Fragments par sakšu brīvprātīgajiem no ģenerāļa V. Grigaliūna Glovacka memuāriem
Atmiņās aprakstīta epizode no neatkarības cīņām, kurā redzamas Lietuvas armijas un sakšu brīvprātīgo attiecības.
Es devos uz vācu okupantu bataljonu, kas bija izvietots Kēdaiņu muižā. Es nolīgu gandrīz visu viņu kājnieku rotu un kavalērijas vienību. Vācu karavīri ir drosmīgi un ienīst krievus. Es viņus nolīgu ar mērķi palīdzēt maniem nepieredzējušajiem un nepietiekami apmācītajiem brīvprātīgajiem vairāk iesaistīties darbībā, kā saka, lai viņus "atlaistu". Es nosūtīju vācu kavalēriju un savu kavalērijas izlūkošanas vadu uz Kēdaiņu aizmuguri, aiz Kupišķiem un Skapišķiem, lai radītu paniku boļševiku aizmugurē. Es iekļāvu vācu kājniekus savā kreisajā spārnā, un viņi man ļoti palīdzēja pie Subača, Velžas. Vissvarīgākais ir tas, ka viņu klātbūtne palīdzēja pārliecināt bēgošos boļševikus, ka viņiem uzbrūk ne tikai lietuvieši, bet arī vācieši. Tas, ka mūsu cilvēki valkāja no vāciešiem pirktas drēbes un bija bruņoti ar vācu ieročiem, ļoti palīdzēja izplatīt šo uzskatu. Krievi baidās no vāciešiem kā velns baidās no krusta. Vāciešu klātbūtne pie mums radīja apstākļus, lai brīvprātīgie pierastu pie ieročiem un kaujas apstākļiem. Jāatzīst, ka pirmie šāvieni, ko kaujā raidīja mūsu garīgie varoņi, bija bīstamāki debesīs lidojošiem vārnām nekā uz zemes tupošam ienaidniekam. Vēlāk visi iemācījās gan taupīt munīciju, gan precīzi šaut.
- V. Grigaliūnas – Glovackis, Ģenerāļa atmiņas, II – III daļa, Viļņa, 2017.
