Par Latgales austrumu pierobežas kārtības uzturētājiem – robežsargiem un to sadzīvi laika periodā no Latvijas dibināšanas 1918. gadā līdz padomju okupācijai 1940. gadā.
Šajā stāstā var uzzināt par Latgales austrumu pierobežas kārtības uzturētājiem – robežsargiem un to sadzīvi laika periodā no Latvijas dibināšanas 1918. gadā līdz padomju okupācijai 1940. gadā.
Mūsdienās, pateicoties modernajām tehnoloģijām, robežu uzraudzīšana šķiet salīdzinoši vienkārša, taču pirms simts gadiem robežu sargāšana bija nopietns izaicinājums, kas prasīja ne vien fizisku izturību, bet arī lielu drosmi un atbildību. Toreiz cilvēki paļāvās tikai uz savām spējām, pieredzi un sadarbību ar kolēģiem, lai nodrošinātu valsts drošību, sargājot garas un bieži vien grūti pieejamas teritorijas, īpaši pierobežā Ludzas novadā. Jāņem vērā, ka robežas ir ne vien ģeopolitiska vienība, bet arī dzīvesvieta cilvēkiem ar savu sociālo, kultūras un saimniecisko dzīvi.
Pierobežas maršrutā var izsekot Latvijas robežu sargāšanas vēsturei no pirmsākumiem līdz mūsdienām, īpaši iepazīstot Latvijas Krievijas robežu sargāšanu Ludzas novada Līdumnieku un Pasienes teritorijās. Ceram, ka šīs ziņas un stāsti jūs mudinās novērtēt Latvijas robežsardzes ieguldījumu, profesionalitāti un drosmi.
daļa
Latvijas robežu apsardzība laika gaitā ir piedzīvojusi vairākas būtiskas izmaiņas gan organizatoriskajā struktūrā, gan atbildībā, atspoguļojot valsts mainīgos iekšpolitiskos un ārpolitiskos apstākļus.
Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1918. gadā un tās atjaunošanas 1990. gadā robežas aizsardzība kļuva par galveno valsts uzdevumu, lai nodrošinātu tās suverenitāti un teritoriālo integritāti. Robeža kalpoja gan par simbolu, gan praktisku valsts neatkarības izpausmi, radot iedzīvotājos piederības sajūtu savai valstij, tās cilvēkiem, vērtībām un mērķiem.
Pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas 1919. gadā, robežu apsardzību veica armija. Latvijas robežu veidošana un starptautiskā atzīšana prasīja laiku: robežlīgumi ar Krieviju un Igauniju tika noslēgti 1920. gadā, bet ar Lietuvu – 1921. gadā. Robeža ar Poliju palika bez formāla līguma līdz Otrā pasaules kara sākumam. Kopumā Latvijas robežu aizsardzība laika gaitā piedzīvoja izmaiņas, lai pielāgotos politiskajiem un militārajiem apstākļiem. Robežu iezīmēšana dabā, to izbūve un oficiālu robežaprakstu izveide turpinājās līdz pat 1930. gadam, lai nodrošinātu valsts teritorijas integritāti un skaidru robežu definīciju. Vienu no šādām zīmēm – sarga posteni jūs varat redzēt turpat Līdumnieku ciema pievārtē, ceļā no kapelas uz Bārtuļiem, turpat varat apskatīt vienu no sardzes jeb robežsargu kordona vietām.
1928. gadā, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem no Padomju Savienības puses, tika izdoti jauni noteikumi robežu stiprināšanai, bet 1935. gadā robežsardze tika pilnībā militarizēta, nodrošinot tās gatavību aizsargāt valsti pret ārējiem draudiem.
Valsts robežu apsargājošos sadalīja bataljonu apgabalos, kas efektīvi aptvēra Latvijas un PSRS, Lietuvas, Igaunijas un piekrastes robežu. Īpaši būtiski bija trīs bataljoni 351 km garajā PSRS pierobežā, tai skaitā Zilupes bataljons Ludzas apriņķī, kurā atradās lielākais robežsargu skaits. Zilupes bataljons bija vislielākais, tajā ietilpa četras rotas (Zilupē, Krivandā, Goliševā un Mežvidos) ar 12 vadiem, 40 sardzēm un 339 kareivjiem. Lai nodrošinātu mobilitāti, visiem virsniekiem bija jājamie zirgi, un rotu nometnēs bija arī saimnieciskie pajūgi. Šāda struktūra un aprīkojums ļāva robežsargiem efektīvi veikt savus pienākumus, nodrošinot Latvijas robežu aizsardzību un drošību kritiskajos pierobežas apgabalos. Robežsargu brigādē kopumā bija aptuveni 100 virsnieku un 1200 kareivju un instruktoru, lielākā daļa no tiem, aptuveni 919 vīri, bija norīkoti apsargāt Latvijas un PSRS robežu, kas tika uzskatīta par visbīstamāko. Robeža starp Latviju un Padomju Savienību šajā laikā bija stingri slēgta, un satiksme notika tikai pa trīs dzelzceļa līnijām caur Indru, Rītupi un Zilupi.
daļa
No 1935.–1940. gadam pulkveža Ludviga Bolšteina – izcila vadītāja un patriotiska līdera vadībā robežsardze piedzīvoja uzplaukumu – tika uzceltas jaunas robežsargu ēkas, kurās dzīvoja arī viņu ģimenes. Būves bija izturīgas un skaisti aprīkotas, bieži ar dārziem un kokaudzētavām. Bolšteina laikā robežsargi aktīvi iesaistījās vietējo sabiedrības kultūras un sporta dzīvē, organizējot dažādus pasākumus un būvējot stadionus, kā arī izveidojot vairākas skolas. Izcilā pulkveža vadības laikā robežsardzes kvalitāte un profesionālā sagatavotība sasniedza augstu līmeni. Robežsargu kultūras aktivitātes iekļāva tautas namu celtniecību Asūnē, Šķaunē, Krivandā, Goliševā un Kācenos. Šajos tautas namos tika uzstādīts elektriskais apgaismojums, sarīkojumu zālēs iekārtoti kino projektori un klavieres. Robežsardzes vadība arī izveidoja trīs pamatskolas Indrā, Zilupē un Rītupē, kur robežsargu bērniem un vietējiem iedzīvotājiem tika nodrošināta izglītība. Robežsargi rīkoja sporta svētkus, mežu dienas, slēpošanas sacensības ziemā un koncertus, jo bataljonos bija arī stīgu orķestri. 1928. gadā tika dibināts Robežsargu sporta klubs.
Krivandā bijušajā sardzes kordona vietā pašu robežsargu dzīves ēku vairs nav – tās nodedzināja partizāni, arī no skaistā sienu un griestu gleznojumiem bagātā tautas nama palikušas vien mūra trepes un pamati, taču saglabājušā vairākas citas ēkas, tai skaitā robežsargu veikala ēka, zirgu stallis, dzīvojamās ēkas. Pēc robežsarga Arvīda Kurcenbauma sievas Lidijas stāsta varam iztēlē izveidot dzīvu tā laika robežsargu dzīves ainu pierobežā.
Robežsargi dzīvoja draudzīgi ar vietējiem, vairāki apprecēja vietējās meitenes, mēs ar Arvīdu iepazināmies 1940. gadā, 16. jūnijā apprecējāmies, tajās dienās jau bija izsludināts kara stāvoklis, bet Arvīdu atlaida uz 2 stundām un mēs salaulājāmies baznīcā, pasēdējām pie galda. Robežsargu kordoni bija ļoti skaisti iekārtoti, sakopti tīri, ar puķu un košumkrūmu apstādījumiem, ar pamatīgām ēkām. Krivandas sardzes postenī jeb kordonā bija skaists Tautas nams ar sienu un griestu gleznojumiem, skaistām trepēm, ar rožu dobēm un stādu siltumnīcām. Augļu koku un krūmu stādus, kā arī dārzeņu, kā tomātu stādus audzēja ne vien sev, bet labprāt deva arī vietējām saimniecībām. Robežsargi organizēja ziemassvētku pasākumus ar rotātām eglēm un konfekšu dalīšanu, balles ar stīgu orķestri, kur pulcējās ļoti daudz ļaužu, pat no Zilupes un Ludzas, būvēja skolas un stadionus, rīkoja sporta spēles, spēlēja teātri. Kordonā bija uzbūvētas arī skaistas dzīvojamās ēkas un robežsargu veikals, kur varēja dabūt visu, arī desas un sierus, traukus, apģērbus, audumus-visiem pārdeva. Stallī turēja labi koptus zirgus, ar tiem brauca, bet lietoja arī velosipēdus, ziemā slēpes. Organizēja mājturības kursus robežsargu sievām, arī vietējās sievas varēja nākt – mācīja gatavot, cept tortes, gatavot krājumus ziemai. Bija savi ierobežojumi vietējiem, kā jau uz robežas, bet visi dzīvoja draudzīgi, robežsargi daudz palīdzēja un izdarīja pierobežā.
1940. gada 15. jūnijā notika uzbrukumi Latvijas robežsargu sardzēm, tajā skaitā traģiskais uzbrukums Masļenku sardzei, kur NKVD kaujinieki nogalināja robežsargus un civiliedzīvotājus, aplencot robežsardzi un viņu ģimenes. Šis uzbrukums simbolizēja tuvojošos Latvijas neatkarības zaudējumu un iezīmēja Padomju Savienības agresiju, kas izpaudās jau nākamajā dienā, kad tika izvirzīts ultimāts un sākta Latvijas okupācija, kas ilga vairāk nekā 50 gadus. Masļenku 1. rotas 2. sardzei uzbruka NKVD kaujinieki, kuri slepkavoja gan robežsargus, gan civiliedzīvotājus. Uzbrukuma laikā vairāki desmiti cilvēku, tostarp bērni, tika sagūstīti un pārvietoti pāri robežai uz Padomju Savienību. Latvijas robežsargi, atrazdamies Ludzas upes krastā, tika aplenkti un viņiem nebija iespējas izglābties, jo uzbrucēji bija pārgriezuši telefona līnijas. Lai slēptu savus noziegumus, sardzes ēkas tika nodedzinātas. Neilgi pēc šī uzbrukuma notika līdzīgi uzbrukumi arī citām sardzēm.
Masļenku traģēdija un tās kontekstā notikušie uzbrukumi robežsargiem kļuva par spilgtu simbolu Latvijas brīvības zaudēšanai un Padomju Savienības brutālajai politikai.
Ludvigs Bolšteins bija viens no izcilākajiem Latvijas robežsardzes vadītājiem, kura liktenis cieši saistīts ar Latvijas neatkarības bojāeju 1940. gadā. Viņa pēdējās rakstītās rindas vēstulē atklāj dziļu lojalitāti dzimtenei: "Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu staltu ēku – savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties."
Neilgi pēc tam, 1940. gada 3. oktobrī, Latvijas PSR Tautas komisārs Alfons Noviks parakstīja pavēli par četru Latvijas Robežsargu brigādes bataljonu izformēšanu un austrumu robežas sargu atvaļināšanu. 9. oktobrī padomju režīms arestēja 113 robežsargus, no kuriem lielu daļu izsūtīja uz Sibīriju, kur viņi tika notiesāti par "spiegošanu" un "cīņu pret revolūciju". Daudzi saņēma brīvības atņemšanu vai pat nāves sodu.
Braucot uz Opoļu sardzes punktu un Zilupi, pa ceļam ievērosiet Mozuļu kordona vietu un pieminekli, Balto krustu Mozuļu kaujās kritušajiem. Tā notika 1944. gada jūlijā un bija nozīmīga epizode Otrā pasaules kara laikā Latgales pierobežā. Kauja iezīmējās ar latviešu leģionāru izmisīgo pretestību pret Sarkanās armijas uzbrukumu netālu no Mozuļu muižas, kas tagad atrodas Krievijas teritorijā, un tieši šī vieta kļuva par simbolu latviešu karavīru upurim un varonībai pulkvežleitnanta Kārļa Aperāta vadībā.
Saistītie objekti
Līdumnieku vēstures liecību krātuve
Līdumnieku kara ekspozīcija, jeb Līdumnieku novada vēstures liecību krātuve, atrodas Līdumnieku pagasta Līdumnieku (Zabalotjes/Aizpūres) ciema centrā, bijušajā kolhoza padomes ēkā, Zabalotjes muižas parkā. Ekspozīcija tapusi, pateicoties vietējiem ciema entuziastiem – patriotiem, kuri vēsturiskajā ēkā izvietojuši savas personīgās kolekcijas un vietējo iedzīvotāju dāvātās relikvijas.
Ekspozīcija sastāv no trim daļām. Tās lielākā daļa un centrālā telpa ir veltīta Otrajam pasaules karam. Tajā var ap skatīt tanku, lielgabalu, lidmašīnu detaļas, dažādu armiju karavīru ekipējumu un ieroču maketus, kā arī karavīru sa dzīves un karošanai nepieciešamos priekšmetus: blašķes, katliņus, ķiveres, formastērpus, zīmotnes, munīcijas kastes un mīnu maketus.
Otrajā ekspozīcijas daļā iespējams aplūkot liecības, kas datētas līdz 1941. gadam. Šeit izstādīti Ludzas apriņķa cilvēku sadzīves priekšmeti, dažādi oriģināli dokumenti, mācību grāmatas, burtnīcas, vēstules, laikraksti, žurnāli un tamlīdzīgi materiāli. Trešā ekspozīcijas daļa sniedz ieskatu “Līdumnieku” kolhoza dzīvē, mērķos un darbībā.
Novada vēstures mantu krātuvē Līdumniekos pieejams arī digitāls informācijas stends par robežapsardzes vēsturi un attīstību.
Digitālajā stendā var uzzināt: kā tapa Latvijas valsts robeža pēc 1918. un 1990. gada; Ludviga Bolšteina dzīvesstāstu – pirmās Latvijas robežsardzes komandieri un viņa ieguldījumu; Par Masļenku traģēdiju – sāpīgu atgādinājumu par robežas cenu; Par Mozuļu kauju – vienu no drosmes pilnajām lappusēm Latvijas vēsturē; Kā dzīvoja un kalpoja Latvijas robežsargi, ik dienas stāvot sardzē par mūsu drošību; Šis ir stāsts par piederību, drosmi un mantojumu, kas nodots no paaudzes paaudzē. Stends aicina atcerēties, saprast un lepoties ar Latvijas robežsardzes varoņiem un robežas nozīmi valsts dzīvē.
Atrodoties Līdumniekos ir iespēja noskenēt QR kodu un noklausīties audio stāstu par austrumu pierobežas robežsardzes izveidi. Audio stāsts ir pieejams arī IziTravel platformā ŠEIT.
Latvijas (Latgales) austrumu pierobežas maršruts vēstures entuziastiem
Mūsdienās, ar modernajām tehnoloģijām, robežu uzraudzīšana šķiet salīdzinoši vienkārša, taču pirms simts gadiem robežsargiem bija pavisam citi izaicinājumi. Toreiz cilvēki paļāvās tikai uz savām spējām, pieredzi un sadarbību ar kolēģiem, lai nodrošinātu valsts drošību. Robežas bija garas un bieži vien grūti pieejamas, īpaši pierobežā kā Ludzas novadā. Arī apstākļi bija sarežģītāki – meži, purvi, un laika apstākļi prasīja ne vien fizisku izturību, bet arī lielu drosmi un atbildību. Maršruta laikā iedomājaties kā veica savus pienākumus robežsargi pirmās brīvvalsts laikā, cik garš šīs posms liekas salīdzinot.
Maršruts iet gar Latvijas-Krievijas robežu, maršruta garums ir 50.13 km. Nepieciešama atļauja, par to plašāk ŠEIT. Uzmanību – Braucot pa maršrutu jārēķinās ar to, ka meža ceļi var būt grūti izbraucami, ieteikums braukt sausā laikā, vēlams pilnpiedziņas auto.
Maršruts iekš Google Map kartes ŠEIT.
Pierobežas reģioniem vienmēr ir bijusi sava īpatnēja dinamika. No vienas puses, tiek uzskatīts, ka dzīve te ir pārāk riskanta, jo pastāv dažādi drošības izaicinājumi. No otras puses, tieši robežsargi un citas valsts struktūras nereti veicina šo teritoriju attīstību, veidojot stabilas kopienas.
Mūsdienās situācija ir līdzīga – neskatoties uz dažādām grūtībām, cilvēki turpina dzīvot, veidot saimniecības un attīstīt uzņēmējdarbību ar ko var pārliecināties maršruta laikā.
Kādreizējais robežsardzes punkts, stabs un piemiņas plāksne Līdumnieku sardzes vietā. Uz maršruta izveides laiku (2025. g.) teksts uz piemiņas plāksnes nav saskatāms (Jaski, Līdumnieku pagasts, Ludzas novads; GPS: 56.60984, 27.95299)
Novada vēstures mantu krātuve Līdumniekos. Savdabīga II Pasaules kara un padomju laika liecību kolekcija, ko papildina aizrautīgs stāstījums. Ekspozīcija atklāta 2004.g. un joprojām tiek papildināta (Tautas iela 2, Līdumnieki, Līdumnieku pagasts, Ludzas novads; GPS: 56.59372, 27.99007)
Krivandas kordona vieta. Saglabājušās veikala, robežsargu dzīvojamā māja, saimniecības ēkas (Krivanda, Līdumnieku pagasts, Ludzas novads; GPS: 56.53888, 28.05582).
Kādreizējais robežsardzes punkts, stabs un piemiņas plāksne Miņinu kordona vietā. Zilupes robežsargu bataljona 2. rotas Miņinu kordons pastāvēja līdz 1940. gadam, kad tas tika izformēts un notika masveida aresti. Ik gadu 9. oktobrī šajā vietā notiek atceres pasākumi (Minini, Līdumnieku pagasts, Ludzas novads; 56.510338, 28.090199)
Piemineklis Mozuļu kaujas kritušajiem. Piemiņas vieta Zilupes upes krastā 1944. g. Mozuļu kaujās kritušajiem Kārļa Aperāta vienības cīnītājiem. Pēc Daugavas vanagu Rēzeknes nodaļas iniciatīvas, 1994.g. te tika uzstādīts balts piemiņas krusts, bet 2003.g. tika atklāts piemineklis ar uzrakstu. Katru gadu 16. jūlijā te notiek atceres pasākums (Minini, Līdumnieku pagasts, Ludzas novads; GPS: 56.509046, 28.091996)
Zilezers – nobraucot nedaudz no maršruta uz Krievijas robežas pusi var redzēt Zilezeru. Zilezers ir ezers uz Latvijas un Krievijas robežas. Izvietojies Mudavas zemienes Zilupes līdzenumā Ludzas novada Līdumnieku pagastā un Krievijas Pleskavas apgabala Krasnogorodskas rajonā; no 2,18 km² kopējās platības Latvijas teritorijā ir 0,98 km². Latvijā ezers saucās Zilezers, Krievijā viņa nosaukums ir Синее озеро. Ceļš līdz ezeram var būt grūti izbraucams (Vidri, Līdumnieku pagasts, Ludzas novads; GPS: 56.510139, 28.124173
Akmens “Zemes acs”. Akmens ir unikāls pēc mineraloģiskā sastāva, jo veidots, kā kvarca monokristāls. Latvijā nav fiksēti tik lieli monokristālu laukakmeņi. Akmens atrodas uz privātas zemes, tāpēc šī objekta apmeklējums pieejams tikai īpašnieka pavadībā, pirms tam piesakot savu apmeklējumu pa tālruni (Tel.: 27056496; Fedorki, Briģu pagasts, Ludzas novads; GPS: 56.468278, 28.136083)
Opuļu svētavots. Svētavots un tautas veidota lūgšanu vieta mežu ieskauta neliela balta lauku ceļa malā. Avota ūdenim pēc cilvēku nostāstiem piemīt dziednieciskas īpašības (Briģu pagasts, Ludzas novads; GPS: 56.42426, 28.15946)
Zilupe. Pašā pilsētas centrā ceļu krustojumā pretī skaistajam un modernajam pilsētas parkam labi pamanāma divstāvu sarkana mūra ēka ar baltām logu ailām, kas pārdzīvojusi kara laika ugunsgrēkus un agrāk kalpojusi kā armijas kazarmas, pirms otrā pasaules kara te bija izvietota arī robežsargu brigāde.
Salvelinku kapliča. Savelinku kapliča ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, iecienīta tautas svētvieta. Apbrīnas cienīgs ir viss interjers, kas glabā sevī laikmeta elpu un daudzu laikabiedru noslēpumus. Īpaši neparasti ir baroka kokgriezumiem dekorētie altāri, kuru tapšanā izmantots tikai nazis (Kalnu iela 9, Zilupe, Ludzas novads,; GPS: 56.39013, 28.13668)
Kādreizējais robežsardzes punkts, stabs un piemiņas plāksne Zilupes kordona vietā (Savelinki, Zaļesjes pagasts, Ludzas novads; 56.388999, 28.137024).
