Justina Lelešusa Grafa memuāri par partizānu slēptuves atklāšanu un iznīcināšanu

Štāba atrašanās vieta tika atšifrēta nejauši. Divi spiegi rītausmā atgriezās no meiteņu ballītes un piestāja Daunoras mājās, lai nozagtu kaut ko ēdamu. Pārmeklējot kartupeļu lauku, kas atradās tieši blakus slēptuvei, viņi caur tobrīd atvērto slēptuves caurumu dzirdēja rakstāmmašīnas skaņu un, acīmredzot, ar interesi pamanīja pašu caurumu. Tobrīd Survila bija aizņemts ar viņa vadītās nodaļas lietām. Spiegi, rūpīgi pārbaudījuši slēptuvi, pēc iespējas klusāk aizgāja, neko nedarot, un visu ziņoja MGB štābam. Slēptuve vēl vairākas dienas palika neuzbrukta, taču šķita, ka viņi uzmanīgi vēro, kad tā būs pietiekami pilna.

Stribas bija redzējušas, ka partizāni nevarēs tikt ārā no slēptuves, tāpēc tagad ieradušies emgiebisti tīši gaidīja istabā, lai partizāni, domājot, ka tā ir regulāra ieeja, steigtos slēptuvē. Un tā arī notika. Pēc pusotras stundas ap Daunoras mājām ieplūda lielas papildu emgiebistu vienības. Krievi, kas atradās istabā, aizbēga pagalmā. Tagad tikai kļuva skaidrāka iepriekš aizdomīgā nelaime.

Krievi satvēra astoņdesmit gadus veco īpašnieku, aizvilka uz slēptuvi un pavēlēja to izrakt. Īpašnieks mēģināja aizstāvēties, sakot, ka nezinot nekādas slēptuves. Taču ne uz ilgu laiku. Pēc dažiem spēcīgiem sitieniem viņam nācās ķerties pie lāpstas. Zemei sākot griezties, partizāni no iekšpuses izšāva virkni pašrocīgo ložu. Neviens neuzdrošinājās rakt tālāk vai piespiest to darīt citus. Boļševiki ātri nolobīja virtuves dēļus. Partizānu situācija bija bezcerīga. Seši pret vairākiem simtiem varēja tikai drosmīgi mirt. Viņiem nācās samierināties ar savu pēdējo dzīves stundu domu un sāka iznīcināt dokumentus un kancelejas preces iekštelpās. Viņi sadedzināja visus dokumentus, sadauzīja rakstāmmašīnas un citus instrumentus, sagrieza apavus un citas lietas, lai ienaidnieks neko nevarētu izmantot.

Boļševiki, nespēdami izrakt slēptuvi, nolēma to ieņemt ar granātām. Sagrupējušies apmēram septiņu cilvēku grupās, viņi skrēja viens otram garām slēptuvei un meta tai virsū granātas. Pēc tam visi sabruka, un ložmetējnieki raidīja garas krustugunis pār slēptuvi, lai nevienam partizānam, kas mēģinātu izkļūt, nebūtu nekādu izredžu izdzīvot. No slēptuves iekšienes plūda ārā dziesmu un himnu vārdi par partizānu dzīves pēdējām stundām, sajaucoties ar krievu lāstiem, pavēlēm un ložmetēju dziesmu.

Pēc kāda laika granātas izdūra caurumu patvertnes augšpusē. Survila un Vaidila parādījās no patvertnes iekšpuses putekļu un granātu dūmu kamolos, ko viņi radīja. Tomēr šāvienu sērija, ko viņi sāka ar ložmetējiem, ātri apstājās, un abi partizāni nokrita uz patvertnes. Grafass, Šermukšnis, Anbo un Montvila, kas palika iekšā, uzspridzinājās ar granātām. Labu pusstundu boļševiki meta granātas uz līķiem, kas gulēja virsū, un pašu izraktajā bedrē, joprojām neuzdrošinoties tuvoties patvertnei.

Tikai pēc šāda pārtraukuma boļševiki piespieda īpašnieku doties uz slēptuvi. Viņam bija jāizvāc partizānu līķu atliekas un materiāli no slēptuves. Kad boļševiki atpazina, ka tā ir štāba slēptuve, viņi mēģināja mazgāt partizānu līķus, sašūt atsevišķas ķermeņa daļas, īpaši sejas tuvumā, un ietīt tos atrastajās uniformās. Pēc vairākkārtējas fotografēšanas viņi līķus aizveda uz Veiverju pilsētu un izmeta pie bijušās mācītājmuižas vistu kūts. Sākās "dzīres". Ciema aktīvie iedzīvotāji pulcējās, lai līksmotu. Boļševiku aktīvisti notvēra un izveda aizdomīgos iedzīvotājus un, atveduši viņus pie līķiem, piekāva viņus un pieprasīja, lai viņi atklāj kritušo partizānu un viņu brīvībā esošo radinieku vārdus. To nebija iespējams zināt nevienam, kas vēlējās, jo diviem no viņiem bija pilnībā nocirstas galvas. Un īstie vecāki nebūtu atpazinuši viņu dēlu.