Karakuģa "Prezidents Smetona" aizbraukšana no Klaipēdas 1939. gadā.

Divdesmit trešais marts ir skumju un sāpīgu atmiņu diena ikvienam lietuvietim, īpaši tiem, kuriem 1939. gadā bija jāpamet Klaipēda un tādējādi pirms 13 gadiem kļuva par pirmajiem "trimdas" pārstāvjiem.

Tobrīd Klaipēdā gan militārajos, gan mūsu tirdzniecības kuģos nekas nebija zināms par Hitlera ultimātu Lietuvai — nodot Klaipēdu Vācijai. Tomēr jau 23. marta priekšvakarā uz mūsu kara kuģa varēja just zināmas bažas, kad viens no virsniekiem, atgriežoties no pilsētas, kuģa komandierim pastāstīja, ka dzelzceļa stacijā formas tērpos ģērbušies SA vīri uz vakara vilcienu uz Kauņu stūmuši ebrejus, kuri steidzās ar saiņiem. Tomēr kuģa komandieris ievēroja, ka, ja būtu bijuši kādi svarīgi notikumi, armijas štābs vai guberņa būtu informējusi kuģa vadību.

Nākamajā rītā, 23. martā, pulksten 8 no rīta, paceļot uz kuģa Lietuvas militāro karogu, pilsētā pēkšņi ieskanējās sirēnas, un uz veselas kuģu un māju rindas tika pacelti sarkani karogi ar nacistu svastiku. Kuģa kapteinis Kaškelis nekavējoties steidzās pie telefona, un kapteiņa palīgs Labanausks pavēlēja dot signālu: "Briesmas! Apkalpei savās vietās!" Majors inženieris Darginavičus pavēlēja uzbūvēt katlus un sagatavot kuģa dzinējus. Mēs, izdzirdot trauksmes signālu, bijām prasmīgi ierasties pie lielgabaliem apmēram vienas minūtes laikā. Kuģa uzbūvēšana gājienam aizņēma apmēram pusstundu.

Apstājušies savās vietās, mēs saņēmām pavēli saglabāt mieru un neizrādīt nekādu satraukumu. Kuģa komandiera sejā bija redzamas bažas: pārslogoto telefona līniju dēļ viņš nevarēja sazināties ar Kauņu. Tad komandiera palīgs skaļi paziņoja, ka viņš bija paredzējis tieši šādu gadījumu, ka iepriekš rakstījis Kauņai, lai kuģim norīkotu vairāk cilvēku; tagad nebija dienestu, kas slēgtu ostu vai aizsargātu valdības kuģus. Mēs sapratām viņa bažas, kad ostā ienāca SA vienība melnās uniformās un sagrāba ledlauzi "Perkūnas", zemūdeni "Jūras" un citus ostas rakšanas un padziļināšanas kuģus. Vēl viena viņu vienība tuvojās karakuģim... Ieraugot mūs, apstājoties pie ložmetējiem un automātiskajiem ieročiem, SA vīri apstājās dažus desmitus metru tālāk, uz piestātnes, starp mācību kuģi un ostas pārvaldes kuģiem. Cik atceros, pēc apmēram pusstundas mūsu augsta ranga virsnieks ieradās no Kauņas, no Militāri tehniskā štāba. Dzirdējām, ka ap pulksten 10 no rīta Klaipēdā ierodas vācu karakuģu eskadra ar pašu Hitleru uz kreisera "Deutschland"...

Mēs katrs piedzīvojām dažādas sajūtas: mēs uztraucāmies par to, kas notiks ar palikušajām ģimenēm, jo nevarējām ar viņiem sazināties pa tālruni vai kā citādi, stāvot sardzē ar ieročiem gatavībā; mēs uztraucāmies par to, ko darīs kuģa vadība; vai mums būs jāšauj vienam uz otru; kurp mēs kuģosim; kāda būs mūsu nākotne? Kuģis jau drebēja no testējamajām mašīnām, un tajā tika iekrautas svarīgākās preces no noliktavas un štāba.

Ostā pie Danges atradās arī piekrastes policijas kuģi. Arī tajos valdīja satraukums. Uz kara kuģa bija sapulcējušies "Partizan" komandieris Tamašausks, "Savanoris", "Vėjo", "Vilnies" un citu kuģu vecākie virsnieki un apsprieda, ko darīt. Pēc tam, cik atceros, pāris Vācijā dzimušu jūras policistu palika krastā un atteicās doties jūrā, policijas kuģi iedarbināja dzinējus un devās lagūnā, jūras virzienā.

Mūsu kuģa aiziešana bija aizraujoša. Krastā pie kuģiem bija sapulcējušies uniformēti vācieši un daži radinieki, kas klusībā stāvēja, nezinot, ko darīt. Pēc ātras dažu vārdu apmaiņas ar viņiem sākās atkāpšanās no piestātnes, kur tik daudz bija strādāts, pētīts, radīts, no kurienes vasarās tik daudz cilvēku bija aizvesti uz jūrām, lai iepazīstinātu ar kara kuģa apmācības darbu un nākotnes plāniem, lai pareizi pozicionētu Lietuvu starp jūras valstīm.

Svilpe un kuģa virsnieku komandas neļāva mums ilgi domāt. Nonākuši lagūnā, mēs apskatījām krastmalu un pilsētu... Krastmalā joprojām plīvoja vēl viena šalle. Uz kuģiem ostā jau bija redzamas melnas formas tērpi. No tirdzniecības ostas piestātnēm jūras virzienā virzījās "Panevēžas" kapteiņa Monkeviča vadībā, protams, Krištupaiša "Kaunas", Kaminska "Mariampolė", "Šiauliai" Marcinkus vadībā un citi kuģi. Atceros, ka stāvēju pie stūres. Kuršu jomas un Nemunas apvienotajā straumē mūsu karakuģis gaidīja, kad tirdzniecības kuģi dosies jūrā. Visbeidzot baltbārdainais jūras kapteinis Kaškelis pavēlēja dot signālu abu mašīnu palaišanai uz priekšu: "Prezidents Smetona" nodrebēja un devās ostas atveres virzienā.

Es jautāju kuģa kapteiņa palīgam Labanauskam, kurš stāvēja netālu: "Kādā kursā mēs dosimies pēc iziešanas jūrā?" "Uz ziemeļiem!" viņš domīgi atbildēja. Nedaudz vēlāk mierīgā, pārliecinošā balsī viņš piebilda: "Mēs tomēr kādreiz šeit atgriezīsimies..."

Iesildījies un noslaucījis sviedrus, uz tiltiņa tad parādījās kuģa inženieris majors Darginavičus.

"Kurp mēs ejam?" viņš jautāja komandierim.

"Redzēsim..." sacīja kuģa kapteinis Kaškelis, izņēmis no mutes pīpi.

Kas tālāk notika ar šo kuģi bez ostas — atcerēsimies nākamreiz.