Pretošanās padomju varai: vārda brīvības izplatīšana

Dzīve zem Padomju Savienības dzelzs priekškara tika stingri un cieši kontrolēta. Varēja būt tikai viens pareizs un pieņemams vārds (un doma) – radīts padomju ideoloģijas ruporu un apstiprināts padomju cenzūras un represīvo aparātu. Tomēr pat padomju terora spēcīgākajos gados, kad brīvāka runa vai pat atrašanās tuvumā tiem, kas šādi runāja, beidzās ar represijām, brīvāka doma, teksts vai skaņa atrada savu ceļu. Piemēram, pagrīdes publikāciju veidā. Lūk, katoļu satura pagrīdes publikācija “Lietuvas katoļu baznīcas hronika”, kas tika izdota un izplatīta Lietuvā no 1972. līdz 1989. gadam. Hronika tika drukāta uz rakstāmmašīnas (apmēram 20 eksemplāri), vēlāk izplatīta uzticamiem cilvēkiem un dažādos veidos (rakstmašīnas, kopētāji vai spirta rotaprinti) pavairota un izplatīta, nododot to no rokas rokā. Publikācijā tika publicēti fakti par padomju politiku pret baznīcu. Par tās pavairošanu un izplatīšanu tika arestēti un notiesāti 14 cilvēki, taču tas neapturēja publikācijas turpināšanu. Okupācijas apstākļos tika izdots 81 hronikas numurs.

Arī Lietuvas radio programmas no aizkulišu skatuves sasniedza okupēto Lietuvu. Viena no pirmajām bija Vatikāna radio. Stacijas lietuviešu programmas tika pārraidītas 1940.–1941. gadā, un pārraides tika atsāktas 1946. gadā. Raidījumos tika paziņota PSRS aizliegta informācija, lasīta "Lietuvas katoļu baznīcas hronika" un ārzemju lietuviešu prese. ASV radiostacijas "Amerikas Balss" programmas lietuviešu valodā sāka pārraidīt 1951. gadā. Raidījumos tika informēts par lietuviešu pretošanos un cilvēktiesību pārkāpumiem PSRS, lietuviešu emigrantu politiskajām un kultūras aktivitātēm, kā arī tika mudināts saglabāt reliģiskās un nacionālās vērtības. 1951. gadā Vatikāna radio, "Amerikas Balss" un BBC programmas tika pārraidītas 102 viļņos dažādās valodās, tostarp 26 frekvencēs lietuviešu valodā. Tas viss kļuva par lielu izaicinājumu padomju vadībai un tās struktūrām. Tika mēģināts izmantot tehniskus līdzekļus, lai apspiestu vai pārtrauktu nevēlamas radio pārraides. Tomēr arī tie nebija pilnībā efektīvi. Papildus tehniskajiem līdzekļiem tika ķertas arī pie represijām. Par attiecīgu radiopārraižu klausīšanos draudēja cietumsods, un tie, kas nonāca padomju drošības rokās, bieži tika apsūdzēti ārvalstu radiopārraižu klausīšanā kā vienā no saviem iespējamajiem noziegumiem.

Sākotnēji ārzemju radiopārraižu slāpēšanas ierīces atradās tikai Viļņā un Kauņā. Citos Lietuvas reģionos šīs pārraides vēl kādu laiku varēja klausīties bez tehniskiem traucējumiem. 1951. gada pavasarī Viļņā bija 13 slāpēšanas ierīces, bet Kauņā - 3. Ar šīm ierīcēm nepietika, īpaši masu pārraižu laikā. 1951. gadā Padomju Lietuvas vadība pieprasīja PSRS iestādēm stiprināt slāpēšanas ierīces Viļņā un paātrināt to būvniecību citās Lietuvas daļās. Vietējā vadība ļoti vēlējās slāpēt šos radioviļņus. Līdz gada beigām Viļņā slāpēšanai jau bija izmantoti 20 radioraidītāji, no kuriem 18 piederēja Satiksmes ministrijai, 1 Civilajiem gaisa spēkiem un 1 Zivsaimniecības ministrijai. Vienlaikus bija iespējams slāpēt 20 frekvences. Kauņā 3 no 8 (tolaik to bija tik daudz) raidītājiem tika izmantoti arī vietējo radio programmu apraidei, tāpēc tos varēja izmantot tikai ārzemju radiostaciju pārraižu slāpēšanai, "kad tie bija brīvi no šī darba". Arī 11 raidītāji no citām PSRS pilsētām palīdzēja apspiest raidījumus Lietuvā. Tomēr radioraidītāju trūkumu dēļ Viļņā un Kauņā neapspiestas palika 30 radiofrekvences, kas raidīja programmas dažādās PSRS tautu valodās (krievu, ukraiņu, baltkrievu, latviešu, igauņu). Tajā laikā Klaipēdā bija reģistrēti 2815 radiouztvērēji, bet apgabala rajonos - 2500, caur kuriem to īpašnieki varēja brīvi klausīties "reakcijas propagandu".

1953. gadā Viļņā, Kauņā, Klaipēdā un Šauļos jau darbojās speciālas radiopārraižu slāpēšanas iekārtas. Piemēram, 1954. gadā Šauļos esošajā 60. objektā slāpēšanai tika izmantoti 15 raidītāji. Paša objekta būvniecība izmaksāja 150 000, bet tehniskais aprīkojums — vēl 247 000 rubļu. Objekts Klaipēdā izmaksāja līdzīgu summu. Tie bija lieli līdzekļi, taču padomju vara savā vēlmē kontrolēt cilvēku prātus nežēloja pat tos. Tomēr, ja lielākajās Lietuvas pilsētās okupantu nevēlamās radiopārraides jau bija veiksmīgi bloķētas, lauku apvidos tas bija daudz grūtāk.

Padomju Savienības centieni apspiest raidījumus svārstījās atkarībā no padomju vadības iegribām un vajadzībām. Apspiešana varēja tikt pārtraukta padomju līderu vizīšu laikā Rietumos un atkal pastiprināta pēc notikumiem Ungārijā (1956. gadā), Čehoslovākijā (1968. gadā) un Polijā (1980. gadā). Tomēr apspiešana turpinājās līdz 1989. gadam.

Padomju laikā Lietuvā tika uzbūvētas 5 radio traucēšanas stacijas. Papildus iepriekšminētajām Viļņā, Kauņā, Klaipēdā un Šauļos (visas uzbūvētas 1949.–1952. gadā), pēdējā tika uzbūvēta netālu no Paņevežas ap 1985.–1986. gadu. Viļņā stacija atradās Algirdo ielā 27, tās vadības punkts — Vītauto ielā 20; Kauņā — Vaižganto ielā 11 un punkts pie Centrālā pasta nodaļas Laisves prospektā; Klaipēdā raidītāji darbojās vecajos ebreju kapos, bet Paņevežā — Pažaģienos.

Astoņdesmitajos gados visā PSRS tika izmantoti vairāk nekā 3000 raidītāju ar jaudu 600 000 kilovatu, lai traucētu raidījumus. Tika izveidots milzīgs tīkls, taču nekad nebija iespējams traucēt visus raidījumus.