Latviešu strēlnieku ikdienas rutīna Nāves salā

“Dzīve Nāves salā bija pilna grūtību un šausmu. Naktīs, kad satumsa un līdz rīta gaismai kaujas iecirknī piegādāja kara materiālus un pārtiku, aizveda labajā krastā ievainotos un kritušos. Steidzīgi laboja sabrukušos ierakumus un satiksmes ejas, sabojāto telefona satiksmi. Pretinieks nesnauda. Mīnu lādiņi plīsa virs strēlnieku ierakumiem. Strādāja ložmetēji. Tikai ceturtā daļa salas garnizona varēja uz īsu brīdi aizvērt acis. Pārējiem bija jābūt nomodā. Tikai rīta gaismā nomainīja nakts sardzi. Ēdienu un vārītu ūdeni lielos traukos piegādāja pirmos ierakumos pulksten 10 rītā un 6 vakarā. Neskatoties uz baiso dzīvi Nāves salas sargvietās, strēlniekos arvien valdīja možs gars. Viņi visādi centās radīt pārmaiņas un jautrību nogurdinošā pozīciju cīņā. Lai gan strēlnieki dzīvoja radžu klintīs un zemē ierakušies, nāves ēnā, viņu zemes alās un zemnīcās bija redzamas pat dārza puķes un kautrās lauku skaistules. Tās brašie latvju zēni – strēlnieki atnesa no „neitrālās zemes”, kas atradās starp strēlnieku un vācu ierakumiem. Protams, tas bija nakts darbs, dienu nedrīkstēja parādīties ārpus ierakumiem. Un nakts laiks bija kā radīts visādām dēkām. Apķērīgais strēlnieks pārvērta vācu granātas cilindru par puķu vāzi. Viņš mīlēja poēziju grāmatās un dzīvē. Bet tāds jau ir latvietis – viņš prot arī dzīves nestundā rast skaistumu vai radīt to. Nenovīta puķes strēlnieku zemnīcās un neaprima dziesmu skaņas pat visgrūtāko izmisuma brīžos. Strēlniekiem karš bija – svēts uzdevums un viņu siržu līksmi nespēja noklusināt pat vācu viesuļuguns. Rītos un pievakarē, kad parasti kaujas troksnis bija it kā pierimis, strēlnieki šos atpūtas brīžus pavadīja, skandinādami tautas dziesmas. Vācieši atbildēja, dziedot savas kara dziesmas. Bieži vien abi pretinieki ierakumos spēlēja mandolīnas vai ģitāras. Likās, ka tie vairs nav ienaidnieki, bet nodibinājusies draudzība starp abiem pretiniekiem. Dažreiz rītos un vakaros starp mums un pretinieku bija vismiermīlīgākās attiecības, bet iestājoties krēslai, sākās abpusējas cīņas uz dzīvību un nāvi. Arī klusai, dižai, miera pilnai latvju likteņupei melnacei Daugavai neļāva rāmi viļņot. Bieži vien viņā pacēlās, vācu granātu uzburti, augsti ūdens stabi, kuru šļaksti krita atpakaļ Daugavā, traucējot tās mieru. Simtiem nosistu un apdullinātu zivju peldēja uz leju. To centās izmantot strēlnieki un mēģināja lejpus apšaudāmās vietas Daugavā izzvejot „kontuzētās” zivis, un pēc labām medībām ēda zivju zupu, ko vāci viņiem sagādāja. Sevišķi veiksmīgas bija medības, kad Daugavas lejas pusē uzbūvēja peldošo tiltu. Vispār, cik vācu artilērijas uguns apšaudīšanas laikā bija bīstama un nāvējoša fiziski un morāliski, tik viņa apklustot sagādāja strēlniekiem tīkamus brīžus. Līdz ko uguns dienā aprima, visi devās kraujās meklēt vācu lādiņu alumīnija un kapara galviņas. Bieži vien uz nokritušā lādiņa vietu strēlnieki steidzās bariem. Priekš kam? Bet tie, kas strēlnieku laikus piedzīvoja, atcerēsies, ka gandrīz visiem strēlniekiem, kuri atpūtā uz pāris dienām nokļuva Rīgā vai pie tuviniekiem, pirkstos bija tādi savādi, balti gredzeni. Tie bija strēlnieku izgudrojums un darinājums. No lādiņu galviņām izņēma alumīniju un izkausēja. Iepriekš jau ģipsī izgrieza vajadzīgo formu un nu tik lēja! Strēlnieki veidoja dažādas gredzenu formas: riņķi ar sirdi, daudz izteicošu zvaigzni, dažā riņķī bija iekausēta granātas šķēpelīte utt. Strēlnieki šos riņķus mīlēja, jo tie dzīvi atgādināja visu piedzīvoto un pieredzēto Nāves salā. Strēlnieki lēja ne vien gredzenus, bet no tā paša materiāla pagatavoja karotes, mazas statuetes un citas interesantas lietiņas. Iemuteņus sāka pagatavot no rokas granātu degļu kapara caurulēm, izņemot no tām sprāgstošo dzīvsudrabu. Protams, notika arī nelaimes gadījumi un viens otrs strēlnieks zaudēja ne vien pirkstus un rokas, bet arī dzīvību. Visas neplīsušās vācu granātas vai šrapneļus strēlnieki pamazām izjauca, izlādēja un pārvērta vāzēs, smeļamos traukos, ber pa lielākai daļai nosūtīja uz mājām piederīgiem kā mīļu piemiņu no kaujas lauka. Šis karš strēlniekiem bija svēts karš un viss, kas saistījās ar cīņām, kļuva svēts, atmiņas cienīgs. Cik možs un drošs bija strēlnieku gars, jo viņi nevarēja neticēt savai uzvarai, tikpat cītīgi viņi rūpējās par savu kara ieroču kopšanu un uzglabāšanu, kam tāpat liela nozīme karavīra dzīvē. Strēlnieku galvenais ierocis bija šautene. Tā bija viņu draudzene baltās un nebaltās dienās. Ne velti viņu strēlnieki savās vēstulēs sauca par savu „sieviņu” un „līgaviņu”. Nāves salā augu dienu varēja redzēt strēlniekus tīram šautenes, lāpām drēbes, apavus utt. Kad šautenes bija izslaucītas tīras, viņas ielika speciāli pagatavotās stāvās novietnēs turpat ierakumos, tā, lai katru mirkli tās būtu pie rokas un bez kavēšanās varētu laist darbā.