Krievu iebrukums Masļenkos un robežsardzes izformēšana

Mani 1935. g. iesauca Latvijas armijā 12. Bauskas kājnieku pulkā, kur beidzu rotu instruktoru un arī citus kursus. 1937. g. vidū mani pēc paša vēlēšanās pārcēla uz Robežsargu brigādi, kuras kom. ģen. L. Bolšteins. Brigādes sastāvs - četri bataljoni: I Dagdas btl., II Zilupes btl., III Abrenes btl. un IV Atsevišķais btl. Bataljonu komandieriem bija pulka komandieru tiesības. Es dienēju 3. Abrenes btl. pirmās rotas 1. vadā, otrā sardzē Masļenku saimniecības robežās. Sardzē bija 5–6 sargi un sardzes priekšnieks. Sardzes ēka – vienstāvu koka māja, kurā bija divas guļamistabas sargiem, kanceleja, sardzes priekšnieka dzīvoklis ar divām telpām un virtuve. Blakus bija neliela koka piebūve, kurā turēja malku vai citas mantas. Tuvumā bija arī betona pagrabs pārtikas vielām. Sardzes ēka atradās apm. 50 m no Ludzas upes, kas arī bija robeža ar Padomju Savienību. Apsargāmā josla apm. 2 km. Apbruņojums: Leonfīlda karabīne, durklis (to gan vajadzēja uzlikt tikai naktīs, dienā tos nenēsāja), klāt bija jābūt 30 patronām. Vadam bija viena Vikera patšautene, kas atradās vada komandpunktā, kur dzīvoja vada komandieris, apm. 1 km. no robežas. Vada mītnē vai tās tuvumā dzīvoja trīs sargi. Mēs tos saucām par “štāba vīriem” – viens no tiem pastāvīgi dežurēja pie telefona. Vada komandiera rīcībā bija 2 zirgi, jājamais un braucamais, par kuriem gādāja “štābinieki”, jo tie no sardžu dienesta bija atbrīvoti.

Sardžu dienestu pildīja tā: dienā, no saules lēkta līdz norietam apsargājamā joslā bija viens sargs. Tam pēc sardzes norādījuma vajadzēja novērot visu apsargājamo joslu abpus robežas. Tos sauca par patrulējošiem posteņiem. Pa reizei vajadzēja uzturēties SPEC punktos, ko sauca par slēpņiem. Slēpņi bija numurēti un ar koda vārdiem. Tas bija domāts, lai maldinātu tos, kam tas nebija jāzina. Naktīs no plkst. 22. līdz 2. parasti posteņos bija divi sargi. Viens uzturējās slēpnī, to mainīja ik stundu pēc norādījuma. Otrs sargs bija kustībā visā apsargāmā joslā, tam noteiktos laikos bija jāpiestāj pie slēpņa sarga un jāsazinās par novērojumiem. Pēc saules rieta nakts posteņiem bija parole jeb segvārds, tos pa reizei mainīja pusnaktī, lai atkal maldinātu. Katram sargam bija diennaktī 8 stundas sardžu dienests, pārējais laiks atpūtai vai citām nodarbībām. Pāris reižu mēnesī bija militārās mācības, pa reizei arī nakts apmācības – galvenais šaušanai tumsā. Es biju rotas spridzināšanas grupas komandieris. Arī šīs mācības bija jāizdara dienā vai naktī rotas komandiera norādītā vietā, šīs grupas darbība bija domāta kara gadījumam. Pirms krievu ienākšanas viņu bāzēs mēs bijām trauksmes stāvoklī. No pirmā vada saformēja kaujas grupu 8 vīru sastāvā, par tās komandieri norīkojot mani. Ar šo grupu man vajadzēja ierasties rotas kr. spārnā pie vecās šosejas gala. Šeit kādas nopostītas mājas pamatos rotas komandieris noteica izveidot aizstāvēšanās atbalsta punktu, šeit arī tika piegādātas man paredzētās sprāgstvielas ar pavēli gaidīt rīkojumus, šī grupa bija apbruņota ar vienu patšauteni un 1000 patronām, bez tam katram bija karabīne un 200 patronas. Krievu bumbveži lēni lidoja visā pierobežas joslā mūsu pusē 2–300 m augstumā; tā niezēja pirksti nobērt kādu kārtu, bet šaut bija noliegts. Katras divas stundas pie manis ieradās rotas komandiera ziņnesis un informēja par stāvokli. Mūsu augstākā priekšniecība bija pastāvīgos telefona sakaros ar armijas štābu. Otrā pusē robežai novērojām milzīgas krievu armijas masas ar smagiem ieročiem, bija sadzirdamas arī komandas, šinī punktā nostāvēju trīs dienas un naktis pēc kārtas, turpat nosnaužoties. Mēs zinājām, kas mūs gaida krievu uzbrukuma gadījumā, bet bijām arī gatavi cīņai līdz pēdējam vīram. Ar lepnumu tagad atceros, kāds patriotisms bija mūsu sirdīs, jo bailes neviens neizjuta.

Pēc trim dienām saņēmām pavēli atgriezties iepriekšējās dienesta vietās, kur pēc nepilna gada Latvijas zemi slacīja mūsu asinis. Šīs atmiņas turpināšu ar 1940. g. notikumiem, kā arī uzrādīšu komandējošo virsnieku vārdus, pakāpes un novietojumu. Bataljona komandieris Jansons, štāba novietne Abrenes priekšpilsētā, 18 km no robežas. Rotas komandieris kapteinis Holanders - rotas novietne Augšpils ciemā, 12 km no robežas. Pirmā vada komandieris virsleitnants Mednis, vada komandiera novietne 1 km no robežas. Otra vada komandieris kapteinis Hochločovs, Augšpils ciemā 12 km no robežas. Trešā vada komandieris virsleitnants Likums, vada novietne apm. 3 km no robežas, vietas nosaukumu neatceros. Bataljonā bija četras rotas, pārējo rotu komandieru vārdus neatceros. Rotas cilvēku skaits apm. 120 vīru, rotas apsargāmais sektors no 18–20 km atkarībā no apvidus.

Civiliedzīvotāji pierobežas joslā bija padoti robežsargu apsardzībai. Pēc tumsas iestāšanās civilā kustība pie robežas bija noliegta. Piemēram, ja zemnieka zeme pieslējās robežai, viņš naktī nedrīkstēja būt robežas tuvumā. Ja pierobežas iedzīvotājam bija neatliekams naktī braukt, piem., pie ārsta vai citur, tad šādos gadījumos tam izsniedza rakstveida atļauju. Tās izsniedza sardžu komandieri vai to vietnieki. Iedzīvotājiem bija arī jāizprasa atļauja viesību gadījumos, jāuzrāda viesu skaits, to vārdi kā arī dzīves vieta. Viesībām bija jāizbeidzas apm. stundu pirms saulrieta. Viesību mājās ieradās kāds robežsargs, kuru parasti arī ielūdza, tam bija, tā sakot, drusku jāspiego un jānovēro, kā arī jāraugās, lai viesības noteiktā laikā beigtos. Dienesta pienākumos ietilpa pazīt visus pierobežas iedzīvotājus, kā arī iespēju robežās zināt viņu politisko noslieci. Zinu gadījumus, kad politiski neuzticamos no pierobežas izraidīja uz iekšzemi.

Tagad norādīšu pirmā vada sastāvu: vada komandieris virsleitnants Mednis. Pirmās sardzes priekšnieks V. Lazdiņš, sargu skaits - 7. Otrās sardzes priekšnieks LKOK Fr. Pūriņš, sargu skaits - 6. Trešās sardzes priekšnieks kaprālis Blakšenieks, sargu skaits - 6. Es dienēju otrā sardzē. 1940. g. jūnijā sardzes priekšnieks F. Pūriņš aizbrauca gadskārtējā atvaļinājumā, lai apskatītu savu saimniecību Rīgas tuvumā. Es biju viņa palīgs un viņa prombūtnē pildīju dotos pienākumus. Tā arī toreiz, pirms braukšanas atvaļinājumā, viņš mani iesauca kancelejā un teica: “Divas nedēļas būšu projām, un tad skaties, lai viss būtu kārtībā.” Atbildēju: “Šī jau nav pirmā reize.” Viņš noteica: “Es to zinu, uz tevi var paļauties.” Ar rokas spiedienu viņš atvadījās no manis, noskūpstīja sievu Hermīni, 14 g. veco dēlu Valdi un aizbrauca, nezinādams, ka to dara pēdējo reizi.14. jūnijā izprasīju atļauju vada komandierim F. Mednim aizbraukt uz rotas veikalu Augšpilī, 12 m no robežas. Atļauju saņēmu, ar noteikumu plkst. 16:00 būt atpakaļ. Noteiktā laikā arī atgriezos. Sardzes tuvumā ieraudzīju, ka vada komandieris Mednis jau mani gaida, sakot, ka viņam tūlīt jābrauc komandējumā un viņa vietā paliekot pirmās sardzes priekšnieks V. Lazdiņš. Pārrunājām dažādas dienesta lietas, starp citu viņš brīdināja: “Esi uzmanīgs, gaisā kaut kas karājas,” pēc tam viņš atvadījās un aizbrauca. Arī šoreiz nezināju, ka šo stalto virsnieku un patriotu redzu pēdējo reizi. Sardzē pastāstīju vada komandiera teikto un pārrunājām dažādas citas lietas. Uzrakstīju sarakstu nakts maiņai (sargi mainījās paši), saņēmu no V. Lazdiņa paroli, ko pateicu nakts maiņai, jo tuvojās tumsa. Palasīju jaunākos žurnālus un neizģērbies atlaidos gultā atpūsties. Pēc pusnakts izgāju pārbaudīt sargus. Posteņos tanī laikā bija divi sargi — Macītis un Timuška. Pārējie sargi atpūtā – Beizaks sardzes telpās, Krieviņš un vēl kāds. kura vārdu vairs neatceros, kā precēti dzīvoja netālu privātās mājās. Vēl viens sargs atradās atvaļinājumā, vārdu neatceros. Pēc posteņu pārbaudes apm. plkst, vienos naktī atgriezos sardzē, jo nekas sevišķs nebija novērots. Novilku zābakus un frenci, bikses atstāju, jo biju nodomājis pēc pāris stundām iet pārbaudīt posteņus. Atlaidos gultā un piemigu. Otrā telpā, kurā novietota arī ieroču piramīda un munīcija, gulēja sargs K. Beizaks.

Pēkšņi dzirdu automātisko ieroču uguni, granātu sprādzienus un stiklu plīšanu. Ātri izlecu no gultas un nokritu uz grīdas, jo lodes krūšu augstumā urbjas cauri sienām. Redzu, ka atgrūžas durvis, pa tām iekrīt sargs Macītis un paliek guļam. Pielienu pie viņa un redzu, ka viņam ir daudz trāpījumu. Redzu, ka otrā telpā arī Beizaks izlec no gultas. Es tam uzsaucu:
“Kārli, pasvied karabīni” (turējām tās neizlādētas). Viņš to arī izdara, pats izlec pa logu. Paķēris karabīni, ātrumā raidām dažus šāvienus caur logu uzbrucēju virzienā, kas nebija saskatāmi. Redzu, ka Beizaks skrējienā nokrīt. Arī Pūriņa sieva izlec pa logu, apm. 15 m no sardzes, un arī nokrīt. Visu laiku nepārtraukti sienām cauri nāk automātisko ieroču uguns. Pēkšņi tā apklust, tad sprāgst caur logiem iemestas granātas. lekšpuse pilna kodīgu dūmu, un neiedomājamā ātrumā izplatās uguns. Starplaikā aizlienu uz kanceleju, guļus mēģinu zvanīt, bet nav kontakta. Ārpusē dzirdami reti šāvieni. Dūmu un uguns karstumā sāk pietrūkt elpas. Domāju: lai labāk nošauj, nekā dzīvam sadegt. Atstāju karabīni uz grīdas, izlecu pa logu un skrienu upes virzienā ar domu kaut kā slēpties. Skrējienā manu, ka man garām nospindz lodes un domāju, ka tās arī mani ķers. Tomēr sasniedzu upi, ielecot tanī, neredzēju, ka uz mūsu pusi brien grupa krievu, tie man uzsauc pacelt rokas. Ar durkļotām šautenēm no priekšas un aizmugures tie man liek viņiem sekot uz krievu mītnēm, otrā pusē robežai. Tas viss norisinās ļoti ātri, domāju - apm. 10 minūtēs.

Krievu pusē man ieveda kādā mūra ēkā pa garu gaiteni ar telpām abās pusēs, kuru durvis aizvērtas. Mani iedzina kādā lielā telpā, kurā bija vairāki galdi, bet ne soli. Pēc apm. 15 minūtēm telpā ienāca kāds krievu virsnieks un skaļā balsī noprasīja, vai esmu virsnieks un kā sauc. Atbildēju, ka neesmu virsnieks, bet viņš noteica - nu, to mēs redzēsim. Piezīmēju, ka krievu valodu zinu ļoti vāji. Mans rokas pulkstenis vairs nedarbojās, jo, ielecot upē, tanī bija iesūcies ūdens. Tā kā biju basām kājām, bez frenča un slapjām virsbiksēm, bez cepures, sāku salt. Domāju, ja reiz esmu gūsteknis, tam pienākas būt kaut cik apģērbtam. Sāku dauzīt durvis; kāds tās atvēra, noprasīja bargā balsī, ko es gribot. Norādīju savu stāvokli un teicu, ka man salst. Pēc laiciņa durvis pavērās, pa tām iemeta pavecu šineli un gumijas čības. Tas arī bija mans apģērbs gūsta laikā. Bija iestājusies dienas gaisma. Staigājot pa telpu, ievēroju uz dažiem galdiem  izbārstītu machorku (rupju tabaku), pacēlu no grīdas avīzi, noplēsu gabalu un tanī uztinu krievu cigareti. Atkal dauzīju pie durvīm, jo nebija sērkociņu. Tās atvērās, un no sarga dabūju uguni. Smirdēja gan šī manta, bet pīpēt gribējās. Sāku pārdomāt stāvokli. Domāju, ka krievi ir uzbrukuši visā plašumā un, ko tagad dara mūsu armija.

Tad atvērās durvis, pa tām iedzina vairākus robežsargus. Starp tiem bija sardzes priekšnieks V. Lazdiņš (kritis 1942. g. ziemā), no viņa sardzes A. Polis, Abrickis un vēl kāds. No 3. sardzes sargs Kraucis un vēl daži, kuru vārdus neatceros. 4. sardzes priekšnieks seržants Kancīts. Kopā 11 vīru. Tā kā tagad bijām vairāki telpā, tad tanī iesūtīja arī divus krievu kareivjus, lai neļautu mums sarunāties. Mans garastāvoklis stipri uzlabojās, jo nebiju vairs viens. Pēc kādas pusstundas telpā iedzina kādus 30 vietējos iedzīvotājus, kuru starpā bija arī Blontu dzirnavu īpašnieks Smukkalns ar sievu. Tagad pielika arī vairākus sargus. Mūs norīkoja vienā telpas galā, otrā privātos, pa vidu staigāja sargi un neļāva pat sačukstēties. Tā kā solu nebija, visiem bija jāstāv kājās. Domāju, ja bija galdi, tad jau soli arī bijuši, bet tie izvākti ar iepriekšēju nodomu, šinī telpā mūs noturēja vairākas stundas. Bija vēla pēcpusdiena, sāka gribēties ēst, tad es sāku prasīt sargiem “hļebu". Kā par brīnumu maizi ienesa, katram krietnu šķēli, arī spaini ūdens un vienu krūzi, šī bija pirmā maltīte gūstā.

Pirms saules rieta tikām pārvietoti kājām uz 0.5 km attālo sādžu, kurā redzējām dažus krievu privātos. Sādžas pagalmā mums novietoja sargus visapkārt apm. vada sastāvā, visi ar durkļotām šautenēm. Pirms tumsas iestāšanās pagalmā iebrauca vairākas krievu armijas smagās mašīnas ar karavīriem. Tūlīt ieradās vieglā mašīnā vairāki vīri ādas jakās ar zilām cepurēm, kas kaut ko pavēlēja atbraucējiem. Mašīnas sakārtojās brauciena kolonnā, un mums lika pa četriem kāpt tik otrā mašīnā. Tūlīt mūsu mašīnās katrā stūrī novietojās pa sargam, atkal ar durkļotu šauteni. Pārējās mašīnās sasēdās grupa bruņotu karavīru. Atnesa lāpstas un pa divām iemeta katrā mašīnā. No vīriem ar zilajām cepurēm atskanēja komanda pielādēt šautenes un izbraukt. Bija iestājusies tumsa, priekšā bija saredzams mežs. Sākumā brauca lēnām, bez uguņiem. Domāju, ko darīt apšaušanas gadījumā, jo mašīnās samestās lāpstas neko labu neliecināja. Savādā kārtā nebija baiļu, jo rīta notikumi laikam uz nerviem bija atstājuši kādu iespaidu. Brauciens turpinājās lēnām, tāpat bez uguņiem. Izbraucām mežam cauri, tad nodomāju, ka laikam vēl nenošaus.

Mazā gaismiņā iebraucām Ostrovas pilsētā. Kādā ielā kolonnu apturēja, atkal pamanīju “zilcepurainos”. Visiem lika izkāpt, iedzina kādā pagalmā ar divstāvu koka mājām. Mums atsevišķi no privātajiem apakšstāvā ierādīja tukšu telpu. Gūstā notika pratināšanas dažādos dienas laikos, kādreiz agri no rīta vai arī vēlu vakarā. Mani pratināja kāds kapteinis, kurš to iesāka latviešu valodā, bet ienākot pratināšanas telpā kādam majoram, viņš pārgāja uz krievu valodu. Es viņam teicu, ka krievu valodu daudz nesaprotu, tādēļ nevaru uz jautājumiem atbildēt. Teicu: “Ja jau jūs iesākāt latviski, tad arī varat tā turpināt.” Pratinātājs uz to neatbildēja, pastumdīja pistoli, kas stāvēja uz galda, noskatījās manī un teica, gan jau es runāšot! Pēkšņi pratināšanas telpā ienāca kāds jauneklis, tam mans pratinātājs kaut ko klusā balsī noteica, ar galvas mājienu norādot uz mani. Jauneklis sāka mani pratināt pēc kapteiņa norādījumiem, bet ļoti vājā latviešu valodā. Prasīja par robežsargu uzdevumiem, spiegošanu, armijas sastāvu, apbruņojumu, novietojumu, valdības locekļiem, slepeno policiju utt. Uz daudzajiem jautājumiem atbildēju ar nezināšanu, teicu, ka tas nav mūsu uzdevumos, šādā veidā arī citi tika pratināti. Redzēju kādu krievu seržantu ar pārsietu roku. Uz manu jautājumu, kas vainas rokai, tas atbildēja, ka mēs esot notikuma rītā nošāvuši viņu jaunāko leitnantu un viņu ievainojuši. Varbūt tā bija taisnība, jo ir ticams, ka sargi Macītis un Timuška uz uzbrucējiem šāva, arī es caur logu raidīju vairākus šāvienus. Bija jābrīnās, cik krieviem laba spiegošana. Kā piemēru viņi minēja kādu sarīkojumu, kurā es esot bijis privātā uzvalkā. Kāds nolūks man toreiz bijis slēpties? Atbildēju, ka no dienesta brīvā laikā mēs varējām nēsāt privātus uzvalkus. Uz manu jautājumu, kā viņš to zina, tas atbildēja, ka arī viņš tur bijis.

Pēc trim nedēļām mūs sakārtoja rindā, robežsargus un privātos izsauca pēc vārdiem. Atvērās vārti un lika kāpt uz ielas piebrauktās smagās mašīnās. Pēkšņi atvērās stāva logs, no kura kāds krievs no mūsu rindas izsauca Masļenku ciema saimnieku Maslovu. Auto mašīnas sāka braukt Latvijas virzienā. Uz Maslova sievas protestiem, kādēļ neļauj braukt vīram, kolonnas vadītājs atbildēja, ka pie robežas būšot visi reizē, jo pēc dažu jautājumu nokārtošanas viņu ar vieglo mašīnu atvedīšot uz robežu, un visus atlaidīšot brīvus. Piebraucot pie robežas, ieraudzīju krūmos noslēpušos krievus ar ložmetējiem. Latvijas pusē redzēju pāris grupu robežsargu ar mūsu bataljona komandieri Jansonu. Piezīmēju, ka atlaišanas vietā bija sauszemes robeža. Krievi pie robežas lika mums nostāties vienrindas līnijā. Tad es nometu krievu pusē viņu iedoto šineli un gumijas čības. Gribēju atgriezties Latvijā tāds, kā biju notikuma rītā. Pie robežas ar sarakstu rokā pienāca mūsu kolonnas vadītājs majora pakāpē, pretim viņam nostājās mūsu bataljona komandieris, apm. 10 m viens no otra. Abi virsnieki viens otru militāri sveicināja, nosauca dienesta pakāpes un amatus. Krievu majors pēc saraksta izsauca vārdus un lika iet pāri robežai. Latvijas pusē mēs atkal nostājāmies rindā, mūs pēc saraksta pārbaudīja bataljona komandieris. Tā kā trūka Maslova, bataljona komandieris prasīja, kur viņš palicis un kādēļ nav atbrīvots. Krievu majors atbildēja, ka viņš nekā nezinot par tādu personu, jo viņš atvedis personas, kas viņam nodotas. Uz mūsu protestu, ka Maslovs no ierindas izsaukts un paturēts, krievs neatbildēja. Bataljona komandieris teica visiem īsu uzrunu, pēc tam lika civilistiem iet uz aizmuguri. Tad viņš mūs, robežsargus, asarām ritot pār vaigiem, katru apkampa un teica: “Man nav vārdu, ko jums teikt, bet, ja Dievs ir debesīs, Viņš reiz sodīs slepkavas.”

Nav vārdos izsakāms, kā tai brīdī jutāmies. Bet zinu vienu: bijām gatavi nolikt galvu par dzimteni Latviju. Bataljona komandieris arī mums pateica, ka brigādes komandieris ģenerālis Bolšteins štābā apsedzies ar Latvijas karogu un nošāvies, jo viņš laikam paredzēja Latvijas likteni. Bataljona komandiera augums izslējās taisnāks, ar kabatas lakatiņu viņš noslaucīja asaras un teica: “Zēni, mani karavīri, pildīs savus pienākumus līdz galam, lai kas arī mūs sagaidītu.” Pēc tam ar auto aizbraucām uz 1. rotas mītni, kur gaidīja mums gatavots ēdiens. Rotas komandieris laikam tanī laikā bija komandējumā, jo tas pie mūsu pārnākšanas nebija. Bataljona komandieris piešķīra visiem 2 nedēļas ārpus kārtas atvaļinājuma, man piešķīra 3 nedēļas, jo man bija jāiegādājas apģērbs, kas viss bija sadedzis. Bez tam man bataljona komandieris piesolīja paaugstinājumu un pārcelt uz citu vietu. Pateicos bataljona komandierim par piedāvājumu, bet to noraidīju. Noraidījuma pamats bija, ka gribu palikt tur, kur krita mani biedri.

Pēc nedēļas drēbnieks bija uzšuvis jaunu formas tērpu, un es aizbraucu atvaļinājumā. Rīgā Brīvības ielā satiku savu sardzes priekšnieku Fr. Pūriņu. Tas bija formas tērpā bez zīmotnēm (bija atvaļinājies) ar Lāčplēša ordeni pie krūtīm. Apkampāmies, acīs viņam bija asaras, viņš man prasīja sīkāk par notikumiem, pastāstīju, kā viss norisinājās. Aizrādīju, lai atklāti nenēsā Lāčplēša ordeni. Viņš teica, ka ordeni ieguvis cīņā par Latviju, un ar šo ordeni pie krūtīm arī miršot, jo ģimene esot jau noslepkavota. Pēc ziņām Pūriņš atrasts Centrālcietumā sakropļots un nošauts. Tā tika šī “lāčplēša” ģimene iznīcināta. Atgriežoties no atvaļinājuma, uzzināju, ka starplaikā apcietināts bataljona komandieris Jansons. Viņa vietā pagaidām skaitījās 1. rotas komandieris kapteinis Hollanders. Dienestā paliku līdz brigādes, likvidēšanai – tas bija oktobri vai novembrī, vairs neatceros. Likvidēšanas laikā bija apcietināti visi rotas virsnieki un vairāki sardžu priekšnieki kā arī sargi. No sarga Ž. Krieviņa uzzināju, ka viņa dzīvoklī palikusi sieva, smagi ievainota sānos, jo pa logu iemestas rokas granātas. Viņš redzējis arī Pūriņa dēlu Valdi, tas bijis beigts vai smagi ievainots. Pašam Krieviņam bija no granātas šķembas viegli ievainota piere. Krituši bija: K. Beizaks, J. Macītis, Timuška, Pūriņa sieva un dēls, ievainoti Krieviņš un viņa sieva.

Tā ar neskaitāmām apcietināšanām likvidēta robežsargu brigāde.