Pulkvežleitnanta Kukina atmiņas no Daugavas frontes

Atmiņās stāstīts par to, kā Lietuvas armijas Panevēžas rotas karavīri tuvojās Daugavai un sargāja aizsardzības līniju pie upes. Tiek atzīmēts, ka bija mierīgi, kauju gandrīz nebija. Tiek uzsvērta ikdienas rutīna, kurā daži karavīri atradās sardzē, bet citi gaidīja, lai pamestu fronti un dotos apciemot ģimenes.

Pulkvedis Kukins kliedza frontē, tādējādi kaitinot Sarkanās armijas karavīrus Daugavas otrā krastā. Tikmēr lietuviešu karavīri lozēja, lai noskaidrotu, kurš izdzīvos gaidāmajās kaujās un kurš ne. Līdz beidzot pulkveža Kukina vadītajiem karavīriem tika uzdots uzdevums iznīcināt dzelzceļu netālu no Meškuiču stacijas. Uzdevums nebija viegls, jo zemi jau klāja ziemas sals, taču, neskatoties uz to, karavīri sāka rakt sasalušo zemi. Bez vārda sākuma sākās kaujas, kurās piedalījās arī Jons Karutis, kara invalīds, kurš kaujās jau bija zaudējis vienu aci. Tomēr notiekošo kauju laikā J. Karutis tika ievainots vēlreiz, un pēc šīs traumas viņš 18 mēnešus gulēja slimnīcā. Pulkveža Kukina pieminētajās kaujās krita vairāki lietuviešu karavīri, un ir reģistrēts, kā ievainotos sāka transportēt uz militāro slimnīcu, un tur ārstētie karavīri pulcējās, lai gaidītu, vai viņi satiks savus paziņas. Atmiņās dokumentēti arī sarežģītie apstākļi militārajā slimnīcā, kara invalīdu barošana caur muti un nāves gadījumi no pneimonijas un citiem ievainojumiem.