Bērnība pierobežā Pasienes pagastā
Ivan (Jānis) Sircevs savā grāmatā “Корни” (“Saknes”) raksta atmiņas par savu bērnību un dzīvi pierobežā Pasienes pagastā.
Stāsti par kontaktiem ar vietējiem un krievu robežsargiem atspoguļo savdabīgu dzīvi šajā rajonā. Līdz robežai bija pavisam netālu un bērniem kaut arī liedza tur atrasties tas bija kārdinājums. Turpinājumā daži no šiem stāstiem ar oriģinālu nosaukumu.
"Сдача – на конфеты" (“Atlikums uz konfektēm”)
Terehova ciemā atradās Lopatenko Pāvila māja. Viņa dēls Ignatijs no 12 līdz 15 gadu vecumam vasarā palīdzējis vecākiem ganīt govis, protams, pie pašas robežas. Reiz viņš sadzird, ka kaut kas viņu sauc no Krievijas puses. Tas bija padomju robežsargs. Šis robežsargs ik pa laikam sāka dot Ignatijam uzdevumus, par kuriem nedrīkstēja nevienam stāstīt. Ignatijam vajadzēja iet uz Zilupi, pirkt tur Latvijas laikrakstus krievu valodā un nodot tos pāri robežai. Priekš bērna tas bija liels prieks, neskatoties uz to, ka līdz Zilupei bija 10 kilometru garš ceļš, jo par to bija saņēmis naudu konfektēm. Robežsargs katru reizi bija devis tam divus latus laikrakstu iegādei. Toreiz tā bija liela summa. Atlikumu zēns varēja atstāt sev. Katru šādu reizi viņš plikām kājām devās uz Zilupi un atpakaļ. Laikrakstus slēpa klētī, bet laikā, kad bija sarunāts, gāja uz robežu nodot tās robežsargam.
"Почему я не курю или не было бы счастья, да несчастье помогло" (“Kāpēc es nesmēķēju jeb nav ļaunuma bez labuma”)
1940. gada vasarā Jānis un divi viņa draugi bija aizsūtīti ganīt govis. Apvienoja govis un kopā devās pie robežas. Ieraudzīja trīs padomju robežsargus. Lai piesaistītu viņu uzmanību, puiši sāka dziedāt pantiņu krievu valodā, kurš bija politiski ass, bet zēni to dzirdējuši no vecākiem un pantiņu saturu īsti nesaprata.
Padomju robežsargi ļoti laipni izstāstīja ka dziedāt šādas dziesmiņas nav skaisti un uzdāvināja zēniem grāmatiņu ar dziesmām. Protams, grāmatiņā bija arī PSRS himna. Zēni pateicās par dāvanu un kādu laiku vēl sēdēja un runāja. Pirms atvadīšanās robežsargi nezināja, ko uzdāvināt bērniem par piemiņu un atrada pie sevis tikai papirosu paciņu, mohorkas paciņu un sērkociņus. Sērkociņi gan puišiem ļoti patika, jo nebija redzēti sērkociņi ar sarkano kociņu un dzelteno galiņu. Jānis arī uzdrošinājās un, uzvelkot galvā robežsarga cepuri, palūdza to par piemiņu atstāt sev. Robežsargs paskaidroja, ka to viņam liedz darīt, bet sarkano zvaigzni no cepures tomēr uzdāvināja puikam ar vārdiem: “Parūpējies par zvaigzni un atceries, ka tev to ir uzdāvinājis padomju robežsargs onkulis Stjepa.”
Pirmajā septembrī Jānis ar šo zvaigzni devās uz skolu, visi bērni viņu apskauda, laikam arī tāpēc pēc kāda laika zvaigzni kāds nozaga.
Turpinot stāstu par to, kas bija pēc šīs tikšanās – bērni, atnākot mājās izdomāja uzsmēķēt. Pieredze viņiem jau iepriekš bija, bet te viņi izsmēķēja visu, kas tika uzdāvināts. Protams, ka uzmetās slikta dūša. Mamma krietni nobijās, kad Jānis mājās atnāca zilizaļš. Bet labums no tā ir tāds, ka neviens no zēniem pēc šīs reizes nekad mūžā nav smēķējis.
"Белка – вавёрка" ("Vāvere – vāverīte")
Pēc kāda laika puiši ar govīm atnāca uz to pašu vietu cerībā satikt tos pašus padomju robežsargus, bet neviena nebija. Tad zēni aizgāja uz mežu, kur mēģināja noķert vāveri. Kamēr bērni skraidīja un priecājās, govis aizgāja uz robežjoslu un ganījās jau pie paša robežgrāvja. Tajā laikā Latvijas robežsargi patrulēja šo robežposmu un, ieraugot govis, sadzirdēja bērnu kliedzienus mežā. Robežsarga uzvārds bija Guntmanis, kurš noķēra Jāni, sitot bērnu stipri pa galvu, un prasīja: “Kas jums atļāva pa robežas joslu govis ganīt?”. Otram draugam arī trāpīja arī pa galvu, bet trešais zēns aizbēga govis dzīt tālāk no robežjoslas. Atnākot mājās, zēni pastāstīja par notiekošu vecākiem, kuri aizgāja ar šo informāciju pie Pasienes garnizona vadītāja. Robežsargu Guntmani vairāk tur neredzēja, jo bija vai nu atlaists no darba vai nu pārcelts uz citu darba vietu.
