Pāvilostnieki

A.J. Es uz Pāvilostu sāku braukt jau bērnībā, ciemojos pie draudzenes. Man bija jāgana govis un arī robežsargiem bija govis Darja. Govis bija jāgana uz maiņām, katru dienu bija savs gans, jo viss ciems sadzina govis vienā ganāmpulkā. Kad pienāca kārta, arī robežsargi ganīja govis. Viņiem bija sava saimniecība – gan cūkas, gan govis. Tad, kad es 1981.gadā pārcēlos uz dzīvi Pāvilostā, mana mamma jau tā tik vienkārši pie manis ciemos tikt nevarēja. Izpildkomiteja izdeva izziņu un pasu daļa izsniedza caurlaidi. Kādu reizi mamma nebija paskatījusies, ka caurlaidei termiņš pagājis, robežsargs mammu bija izsēdinājis no autobusa.
Mans vīratēvs (pēc tautības baltkrievs) ir dienējis Akmesragā, 1960-to gadu sākumā. Vīramāte stāstīja, kad vīratēvam iedeva brīvo laiku, tad abi gāja uz randiņu un satikās. Pāris stundas jau sanāca. Pēc armijas vīratēvs demobilizējās, aizbrauca atpakaļ uz Baltkrieviju, bet pēc tam atgriezās Latvijā un apprecējās.
I.K. Mans tētis Nikolajs Zareckis bija no Smoļenskas, bet iesauca viņu no Doņeckas, jo no turienes savukārt bija viņa tēvs. Mans tēvs dienēja četrus gadus, jo saistībā ar notikumiem Kubā dienests tika pagarināts. Dienēt sāka Lietuvā, tad Rīgā, tad Pāvilostā. Pāvilostā bija no 1962.gada. 1963.gada 1.janvārī Jaunā gada ballē viņš iepazinās ar manu mammu. 1963.gada 1.jūnijā abi svinēja kāzas, bet tētis vēl dienēja. Dienests viņam beidzās novembrī. Pēc tam tēvs gāja jūrā, strādāja par kuģa mehāniķi. Pāvilostā bija robežsargi, raķešnieki, sakarnieki (apkalpoja lokatorus) un neliela daļa jūrnieki (īsu laiku). Bāzes visām daļām bija pāri Sakas upes tiltam. 1960.-tos gados tur cēla barakas zaldātiem un ģimenes mājas oficieriem – raķešniekiem un sakarniekiem, kur viņi dzīvoja ar savām ģimenēm. Līdz 1970.-to gadu vidum viņu bērni nāca mācīties krievu skolā, kad skolu likvidēja, tad viņi krievvalodīgi runājošos bērnus veda uz Aizputi. Dienēja dažādu tautību pārstāvji, arī latvieši, bet ļoti maz.
Armijniekiem bija savs veikals un ļoti laba apgāde. Reizēm jau viņi pateica, kad būs apelsīni, banāni. Pirmos banānus pagaršoju 1970.-to gadu sākumā, nezināju, kādiem viņiem jābūt - zaļiem vai dzelteniem. Veikalā varēja dabūt zeķubikses bērniem, kurpes. Mēs gājām uz to veikalu, vispirms iepirkās oficieru dāmas, tad mēs, vietējie pāvilostnieki, stāvējām rindā un iegādājāmies lietas, sākot ar pārtiku, beidzot ar apģērbiem (dvieļi, palagi, gultasveļa). Apgāde viņiem bija pilnīgi cita. Sākumā bailīgi, bet tad sapratām, ka nav no kā baidīties.
Bija arī tāds laiks, kad degviela bija deficīts, nu tad liela daļa pāvilostnieku brauca ar armijas degvielu. Paši jau viņi tirgoja.
Vienmēr pasākumi notika 27.maijā - Robežsargu dienā. Pasākumi notika armijas daļā un Pāvilostas kultūras namā, kur notika skaisti koncerti. Skolēni gāja robežsargus sveikt.
Armijnieki piedalījās gan talkās, gan palīdzēja pilsētas labiekārtošanas darbos gan ar tehniku, gan darbaspēku.
Savukārt, 23.februārī – armijas dienā, robežsargi nāca uz skolu vērtēt ierindas skates. Daudz virsnieku šeit dzīvoja ar ģimenēm, vairums oficieru sievu strādāja – bērnudārzā, man bērnudārzā oficiera sieva bija medmāsa, ļoti simpātiska ar gaišiem, lokainiem matiem.
Pats interesantākais un pāvilostniekiem neierastākais bija tas, ka oficieri vienmēr gāja kopā ar savām sievām, ja bērnu vajadzēja vest pie daktera. Pāvilostnieki nekad to nedarīja, tiem šī lieta radīja izbrīnu. Bet oficieris savai dāmai vienmēr palīdzēja bērnu izģērbt, apģērbt.
Diezgan daudz Pāvilostas meitenes apprecējās ar armijā dienējošiem puišiem. Mans tēvs dienēja Pāvilostā raķešniekos.
Interesanti, kad Atmodas laikā 1980.-to gadu beigās satiekamies Līgo un Jāņus svinēt, svinam latvieši – Popkovs, Krivcovs, Ivanovs, Kurčanovs, Jakovļevs, bet visi jau latvieši. Meitenes nedevās puišiem līdz uz Krieviju, puiši palika šeit.
Pavilostā vēl dzīvo divi vīri, kas strādājuši daļā. Zinčenko un Zaharovs. Zaharovs stradā Liepājā, viņu grūti sastapt. No latviešiem te dienēja oficieris Ilmārs Roze, tagad dzīvo Kuldīgā.
A.J. Pāvilostā robežsargu pulciņš izveidojās 1960.-to gadu sākumā, jo, kad es sāku darba gaitas Pāvilostas vidusskolā, pulciņi jau darbojās. Orīda Grīnberga, Pāvilostas muzeja dibinātāja, sāka veicināt sadarbību ar robežsargiem. Skolēnu pārgājienos viens no svarīgākajiem punktiem bija viesošanās pie robežsargiem, skolēniem tur ļoti patika, jo robežsargi bija sadomājuši visādas atrakcijas. Viņi ļāva apskatīties ieročus, bet pats galvenais apskates objekts bija robežsargu suņi. Ja pārgājienā netika iekļauti robežsargi, nebija izdevies pārgājiens. Robežsargi paradīja gan savas dzīvojamās, mācību un atpūtas telpas, ēdamzāli utt. Vienmēr atceros kazarmās perfekto kārtību, visām gultām stingri novilktās segas. Pagalms arī bija sakopts, puķes sastādītas.
Armija aizejot visu savu teritoriju atstāja izcilā kārtībā.
Sākot no 1987.gada vadīju robežsargu pulciņu, tajā aktīvi piedalījās gan zēni, gan meitenes. Mans pienākums bija vienkāršs, reizi nedēļā man bija jāaizved bērni uz robežsargu daļu un tur viņi darbojās – mācījās darboties ar rācijām, izjaukt un salikt automātus, piedalīties dažādās kara spēlēs. Tika organizētas arī sacensības, pulciņš piedalījās sacensībās Vārmē, vienreiz ieguvām 1.vietu, kā balvu saņēmām radioaparātu „Selga.”
Pārgājienos skolēni varēja apmeklēt aizliegto zonu. Tika sastādīts dalībnieku saraksts, bieži skolēni devās pārgājienos no Pāvilostas dienvidu mola uz Akmesragu gar jūru.
I.K. Runājot par Pāvilostas ostu ir tāds teiciens „Mi skaimiņam paidjom na mol zuš laviķ!” Ja kāds gāja uz molu makšķerēt, tad tam vispirms bija jāpiesakās robežsargiem. Viens vīrs bija krieviski jau aizmirsis runāt, bet latviski vēl nebija iemācījies. Robežsargs ņem vietējo iedzīvotāju sarakstu un meklē uzvārdu Skaimiņš un nevar atrast, jo tāds uzvārds jau neeksistē.
Visi lielie priekšnieki jau kopā ar vietējiem jūrā gāja un lašus zvejoja.
Piekrastes zvejniecība Pāvilostā arī bija aizliegta. Jūrā zvejnieki gāja ar RB tipa kuģiem, kuģus robežsargi pārbaudīja katru rītu izejot jūrā un katru vakaru ienākot ostā. Peldēšana bija atļauta no ziemeļu mola līdz lielajam Jūrakmenim, apmēram 1 km. Vasarā drīkstēja jūrmalā uzturēties līdz 22:00 vakarā. Jūrmalu regulāri ecēja līdz 1970.-to gadu vidum, pēc tam vairs ne. Stingri bija aizliegts fotografēt jūrmalā, tāpēc to laiku fotouzņēmumi ir milzīgs retums. Tā pati kāpa, tagad slavenā Pelēkā kāpa, kur žāvēja jūras mēslus, nav iemūžināta fotogrāfijās un tagad notiek strīdi, kāda tad tā īsti izskatījās.
Visvairāk dzintars un tam laikam visādas interesantas lietas skalojās krastā aiz Jūrakmens, kur nevarēja iet. Tad puikas ar mopēdiem žigli brauca un vāca šīs lietas, bet robežsargi jau ik pa laikam kādu noķēra. Lika nomizot kartupeļus un palaida mājās, bet ne iegūtās „trofejas”, ne dzintarus neatņēma.
A.J. Reiz es un mana draudzene Anita, mēs ar saviem draugiem sēžam savā sētā, tur bija arī izpildkomiteja. Nejauši viens no puišiem ar roku piesita pie loga. Te pēkšņi sētā iebrauc robežsargu būda, izlec robežsargi ar šautenēm, abiem puišiem lika salikt rokas uz muguras, iekāpt būdā un aizveda viņus. Viņus aizveda uz posteni, tur viņi dabūja mizot kartupeļus, pēc trīs stundām viņus palaida mājās. Tā aizvešana jau ne par ko."