Virsleitnanta Budreviča atmiņas par iestāšanos Lietuvas armijā un pirmā pulka formēšanu

Atmiņās uzsvērta virsleitnanta Budreviča pieredze un viņa prieks, ka Krievijas impērijā ir sākusies nacionālo lietuviešu pulku veidošana. Uzzinot, ka Lietuva ir pasludinājusi neatkarību, virsleitnants Budrevičs devās kājām no Maskavas uz Viļņu. Atmiņās skaidri norādīts, ka to autors kājām atgriezās no Maskavas uz Viļņu caur Smoļensku.

Atgriežoties Lietuvā, virsnieku pārņēma dīvaina sajūta, jo mājās nekas nebija palicis pāri, visa saimniecība bija nodegusi, un muižnieks Aleksandravičus organizēja Polijas armiju. Virsleitnants Budrevičus nolēma pievienoties Lietuvas armijai, ko viņš arī izdarīja. Pēc dienesta uzsākšanas viņš atklāja Polijas spiegu - brīvprātīgo Sabaliausku, bet pēdējais, izvairoties no aresta, pats pameta 2. PP.

Memuāros stāstīts, kā virsleitnants Budrevičs iemācīja lietuviešu karavīriem rīkoties ar ložmetēju, kā viņš pats saņēma ieročus no vācu armijas, bet nākamajā dienā vācieši pārmeklēja dzīvokli, meklējot ieročus, un tos neatrada. Aprakstīta pieredze, kā no vācu administrācijas matračos paslēptie ieroči tika pārvesti uz Alītu, kā vācieši gribēja atbruņot Lietuvas armijas patruļas Alītā, kas noveda pie liela konflikta. Virsleitnants Budrevičs apraksta arī Lietuvas armijas pirmās kaujas ar boļševikiem, mēģinājumu glābt ieročus no Saratovas kazarmām. Kauju laikā memuāru autors nonāca boļševiku gūstā, kur viņš tika sists, pratināts un sadurts ar dunčiem, bet pēc trim dienām viņam izdevās aizbēgt.