919. gada 22. janvārī lielinieki ieņēma Skrundu. Nedēļu vēlāk 29. janvāra agrā rītā sākās uzbrukums Skrundas atgūšanai. Latviešu Atsevišķajam bataljonam pulkveža-leitnanta Oskara Kalpaka vadībā vajadzēja uzbrukt gar Rudbāržu–Skrundas lielceļu un padzīt lieliniekus no Skrundas. Tam sekotu vācu vienību uzbrukums flangā ar uzdevumu iznīcināt atejošos pretiniekus, bet krievu rota dotos uzbrukumā starp latviešu un vācu vienībām, kā orientieri izmantojot Skrundas baznīcu. Uzbrukumu atbalstīja arī vācu artilērijas baterija. Uzbrukuma dienā pieturējās 15 grādu liels sals, spoži spīdēja saule, kalpakiešiem bija jāšķērso klajš lauks, bet lielinieki bija patvērušies muižas mūra ēkās. Lielinieki atklāja uguni, kad uzbrucēju ķēde atradās aptuveni 300 metru attālumā, sākās abpusēja apšaude, Oskara Kalpaka komandētie karavīri straujā triecienā devās uz priekšu un piespieda pretinieku pārtraukt apšaudi un atkāpties pāri Ventai. Pēc apmēram 3 stundu ilgas kaujas, ap 9 no rīta Skrunda bija ieņemta, turklāt Latviešu Atsevišķajam bataljonam bija tikai 2 ievainotie.

Skrundas kaujai bija būtiska nozīme Latvijas Pagaidu valdības bruņoto speku karavīru morāles paaugstināšanai, jo tā bija faktiski pirmā nozīmīgā uzvara kaujās pret lieliniekiem. Turklāt kaujā sevišķu drosmi demonstrēja arī pats komandieris - Oskars Kalpaks, ar savu piemēru iedrošinot karavīrus nebaidīties.

Jaunmuiža un 1.Latviešu atsevišķā bataljona kaujas

Mūsdienās Jaunmuiža, senāk Jaunāmuiža, ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā un atrodas ceļa Skrunda - Ezere 7 kilometrā. Apdzīvotā vieta izveidojusies bijušās Jaunās muižas (Neuhof) pusmuižu.

1919. gada 3. martā par šo vietu norisinājās intensīvas kaujas starp 1. Latviešu atsevišķā bataljona vienībām pulkveža Oskara Kalpaka vadībā un 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka vienībām.

1919. gada 3. martā sākās Kurzemes atbrīvošanas operācija Tauwetter (Atkusnis), kurā Vācu armijas VI rezerves korpuss, ar Landesvēru un tā sastāvā esošo 1. Latviešu atsevišķo bataljonu uzsaka uzbrukumu visā frontē ar nolūku atspiest lielinieku daļas līdz Lielupei. 3. marta agrā rītā 1. Latviešu atsevisķā bataljona vienības - Cēsu rota, Studentu rota un Jātnieku nodaļa, kuras pastiprināja vācu hauptmaņa Millera artilērijas baterija, sķērsoja Ventu pie Lēnām un uzbruka Jaunai muižai, kuru aiztāvēja 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka 2. bataljons. Vairāku stundu ilgajā kaujā, pakāpeniski ieņemot Jaunāsmuižas apkārtnes mājas, Kalpaka komandētās vienības sasniedza Jaunomuižu un pārķēra Skrundas - Pampaļu lielceļu pātraucot pa to pretinieka kustību un atspiežot pretinieku uz austrumiem. Jaunāmuižā bataljons kā trofejas saņēma kancelejas dokumentus un munīciju. Ieņemot pozīcijas tuvējās mājās bataljons nocietinājas. 5. martā uzsakās lielinieku pretuzbrukums, kuru līdz vakaram izdevās apturēt. 6. martā bataljons atsāka uzbrukumu ieņemot Skrundas skolu un virzoties uz Airītes - Aizupji rajonu.

Lēnu muiža

Muižas pils atrodas Lēnu ciemā pie Ventas upes. Pils šobrīd ir privātīpašums, tādēļ apskatāma tikai no attāluma.

Muižas ēku no 1919.gada janvāra beigām līdz 3.martam 1.Latviešu atsevišķais bataljons izmantoja kā atbalsta punktu.  Latviešu atsevišķajam bataljonam bija jāatbrīvo Lēnu muižas apkārtne, lai būtu iespēja forsēt ventu iepretim Jaunmuižai. 

Muiža piederējusi  baronam Frīdrihs fon Firksam, kam piederēja arī Rudbāržzu un Sieksātes muižas. Kungu māja celta 19. gadsimtā.  Baronam Lēnu pils kalpojusi galvenokārt  kā vieta medībām un atpūtai nedēļas nogalē. 

No 1927. līdz 1937.gadam pilī bijusi skola, bet padomju okupācijas laikā kolhoza kokdarbnīcas. 1965.gadā tajā atvēra tautas namu. Ēku ansamblis daudz cietis no pārbūvēm, arī parks nav saglabājies. Ir saglabājušās vairākas saimniecības ēkas. 

 

 

Piemiņas zīme 1. Latviešu atsevišķā bataljonam Lēnās un pārcelšanās vieta par Ventu

Piemineklis atrodas Lēnās, ceļu krustojumā netālu no Lēnu muižas.

Piemineklis - piemiņas zīme atklāta 2007. gada 8. novembrī. Tā veidota pēc tēlnieces Maijas Enģeles projekta. Pieminekļa idejas autors un finansētājs ir Jānis Blūms, kura tēvs, 1. Atsevišķā latviešu bataljona Jātnieku nodaļas virsleitnants Paulis Blūms organizēja un vadīja upes šķērsošanu 1919. gada 3. martā ar 10 vīru palīdzību.

Katru gadu 3.martā šeit pulcējas jaunsargi, zemessargi, kā arī citi interesenti piemiņas pasākumā par godu 1.Latviešu atsevišķajam bataljonam.

Lēnu Sv.Trīsvienības Romas katoļu baznīca

Baznīca atrodas Skrundas novada Nīkrāces pagasata Lēnu ciemā, Skrundas - Embūtes ceļa malā.

Pie baznīcas atrodas Ventas upe, kuras krastus 1919. gada februārī apsargāja 1. Atsevišķā latviešu bataljona karavīri. Tā kā bataljona skaitliskais sastāvs neatļāva veidot vienlaidus frontes līniju, tad fronti apsargāja ar sargposteņiem. Viens no tādiem atradās arī upes krastā pie baznīcas. Savukārt baznīcas torņi noderēja apkārtnes un otra upes krasta novērošanai.

Kaujas pie Skrundas skolas

Skrundas skola atrodas Skrundas – Ezeres ceļa 3. kilometrā, apdzīvotā vietā Pumpuri. Skola ir privātīpašums, tādēļ apskatāma no attāluma. 

1919. gada janvārī un martā skolas tuvumā notika 1. Latviešu atsevišķā bataljona kaujas ar Padomju Latvijas 2.latviešu strēlnieku pulka vienībām.

Kauja pie Skrundas skolas notika 1919. gada 22. janvārī. Atkāpjoties lielinieku pārspēka priekšā vācu un latviešu vienības nostājās Ventas rietumu krastā, savukārt lielinieku spēki pulcējās Saldū gatavojoties plašākai operācijai, vienlaikus izsūtot daļu spēku Skrundas virzienā. Lai pārņemtu iniciatīvu un mēģinātu sakaut lielinieku spēkus pa daļām, 22. janvārī 1. Latviešu atsevišķā bataljona Cēsu rotai, kuru papildināja 15 Virsnieku rotas karavīri un vācu Rādena rotai Skrundas frontes sektorā bija jāuzbrūk Saldus virzienā. Par abu rotu pulcēšanās vietu bija noteikta Skrundas skola. Tomēr uzbrukuma sagatavošanas fāzē abas rotas pārsteidza lielinieku uzbrukums, kā rezultātā vācu un latviešu vienībām bija jāatkāpjas līdz Rudbāržiem.

Otrā sadursme pie Skrundas skolas notika 1919. gada 6. martā, kad pulkveža Oskara Kalpaka komandētā bataljona Cēsu un Studentu rotas straujā triecienā pārsteidzot pretinieku ieņēma Skrundas skolu un turpināja virzīties Dutēnu, Engurnieku un Airītes virzienā.

Skrundas-Ezeres ceļa malā, skolas tuvumā, vietā, kur ceļš iet pār Klūgas upīti, atrodas neliels, senatnīgs mūra tilts no 19.gadsimta beigu puses ar divām pusloka arkām, caur kurām upei tecēt. Agrāk ceļš, kas ved pār šo tiltu, ticis izmantots, taču tagad tas pamazām apaug ar zāli, jo mūsdienās tiek lietots blakus esošais asfaltētais ceļš un tilts. No šī tilta uz mūra tiltiņu paveras lielisks skats, ko bagātina akmeņainā upes gultne un kupliem kokiem apaugušie krasti. Šis objekts ir vizuāli ļoti pievilcīgs un piemērots velo vai kājnieku maršrutiem. 

Piemineklis Cēsu rotas pirmās kaujas vietā

Atrodas Drabešu pagastā Vidzemes šosejas 79. kilometrā.

Redzams no granīta veidots piemineklis, kurā iekalta stilizēta lielinieku iebrukuma ceļa shēma.
Piemineklis atklāts un iesvētīts. 2018. gada 28. decembrī.Drabešu pagastā 1918. gada 24.decembrī kapteiņa Artūra Jansona (1893 - 1941) izlūku komanda ar smagā ložmetēja uguni aizkavēja Sarkanās armijas izlūku virzīšanos no Cēsīm uz Ieriķiem. Tā bija pirmā latviešu karaspēka bruņotā sadursme ar Padomju Krievijas Sarkano armiju.

Saistītie stāsti

Ziemeļlatgales atbrīvošana no lieliniekiem

1918.gada 1.decembrī Sarkanās armijas daļas, kuru pamatā bija Sarkano Strēlnieku vienības, iebruka Latvijas teritorijā. Lai aizsargātu savas mājas, ģimenes, dzimto novadu un paglābtos no terora Balvu apkārtnes vīri ņēma rokās ieročus un gāja mežos, sākās pirmo “zaļo”  pulciņu veidošanās. 1919.gada pavasarī, kad izsludināja mobilizāciju, daudziem Balvu apkārtnes vīriem karošana Padomju Latvijas armijā nebija pieņemama un viņi pievienojās “zaļo” pulciņiem.  Izveidojās Balvu, Silakroga, Rugāju, Teteru-Dūrupes un Liepnas pulciņi. Balvu apkārtnē “zaļo” pulciņu darbība aktivizējās 1919.gada martā.

Par nacionālo patriotu virsleitnantu Vili Gelbi

Virsleitnanta Viļa Gelbes (1890-1919) liktenis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā.
Līdz ar Latvijas valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī sākās arī tās Neatkarības karš un bruņoto spēku veidošanas darbs. Brīvprātīgo latviešu karavīru pirmajās rindās bija Kurzemē dzimušais jūras virsleitnants Vilis Gelbe.

Par Latvijas Neatkarības karu un 1918. gada notikumiem Alūksnē

1918. gadā, vācu karaspēkam ienākot Alūksnē, latviešu strēlnieku bataljoni atkāpās uz Padomju Krieviju. Līdz pat 1918. gada decembra sākumam tika iedibināts vācu režīms un veikti pārkārtojumi. Pēc tam, kad Vācija padevās karā, lielinieki atgriezās Alūksnē un atjaunoja savu varu. Latvijas Neatkarības karā Igaunijas armijas sastāvā cīnījās arī somu brīvprātīgie. 1919. gada 21. februārī notika sīvas cīņas starp lieliniekiem un somu brīvprātīgo pulku “Ziemeļu Zēni” Alūksnē, stacijas tuvumā.

Par Latvijas Neatkarības karu un 1919. gada notikumiem Alūksnē

1919. gada 27. martā 1. Valmiera kājnieku pulks kopā ar igauņu  aizsargu (kaitselita) Tallinas (tolaik Rēveles) un Tērbatas bataljoniem, kā arī trīs bruņotiem vilcieniem no Melnupes krastiem sāka Latvijas atbrīvošanu no lieliniekiem.

Anšlava Eglīša atmiņas par Latvijas Neatkarības karu un 1919. gada notikumiem Alūksnē

1919. gada 27. martā 1. Valmiera kājnieku pulks kopā ar igauņu  aizsargu (kaitselita) Tallinas (tolaik Rēveles) un Tērbatas bataljoniem, kā arī trīs bruņotiem vilcieniem no Melnupes krastiem sāka Latvijas atbrīvošanu no lieliniekiem.

Somu brīvprātīgo pulka “Ziemeļu Zēni” kauja Bejā

1919. gada 23. februārī somu brīvprātīgo pulka “Ziemeļu zēni” izlūku vienība, ar cerību iegūt papildus bruņojumu un munīciju, nonāca pie Bejas skolas upītes kraujas, kur notika sadursme ar lieliniekiem (Babeckas kauja). Šajā kaujā krita 10 somu pulka karavīri.

7. Siguldas kājnieku pulka formēšana

1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā, Rūjienas apkaimē, sāka formēt 7. Siguldas kājnieku pulku, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu. Sākotnēji no Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljona tika saformēta neliela kaujas grupa 22 virsnieku un 1580 karavīru sastāvā, kuru, par godu tā pirmajam komandierim Oskaram Dankeram, nodēvēja par Dankera nodaļu. Dažas dienas vēlāk nodaļa tika iekļauta 3. Jelgavas pulka 2. bataljonā, bet ar 23. augustu, papildinot rotu skaitu - 7. Siguldas kājnieku pulkā.

Fragments no Ziemeļlatvijas armijas dibināšanas Rūjienas pusē

Ziemeļlatvijas armija bija latviešu militārais formējums Latvijas brīvības cīņu laikā, kas no 1919. gada 3. februāra līdz 31. martam izveidojās Igaunijas teritorijā un igauņu armijas atbrīvotajos Ziemeļvidzemes novados. Līdz 1919. gada jūlijam apgādes un operatīvajā ziņā brigāde bija pakļauta Igaunijas bruņoto spēku štābam un Igaunijas armijas virspavēlniekam. Pēc tam to apvienoja ar Dienvidlatvijas brigādi, izveidojot Latvijas armiju.

Cēsu kauju sākums, notikumu gaita un noslēgums

Gūtajai uzvarai Cēsu kaujās bija lemts kļūt par pagrieziena punktu latviešu un igauņu cīņā par savas valsts neatkarību. Šī uzvara pārvilka svītru Andrieva Niedras valdības un Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca Baltijas iekarošanas plāniem. Tā vietā savu darbību Liepājā atjaunoja Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība. 

1.Latviešu Atsevišķā bataljona Ventas šķērsošana 1919. gada 3. martā

Uzsākot Kurzemes atbrīvošanu no lieliniekiem, viens no galvenajiem izaicinājumiem 1.Latviešu atsevišķā bataljona vienībām  bija aizsalušās Ventas upes škērsošana un ceļa pār to izveidošana.

Kapteiņa Aleksandra Levinga atmiņas par izlūkgājienu pār Ventu pie Lenām

Ventas upes pozīcijās 1919. gada februārī abas karojošās puses izvērsa aktīvu izlūkošanas darbību. Jātnieku nodaļas priekšnieks kapteinis Aleksandrs Lēvings bija viens no izlūkošanas reidu komandieriem.

Kauja pie Skrundas skolas 1919. gada 22. janvārī

Virsleitnata Jāņa Ķīseļa atmiņas par kaujām pie Skrundas skolas 1919. gada 22. janvārī

No Ādolfa Ersa grāmatas "Vidzeme brīvības cīņās" par begļu gaitām Valkā

Sākot ar bēgļu laiku, Valkai piekrita svarīgāka loma, nekā citām Vidzemes pilsētām, tamdēļ, ka te atradās politiski aktīvais laikraksts “Līdums”, kur tika kaldināti Latvijas garīgie un politiskie ieroči, un arī tamdēļ, ka te bija krustceļš, kur satecēja ceļi no trim Latvijas pusēm: no Rīgas, Alūksnes, Mozekiles, un arī no Igaunijas un Krievijas, Šejienei bija saites ar bēgļiem visās malās – Tartū, Pliskavā, Maskavā un Pēterpilī. Te bija liels bēgļu centrs.

Kā Latvijas valdības vīri apmuļķoja Pampāļu boļševiku līdzskrējējus

Bijušais Pampāļu skolas direktors (līdz 1959.g.) Alfrēds Brūns pašrocīgi ar rakstāmmašīnu ir sadrukājis iespaidīgu grāmatu par Pampāļu skolas vēsturi un vēsturiskiem notikumiem ap to, ar autentiskām fotogrāfijām.Grāmatā A.Brūns apraksta Neatkarības kara norises Pampāļos, detalizēti aprakstot notikumus, kuros iesaistīti gan Latvijas valstsvīri, boļševiku atbalstītāji, vācu armijas darbības utml.