Garlība Merķeļa grāmatas “Vannem Imanta” likteņstāsts
Latvijas armijas ģenerāļa un Kara virsprokurora Vernera Tepfera pati dziļākā būtība nesaistījās nedz ar karu, nedz tiesu lietām, bet gan ar mākslu un dažādām humanitāro zinātņu nozarēm. Viņš Rīgā pirms 2.pasaules kara bija sakrājis plašu bibliotēku, ap 3000 retu grāmatu.
1944.gadā viņš savu bibliotēku pārveda uz “Auču” mājām Zemgalē, cerēdams, ka tur tās labāk paglābt no kara posta. Notika gluži otrādi, un tikpat kā viss šis neatjaunojamais krājums aizgāja bojā liesmās, frontei pāri ejot.
Cita starpā viņa bibliotēkā atradās arī bibliogrāfisks retums - 1802.gadā Leipcigā izdotā grāmata Garlībs Merķelis “Vannem Imanta” vācu valodā. Grāmatas iekšpusē bija ielīmēta gleznotāja Niklāva Strunkes veidotā grāmatzīme ar tekstu “Ģenerāļa Vernera Tepfera grāmata”.
Dzīvodams trimdā Stokholmā, 20.gs. 50-to gadu beigās V.Tepfers saņēma vēstuli no Strasbūras. Rakstītājs bija kāds franču ārsts vārdā Pjērs Merklens, kurš, kara laikā dienēdams vācu armijā, bija nonācis “Aučos”. Par šo notikumu Pjērs Merklens stāstījis latviešu rakstniekam Arnoldam Apsem, kurš savukārt to aprakstījis grāmatā “Klosterkalns”.
Merklens: “Kara laikā biju medicīna students, un mani iesauca vācu armijā. 1944.gada vasarā biju Jelgavā, Iecavā un Rīgā. Visilgāk biju frontē netālu no Jelgavas, Lielupes krastā pie “Aučiem”. Dzirdēju, ka “Auči” esot jūsu prezidenta mājas. Bija liels parks, daudz ēku un pils. Pilī mitinājās mani priekšnieki – vācu armijas štābs. Man bieži vajadzēja iet tur ar ziņojumu. Reiz kādā istabā redzēju lielas grāmatu kastes. Tās bija atlauztas, un daudz grāmatu mētājās uz grīdas. Dažas pašķirstīju, atradu arī tādas, ko varēju izlasīt, un redzēju, ka te iet bojā vērtīga bibliotēka. Man kļuva skumji. Atradu vecu mazu grāmatiņu ādas vākos vācu valodā: Merķeļa “Vannem Imanta”. To paņēmu līdzi par piemiņu. Domāju, ka neesmu noziedzies, neesmu zadzis. Kad gājām projām no “Aučiem”, redzēju , ka grāmatas bija jau galīgi sabradātas… “Vannem Imanta” ir pie manis, esmu to vairākas reizes lasījis. Ko nozīmē “Ģenerāļa Tepfera grāmata? Vai ģenerālis Tepfers ir jūsu prezidents? Ja viņš ir dzīvs, ja zināt adresi, tad viņš savu grāmatu tagad var saņemt. Un kas bija Merķelis?”
Arnolds Apse viņam paskaidroja: “Merķelis nebija latvietis, bet bija pirmais lielākais cīnītājs par latviešu tiesībām, pirmais ,kas teica, ka svešu kungu verdzinātie latvieši ir cilvēki. Ģenerālis Tepfers nebija mūsu prezidents, bet jau miruša prezidenta meitas vīrs, un daļa no viņa grāmatām, liekas, bijušas “Aučos”, tā prezidenta dzimtas mājās. Domāju, ka ģenerālis ir dzīvs. Viņš varētu būt Stokholmā. Ģenerāļa brālis Zviedrijā ir mūsu bijušais sūtnis Somijā. Ar viņu sarakstos un adresi sagādāšu.”
Pēc sarakstīšanās šis laipnais ārsts atsūtīja ģenerālim Verneram Tepferam šo vienīgo, brīnumainā kārtā no lielās bibliotēkas saglabājušos grāmatu.
Pēc ģenerāļa Vernera Tepfera nāves grāmata palika pie viņa atraitnes Aldonas Tepferes (dzimušas Čakstes), un pēc viņas nāves to mantoja viņu vecākā meita Barbara Tepfere Radinga. Grāmata atgriezās Latvijā, dzimtas mājās “Aučos”, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, bet tagad tā atrodas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.
Stāstu izstāstīja 2006.gadā ģenerāļa Vernera Tepfera meitas - Barbara Tepfere Radinga (Zviedrijā dzīvojoša, mirusi) un Aldona Tepfere
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimtas mājas un memoriālais muzejs "Auči"
Auči ir Čakstes dzimtas īpašums Zemgalē, Jelgavas novada Salgales pagastā. Saimniecība atrodas Lielupes krastā, aptuveni 18 km no Jelgavas.
Čakstes dzimtas īpašumā mājas nonāca 1871. gadā, kad tās nopirka Jāņa Čakstes tēvs Sesavas pagasta Čakstu-Zirņu māju saimnieks Krišjānis Čakste. Viņš tām pievienoja vēl trīs mājas – Ramaņus, Pudžūs un Guleniekus. Īpašuma kopējā platība tolaik bija 214 ha.
Kad Pirmā pasaules kara laikā vācieši ieņēma Jelgavu, Jānis Čakste ar ģimeni devās bēgļu gaitās, vispirms apmetoties Tērbatas tuvumā, vēlāk Kazaņā. Aučos ģimene atgriezās 1918. gadā. Mājas bija izpostītas, lauki neapsēti, ganāmpulks izkliedēts. Arī cīņās ar bermontiešiem Auči nopietni cieta – mājas bija izdemolētas, ābeles nocirstas, mežiņā palikuši ierakumi.
1918. gada 11. novembrī J. Čakste no bēgļu gaitām Krievijā atgriezās savās tēva mājās, kur saņēma ziņu, ka 17. novembra Tautas padomes sēdē viņš ievēlēts par tās priekšsēdētāju. Tā kā J.Čakstem šai laikā bija citi pienākumi un viņš pierunāja savu dēlu Gedimīnu pārtraukt ķīmijas studijas, lai kļūtu par Auču saimnieku. Šajā laikā notika plaša celtniecība un pēc arhitekta Roberta Legzdiņa skicēm tika uzcelta lielā dzīvojamā ēka ar torni.
Pēc vēstures liecībām (J. Čakstes dzimtas arhīvs / muzeja "Auči" dati), kad 1944. gadā Sarkanā armija gar Lielupes kreiso krastu virzījās uz Jelgavu, Auču īpašnieki atkal devās prom bēgļu gaitās. Dažus mēnešus fronte stiepās gar Lielupi – kreisajā pusē bija Sarkanā armija, labajā – Vērmahts. Mājas bieži apšaudīja, īpaši tornis cieta no smagās artilērijas šāviņiem. Tūlīt pēc otrā pasaules kara Aučos bija palikušas tikai dažas kalpotāju ģimenes. Sakarā ar to, ka grūtības ar pārtiku, šādas bez saimnieka palikušas saimniecības tika ierīkotas rūpnīcu un fabriku palīgsaimniecības, t.i., šeit tika izvietoti cilvēki, kuri audzēja dārzeņus, labību, lopus utt., sagatavotā produkcija tika vesta uz attiecīgo rūpnīcu un dalīta tās strādniekiem. Aučos atradās, šķiet, Rīgas Drāšu fabrikas palīgsaimniecība, lielajā mājā tika izmitinātas 6 iebraucēju ģimenes, kas nodarbojās ar saimniecību.
Ap 1949. gadu, sakarā ar kolektivizāciju, šādas palīgsaimniecības likvidēja un uz to bāzes veidoja tā saucamās valsts saimniecības (sovhozus). Tā kā Auču saimniecība nebija tik liela, to vienkārši pievienoja Bauskas rajona sovhozam Zālīte kā atsevišķu, diezgan tālu no centra esošu iecirkni (izveidoja pat taisnu ceļu cauri mežam un tiltu pāri Garozas upītei). Auču pārvaldniece tai laikā bija Nadježda Arsjanovna. Šajā laikā Aučos iekārtoja arī patērētāju biedrības veikalu, kas tur pastāvēja apmēram 10–15 gadus (tai laikā, kur tagad biljarda istaba). Tieši 1960. gadu sākumā Auču teritoriju pievienoja Emburgas pusē izveidotajam kolhozam Brīvais Vilnis.
1995. gadā prezidenta J. Čakstes vecākais mazdēls Jānis Konstantīns Čakste atguva dzimtas īpašumu un uzsāka Auču atjaunošanas darbus.
Pēc Konstantīna dzīves beigām īpašums ir nonācis Kristīnes Čakstes rokās. Dzīvojamā ēkā atrodas 3 brīvas telpas, kas ir atvēlētas J. Čakstes memoriālajam muzejam. Pārējo ēkas daļu apdzīvo cilvēki, kas apsaimnieko un uztur kārtībā Auči saimniecību.
Darba laiks – pēc iepriekšējas pieteikšanās
