Lietuvas karavīru stāsti par ikdienas dzīvi karā

Lietuvas karavīru, apakšvirsnieku un dažreiz arī jaunāko virsnieku memuāros atrodam vairāk kara rutīnas aprakstu. Stāstot par kaujām ar Sarkano armiju, tiek izcelti karavīru sliktie dzīves apstākļi, Lietuvas iedzīvotāju palīdzība un labvēlība karavīriem, un dalība kaujās bieži tiek pasniegta kā spriedze, kas pārkāpj ierasto rutīnu. Piemēram, nelaiķis Alfonss Bartininkas par Žasļu kaujām rakstīja šādi: "Mēs izklīdām ķēdēs, atskan šāvieni, mēs spēcīgi uzbrūkam, vakarā ierokamies, no rīta atkal uzbrūkam, atkāpjamies no Žasļiem, šķērsojam Eglaines, ēdam vārītus zirņus un cietu gaļu."

Anonīmos memuāros par dalību Kedaiņu kaujā minēta slikta pārtika, sadursme ar Sarkano armiju pie Aristavas muižas, Povila Lukša nāve un bēres, Šētas ieņemšana un ekspedīcija uz Ramigalu un Truskavi. 1921. gadā 4. kājnieku pulka karavīra memuāros stāstīts par Sarkanās armijas uguns nobiedētiem zirgiem, aizbēgušiem ratiem, caur ausīm svilpojošām lodēm, nekārtībām karavīru rindās, Sarkanās armijas karavīru meklēšanu viensētās un viņu ieslodzīto pratināšanu, aizkavētām algām un karavīru ievainojumiem[1]. Runājot par karavīru ikdienas dzīvi, J. Mačeļa memuāros aprakstīts sižets, kurā Sarkanās armijas karavīri raka kartupeļus un vajāja iedzīvotājus, tāpēc tika uzbrukti, kamēr cepa kartupeļus. Stasis Butkus arī aprakstīja kuriozu incidentu frontē, kad četri brīvprātīgie, atrodoties izlūkošanā, uzbruka krūmiem, ar humora devu metaforiski vēloties parādīt, ka fronte nav "kautuve". Papildus stāstiem par tiešām sadursmēm ar Sarkano armiju memuāros atrodam arī informāciju par netiešām sadursmēm, taču tās nav īpaši biežas. Piemēram, K. Gutauts aprakstīja, kā viņš devās uz Vilkavišķiem apspiest boļševikus un meklēt komunistisko literatūru un ieročus. Viņa memuāros dominē kratīšanas, aresti un laupītāju ķeršanas attēli. 1937. gadā “Lietuvas aidā” publicētajās anonīmajās memuāros dominēja boļševiku spiegu arestēšanas epizodes.