Anšlava Eglīša atmiņas par Latvijas Neatkarības karu un 1919. gada notikumiem Alūksnē
1919. gada 27. martā 1. Valmiera kājnieku pulks kopā ar igauņu aizsargu (kaitselita) Tallinas (tolaik Rēveles) un Tērbatas bataljoniem, kā arī trīs bruņotiem vilcieniem no Melnupes krastiem sāka Latvijas atbrīvošanu no lieliniekiem.
“Toreiz par izklaidēšanos bagātīgi gādāja dažādu karaspēku un varu maiņa. Vācieši, baltie krievi, sarkanie krievi, igauņi, somi, pat dāņi skaistos, līdz ceļgaliem šņorējamos stulmeņos. Sevišķi viena no šādām ainām dziļi iespiedusies atmiņā. Nelaimīgi sarkano pusē palikušie latviešu strēlnieki, mazs pulciņš, garu dienu noturēja Alūksni pret divām brīvprātīgo somu rotām, kas bija ieradušās palīgā igauņiem. Sarkanais krievu bataljons jau rīta agrumā pilnīgā panikā, mežonīgā skrējienā izdrāzās cauri Alūksnei, projām uz austrumiem. Daudzi krieviņi skrēja bez ieročiem, tā, ka vaļenkas vien zibēja un garo šineļu stāvi plīvoja pa gaisu. Ik brīdi gaidījām ierodamies somus, kuriem bija varenu, “zvērīgu” karotāju slava. Bet nekas nenotika. Pilsētiņas otrā, kalna pusē, plinšķēja šāvieni, kratījās ložmetēji. Mēs klausījāmies, vai šāvieni neskan arī pa labi un pa kreisi, kas nozīmētu apiešanas manevru, bet laikam jau dūšīgie somi dzinās virsū Alūksnei tieši. Tā tas turpinājās visu dienu līdz krēslai. Tad iestājās klusums. Pēc kāda brīža baznīcas laukumā parādījās strēlnieki. Kādi piecpadsmit, ne vairāk. Neskanēja ne komandas, ne valodas. Nodurtām galvām kā piekusuši darbinieki, nesdami savus darbarīkus pār plecam, viņi gāja nesteigdamies, mierīgā solī cieši garām mūsu mājokļa logiem uz ezerceļu, kas veda pāri aizsalušajam klajumam. Vienam no gājējiem bija pārsieta galva un roka. Otrs piekliboja ar asinīm apšļakstītu kāju. Kādu smagāku ievainotu biedru vilka līdzi uz riteņotā Maksima ložmetēja. Viņa nokārtā galva kūļājās līdzi soļu ritmam…Strēlnieku varonībai piemita vēl īpaša ironija. Viņi sedza savai tautai naidīgo krievu iekarotāju atkāpšanos. Un kurp atkāpās viņi paši? Projām no savas zemes, svešumā, kur viņus negaidīja vis pateicība, bet tikai aizdomas, skaudība, represēšana un likvidācija. (..) Beidzot, vēlā pavasarī, ar brašu dziesmu uz lūpām Alūksnē iesoļoja brašās Latvijas karavīri. Uz palikšanu!”
Anšlavs Eglītis. “Lielais mēmais”. // Latvijas Jaunatne, 1991. gada 12. jūnijs, Nr. 59.
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Piemiņas akmens Alūksnes atbrīvotājiem
Atrodas Alūksnē, pie Helēnas un Alsviķu ielu krustojuma.
Piemiņas akmens atklāts 1999. gada 29. maijā, Alūksnes atbrīvošanas 80. gadadienā. Akmens kalšanas darbus veica tēlnieks Ainārs Zelčs.
1919. gada 31. martā Tartu pilsētā tika dibināta Ziemeļlatvijas brigāde, kuras uzdevums bija Vidzemes un Latgales atbrīvošana. Brigādes sastāvā ietilpa apvienotais 1. Valmieras un 2. Cēsu kājnieku pulks, vēlāk arī Ziemeļlatvijas partizānu pulks, divi jātnieku eskadroni un divas artilērijas baterijas. 26. maijā šie spēki ieņēma Valmieru, bet 27. maijā 1. Valmiera kājnieku pulks kopā ar 2. igauņu jātnieku pulku pārgāja uzbrukumā Alūksnes virzienā. Turpmākos uzbrukumus lielinieki nespēja atvairīt un 1919. gada 29. maijā Alūksne tika atbrīvota.
Piemiņas akmens Somu brīvprātīgo pulkam “Ziemeļu zēni”
Atrodas Alūksnē, Jāņkalna ielā 52, pie Alūksnes šaursliežu dzelzceļa stacijas.
2019. gada 23. februārī, atzīmējot Latvijas Neatkarības kara simtgadi, pēc Neatkarības cīņu tradīciju apvienības (Somija) iniciatīvas, godinot par Latvijas neatkarību kritušos somu brīvprātīgos, izveidota īpaša piemiņas vieta, kurā par vēsturiskajiem notikumiem liecina īpašs laukakmens un informatīva plāksne. Piemiņu glabājošais akmens uz Alūksni atceļojis no Somijas - Salpa līnijas, kas būvēta 1940.-1944. gadā, lai aizsargātu Somijas Austrumu robežu. 1200 km garā Salpa līnija ir viena no ievērojamākajām neatkarīgās Somijas aizsardzības līnijām, kā arī viena no stiprākajām un labāk saglabātajām šāda veida aizsardzības būvēm pēc Otrā pasaules kara Eiropā.
Uz Alūksni atvestais akmens simbolizē divu tautu - somu un latviešu - cīņu par savu neatkarību. Somu brīvprātīgo pulks “Ziemeļu zēni” devās palīgā latviešiem sargāt jaunās Latvijas valsts brīvību. 1919. gada 21. februārī "Ziemeļu zēni" piedalījās sīvās cīņās Alūksnes (Marienburgas) apkārtnē. Pēc piecu stundu ilgas kaujas pie Alūksnes dzelzceļa stacijas somi ieņēma Alūksni. Šajā cīņā dzīvību zaudēja 23 somu brīvprātīgie un daudzi tika ievainoti.
Karvas Brāļu kapi
Atrodas Alūksnes - Apes ceļa malā pie Zušu mājām, uz Dienvidiem no Karvas, pagriezienā uz Rezaku.
Piemineklis atklāts 1937. gada 12. septembrī. Granīta stēla pēc Kara būvniecības pārvaldes arhitekta Vemera Vitanda meta izgatavota O. Dambekalna akmeņkaltuvē Rīgā.
1975. gadā rudenī vietējie komunisti pieminekli nopostīja. 1989. gada 30. martā Alūksnes rajona padome pieņēma lēmumu par pieminekļa atjaunošanu un 1989. gada 30. aprīlī tā vietā tika uzstādīta pagaidu koka piemiņas zīme latviskas kapa zīmes formā, ko bija darinājis Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) strādnieks Jānis Jaunzems. Uz tās bija lasāms uzraksts: “Šeit tiks atjaunots Karvas Brāļu kapu piemineklis.”
Tolaik tika labiekārtoti arī līdzās esošie Brāļu kapi.
1993. gadā, pateicoties Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītāja Ulda Veldres iniciatīvai, atsākās piemiņas vietas atjaunošanas darbi. Jauno pieminekli izgatavoja Cēsu akmeņkaļi brāļi Aivars, Austris un Auseklis Kerliņi.
Pieminekli atklāja 1994. gada 11. jūnijā.
Brāļu kapos apbedīti četri Valmieras kājnieku pulka 5. rotas kareivji- Jēkabs Sukse, Pēteris Leitlands, Ernests Puķītis un Gustavs Ozols, kas krituši 1919. gada 2. aprīlī kaujās pie Zušu mājām. Kā piektais 1930. gadu vidū apbedīts Valmieras pulka kareivis Roberts Glāzners, kas pazuda bez vēsts 1919. gada 31. martā pie Jaunās muižas. Sākotnēji viņš apbedīts kā nezināms, bet vēlāk vārds noskaidrots un iekalts piemineklī. Savukārt piektais Zušu kaujā kritušais kareivis Augusts Dzedons (Ziedons) apbedīts Apekalna kapos.
Pieminekļa pakājē uzstādīta piemiņas plāksne Zušu kaujas dalībniekam LKOK Jānim Goldem (1891–1952), kurš miris komunistu koncentrācijas nometnē Intā, Komi.
Otra piemiņas plāksne, kas atklāta 1992. gada 23. augustā, uzstādīta pie viena no koka krustiem un veltīta 7. Siguldas kājnieku pulka kaprālim Pēterim Jansonam, kuru 1941. gada 7. jūlijā noslepkavoja atejošie komunisti.
Piemineklis Pirmā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas karā kritušajiem Annas pagasta karavīriem
Atrodas Annas pagasta Ezeriņu kapsētas centrālajā daļā.
Kapsētā, kurā apbedījumi veikti no 1925. gada atrodas par Annas pagasta Aizsargu nodaļas savāktajiem līdzekļiem uzceltais un 1933. gadā atklātais piemineklis Pirmā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas karā kritušajiem Annas pagasta karavīriem. Līdz Otrajam pasaules karam par pieminekļa kopšanu rūpējas Annas pagasta aizsardzes, kuras katru svētdienu devās uz kapsētu un, godinot kritušos, nolika ziedus. 1940. gada 18. novembrī piemineklis sašauts, ložu atstātās pēdas redzamas aizvien. Mūsdienās kapsētā ik gadu notiek Lāčplēša dienai veltītie piemiņas pasākumi.
2004. gadā kapos atklāta piemiņas vieta 1941.un 1949. gada politiski represētajiem, bet 2006. gadā atklāta piemiņas plāksne nacionālajiem partizāniem.
