Kapteiņa Mikēlena stāsts par 1. kājnieku pulka izveidošanu
Kapteiņa Miķelēna memuāros ir stāstīts par viņa bēgšanu no karagūstekņu nometnes, atgriešanos Lietuvā, pievienošanos Lietuvas armijai un pirmajām kaujām ar boļševikiem.
Kapteinis Miķelēns laikrakstā "Dabarties" izlasīja, ka Lietuva ir pasludinājusi neatkarību. To uzzinājis, viņš lūdza atbrīvošanu no karagūstekņu nometnes un 19. septembrī, atbrīvots no gūsta, steidzās uz Viļņu. Kapteinis Miķelēns stāstīja, ka viņa sirds dega un priecājās, kad viņš tika pieņemts par virsnieku Viļņā un pievienojās Lietuvas armijai. Pēc tam, apciemojis ģimeni, viņš uzsāka militāro dienestu Valsts padomes ēkā Viļņā.
Virsnieks liecina par to, kā pirmie brīvprātīgie ieradās Lietuvas armijā 1919. gada 16. oktobrī. Sanākušie karavīri dziedāja Lietuvas himnu, slepeni meklēja un saņēma ieročus no vācu armijas un uzsvēra, ka vācieši vēlas atbruņot jaunizveidotās Lietuvas armijas karavīrus.
Visbeidzot, kapt. Mikelēns devās uz Alītu, kur tika veidots 1. kājnieku pulks un notika pirmās kaujas pret boļševikiem. Atmiņās minēts arī pirmais kritušais lietuviešu virsnieks Antans Juozapavičs. Kapt. Mikelēns stāsta par savu nāvi, mēģinot šķērsot tiltu pār Nemumas upi: "Mēs nevarējām jāt pāri ledum kopā ar Juozapaviču," teikts memuāros, jo zirgi negribēja jāt pāri ledum, tāpēc mēs jājām pāri tiltam uz Alītu, lai paņemtu ieročus, boļševiki uz mums šāva, un "es nezinu, kā es izglābos dzīvs." Pēc boļševiku apšaudes Juozapavičs nokrita uz tilta, un pulks izklīda divos virzienos.
- KAPTEINIS MIKEĻENS, Mūsu ceļvedis, Atmiņas no 1. kājnieku pulka pirmajām dzīves dienām, Mūsu ceļvedis, XV sēj., 1923, 477.–484. lpp.
