Latvijas armijas 1. Liepājas kājnieku pulka 8. rotas komandiera izlūkgājiens 1919. gada 5. septembris

Uzdevums bija ļoti grūts. Starp mūsu un pretinieka līnijām atradās Lubānas ezers, kurš šinī vietā kilometrus 8 plats un ap 15 garš, un, pēc pārnācēju izteicieniem, otrā, t. i. Ivdiņu sādžas pusē atrodoties apmēram 100 vīru no 5. sarkano strēlnieku bataljona, ar 2 ložmetējiem un 2 mīnumetējiem. Uzdevuma veikšanai es nolēmu rīkoties sekoši:

Sagādāt no vietējiem zvejniekiem 12 laivas, pārcelties pāri ezeram un izsēsties viņa dienvidu krastā starp Maltas upi un Idviņiem, nodrošinājot sevi pret ienaidnieka varbūtējo apiešanu no Nagļu sādžas puses, kur toreiz stāvēja divas rotas no augšminētā 5. latviešu strēlnieku bataljona un viens eskadrons - 40 jātnieki.

5. septembrī, plkst. 20.00, man ziņoja, ka laivas esot kārtībā. Izlasīju no rotas 33 uzticamākos brīvprātīgus kareivjus un, viņiem sīki izskaidrojis kaujas uzdevumu, pavēlēju tiem plkst. 22.00 ierasties pilnā kaujas gatavībā, vācu bruņucepurēs pie rotas štāba Āboliņos. Noteiktā laikā pārbaudīju kareivju ieročus un municiju.

Viss bija pilnā kārtībā, un plkst. 22.15 devāmies uz agrāk nozīmēto izejas punktu. levietoju kareivjus laivās un devu katrai savu īpašu numuru, lai pazušanas gadījumā būtu vēlāk

vieglāks pārskats. Devu komandu: «Pēc kārtas skaities!»Atskanēja: «Pirmais, otrais, trešais» v. t. t., līdz divpadsmit.

lesēdos pirmā laiva un, pabraucot uz priekšu, pavēlēju izvilkties vienā līnijā. Drīz pēc tam no šaurā kanāla iebraucām ezerā. Nakts bija ļoti gaiša. Mēness lēja savus maigos, sudrabotos starus pār kluso ūdens līmeni. Apkāri vai dīja svinīgs miers un negribējās ticēt, ka mūsu zemei vēl nav atpūtas. Tikai pareti tālumā dobji norīb šāvieni un ātri atkal aprimst. Šīs skaņas bija tagad vienīgās, kuras atgādināja nežēlīgo pilsoņu karu. Pa kreisi no mums stiepās kā tieva, tikko saredzama strīpa Lubānas ezera purvs. Šie «Baltie klāni», kā vietējie viņus sauc. savā laikā, kad gar viņiem vilkās pirmā līnija, atnesuši mums daudz ļauna. Gandrīz nepārbrienami pat vasaras vidū, šie purvi uz milzīga gabala neļāva izlikt vajadzīgo apsardzību. Caur šiem dabiskiem vārtiem neviena neaizskārti gāja un nāca komūnistu spiegi, pat veselas terroristu bandas, ar visiem ieročiem un proklamācijām.

Kā mums, tā arī lieliniekiem šie «Baltie klāni» deva vislabākās izredzes uz dažādām apiešanas kustībām; tikai mūsu pretinieki šo izdevību nekad neizlietoja, jo viņiem, kā parasts, trūka vajadzīgās drosmes un uzņēmības. Karsti gaidītā Latgales atbrīvošanas stunda vēl nebija situsi, un ilgi vēl bija jācieš šis nodevīgais robs mūsu ciešajā frontē. Tuvojoties krastam, palikām uzmanīgāki, jo Ivdiņi atradās kalnā, no kura ienaidnieka posteņiem plašs apskats. Negribēdami gaišās nakts dēj tikt atklāti, nogriezāmies drusku pa labi.

Plkst. 2.00, 6. septembrī, piebraukuši pie Maltas upes grīvas, atstājām laivas. Mēness bija nogājis. Uz rīta pusi uznāca bieza migla, kura nedeva iespēju orientēties. Šinī brīdī nevarēju neko uzņemties, tāpēc sasaucu visus kareivjus un. izstādījis lauku sargus, atļāvu pārējiem atpūsties. Drīz atradām siena kaudzi, ap kuru saspiedāmies cieši viens pie otra. Tā varējām uz kādu laiku izsargāties no aukstuma un drēgnuma. Posteņi tika bieži mainīti, lai viņiem dotu cik iespējams vairāk atpūtas. Ar rīta gaismas ausmu nepatīkamā migla sāka retoties ...

No mūsu atrašanās vietas līdz Ivdiņiem bija apmēram 6 kilometri. Noiet šo gabalu kājām, ievērojot stipri purvaino apgabalu, būtu nācies ļoti grūti: iekā pām otrreiz laivās un pavirzījāmies gar malu uz austrumiem kādus 3 kilometrus, kur izkāpām malā. Vēlreiz izskaidroju kareivjiem visus sīkumus un mūsu nopietno stāvokli. No viņu sejām manīju, ka visos valda pilnīga uzticība un pārliecība par operācijas izdošanos. Laivu apsargāšanai atstāju vienu seržantu ar diviem kareivjiem un, nostādījis uz Nag|u ceļa novērošanas postenī četrus cilvēkus, ar pārējiem devos uz Ivdiņiem.

Mums atlika ko iet ap 3 kilometri. Šis pats par sevi niecīgais ceļa gabals bija bezgalīgi grūts. Bridām līdz ceļiem, un daudzās vietās līdz pat jostai, pa duļķaino purva ūdeni: garā zāle sniedzās pāri galvai; nāca brīži, kad viens otrs kareivis iestiga tik dziļi, ka paša spēka pietrūka izrāpties; tad citi nāca palīgā un ar pūlēm viņu izvilka.

Ap plkst. 8.00 dzirdējām pa labi suņus rejam. Pēc īsas apdomāšanas uzņēmu šo virzienu. Iznācām drīz uz ceļa, kurš acīmredzot savienoja Nagļus ar Ivdiņiem. Purvs šinī vietā beidzās un iesākās kalnains apgabals. Uzkāpis uz kāda pakalna, netālu ieraudzīju govis ganām; turpat arī oija ganu meitene un kāds vecītis. Neskatoties uz visām pūlēm, par pretinieka stāvokli neko nevarēju izzināt (kā likās, viņi mūs noturēja par sarkanajiem). Uzzināju tikai, ka atrodamies apmēram 400 soļus no Ivdiņiem. Laiks bija dārgs. Ļaudis sakārtojās ķēdē un, piemērojoties vietējai dabiskai aizsardzībai, tuvojāmies sādžai no rietumiem. 100 soļus no Ivdiņiem izvērtu 20 cilvēkus ķēdē uz kalna, kurš ļoti izdevīgs sādžas apšaudīšanai, un ar pārējiem 6 kareivjiem, apbruņotiem rokas granātām, devos taisni sādžā iekšā. Dažus acumirkļus velak sagūstījām 2 sarkanarmiešus.Pretinieks no pirmā pārsteiguma  atjēdzās un, sagrupējies sādžas ziemeļu daļā, atklāja uz mums stipru mīnumetēju, ložmetēju un šauteņu uguni. Ilgāku laiku šādam pārspēkam pretoties nebija domājams, un tas būtu arī bez nozīmes, jo uzdevums ar gūstekņu saņemšanu bija izpildīts. Bez tam jau novēroju sarkano apiešanas kustību. Devu pavēli kārtībā atkāpi ies. Atgriežoties pa jau noieto ceļu, pārcietām atkal visas agrāk aprakstītās grūtības. Plkst. 13.00 sasniedzām laivas. Izšāvu trīs reizes gaisā, kas uz Nagļu ceļa nostādītam novērošanas postenim bija par signālu ierasties

pie laivām. Pēc viņa ierašanās pārskaitīju kareivjus, pie kam izrādījās, ka viens bija nozudis. Sarkanie nāca mums jau pa pēdām. Sasēdāmies laivās un izbraucām uz ezera. Viena laivu atstājām malā, lai pazudušais kareivis, ja viņam izdotos sasniegt šo vietu, varētu izglābies. Lielinieki uzgāja mūsu desanta vietu un no turienes sūtīja mums beidzamos sveicienus, velti izšķiežot patronas. Bez jebkādiem kavēkļiem un zaudējumiem plkst. 16.00 atgriezāmies, pilnīgi noguruši, atkal savā rota Āboliņos.