Pulkveža Vlada Skorupska atmiņas par kaujām ar ģenerāļa L. Želigovska karaspēku
Pulkveža V. Skorupska memuāri vēsta
1920. gada rudens kauju ar Polijas armiju pieredze, uzsverot Lietuvas armijas uzvaru pie Širvintām un Giedraičiem.
Es stāvēju frontē ar savām vienībām, aizsargājot Lietuvas valsts neitralitāti. Atgūstot teritoriju no okupantiem, es atbruņoju boļševiku štābu, kas nevēlējās atzīt Lietuvas neitralitāti.
Pēc boļševiku sakāves Varšavā Viļņas kontrole nonāca mūsu rokās, un tika uzskatīts, ka neviens vairs neuzbruks Viļņai pēc līguma parakstīšanas ar Poliju Suvalkos 1920. gada 7. oktobrī. Poļi centās uzturēt ļoti labas attiecības ar mūsu militāro vadību, kas bija izvietota Augustavā.
Tomēr Polijas armija, izveidojusi atsevišķu armiju, neievērojot līgumu, negaidīti uzbruka mūsu armijai netālu no Augustavas, pārrāva fronti, šķērsoja Nemunu pie Druskininkai un sāka soļot Viļņas virzienā. 1920. gada 9. oktobrī L. Želigovska armija ieņēma Viļņu un sāka soļot Kauņas virzienā. L. Želigovska svarīgākā divīzija veica uzbrukumu Viļņas - Širvintų - Ukmerģes virzienā. <…> pie Širvintām notika sīva kauja. Šajā spītīgajā kaujā tika izmantoti pat bajonetes. L. Želigovska armija tajā vietā tika pilnībā sakauta, un tās artilērija tika sagūstīta. Šajā kaujā īpaši izcēlās žemaiši, kurus vadīja tā laika rezerves kapteinis Balnas. Joprojām saka: "Viņi gāja kā lauvas ar kailām krūtīm, kliedzot - "Valios". Nekas viņus nevarēja apturēt, ne šautenes, ne granātas. "Visi, kas varēja, devās uz priekšu, dzenoties pakaļ Želigovska armijai. Turklāt pēc mūsu panākumiem Militārā pavēlniecība apturēja ofensīvu, jo to prasīja Vienības kara misija."
- V. Skorupskis, Karš par Lietuvas brīvību, Kauņa, 1934, 130.–131. lpp.
