Anšlava Eglīša atmiņas par Latvijas Neatkarības karu un 1919. gada notikumiem Alūksnē

“Toreiz par izklaidēšanos bagātīgi gādāja dažādu karaspēku un varu maiņa. Vācieši, baltie krievi, sarkanie krievi, igauņi, somi, pat dāņi skaistos, līdz ceļgaliem šņorējamos stulmeņos. Sevišķi viena no šādām ainām dziļi iespiedusies atmiņā. Nelaimīgi sarkano pusē palikušie latviešu strēlnieki, mazs pulciņš, garu dienu noturēja Alūksni pret divām brīvprātīgo somu rotām, kas bija ieradušās palīgā igauņiem. Sarkanais krievu bataljons jau rīta agrumā pilnīgā panikā, mežonīgā skrējienā izdrāzās cauri Alūksnei, projām uz austrumiem. Daudzi krieviņi skrēja bez ieročiem, tā, ka vaļenkas vien zibēja un garo šineļu stāvi plīvoja pa gaisu. Ik brīdi gaidījām ierodamies somus, kuriem bija varenu, “zvērīgu” karotāju slava. Bet nekas nenotika. Pilsētiņas otrā, kalna pusē, plinšķēja šāvieni, kratījās ložmetēji. Mēs klausījāmies, vai šāvieni neskan arī pa labi un pa kreisi, kas nozīmētu apiešanas manevru, bet laikam jau dūšīgie somi dzinās virsū Alūksnei tieši. Tā tas turpinājās visu dienu līdz krēslai. Tad iestājās klusums. Pēc kāda brīža baznīcas laukumā parādījās strēlnieki. Kādi piecpadsmit, ne vairāk. Neskanēja ne komandas, ne valodas.  Nodurtām galvām kā piekusuši darbinieki, nesdami savus darbarīkus pār plecam, viņi gāja nesteigdamies, mierīgā solī cieši garām mūsu mājokļa logiem uz ezerceļu, kas veda pāri aizsalušajam klajumam. Vienam no gājējiem bija pārsieta galva un roka. Otrs piekliboja ar asinīm apšļakstītu kāju. Kādu smagāku ievainotu biedru vilka līdzi uz riteņotā Maksima ložmetēja. Viņa nokārtā galva kūļājās līdzi soļu ritmam…Strēlnieku varonībai piemita vēl īpaša ironija. Viņi sedza savai tautai naidīgo krievu iekarotāju atkāpšanos. Un kurp atkāpās viņi paši? Projām no savas zemes, svešumā, kur viņus negaidīja vis pateicība, bet tikai aizdomas, skaudība, represēšana un likvidācija. (..) Beidzot, vēlā pavasarī, ar brašu dziesmu uz lūpām Alūksnē iesoļoja brašās Latvijas karavīri. Uz palikšanu!”