Vietējās komandas izveidošana 1944. gadā.

Pulka komandieru izvēle mums nebija grūta. Vietējā atlases komisijā bija pietiekami daudz virsnieku, kuri nevilcinoties upurētu sevi, lai vajadzības gadījumā pildītu savus pienākumus. Viens no viņiem bija pulkvežleitnants Šepetis, kurš jau bija parādījis savu raksturu, dodoties kopā ar bataljonu uz Traķiem. Otrais bija pulkvedis T. Vidugiris, toreizējais mūsu Panevēžas apriņķa komandieris. Viņš kādu laiku bija Panevēžas apriņķa komandieris un pierādīja, ka vācieši nespēj salauzt viņa lietuviešu garu. Par to viņš tika atlaists no šī amata.

Ģenerālis izsauca pulkvedi Vidugiri uz štābu, deva viņam nepieciešamos norādījumus, un viņš nekavējoties devās uz Svirijiem un pārņēma visus mūsu bataljonus, kas bija izvietoti Viļņas apgabala austrumu daļā. (Sēžot kopā ar viņu Salaspils koncentrācijas nometnē, Vidugiris man pastāstīja, kā viņš izpildījis ģenerāļa norādījumus; viņa pirmais rīkojums bataljonu komandieriem, saņemot katru viņa rīkojumu, bija pārbaudīt viņa parakstu. Ja rīkojums bija parakstīts: "Pulkvedis Vidugiris" - viss ir kārtībā, un rīkojums ir jāizpilda, bet paraksts: "Pulkvedis Tomass Vidugiris" - nozīmē, ka pulka komandieris ir spiests dot šo rīkojumu, bet bataljona komandierim nav pienākums to izpildīt, bet viņam jārīkojas atbilstoši apstākļiem. Tāpēc mums nācās ķerties pie šādiem līdzekļiem, lai aizstāvētos pret vācu provokācijām).

Vācieši atkal spiež mūs par mobilizāciju. Viņu cīņa ar ģenerāli Plehaviču turpinās ar visu savu intensitāti. Projekti maina projektus, idejas maina idejas. Sanāksmes notiek te pie Hinzes, te mūsu štābā, te ģenerālkomisariātā. Vācieši stingri pieprasa: atdodiet mums cilvēkus! Mēs apgalvojam, ka pašreizējos apstākļos mēs nevaram atdot šos cilvēkus.

Pēc ģenerāļa brauciena pie Ziemeļu frontes komandiera mēs sasaucām visu mūsu augstāko virsnieku un ģenerāļu sapulci štābā. Visi labprāt atsaucās mūsu uzaicinājumam, izrādīja lielu interesi par mūsu rīcībā esošajiem materiāliem, taču, kā jau bija gaidāms, visi vienbalsīgi paziņoja, ka pašreizējos apstākļos mobilizācija nebūs veiksmīga.

Vāciešu galvenais arguments bija vietējais iesaukums. Lai iegūtu tiesības to saņemt, Lietuvai ir jāizsludina mobilizācija un jānodrošina frontei tik daudz tūkstošu vīru. Mobilizācijas pamats ir sīkums: Ģenerālkomisariāts nekavējoties paziņos attiecīgos Lietuvas likumus, un ģenerālis, paļaujoties uz tiem, var iesaukt vīrus. Bet šis sīkums izrādījās nemaz tik sīkums. Ģenerālkomisariāts sapulcināja mūsu militāros juristus un uzdeva viņiem rediģēt attiecīgos Lietuvas likumus, lai tos varētu nekavējoties izmantot par pamatu mobilizācijas izsludināšanai. Un viņi saņēma atbildi: mobilizācija tiek izsludināta tikai un vienīgi, lai aizstāvētu Lietuvas brīvību un neatkarību. Vāciešiem tas nav pieņemami. Vācieši šos likumus sagrozīja gan vienā, gan otrā virzienā - viss joprojām darbojas arī bez šiem vārdiem, bet ne Lietuvas likums. Un tā tas arī palika.

Mobilizācijas izsludināšana bez atbilstošiem Lietuvas likumiem ir jauna vācu prasība. Bet ko tas nozīmē? Saskaņā ar vienu vācu dekrētu spēkā ir tikai tie mūsu likumi, ko apstiprinājuši vācieši, saskaņā ar citu - tie, kas nav pretrunā ar pastāvošo kārtību. Un likums par Lietuvas brīvības un neatkarības aizstāvēšanu? To vācieši nav apstiprinājuši un, šķiet, "nedaudz" ir pretrunā ar pastāvošo kārtību. Bet tas jau ir aizgājis par tālu, lai apturētu dažu "formalitāšu" dēļ. Mobilizācija ir jāizsludina, pamatojoties uz Lietuvas likumiem, un kādi ir šie likumi - lai izlemj tas, kurš tiks iesaukts.

Un toreizējā VLIK ieskatā, šis bija labākais risinājums: mobilizāciju izsludināja privātpersona, ko neatbalstīja nekādas autoritatīvākas struktūras; mobilizācija acīmredzami neizdosies, jo neviens neapstāsies, tātad vismaz tiks iegūts laiks. Tikmēr notikumi risinājās tādā ātrumā, ka, relatīvi runājot, īss laiks varēja nest pēkšņas un negaidītas pārmaiņas.

Mobilizācijas sagatavošanās darbi sākas štābā. III departamenta vadītājs sāk gatavot mobilizācijas grafiku un mobilizācijas veikšanas noteikumus. Tiek uzrakstītas kaudzēm visādu noteikumu, tiek veidotas iesaukšanas komisijas un iesaukšanas plāni.

Lielākā attēlu sērija ilustrē iesaukšanas procesu pēc dzimšanas gada un dzīvesvietas. Aprēķini tiek veikti par vīriešiem, katras iesaukšanas komisijas iesaucamajiem utt. Šīs nodaļas vadītājs zina, ko viņš vēlas un kādu mērķi viņš tiecas sasniegt. Viņam nav nepieciešami nekādi norādījumi vai norādījumi, un ir bīstami par šādām lietām runāt publiski. Reiz, pajautājot viņam, cik ilgs laiks, viņaprāt, būs nepieciešams iesaukšanas pabeigšanai, un saņemot atbildi, ka apmēram pāris gadu laikā... - es biju pārliecināts, ka šis darbs ir pareizajās rokās. Pēc tam es drosmīgi, gandrīz bez pārbaudes, parakstīju visu, ko man nodeva III nodaļas vadītājs. Es pat nerunāju ar ģenerāli par šo lietu. Šķita, ka mēs pārāk labi sapratāmies.

Mobilizācijas paziņojuma diena tuvojas, un līdz ar to tuvojas arī mūsu spēles ar vāciešiem beigas. Bija skaidrs, ka mobilizācija nedos nekādus rezultātus, bet vainīgi bija vācieši. Bija jārunā, jāraksta, jākliedz, pastāvīgi jāatgādina viņiem par mūsu galveno vienošanos un iepriekšējām Rīgas rezolūcijām, vienlaikus norādot uz viņu pastāvīgo šo vienošanos pārkāpšanu. Mums bija iemesls šādi rīkoties. Jau tajā sanāksmē Viļņā Jekelns pieprasīja ģenerāļa atsaukšanas tekstu mobilizācijas paziņojumam. Es biju gatavs un man līdzi bija viņa galveno ideju kopsavilkums, ko ģenerālis steigā bija uzrakstījis. Es to viņam iedodu. Jekelns lasa, parausta plecus, atkal turpina lasīt. "Tas nav iespējams!" viņš saka un atkal lasa. Visbeidzot viņš sāk mani uzbrukt, mēģina pierādīt savas nostājas pareizību. Viņš visu noliedz. Mums taču ir jādod cilvēkiem, un tas ir mūsu uzdevuma beigas. Jo tālāk, jo asāks kļūst sarunas tonis. Visbeidzot, sanāksme tiek pārtraukta un tiek izsludināts vienas stundas pārtraukums. Savā runā Jekelns man skaidri pateica, ka visi apstākļi jau ir tik ļoti mainījušies, ka nav jēgas runāt par jebkādām vienošanām. Kad starpbrīdis ir beidzies, viņš man pasniedz papīra lapu, uz kuras rakstīts: “Šteigens. Plehaviča runa. Jūs to viņam iedosiet un pateiksiet, ka es vēlos, lai viņš pasludina šo atsaukumu par savu.” Jūs neko nedarīsiet – es to paņēmu un ieliku portfelī.

Ģenerālis, noklausījies manu ziņojumu, devās uz ģenerālkomisariātu un paziņoja, ka nepieļaus, ka kāds viņu "ķircina" kā bērnu, ka viņš nekad mūžā nav izmantojis šādu dienestu. Tātad šādos apstākļos, kad tiek lauzti visi dotie solījumi, kad netiek pildītas vienošanās, viņš atteiktos izsludināt mobilizāciju. Viņš atvadījās un aizgāja.

Štābā apspriedām, ko darīt. Vietējo rezervi tik ātri demobilizēt nebūtu iespējams, un turklāt vācieši to nepieļautu. To arī nebija iespējams nodot citās rokās, jo jau bija skaidrs, kas ir Vietējās rezerves komandiera amata kandidāts. Ģenerālis piezvanīja, ieradās viņa izsauktie cilvēki. Pats viņš izgāja no štāba, tad atkal atgriezās, viņa telefons nepārtraukti zvanīja. Vesela rinda cilvēku vēlējās viņu redzēt.

Pēc kāda laika situācija kļuva skaidra. Uzaicinājis mani uz savu kabinetu, ģenerālis aptuveni formulēja secinājumus pēc konsultācijām ar mūsu sabiedrības pārstāvjiem: attiecības ar vāciešiem nekādā gadījumā nedrīkst pārtraukt. Mums jāizlemj, kā izkļūt no pašreizējās situācijas. Vietējie Renkoti nevienam nedrīkst tikt nodoti - tas ir, nav jādomā par attieksmi. Tāpat ir paredzēts, ka Renkotus var likvidēt vardarbīgi. Šādas likvidācijas laikā būs upuri, tie ir neizbēgami, bet šie upuri skaidri parādīs visiem, ka mēs nevaram tikt galā ar vāciešiem, kas ir svarīgi, jo, ņemot vērā arvien tuvojošās briesmas no boļševiku puses, parādās arvien vairāk cilvēku, kuri uzskata, ka ar vāciešu palīdzību būs iespējams aizstāvēties pret sarkanajiem. Tāpēc mobilizāciju var izsludināt ar pilnīgu pārliecību, jo tās neveiksme ir neizbēgama.

Pēc ģenerāļa uzklausīšanas, godīgi sakot, es mazliet padomāju. Mēs ne tikai domājām par Vietējās atlases likvidāciju ar vardarbību, bet arī runājām par to štābā. Bet tikai savā starpā. Tagad šī ideja nāca no ārzemēm, un iespaids bija daudz spēcīgāks. Katastrofa, likvidācija, upuri... Cik viegli šie vārdi ir izrunāti, bet ne tik viegli piedzīvojami. Bet atpakaļceļa vairs nav, mums jāiet tālāk.

Vairs nebija jādomā par to, kā mēs atsāksim sarunas ar vāciešiem. Pat mūsu tikšanās laikā ar ģenerāli štābā ieradās pirmais vācu parlamentārietis - Ģenerālkomisariāta politiskā departamenta vadītājs fon Štādens. Pēc brīža otrais - fon Frice. Un "dziesma" sākas atkal no sākuma.

Hinze atņem Jekelna rakstīto runas tekstu un paziņo, ka tas bijis pārpratums, ka neviens negrasās ierobežot ģenerāli, ka viņam ir pilnīga brīvība rakstīt savu runu pēc saviem ieskatiem utt. Ģenerālis pārrediģē savu sākotnējo runas tekstu un nodod to Hinzem. Pēc brīža — visa runa vēlreiz no sākuma: gan tas, kas nav pareizi, gan tas, ka to it kā nav iespējams iekļaut. Ģenerāļa apgalvojums, ka viņa dotie solījumi paliek spēkā, ka tiek veidota Lietuvas vadība utt., sastopas ar visniknāko pretestību. Hinze runā ar mums šeit, ar Rīgu šeit, bet viņam neizdodas pārliecināt Jekelnu. Pēdējais stingri aizliedz viņam iekļaut šos vārdus ģenerāļa runā. Tad ģenerālis ziņojumā oficiāli informē viņu, ka, ņemot vērā to, ņemot vērā veselu virkni īpaši uzskaitītu faktu, viņš atsakās uzņemties atbildību par vīru iesaukšanas panākumiem un pieprasa rakstisku apstiprinājumu par šī ziņojuma saņemšanu. Turklāt viņš pieprasa, lai Hinze viņam rakstiski apstiprinātu, ka šie aizliegumi tiek izpildīti pēc tiešas Jekelna pavēles. Hinze piekrīt un nosūta Ģenerālštāba ziņojumu un vēstuli, ko mēs pieprasījām.

Beidzot ir noteikta mobilizācijas paziņojuma diena. Tā bija maija pirmajās dienās. Tā diena tuvojas.