Kurzemes un Zemgales bēgļu piemiņas vietas un apbedījumi Cēsīs

1914. gada augstā Cēsīs nodibinājās “Cēsu pilsētas un apkārtnes latviešu palīdzības komiteja”, kura savukārt sadalījās apakškomitejās: bēgļu reģistrācijas, slimnīcas, bērnu dārzs, ēdināšanas, apavu pagatavošanas u.c. Vietējie iedzīvotāji veica visdažādākos darbus, lai kaut cik atvieglotu necilvēcīgos dzīves apstākļus 2705 bēgļiem, kuri bija apmetušies uz dzīvi Cēsīs.

No 1915. gada augusta līdz 2018. gada maijam Cēsīs darbojās I bēgļu slimnīca, kur ārstējās 2130 slimnieki. 1915. gada 24. augustā atvēra lipīgo slimību 50-vietīgu bēgļu lazareti un ambulanci Cēsīs, Jaunā (tagad Piebalgas) ielā 6, Dr. med. E. Akermaņa (1878-1954) vadībā. Viņa sieva ārste V. Treigute-Akermane ( 1883-1970) pārzināja otru Cēsīs atvērto bēgļu lazareti un ambulanci. Bēgļu un vietējo iedzīvotāju ārstēšanas aktuālo jautājumu risināšanai sasauktajā ārstu kongresā Pēterburgā latviešu ārstus 1916. gada aprīlī pārstāvēja arī Dr. med. E. Akermanis no Cēsīm. Ar paziņojumu “Cēsu Avīzē” Baltijas bēgļu apgādes komiteja atgādināja cēsniekiem, ka “sevišķi ar lipīgām slimībām saslimušos nekavējoši uzņem bēgļu slimnīcās”.
Tā laika atmiņās kā pašaizliedzības un žēlsirdības simbols minēta vecākā medmāsa Eba Krēmane (1875–. 1942). Palīdzības darbu organizēšanu uzņemas arī Cēsu pilsētas draudzes mācītāja prof. Voldemāra Maldoņa (1870-1941) vadībā.

Neskatoties uz pūlēm, epidēmijās vien bojā aizgāja ap 700 bēgļu. Tie guldīti Lejas un Bērzaines kapsētās.

1933.gada 17.februārī Rīgā sanāca bēgļu komiteja, kura nolēma “darboties kā vienība pie Cēsu pilsētas draudzes ar mērķi apkopot un izdaiļot bēgļu kapu vietas, kā arī uzcelt piemiņas zīmes Cēsu un apkārtnes kapsētās”.
Līdz 1935.gada maijam bija saziedoti 6883,20 lati.
1936.gada 11.februārī vienojās ar tēlnieku Kārli Jansonu (1896-1986) par pieminekļu celtniecību Lejas un Bērzaines kapsētās. Abus pieminekļus atklāja 1936.gada 14.jūnijā, un tie izmaksāja 4600 latus.

Lejas kapsētā virs četršķautņu pamatnes paceļas rupji tēsta granīta stēla , kuras augšējā daļā ir bronzas krusts. Zem tās seko vēstījums ar bronzas burtiem:

PIEMINIET
ŠE DIEVA MIERĀ
DUSOŠOS
96 KURZEMES
UN ZEMGALES
BĒGĻUS
1915-1918

Bērzaines kapsētā granīta pakāpieni ved uzkalniņā, kur virs divpakāpju pamatnes paceļas stēla. Gludi apstrādātajā granīta virsmā iezīmējas bronzas krusts, zem kura vārdi ar bronzas burtiem:

PIEMINIET ŠE
DIEVA MIERĀ DUSOŠOS
472 KURZEMES UN
ZEMGALES BĒGĻUS
1915-1918

Bēgļu un karagūstekņu atgriešanās sākās jau 1919. gadā, t.i., tūlīt pēc jaunās Latvijas valsts nodibināšanās. Tomēr masveida reemigrācija noritēja 1920.-1921. gadā, kad atgriezās gandrīz 200 tūkstoši cilvēku. Cilvēki brauca uz mājām arī laikā no 1922. gada līdz 1927. gadam, tomēr atgriezušos apjomi arvien kļuva mazāki.