Prana Čėsnas stāsts par brāļa stāšanos partizānu rindās
Tajā stāstīts par pēckara situāciju Lietuvas laukos un lēmumu kļūt par partizānu.
Mūsu mazais Dubėlių ciems (Kaišiadorys vlsč.) - pēckara periodā tajā bija 13 būdas. Mežā atradās arī Dubėju (Dubė) saimniecība. Starp tās iedzīvotājiem bija varbūt piecpadsmit vīrieši, kas bija derīgi armijai, kad 1944. gadā mēs sākām slēpties, kur vien varējām. Mans brālis Adams Čēsna (dzimis 1919. gadā) tika arestēts kratīšanu laikā un aizvests uz Kaišiadorys, bet pēc tam tālāk - uz Krievijas armiju. Pagāja zināms laiks, līdz Ādamam izdevās aizbēgt un atgriezties mājās. Tikmēr ciema vīrieši un jaunie vīrieši, kurus mēs labi pazinām no Svirplions, Bagdonišķiem, Klūsām, kādu rītu sapulcējās mežā un nolēma kopā pretoties. Tā es kļuvu par Žaibu, man toreiz bija 23 gadi. Stasis un Antanai Griesiai, Jons Čēsna, Kazis Bauras, mūsu brālēni Antans un Prans Dzimidaviči... Nav zināms, vai karavīri mūs, nepieredzējušos ciema zēnus, kas nekad nebija dienējuši armijā, būtu vienkārši nošāvuši, ja nebūtu bijis Prana Jaromska-Perkūna, kurš kļuva par mūsu vada komandieri.
Man toreiz bija vienkārša šautene, kuru mans brālis Adomas bija nedaudz pārveidojis un salabojis, kamēr citi jau nēsāja automātiskās šautenes. Kādu laiku pavadīju pastāvīgās bailēs. Piedalījos vairākās kaujās. Un tagad atceros kauju Jačiūnu mežā, kad mums uzbruka karavīri. Partizāna dzīve nebija viegla, par laimi, mums bija daudz palīgu, kas mūs pabaroja un sagatavoja. Un viņi visu to darīja brīvprātīgi, piedāvājot sevi. Mums bija bunkuri mežos, mēs riskējām, slēpjoties šķūņos un šķūņos...
Es staigāju pusotru gadu, kad reiz man piedāvāja legalizēties. Neviens nezināja par manu piederību partijai, neviens nestāstīja manai ģimenei. Reiz es pavēru durvis jaunajai valdībai, kas garantēja manu atbrīvošanu. Diemžēl viņi mani turēja ieslēgtu veselu gadu, es sēdēju Kaišadorēs, Traķos, Viļņā... Partizānu laikā es uzrakstīju īsu kopsavilkumu par vienības darbību, bet pirms reģistrēšanās visu sadedzināju, ieskaitot fotogrāfijas un citus mūsu darbības pierādījumus. Un tagad esmu daudz ko aizmirsis.
Brāļa Ādama ceļš bija sarežģītāks. Viņš bija partizāns līdz 1948. gadam. Tagad es nesaprotu, kā un ko viņš tur darīja, jo apgādāja mežsargus ar nelegālām pasēm. Viņš brauca uz Viļņu ar viņu fotogrāfijām, un no turienes atveda pases atpakaļ. Mēs bijām vienojušies, kā un ko teikt, ja nonāksim viņu ķermeņos. Man nācās atkārtot, ka viņš strādā ciematā celtniecībā, bieži brauc uz Viļņu ar vilcienu, lai nopirktu instrumentus, naglas, slēdzenes... Kad viņi man jautāja par manu brāli Viļņā, es vēl nezināju, ka viņš ir arestēts. Viņi šķirstīja kaut kādu grāmatu, un katrā lappusē bija mana brāļa īss paraksts. Tā es sapratu, ka Ādams jau ir arestēts. Es apsvēru savu tālāko rīcību. Es nevienam nenodarīju ļaunumu, jo vienmēr atkārtoju savu iepriekš sagatavoto dziesmu. Acīmredzot viņi zināja par manu brāli vairāk nekā es, ka viņš bija notiesāts uz 10 gadiem nometnēs...
- Staņislovs Abromavičius, Kęstutis Kasparas, Ruta Trimoniene, Lielā cīņu apgabala partizāni, Kauņa, 2007.g.