Bunkura būvniecības sertifikāts

Mēs tik un tā pabeidzām bunkura rakšanu. Tas bija ļoti grūts darbs. Nakts ir īsa un tumša, jāsteidzas, jo nepabeigtu un neslēptu bunkuru nevar atstāt uz dienu. Ja kāds pamana, nedzīvojiet tajā bunkurā. Mēs strādājām kā pasaku laupītāji pie dārgumu meklēšanas: klusībā, zaglīgi, apkārt skatoties, klausoties suņu riešanā... Bunkuru rakām ne pārāk augstu: tieši tik daudz, lai varētu paiet, saritinājušies. Varējām rakt dziļāk, bet tikām līdz ūdenim.

Vanagas, Guoba un Rainys paliek beidzot iekārtot bunkuru. Es, Viesulas un Vieversys dodamies atvest mantas. Pa ceļam apciemojam savu seno paziņu. Sieviete sūdzas par savu pašreizējo dzīvi.

"Būtu labāk, ja tā dzeguze nedziedātu un tā saule mums nespīdētu," viņa apātiski saka.

Un tiešām, šī burvīgā pasaule, ko rotā zaļas pļavas, nesot līdzi nemierīgo dzeguzes čivināšanu un zēnu un meiteņu melanholiskās partizānu dziesmas, šķiet, vēl vairāk izceļ mūsu zemes traģēdiju. Cik milzīgs kontrasts starp pavasara dabu un cilvēka dzīvi! Daba atdzīvojas, dzīvība mostas visur, bet cilvēku dzīvēs nav nekā skaista, nekā laba, tikai pelējums, vājprāts, mokoša gaidīšana uz kaut ko... Kā gan cilvēki var neciest, zinot, ka šis skaistais pavasaris nav domāts viņiem, tas nav atnācis pie viņiem...

... Rīt ir tā sauktā strādnieku spēku apskates diena - 1. maijs. Komunistiem tā ir prieka diena. Viņi dzers līdz neprātam un pielūgs savu "tēvu". Viņi dzīs cilvēkus uz mītiņiem, pavēlēs viņiem piedalīties gājienos, no visa spēka kliegs "urā", nesīs plakātus ar VKP(b) Centrālās komitejas noteiktajiem saukļiem... Un cilvēki darīs visu, ko viņiem pavēlēs: kliegs "urā", ies plecu pie pleca garām tribīnēm utt. Lai tikai kāds mēģina pretoties partijai!