Spiegošanas intrigas Latgalē

1927. gada 9. oktobrī Zilupes dzelzceļa stacijā ieradās Padomju Savienības Iekšlietu Tautas komisariāta Valsts Politpārvaldes (turpmāk tekstā GPU) Sebežas robežapsardzības 11. nodaļas slepenās daļas mašīnrakstītājs Ivans Ņikitins. Uz stacijas perona satiktajam vietējās robežapsardzības posteņa priekšniekam Kārlim Kaijam atbraucējs lūdza aizvest viņu pie Armijas operatīvā štāba kapteiņa Ervīna Akermaņa. Tomēr I. Ņikitinu nogādāja pie cita operatīvās daļas darbinieka – Friča Firksa, kuram viņš nodeva dažādus dokumentus (cirkulāru, slepenu telegrammu u.c.), tostarp sarakstus ar Latvijas robežsargu vārdiem. Pēc I. Ņikitina liecības, dokumentos iekļautās personas bija sadarbojušās ar Padomju Savienības drošības iestādēm un sniegušas tām informāciju par Latvijas armijas, robežsardzes, aizsargu, Izlūkošanas pārvaldes u.c. iestāžu darbību, personālsastāvu, bruņojumu, izvietojumu utt. Balstoties uz attiecīgajiem materiāliem, Latvijas Republikas tiesībsargājošās iestādes izvērsta plašu izmeklēšanu, kā rezultātā notika vairāku personu apcietināšana un ierosināta krimināllieta par spiegošanu. Sākumā aizturēja 46 personas, no kurām 28 tika nodotas tiesāšanai, savukārt pārējām 18 noteikta policijas uzraudzība.

Noziegumā iesaistīto personu etniskā piederības bija dažāda, par to liecina arī tas, ka no visiem apsūdzētajiem 19 bija latvieši, 15 krievi, astoņi baltkrievi, septiņi poļi un viens lietuvietis. Jāatzīmē, ka laikraksts “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis” 1928. gada 16. februāra numurā saistībā ar šo noziedzīgo nodarījumu īpaši akcentēja to, ka lielākā daļa no aizturētajiem bijuši mazturīgi un neapzinīgi, kā arī faktu, ka 62% no apsūdzētajiem bijuši “nelatvieši”. Jāpiebilst gan, ka lielākā daļa no viņiem bija Latvijas pilsoņi.

Ņemot vērā krimināllietas nopietnību un apjomu, 1928. gada 23. maijā toreizējais Latvijas Republikas Iekšlietu ministrs Eduards Laimiņš (1872-1945) lietu nodeva izskatīšanai Latvijas Kara tiesai. Lielāko daļu no apsūdzētajiem ieslodzīja Daugavpils cietumā un tikai divām personām nepiemēroja ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli. Izmeklēšanas laikā tika konstatēts, ka vairākas apsūdzētās personas jau iepriekš nonākušas Latvijas drošības struktūru redzeslokā. Piemēram, Mihails Kuzņecovs par nelegālu personu pārvadāšanu pāri Latvijas un PSRS robežai tika izraidīts no pierobežas joslas (15 kilometru rādiusā), savukārt Aleksejs Veselovs un Silvestrs Buliga uzturēja slepenus kontaktus ar padomju robežsargiem. Tāpat arī par citām personām ienāca informācija, ka viņi ir politiski neuzticami un nodarbojas ar spiegošanu.

Neilgi pirms tiesas prāvas avīze “Segodņa” ziņoja, ka izmeklēšana ieilgusi, jo viens no apsūdzētajiem – robežsargs Antons Rudzītis simulēja nepieskaitāmību un tika nosūtīts uz slimnīcu, taču pēc padziļinātām ekspertīzēm ārsti viņu atzina par pieskaitāmu.

Lietas iztiesāšana

1928. gada jūlijā visus 28. apsūdzētos (11 dažāda ranga robežapsardzības darbinieki, viens mežsargs, dzelzceļa konduktors, kā arī vairāki pierobežas iedzīvotāji) no Daugavpils cietuma pārveda uz Rēzekni. Laikraksts “Latgales Ziņas” rakstīja, ka uz tiesas prāvu varēs iekļūt ierobežotā skaitā un ar īpašām ieejas kartēm. Pirmā Kara tiesas sēde notika 19. jūlijā vietējās Krievu ģimnāzijas telpās (mūsdienās – Latgales apgabaltiesas ēka). Lietas izskatīšana izraisīja lielu sabiedrības interesi, ko apliecina fakts, ka tiesas zālē visas vietas bija aizņemtas. Lielākā daļa no tiesājamajiem bija no Ludzas apriņķa, tajā skaitā vairāki robežsargi. Tas izskaidrojams ar faktu, ka lielāka daļa no noziedzīgajām darbībām tika veiktas tieši šajos Latvijas-PSRS robežjoslas rajonos.

Apsūdzību izvirzīja par spiegošanu Padomju Savienības labā, kas pēc Latvijas Republikā pastāvošā Sodu likuma tika klasificēta kā valsts nodevības un paredzēja bargus sodus, tajā skaitā augstāko soda mēru – nāvessodu. Lietas iztiesāšanas laikā atklājās, ka vairāki apsūdzētie par konkrēto informācijas sniegšanu no Padomju Savienības specdienestiem saņēmuši finansiālu atlīdzību. Piemēram, apsūdzētais Hermanis Barons saņēmis 140 latu, savukārt citi, atkarībā no informācijas svarīguma no 20 līdz 60 latiem. Visiem iesaistītajiem padomju izlūkdienesta pārstāvji piešķīra segvārdus (Kislij, Komarov, Černova, Etna, Rabočij u.c.).

Viens no galvenajiem tiesājamajiem – Zilupes rajona Ludzas robežposteņa priekšnieks, atvaļinātais Latvijas armijas virsnieks, baltkrievs Kornēlijs Korņilovičs (1893-1928) padomju robežapsardzības slepenajai daļai Sebežā nogādāja apzīmogotu vēstuli, kurā atradās Latvijas robežapsardzības mobilizācijas plāns. Tāpat apsūdzētais padomju aģentiem nodeva robežapsardzības slepeno šifru u.c. vērtīgu informāciju, par to ik mēnesi saņemot konkrētu atalgojumu. Savas darbības laikā padomju drošības dienesta darbinieki K. Korņilovičam piešķīra segvārdu “Sosed”. Iepriekš minētais K. Korņilovičs bija arī ģenerāļa Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин, 1872-1947), vadīto Dienvidkrievijas bruņoto spēku virsnieks un piedalījies kaujās pret boļševikiem. Tāpat starp tiesājamajiem bija Vladislavs Mickevičs, Timofejs Siņicins, Roberts Škapars u.c., arī divas sievietes – Emīlija Šmidta un Anna Minčonoka.

Prāvas laikā tika nopratināti 57 liecinieki, starp kuriem bija arī Latvijas Politiskās pārvaldes darbinieks I. Ņikitins, Ludzas apriņķa robežapsardzības 4. posteņa priekšnieks K. Kaija u.c. I. Ņikitins bija prokuratūras galvenais liecinieks. Viņas sniegtās liecības un plašais materiālu klāsts par lietā apsūdzētajām personām būtiski sekmēja turpmāko nozieguma izmeklēšanas procesu. Tomēr izmeklēšanas materiālos neatklājas, kāda ir I. Ņikitina motivācija “savas priekšniecības nodošanai”. Iespējams, ka šāda informācija atradās Latvijas Politiskās pārvaldes rīcībā, kura to publiski neizpauda. Laikraksts “Segodņa”, tāpat kā citi Latvijas preses izdevumi, viņu devēja par “pārbēdzēju”. Laikraksts arī uzsvēra, ka līdz pat tiesas dienai I. Ņikitina atrašanās vieta nebija zināma, tas ticis darīts drošības apsvērumu dēļ, jo iepriekš tika novērota “pastiprināta uzmanība no dažādu aizdomīgu personu puses”.

Vairāki apsūdzētie atzinās, ka viņi bijuši piespiesti sniegt GRU  nepieciešamo informāciju (aģenti izteikuši draudus personīgajai un tuvinieku dzīvībām), savukārt citi,  - ka darījuši to labprātīgi. Tiesas procesa laikā noskaidrojās, ka vērtīgāko informāciju GPU aģenti esot sūtījuši uz Pleskavu un Ļeņingradu. No vairāku liecinieku sniegtajām liecībām izrietēja, ka daudzi GPU darbinieki bijuši ar latvisku izcelsmi, jo brīvi pārvaldījuši latviešu valodu, tādējādi sekmēt nepieciešamās informācijas iegūšanas procesu.

Spriedums

Pēc visu materiālu izskatīšanas Kara tiesas prokurora palīgs pulkvedis-leitnants Jānis Palkavnieks (1894-1945) pieprasīja deviņus apsūdzētos sodīt ar augstāko soda mēru – nāvessodu, savukārt pārējiem spaidu darbus ar termiņu no 10 līdz 15 gadiem. Lai gan Kara tiesas kolēģija pilnībā neapmierināja prokurora prasības, spriedums kopumā bija bargs. 1928. gada 24 jūlijā Latvija Kara tiesa četriem apsūdzētajiem: K. Korņilovičam, Timofejam Siņicinam, H. Baroman un Ignatam Barkanam piesprieda nāvessodu (pakāršanu). Vēl piecām personām – mūža spaidu darbus, savukārt desmit noziedzniekus notiesāja ar dažāda termiņa spaidu darbiem (no 5 līdz 15 gadiem). Pārējos deviņus krimināllietā apsūdzētos tiesa attaisnoja. Vēlāk, pēc toreizējā Latvijas Republikas prezidenta Gustava Zemgala (1971-1939) apžēlošanas, trijiem no četriem uz nāvi notiesātajiem noziedzniekiem sods tika mīkstināts uz mūža spaidu darbiem (vienīgais, kuram augstākais soda mērs netika mainīts bija K. Korņilovičs).

1928. gada 30. augustā K. Karņilovičam izpildīja nāvessodu. Tas notika aptuveni trīs kilometru no Daugavpils, turpat, kur sodu izpildīja pieciem no sešiem uz nāvi notiesātajiem “Japončika bandas” dalībniekiem. Nāvessoda izpildes procesa laikā piedalījās prokurora palīgs J. Palkavnieks, mācītājs, policijas un Latvijas armijas pārstāvji, ārsts, feldšeris, kā arī apsūdzētā aizstāvis Jānis Budkovskis (1893-1933).

Starptautiskā rezonanse un prāvas “pēcgarša”

Lietas izmeklēšana un iztiesāšana radīja lielu ažiotāžu Padomju Savienībā, kur tā tika nodēvēta par “politiska rakstura lietu”. Drīz pēc tam kā atbilde Latvijā notiekošajam tika noorganizēta līdzīga prāva Ļeņingradā, kura vietējā mērogā ieguva apzīmējumu “Latvijas spiegu prāva”. Tiesā par spiegošanu Latvijas Republikas labā tika apsūdzēti vairāki latvieši, kas patiesībā bijuši vienkārši robežpārkāpēji vai kontrabandisti. Šādas paraugprāvas rīkošana vērtējama kā Padomju Savienības “atbilde” uz Rēzeknes spiegu prāvas iztiesāšanu. Par konkrēto notikumu rakstīja arī Veimāras Republikas prese, kurā ziņoja par Padomju Savienībā augstākās aprindās valdošo sašutumu saistībā ar Rēzeknes spiegu prāvas iztiesāšanas gaitu.

Notikušais skandāls ne tikai šokēja Latvijas sabiedrību, bet raisīja pārdomas un dažos gadījumos pat neuzticību valsts drošības struktūru darbībai. Rezultātā notika robežapsardzības un vairāku citu drošības iestāžu darbības pārbaudes un atsevišķos gadījumos arī reorganizācija (darbinieku atlaišana, pastiprināta kontrole un uzraudzība utt.). Tāpat notikusī prāva aktualizēja vispārējo situāciju Latvijas un Padomju Savienības pierobežas tuvumā, tajā  skaitā sociālekonomiskās problēmas (iedzīvotāju dzīves līmeni, robežsargu atalgojumu u.c.). Šis incidents kļuva pat iemeslu Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas īstenotajiem pasākumiem, kas saistījās ar robežapsardzības darba kvalitātes uzlabošanu (notika stingrākā kadru atlase, paaugstināja robežsargu atalgojumu, veica materiāltehniskās bāzes atjaunošanu utt.). “Spiegošanas skandāls” saasināja arī Latvijas un Padomju Savienības turpmākās diplomātiskās attiecības, kuras bija ievērojami “iedragātas” jau kopš skandalozajiem notikumiem 1926. gada 5. februārī, kad Ikšķilē noziedznieku uzbrukuma rezultātā tika nogalināts Padomju Savienības diplomātiskais kurjers Teodors Nete (1896-1926), savukārt otrs – Johans Mahmastāls (1892-1942) smagi ievainots.

Fragments no grāmatas: “Laikmeta nospiedumi” 20. gadsimta Latgales stāsti. Ligita Purinaša, Kaspars Strods