Latvija un Igaunija būvē modernas zemūdenes

1923. gadā tiek pieņemts lēmums papildināt Latvijas kara floti ar jaunām un tam laikam modernām zemūdenēm. Abas topošās zemūdenes tiek būvētas Francijā un ir tā laika franču zemūdeņu modifikācija. Virs ūdens zemūdenes spēj sasniegt 17,5 mezglu ātrumu, zem ūdens – līdz 10 mezgliem. Maksimālais iegremdēšanās dziļums – 70 m, apkalpē 32 vīri. Apbruņojumā 6 torpēdaparāti, 75mm lielgabals un  divi 7,7mm ložmetēji. Abas zemūdenes tiek iekļautas Latvijas flotē 1927. gadā. Nākamajos gados zemūdenes Ronis un Spīdola piedalās kara flotes vizītēs Igaunijā, Lietuvā, Somijā un citās Rietumeiropas valstīs. Arī Latvijas ostās tās sagaida ar lielu interesi. Lūk, kā kara flotes vizīti Ventspilī 1936. gada 9. jūlijā apraksta laikraksts Ventas Balss:
Otrdienas pievakarē pēksņi pie apvārkšņa parādījās biezi dūmu mutuļi, kas strauji tuvojās Ventspilij. Pagāja tikai īsa pusstunda un viens aiz otra reidā ienāca mūsu eskadras kara kuģi:»Virsaitis«, »lmanta« un »Viesturs«. Drīz vien tiem sekoja arī zemūdeņu bāzes kuģis »Varonis« un kļuva  zināms, ka gaida ierodamies arī zemūdenes «Spīdola« un »Ronis«. Uz »Virsaiša« atradās eskadras komandieris jūras kapt. T. Spāde, kura vadībā mūsu kara flote pilnā sastāvā ceļā no Liepājas arī ieradās Ventspilī. Slaidi viens aiz otra šķeldami ūdeni, kuģi ienāca ostā un piestāja krastā lejpus Pilskalna, starp Ūdeņa un Lielo ielām.

Sagaidītāji krastā ar cienību vēroja, ka daudzu virsnieku krūtis greznoja varonības augstākā atzīme — Lāčplēša ordenis. Kad pilsētā kļuva zināms, ka Ventspili apciemojuši mīļi ciemiņi — mūsu kara flote, kuģu piestājas vietā pulcējās daudz ventspiliešu. Drīz pēc ierašanās «Virsaiša» mastos uzvijās dažādas signālu fladziņas, kas kara jūrniekiem pavēstija eskadras komandiera atļauju iziet pilsētā atvaļinājumā. Baltās blūzēs tērpušies, no dienesta pienākumiem brīvie jūrnieki nokāpa krastā, dažs apmeklēt piederīgus vai paziņas, cits pastaigāties pa pilsētu vai noklausīties simfoniskā orķestra koncertu Atpūtas dārzā, un vēl cits — satikties un pasēdēt Pilskalnā ar savu sirdsdāmu.

Kad bija jau nolaidusies krēsla, ostā ienāca arī abas zemūdenes. Slapjais klājs liecināja, ka tās brauciena laikā nirušas arī zem ūdens. Līdz vēlai pusnaktij Ventmalā pulcējās skatītāji, kas ar dzīvu interesi vēroja kara kuģus un vakara dzīves ainas uz tiem.
Vakarrīt it agri eskadra pacēla tvaiku un pēc pīkst. 7 devās atkal jūra, atstājot ventspiliešiem patīkamas atmiņas par īso apciemojumu.

Kad Baltijas valstis tiek pievienotas PSRS, zemūdenes Ronis un Spīdola tiek iekļautas sarkankarogotajā Baltijas kara flotē. Savukārt tad, kad Otrā pasaules kara sākumā vācu spēki strauji tuvojas Liepājai, abas zemūdenes ir sagatavotas remontdarbiem un nav kaujasspējīgas. Tiek pieņemts lēmums tās nogremdēt turpat ostā kopā ar vēl citām padomju zemūdenēm, kuras tobrīd nav iespējams izmantot. 1942. gadā vācieši zemūdenes izceļ, taču laikam tās vairs nav izmantojamas jūras cīņām un atjaunošanai, tāpēc tiek nolemts tās nodot pārkausēšanai.

Liepājās, sākoties karam, atrodas arī abas igauņu zemūdenes Kalev un Lembit. Tās padomju spēkiem izdodas evakuēt un abas vēlāk tiek izmantotas Baltijas jūrā mīnu likšanai un vācu kuģu gremdēšanai.

Igauņi abas savas zemūdenes iekļauj savos jūras spēkos desmit gadus vēlāk, 1937. gadā. Tās tiek izgatavotas Lielbritānijā, modificējot jau esošas gatavas britu zemūdeņu izstrādes. Interesanti, ka par šīm zemūdenēm lielu interesi izrāda Vācija, kas gatava pat atpirkt vienu no zemūdenēm. Acīmredzot vāciešiem šķiet interesanta gluži jauna, Lamanša otrā krastā potenciālu pretinieku konstruēta zemūdene.

Abas zemūdenes tiek nodēvētas igauņu varoņu vārdos – par Lembit un Kalev. Virs ūdens zemūdenes spēj veikt 13,5 mezglu ātrumu, zem ūdens – 8,5. Maksimālais ieniršanas dziļums tām sasniedz 90m, bet bruņojumā četri torpēdu aparāti un mīnas. Vēl uz katras uzstādīts 40mm zenītlielgabals un 7,7mm ložmetējs.

Kalev piedalās 2 kaujas operācijās, sākot ar mīnu likšanu rajonā no Užavas līdz Ovišiem, acīmredzot, lai padarītu bīstamu kuģošanu Ventspils ostas tuvumā. Savā otrajā braucienā 1941.g. rudenī Kalev pazūd bez pēdām. Par zemūdenes bojāejas vietu min Somijas piekrasti pie Hanko, arī Naisāres salu vai Prangli salu Igaunijas piekrastē. Izvirzītas versijas par tās bojāeju uzduroties mīnai, vai nogrimstot kādu nezināmu tehnisku iemeslu dēļ. Atjaunojot brīvvalsti, igauņi vairākkārt rīkojoši Kalev meklēšanas ekspedīcijas un par zemūdenes atliekām noturēts gan kāds nogrimis aerostats, gan padomju kara kuģis.

Lembit kara laikā veicis 7 braucienus, kuros licis mīnas pie Arkonas raga un patrulējot mēģinājis kavēt dzelzs rūdas piegādi no neitrālās Zviedrijas vācu militāri rūpnieciskā kompleksa vajadzībām. Zviedru piegādes esot nodrošinājušas apmēram 40% no Vācijas tērauda ražošanas vajadzībām. Pēc kara zemūdene izmantota kā mācību centrs līdz pat 1979. gadam. Vēlāk tā pārvesta uz Tallinu un tagad atjaunota visā diženumā skatāma ekspozīcijā Hidroplānu angāros Jūrniecības muzeja ostas ekspozīcijas daļā.

Latvija bija plānojusi pirms kara iegādāties vēl divas lielākas tonnāžas zemūdenes, bet igauņi gribējuši Somijā uzbūvēt vēl 3 zemūdenes. Tas būtu ievērojami stiprinājis abu valstu jūras spēkus un jūras robežu drošību, tomēr liktenis bija lēmis citādu notikumu virzību 20.gs. pirmajā pusē.

Vienīgā izdzīvojusī zemūdene Lembit skatāma Tallinā Jūras muzeja ekspozīcijā atjaunotajos hidroplānu angāros Lennusadam.